Latvijas stiprās dzimtas. Sportiskā un uzņēmīgā ģimene - Bertāni

Kad Dina Bertāne nokļuva slimnīcā uz nopietnu izmeklēšanu, ārsts ieskatījās viņas izrakstā, pamanīja uzvārdu un uzreiz pavaicāja: “Vai jums ir kāda radniecība ar basketbolistiem Bertāniem?”

Līdzīgus jautājumus Dina un viņas vīrs Dainis saņem bieži – gan darbavietā, gan saviesīgos pasākumos, reizēm pat sporta cienītāju aprindās. Šajos brīžos viņi jūtas lepni, ka izaudzinājuši tik labus un talantīgus dēlus, kurus pazīst un ar kuriem lepojas Latvijā un pasaulē. Abus iepriecina, ka bērni var izcīnīt medaļas savai valstij, zem Latvijas Republikas karoga, jo viņiem tādas iespējas nebija.

Dina dzimusi Lietuvas pierobežā, Ukros, lielā ģimenē. Bērnībā atlaides netika dotas, kopā ar māsu bija jāpalīdz saimniecībā – jāstrādā uz lauka, jārūpējas par lopiem, jāslauc govis. Dinas mammai Intai bija sešas māsas, tāpēc radu pulks itin plašs.

Kad visi brālēni, māsīcas sanāca kopā pie vecvecākiem, radu saime skaitliski bija patiešām bagāta. Dina atzīst, ka ģimeniskums un darba tikums viņai ierasts kopš bērnības. Viss tika darīts praktisku iemeslu dēļ – lai būtu savs ēdiens. Dainis dzimis tuvāk Igaunijas robežai – Rūjienā.

Arī viņam jaunībā bija daudz jāstrādā. “Atceros, ka bija jāuzrok dārzs. Kaimiņu puikam arī tas pats darbiņš, bet viņam par uzrakšanu iedeva naudu diskotēkai. Man nekādu naudu nedeva, darbs vienkārši bija jādara,” stāsta Dainis.

Bērnībā viņa lielākais iedvesmotājs bija vecākais brālis. Dainis, kurš bija desmit gadus jaunāks, viņam visur sekoja līdzi. Brālis daudz sportoja, tāpēc arī Dainis ieinteresējās par sportu, gribēja līdzināties viņam, izmēģināja daudzus sporta veidus.

Dinas un Daiņa satikšanās

“Skolā biju netipiski gara, visi vienmēr teica, lai pārstāju augt, jo nedabūšu vīru. Biju lauku darbos norūdījusies, stipra. Nav brīnums, ka uz skolu atbraukušie airēšanas treneri pamanīja mani un uzaicināja trenēties, jo airēšanā vajag garus cilvēkus.

Parasti augumā garos pirmie “nosmeļ” basketbola treneri un tikai tad citi sporta veidi. Līdz manai lauku skoliņai basketbolisti nebija tikuši, tad nu pirmie, kas uzrunāja, bija airēšanas treneri. Mēģināju iebilst, ka neprotu peldēt, bet man teica, ka nebūs jāpeld, bet jāairē.

Piekritu, devos uz vasaras nometni, kur iemīlēju ūdeni un airēšanu. Sapratu, ka tā ir mana stihija. Pāris reižu iekritu ūdenī, taču tas bija vai nu seklumā, vai paguvu pieķerties pie laivas, lai izpeldētu krastā.

Atceros, ārsts negribēja laist, teica, ka man izslimotas visādas slimības, ir dažādi vājumi, bet es iespītējos un vienalga gāju airēt. 9. klasē mācības jau sāku Murjāņu skolā, pie sportistiem. Filiāle airētājiem bija Jūrmalā, mēs airējām Lielupē,” atmiņās dalās Dina.

Tolaik izglītība bija 11 klases, uzreiz pēc tam puišus iesauca armijā. Dainis zināja, ka viņam, Rūjienas puikam, kuram tālāk studēt negribējās, pēc 11. klases draud armija. “Man paveicās, ka 11. klasē pirms Ziemassvētkiem arī mūsu skolā paviesojās treneri. Ienāca klasē, lika piecelties, novērtēja garākos. Pēc tam rādīja bildes, kādi čempioni varam kļūt, solīja, ka nebūs jādienē un mūsu armija būšot trenēšanās. Tādējādi visi sportisti izspruka no obligātā dienesta – skaitījās sporta rotā.”

Tomēr Daini kā augumā slaidu un spēcīgu basketbolistu tolaik pārvilināja uz airēšanu. “Savos astoņpadsmit sapratu, ka sports ir man. Abi kopā ar to draugu, kurš arī raka dārzu pirms diskotēkām, devāmies sportot. Sākās smagi treniņi, garas nometnes, iekļuvu PSRS izlasē airēšanā.

Devāmies uz dažādām Padomju Savienības vietām uz treniņnometnēm kopā ar ukraiņiem, gruzīniem u. c. Latvieši turējās kopā, un tur, protams, priekšā bija Dina. Tā abi iepazināmies, PSRS airēšanas izlases nometnē, saskatījāmies visu sportistu acu priekšā,” stāsta Dainis.

Dinas un Daiņa sasniegumi

Lai arī vairākums zina Dāvja un Daira Bertānu sasniegumus sportā, arī viņu vecāki Dainis un Dina ir sasnieguši augstas sporta virsotnes. Dina jaunībā ļoti smagi strādāja un trenējās, reizēm pat pārāk centīgi, nodarot pāri veselībai. 1986. gadā viņa pasaules junioru čempionātā airēšanā divniekos izcīnīja sudraba medaļu.

Dainis ir pieckārtējs Latvijas čempions dažādās laivu klasēs. Stāstot par personīgajiem augstākajiem sasniegumiem sportā, abi ir pieticīgi. Nemīl runāt par sevi, vairāk lepojas un stāsta par dēliem. Dainis PSRS Tautu spartakiādē ieguva trešo vietu, airējot astoņniekā. Viņš atzīst, ka paticis un arvien patīk sportot komandā, neesot individuālists.

Sporta skolotāji Rūjienā

Pēc tam kad Dina un Dainis noslēdza karjeru profesionālajā airēšanā, kopā iestājās Sporta pedagoģijas akadēmijā. Bija pat rektoram pieteikuši kopīgu kopmītmes istabiņu, jo zināja, ka precēsies, taču lielie nākotnes plāni pavisam drīz sašķobījās. “Sanāca tā, ka martā man piešķīra stipendiju par labu attieksmi pret mācībām, bet jūnijā jau atskaitīja, jo nebiju nokārtojis divus eksāmenus. Gandrīz vai kuriozi,” stāsta Dainis.

Tad arī Dina izņēma no akadēmijas dokumentus un iestājās neklātienē, lai abi varētu atrast jaunu darbu un, galvenais, jumtu virs galvas. Sagadījās, ka Daiņa sporta skolotājs no Rūjienas atbrauca uz Sporta akadēmiju un apkārtrakstā pie ziņojuma dēļa pamanīja, ka viņa bijušais audzēknis atskaitīts no studijām. Nevilcinoties uzrunāja Daini, sakot, ka drīz viņa vieta skolā atbrīvosies, aicināja atgriezties dzimtajā pilsētā un mācīt bērniem fizkultūru.

Būšot arī dzīvoklītis, kur dzīvot. Dina un Dainis piedāvājumu pieņēma, un tālāk viss jau noritēja ātri. Pēc lielām kāzām, kurās Ukros uzslēja armijas telti, jo sapulcējas 140 viesu, Dina no savas dzimtās Lietuvas pierobežas ar visu iedzīvi ceļoja pāri Latvijai, lai sekotu vīram un sāktu pilnīgi jaunu dzīves posmu Rūjienā. Viegli nebija, jo Dainis darbdienās strādāja, nedēļas nogalēs bija treniņi, bet Dina tikmēr audzināja abu dēlus. Ilgi gan viņa mājās nosēdēt nespēja un drīz sāka strādāt plecu pie pleca ar vīru par fizkultūras skolotāju.

Dēli uzaug sporta zālē

Abi jaunie Rūjienas sporta skolotāji un vecāki neklātienē absolvēja Sporta pedagoģijas akadēmiju. “Mums paveicās ar neklātieni, jo tur tiešām koncentrēti mācīja visu galveno. Tie, kuri studēja klātienē, tolaik vēl dabūja daudz ideoloģiskās smadzeņu skalošanas. Mums neklātienes studijās sanāca īsā laikā apgūt tiešām nepieciešamo – sporta teoriju un trenēšanu – bez visa murgainā padomju satura, zinātniskā komunisma. Bija jau pāris lekciju, bet ne tādā apjomā un koncentrācijā kā klātniekiem,” atviegloti nopūšas Dainis.

“Es iekritu tādā savādā spraugā, jo studēju pārejas posmā no PSRS uz neatkarīgu Latviju. Sanāca tā, ka iestājos Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā, bet absolvēju jau Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju.

Pa vidu nomainījās visa ideoloģiskā programma, piemērām, atceros, ka profesore, kura mācīja zinātnisko komunismu, pēkšņi pēc gada tikpat mierīgā balsī stāstīja Latvijas vēsturi, mācīja, kas ir demokrātija! Esmu godīgs cilvēks, nepatīk izlikšanās, pielāgošanās sistēmai. Knapi noturējos, iekodu mēlē, lai kaut ko kritisku nepateiktu profesorei, jo eksāmeni bija jānokārto. Sirdī tiešām tas kremta,” atceras Dina.

Tikmēr dēli tika ņemti līdzi uz sporta zāli vai sporta skolotāju kabinetu: “Jau kopš zīdaiņu vecuma auga sporta zālē! Un, šķiet, pirmais priekšmets, ko paņēma rokās, bija basketbola bumba,” atceras tēvs Dainis, bet Dina smejoties piebilst: “Viņus nomierināja sporta zāles troksnis – jo lielāks tas bija, jo labāk bērni gulēja. Kā sāka raudāt, tā atlika vienīgi ratiņos iemest lielo basketbola bumbu, un bija miers. Vislabāk, ja zālē notika basketbola treniņi, kad visi driblēja bumbu. Tiklīdz šī skaņa apklusa, puikas uzreiz bija augšā.” Dēli aizrāvās ar basketbolu tāpat kā tēvs – spēlēja bumbu, visu dienu neēduši.

Disciplīna

“Bijām stingri vecāki, tagad jau tas nav ierasts. Kopš bērnības paši pie stingrības un darba bijām radināti, vēlāk sporta disciplīnā iesvaidīti, tad nu arī dēlus audzinājām līdzīgi. Paši tolaik bijām jauni, viss bija jāpagūst, dēli visur nāca līdzi. Tagad domāju, tomēr varēju vairāk piepasēt. Dāvītis, reiz malku zāģējot, 6. klasē, pirkstu zaudēja,” pārdzīvo Dina.

“Agri dēlus pie patstāvības audzinājām. Dairis maziņš, jau 2. klasē, viens pats ar autobusu brauca uz Rīgu. Viņš zināja, kā, izkāpjot no Valmieras autobusa, atrast 6. tramvaja pieturu, un bija piekodināts kāpt laukā Rīgas centrā, galapunktā, kur Dinas māsa viņu sagaidīs.

Puika apzinīgs, gaida, kurā pieturā teiks, ka galapunkts, bet vadītājs pasaka “Centrālā stacija” un galapunktu nepiemin. Mazais sēž, nekāpj laukā. Labi, ka māsa pamanīja pazīstamu cepuri un paguva notvert viņu, pirms tramvajs aiziet tālāk,” atceras Dainis.

Abi smejas, ka tagad droši vien bērnu tiesības atņemtu par to, ka astoņgadnieku vienu pašu uz galvaspilsētu sūta, tomēr priecīgi, ka bērni izauguši tik patstāvīgi un kārtīgi. “Skatāmies, kā tagad bērnus visur atved, aizved, apčubina, un mazie vēl pamāca treneri, kā vajag darīt. Mēs ļoti stingri bijām, nesen dēli teica, ka savus bērnus arī stingri audzinās,” stāsta Dainis.

Sacensības brīvdienās

Brāļi Bertāni, augot sporta skolotāju – treneru – ģimenē, uz savas ādas izbaudīja, ko nozīmē punktualitāte un disciplīna.

Dainis atceras, ka piektdienās skolā bija diskotēkas, kuras labprāt apmeklēja vecākais dēls, bet nedēļas nogalēs agri no rīta bija jādodas uz citām Latvijas pilsētām, lai piedalītos basketbola sacensībās. Nevarēja būt ne runa par neizgulēšanos vai nebūšanu vislabākajā formā.

“Uz diskotēkām laidu, bet mājās bija jābūt pulksten 22.00, ne vēlāk, lai gan tad, kā visi zinām, ballīte tikai pa īstam sākas. Reiz bija jābrauc no Rūjienas uz Ventspili, jāceļas 5.00 no rīta. Dairim piekodināju, ka mājās jābūt desmitos, lai pagūst izgulēties un sakārtot somu.

Pulksten desmitos zvanu Dairim, saku, ka viņš kavē, dēls man aizelsies klausulē saka, ka skrien, būs pēc trim minūtēm. Tā arī bija, 22.03 dēls klāt, bet nu nokavējis ir, noruna nav pildīta. Mēs tā arī pateicām, ka no rīta viņu necelsim, modinātāju neliksim. Ja pats nepamodīsies, nebūs gatavs – nebrauks līdzi man un Dāvim uz Ventspili. Viņš, protams, pirmais no rīta augšā, soma sakrāmēta, gatavs ceļam,” smejas Dainis.

Zudusī paaudze

“Kaut kādā ziņā mēs esam zudusī paaudze. Kad bijām jauni, vecāki atbalstīja ar pārtiku no laukiem, jo bija govis, truši, žāvējumi. Ar lielām mugursomām, kas pilnas lauku labumu, braucām uz Rūjienu, lai Dāvim un Dairim visa pietiktu. Mani vecāki smējās, ka bērni būs jāatbalsta līdz 60 gadu vecumam.

Tagad bērni atbalsta mūs. Tas vidusposms – mēs – vēstures līkloču dēļ tādi nekādi, ne šis, ne tas. Pārmaiņas skāra visus, daudziem mūsu vienaudžiem dzīve nodzīvota, allaž kaut kā savelkot galus. Strādājām ļoti čakli un daudz, bet skolotāju alga bija maza. Mums sports bija sirdslieta, ļoti patika mācīt bērnus,” atzīst Dina.

Abi sporta skolotāji Rūjienā ar savām zināšanām un treniņiem bagātinājuši neskaitāmus skolēnus. Ar prieku atceras visus audzēkņus, seko līdzi viņu panākumiem. Ne visi, protams, kļuvuši par sportistiem, taču tāpat interesējas, kā viņiem klājas pieaugušo dzīvē. Starp viņu audzēkņiem ir arī aktieris Intars Rešetins, žurnāliste Inga Spriņģe, kinooperators Valdis Celmiņš un citi.

Ar patiesu prieku un lepnumu skatās uz saviem audzēkņiem, īpaši uz tiem, kuri, iedvesmojoties no Dinas un Daiņa, izvēlējušies kļūt par sporta skolotājiem. Dēli, protams, arī mācījās pie vecākiem. Dina pat bija vecākā dēla Daira klases audzinātāja.

Puišiem bija grūti, jo slikti mācīties vai mānīties nevarēja, vecāki kā skolotāji protams, uzzināja. Dēliem gan ir viegla galva, viss padevās – valodas, matemātika, sports. Vēlāk arī Rīgā visi brīnījušies, kur tik gudri sportisti radušies. Mācības problēmas nav sagādājušas. Vēlāk, piedāvājumu dēļ ārzemēs, 12. klasi beidza neklātienē. “Jaunajiem iespējas mācīties, trenēties, sev pelnīt, izaugt mūsdienās ir plašas. Mums tādu nebija, toties mēs varējām savu uzmanību, spēku, zināšanas ieguldīt dēlos. Tas noteikti bija tā vērts!” ar lepnumu saka Dina.

Galvaspilsētas vilinājumi

Daudzi jaunie basketbolisti no mazpilsētām tika aizrauti uz Rīgu trenēties vēl pamatskolā vai vidusskolā, kur bez vecāku uzraudzības bieži iekļuva ballīšu virpulī. Dainis atzīst, ka iepriekšējās paaudzes basketbolisti diemžēl radījuši ne pārāk labu tēlu, taču tagad esot citādāk, daudz labāk. Šajā ziņā viņi bijuši stingri, dēlus uz Rīgu vienus nelaiduši, trenējuši turpat Valmierā. “Bijām strikti, teicām, ka arī laukos var attīstīties, trenēties, Dainis bija labs skolotājs dēliem,” stāsta Dina.

Kad puiši beidza pamatskolu, nolēma: lai atbalstītu dēlu izaugsmi un turpmākās gaitas, visa ģimene pārcelsies uz Rīgu, jo vecākiem radās iespēja strādāt par sporta skolotājiem Rīgas 3. ģimnāzijā. Ar zvaigžņu slimību dēli neesot slimojuši, bet nedrīkst nepieminēt, ka bijis grūts posms ar vecāko dēlu Dairi, jo radušies izaicinājumi, kad viņš iemīlējies meitenē. Līdz vecākiem nonāca informācija, ka tā ir viena no meitenēm, kura basketbola spēļu laikā sēž tribīnēs un valdzina jaunos basketbolistus.

“Acu priekšā dēls slīdēja prom gan no mums, gan no saviem mērķiem, un viss bezatbildīgas meitenes dēļ. Pirms U-18 čempionāta pat teica, ka basketbols viņu vairs neinteresē, kavēja treniņus. Skolā mūsu audzēkņi stundās par to meiteni sāka stāstīt brīnumu lietas. Dēls mūsu viedoklī, protams, neieklausījās – tobrīd vecāki neeksistēja, nelīdzēja ne sarunas, ne bargums. Beigās vienkārši apkopojām informāciju par meiteni, nolikām priekšā Dairim un teicām, lūk, skaties, pats un izdari secinājumus!

Tobrīd arī treneris Ziedonis palīdzēja, parunāja ar Dairi, un viss atkal iegāja pareizajās sliedēs, viņš pat pārgāja mācīties uz skolu, kurā strādājām. Laikam jau vienkārši laikus atlēca vaļā sapratne par nepareizo rīcību. Trīs gadus jaunākais Dāvis uz Daira savārīto zapti noskatījās un noteica, lai viņam arī neļaujot tā darīt, lai reaģējot! Dāvim viss izdevās, jau 18 gadu vecumā viens pats devās spēlēt uz Ļubļanu. Protams, slava un nauda ir liels pārbaudījums. Daudziem sportistiem uz ārzemēm līdzi dodas vecāki, pieskata, palīdz, lai puiši nesalūst kārdinājumu priekšā. Iedomājies, visu laiku esi disciplīnā, treniņos, bet pēkšņi atveras jauni vārti, iespējas,” stāsta Dainis.

Turpina “D” tradīciju

Tagad bažas jau sen garām, dēli patstāvīgi gūst panākumus un veiksmīgi iekārtojušies gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē. Ar nākamajām sievām Dairis un Dāvis iepazinās basketbola paziņu lokā. Vecāki priecīgi, ka abas vedeklas nāk no sportistu vides. Annas, Dāvja sievas, vecmāmiņa ir slavena sportiste, riteņbraucēja Emīlija Sonka. “Iedomājies, cik jauki, ka divas sportistu dzimtas savienojas!” priecājas Dina. Daira sieva Inna ir no basketbola vides, tāpēc jo īpaši saprot un atbalsta vīru. Dāvis spēlē basketbolu NBA, Dairis – tepat Eiropā, Itālijas klubā.

Šobrīd vecāku padomi noder tieši bērnu audzināšanā un pieskatīšanā – Dairis audzina savu pirmdzimto, kura vārds, protams, arī sākas ar burtu “D” – Daniels! Visiem kopā sanāk sapulcēties reti, jo katrs ir savā pasaules malā. Protams, sazinās, izmantojot Skype, taču tikšanās klātienē visiem ir svētki, kopīga ēst gatavošana, latviešu mūzikas klausīšanās. Reizēm dēli mēdz pārsteigt ar ierašanos uz kādiem ģimenes svētkiem, tad valda liels prieks.

Nesen ģimene izgājusi cauri arī grūtam pārbaudījumam – Dinai tika diagnosticēts vēzis. “Nekad dzīvē nebiju ņēmusi slimības lapu, bet te pēkšņi sajutu, ka kļūst grūtāk noskriet iknedēļas 10 kilometrus. Kad devos uz pārbaudēm, sapratu, ka tas ir nopietni, jāņem slimības lapa, jāveic ķīmijterapija, jāatkopjas. Paldies Dievam, tas jau ir aiz muguras! Viens labums gan bija – atveseļošanās laikā paguvu paviesoties pie mazdēliņa Milānā. Palīdzēju auklēt, abi kopā staigājām lielus gabalus,” saka Dina.

Spēlēs ada, lai nomierinātos

“Basketbola spēles skatīties nespēju, labāk pēc tam izlasīt rezultātu. Tas nav par to, kā spēlē dēli, bet par to, ko reizēm lemj treneri, laižot vienu vai otru spēlētāju laukumā. Bieži pats kā treneris redzu kļūdas, nervi netur skatoties,” smejas Dainis. Dina gan skatās spēles. Dēliem ļoti patīk vecākus redzēt tribīnēs, just viņu atbalstu gan profesionāli, gan ģimeniski.

“Atklāju veidu, kā neuztraukties, kamēr puiši spēlē laukumā. Man atlabstot, gads bija brīvs, tad nu iemācījos to, ko sen gribēju, – adīt šalles ar latvju rakstiem. Citi zīmē mandalas, es meditēju un nomierinos adot, kamēr tribīnēs vai ekrānā skatos spēles. Dēli palūdza, lai arī viņiem noadu šalles ar tautas rakstiem.

Mazajam Danielam noadīju arī pieskaņotu sedziņu. Man ļoti patīk latviešu raksti, spēks, kas tajos,” priecājas Dina. Izlases spēlēs viņai ļoti patīk dziedāt Latvijas himnu. “Man bija jāstartē zem PSRS karoga, un, ja uzvarēju, bija jāklausās sveša himna, reizēm pat raudāt gribējās. Dēliem stāstu, cik laimīgi viņi ir, ka var aizstāvēt Latvijas godu, būt latvieši. Viņi ir priecīgi, ka var darīt darbu, ko mīl, un piedevām nest Latvijas vārdu pasaulē,” piebilst Dina.

Sportiskā, augumā raženā ģimene:

Dina – 185 cm
Dainis – 197 cm
Dairis – 193 cm
Dāvis – 208 cm

Dēlu vizītkartes

Dāvis Bertāns, latviešu basketbolists, spēlē vieglā uzbrucēja un spēka uzbrucēja pozīcijās, Latvijas basketbola izlases spēlētājs.

Dzimis: 1992. gada 12. novembrī (vecums – 25 gadi)

Laulātā draudzene: Anna Bertāne

Pašreizējā komanda: Sanantonio Spurs (#42 / spēka uzbrucējs, vieglais uzbrucējs)

Valodas, ko pārvalda: latviešu, serbu, angļu, krievu un spāņu

Iepriekš spēlējis Spānijas ACB līgas klubā Laboral Kutxa un vienā no slavenākajiem Slovēnijas klubiem, Ļubļanas Union Olimpija. 2011. gada NBA draftā Dāvi otrajā kārtā ar kopējo 42. numuru izraudzījās Indiānas Pacers, tādējādi viņš kļuva par otro pasaules spēcīgākajā basketbola līgā draftēto latviešu spēlētāju pēc Andra Biedriņa. Uzreiz pēc drafta spēlētājs tika aizmainīts uz citu klubu – Sanantonio Spurs, kura sastāvā 2016./2017. gada sezonā debitēja NBA. Saņēmis Valdemāra Baumaņa kausu kā valsts labākais jaunais basketbolists.

Dairis Bertāns, latviešu basketbolists, spēlē uzbrūkošā aizsarga pozīcijā, Latvijas basketbola valstsvienības spēlētājs.

Dzimis: 1989. gada 9. septembrī (vecums – 28 gadi)

Laulātā draudzene: Inna Bertāne, 2016. gada beigās pārim piedzima dēls Daniels.

Pašreizējā komanda: Milānas Olimpia

Valodas, ko pārvalda: latviešu, angļu, spāņu, krievu un itāļu

Pašlaik pārstāv Milānas Olimpia, pirms tam spēlējis Turcijas basketbola līgas klubā Stambulas Darüşşafaka, iepriekš vairākas sezonas sekmīgi spēlējis Spānijas klubā Bilbao Bizkaia Basket. Vairākkārt spēlējis NBA Vasaras līgā, pārstāvot Bostonas Celtics un Sanantonio Spurs. Saņēmis Valdemāra Baumaņa kausu kā valsts labākais jaunais basketbolists.

Interesants fakts

Mēdz būt tā, ka jaunākie brāļi dabū nēsāt vecāko brāļu drēbes. Tā gadījās arī Dāvim, nokļūstot ASK Rīga komandā, kur bija spēlējis brālis Dairis. Viņam iedeva to pašu spēlētāja kreklu, kas bija kalpojis brālim, protams, ar uzvārdu Bertāns.