Arnis Krauze: "Man Latvija nav 100 neveiksmīgi politiķi, bet gan cilvēki, ko apbrīnoju ikdienā"

«Latvijas lepnums» regulāri ir gada skatītākais TV projekts. Kāpēc, tavuprāt, cilvēki to gaida?

Manuprāt, svarīgs ir brīdis – otrie Ziemassvētki, kas cilvēkiem ir īpašs laiks. Tas vedina domāt par sev tuvajiem, labiem darbiem, mazāk – par ikdienas raizēm un dusmām. Skatītāji ļaujas cilvēciskām emocijām, pārdzīvojumam un prieka asarām.

Neesi tikai ceremonijas vadītājs, bet iepazīsti arī «Latvijas lepnumus» klātienē, veidojot par šiem cilvēkiem sižetus?

Pirmo ceremoniju, ko vadīju pirms trim gadiem, atceros fragmentāri, jo tas manā televīzijas ilgajā pieredzē bija viens no emocionālākajiem mirkļiem. Togad uz skatuves biju viens, bez Evelīnas. No tām īpašajām izjūtām man drebēja rokas, kājas un balss ik pa brīdim aizlūza... Jā, un ir liels prieks par to, ka man uzticēts veidot vairākus no stāstiem.

Vai darbojies arī žūrijā, kas izlemj, kam piešķirt balvu? Šķiet, tas varētu būt grūtāk, nekā sadalīt balvas, piemēram, mākslā. Jo te vērtējama cilvēku nesavtība un labestība...

Nē, neesmu žūrijā. Pieļauju, ka tā ir ļoti smaga izšķiršanās, jo pieteikumi ir vairāki simti, bet nominācijas – 10. Liela nozīme visā šajā stāstā ir cilvēkiem, kas izvirza nominantus. Man pozitīvs pārsteigums bija kolēģe, Briseles radio korespondente Ina Strazdiņa. Viņa rudens pusē man piezvanīja un vaicāja, vai vēl var pagūt pieteikt «Latvijas lepnumam». Saku – ir vēl pāris dienu, droši raksti. Šo sarunu aizmirsu. Bet tad, iepazīstot šā gada balvas ieguvējus, ieraugu tieši viņas ieteikto cilvēku! Tas ir stāsts par Talsu mākslinieku Andri Biezbārdi, kurš 30 gadu garumā vai ik dienu brauc uz Veģu sociālās aprūpes centru un strādā ar cilvēkiem, kam ir ļoti smagas garīgas saslimšanas.

Kurš no cilvēkstāstiem pašam atmiņā iespiedies visspilgtāk?

Nesen sižeta veidošanas nolūkos prieks bija iepazīt Sniedzi Reini, kuru Veģos atstāja mazā vecumā un 20 gadu garumā mamma ir vēlējusies satikt tik vienu reizi. Sniedzītei ir īpašs zīmēšanas talants – saskatīt objektus no putna lidojuma. Reiz viņa uzzīmēja Veģu centra apkārtni no tāda augstuma, kurā nekad pati nav pakāpusies. Un slimnīcas palātu ar sīkākajām detaļām, lai gan tajā bijusi vien agrā bērnībā. Novērtēju Sniedzītes talantu un cilvēkus, kuri teju par minimālo algu ar viņu un citiem Veģu iemītniekiem ikdienā ir kopā. Bērni, kas nav spējuši noturēt pildspalvu, pie jau pieminētā mākslinieka Andra zīmē tādus zīmējumus, kādus es nemācētu. Andris pamanījis arī Sniedzīti, kuras darbus izstādījis Rīgā, un dažas ārzemju galerijas jau par tiem ir ieinteresējušās.

Otrs stāsts, ko man uzticēja, ir par Silviju Zemīti – ebrejietes un latvieša meitu. Piedzimusi dienā, kad Rīgā ienāca vācu karaspēks, viņa brīnumainā kārtā izdzīvoja. Tēvs atteicās ģimeni pamest, par ko mammai bija jānes upuris – jāveic piespiedu sterilizācija. Silvijas stāsts jo īpaši svarīgs ir šobrīd. Silvijas kundze mūža garumā ir ne vien savus trīs dēlus un meitu izaudzinājusi, bet arī ņēmusi savā paspārnē bērnus, kuriem vairums paiet garām, jo viņiem ir citāda ādas krāsa. Viens no viņas audžudēliem ir Martins Zemītis, kurš zināms arī kā veiksmīgs uzņēmējs. Žurnālā «Patiesā Dzīve» pirms pieciem gadiem par Silviju bija ļoti labs raksts, tas bija pievienots arī pieteikuma vēstulei viņas izvirzīšanai.

Tevi piesaka arī kā «sociālo tīklu rakstnieku». Tava «visredzība» ir apbrīnojama, bet trāpīgums – rezonējošs. Nekad neesi gribējis būt cīnītājs – analizēt, pārbaudīt, izvilkt dienas gaismā, panākt taisnību... Saprati, ka tas nav tavs formāts?

Esmu pamēģinājis gandrīz visus žanrus medijos. Ja runā par pētniecisko žurnālistiku, jāatzīst, ka man nav tik liela krampja un uzņēmības, kāda piemīt tiem nedaudzajiem maniem kolēģiem, kas strādā «Nekā personīga» un «De facto». Zinu, cik analītiskā žurnālistika ir grūta, dārga un laikietilpīga. Kas man lika nolaist rokas... Vienā vakarā vari atklāt cilvēku, kas pieķerts negodprātīgā rīcībā, visi par to parunā līdz nākamās dienas pusdienlaikam, bet tad viss ieiet vecajās sliedēs. Pēc nedēļas viņš ir «zirgā» un atkal smaida, it kā nekā nebūtu bijis. Tāda bezspēcības sajūta... 

Tevi bieži var satikt Nacionālajā teātrī. Tā relaksējies no ikdienas?

Jā. Tāpēc no ziņām brīvajā nedēļā pat neskatos, kas par izrādi, tik eju. Teātrī uz divām trim stundām varu atslēgties no negācijām, ar kurām ziņas bieži vien saistītas. Man arī patīk īpašā sajūta – piecas minūtes pēc izrādes. Iznāc ārā, ej pa Valdemāra ielu un pārdomā redzēto, analizē pie sevis. Ļoti trāpīgs ir teiciens par latviešiem kā teātra tautu. Priecē, ka teātrī ir arī daudz studentu un jauniešu.

Spriežot pēc tā, ka pat «vientuļajos laukos» atrodi, ap ko soctīklos padarboties – vai tā būtu iestāšanās par kaimiņa, ārzemju latvieša, tiesībām palikt Latvijā vai viesošanās pie gleznotājas, arī kaimiņienes Ilzes Avotiņas –, spriežu, ka socializēšanās tev ir ļoti nepieciešama. Tā ir? Tu laikam nevarētu viens mežā dzīvot?

Kā žurnālists jūtos kā radars – visu laiku redzi, kas notiek apkārt, visu piefiksē, sajūti un esi pārliecināts, ka tas jāpastāsta kādam citam. ( Smejas.) Taču sociālajiem medijiem ir arī lieli mīnusi. Esmu bažīgs par to, cik nekritiski cilvēki pieņem to, ko tur izlasījuši. Tendences tādas, ka uztaisa it kā nevainīgu joku lapu, kurā tiek likti kaķu un suņu video, bet pēc brīža tā pārvēršas par lapu, kas cenšas parādīt Latviju kā neveiksmīgu valsti. Varam tikai minēt, kas aiz tā stāv... Pēdējā laikā daudz runā par to, ka skolā būtu jāiekļauj medijprasmes lietošanas stundas, kā tas ir citās valstīs. Ne jau mācīt, kas pareizs un nepareizs vidoklis, bet kritiski vērtēt. Tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā, ka nākamgad būs divas vēlēšanas.

Nesen, redzot, ka kāds uzķeras uz viltus ziņu un dalās ar to, sameklēju, kur tai «kājas aug», – Krievijas portālā. Tam cilvēkam aizrakstīju – pirms laid tautās, paskaties, no kurienes tā nāk... Bet tas prasa daudz spēka un laika.

Kā justos, ja tev atņemtu telefonu?

Ļoti normāli, jo mani lauki ir tā vieta, kur lasu grāmatas. Ja nenokontrolēju sevi, tad grāmatu kaudzīte dažkārt paliek neskarta. Bet ir tādas grāmatas, kas tā ievelk, ka nav vēlēšanās ieskatīties, kas notiek internetā.

Kuras ir ievelkošākās grāmatas pēdējā laikā?

Māras Zālītes «Pieci pirksti» un Noras Ikstenas «Mātes piens». Rīgā, Kongresu namā, ir grāmatu tirdziņi, kur pat desmitkārt lētāk var nopirkt grāmatas. Tad nu vismaz divas reizes gadā dodos uz turieni un piepērku pilnu somu. Esmu liels Regīnas Ezeras fans, varu viņas grāmatas pārlasīt vēl un vēl. Pat citātus esmu izrakstījis. Varu apbrīnot viņas bagāto valodu.

Tagad pasaki godīgi par «UgunsGrēku». Tu tiešām esi fans vai tikai izmanto seriālu kā vietu, kur pasmelt jokus?

Tas ir liels mīts, ko vairs necenšos atspēkot. Mans triks, kā visu zinu, ir «UgunsGrēka» anotācijas. Zinu jau nedēļu uz priekšu, kas būs!

Skatos uz tevi un domāju – nākotnē būtu labs Valsts prezidents. I iznesība, ieturētība, diplomātija un zināšanas, i godaprāts un acīs nelec...

Es atkal vakar LTV skatījos uz Baibu Rubesu un tā domāju par viņu. ( Smejas.) Man vēl nav 40.

Bet nākamgad būs...

Domāju, kvota jau izsmelta. ( Smejas.) Raimonds Vējonis ir no Madonas, man arī saknes no turienes... Ļoti ceru uz jauniem cilvēkiem Latvijas politikā.

Ieva Valtere, žurnāls “Rīgas Viļņi”/ Publicitātes foto, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva