Balerīna un divu bērnu māmiņa Viktorija Jansone: "Atgriezties baletā pēc dzemdībām bija patiešām grūti"

Viņas izceļas uz kopējā fona tāpat kā pati Vika – ar savu augstāko juridisko izglītību, divu gadu pieredzi Amerikā Soltleiksitijas Ballet West solistes statusā un gandrīz divdesmit gadu stāžu pašmāju baletā. Gribot negribot prātā nāk Gudrā blondīne, bet mūsu varone, atšķirībā no Rīzas Viterspūnas, matus nekrāso. Turklāt balerīna Jansone tikko saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni, par ko no sirds apsveicam!

Bērnība

Mamma saka, ka es esot bijusi īpaša – apzinīga. Noliek mani stūrī ar vijoli – es stāvu un spēlēju. Uzliek uz slēpēm – slēpoju. Man principā neeksistēja jēdziens “negribu”. Augu pareiza, akurāta, pietiekami godīga, nu, tāda bez viltus. Siguldā apmeklēju mūzikas skolu, vasarā gāju uz tenisu, nodarbojos ar keramiku...

Bija smieklīgi ar aerobiku: uz to bija pierakstījušās visādas pieaugušas tantes, mūsu skolotājas, vecāko klašu meitenes... Un es viena tāda sīkā no pamatskolas. Turklāt bija auksti! Sporta zāle! Visi sporta kostīmos, kedās, bet es kaut kur izraku vingrošanas čībiņas, no draudzenes izdīcu triko – baltu peldkostīmu, iešuvām gumiju jostasvietā... Vājiņa, nosalusi, kājiņas tieviņas – jā, atnācu nodarboties ar aerobiku kā Džeina Fonda televizorā.

Mammas drēbes es nelaikoju. Un cik tad vispār bija to drēbju vai rotaslietu... Trūka elementārākā. Tiesa, mammai bija kaut kāda bižutērija, taču viņu tā īpaši neinteresēja. Arī es, kad izaugu, ar rotām kaut kā nesadraudzējos: it kā gribas, bet uzlieku – un ir sajūta, ka smieklīgi izskatos. Kā bērns, kurš rotaļu karekļus uz ausīm uzkabinājis. Nē, man patīk tā: ieliku maziņos, mīļākos auskariņus, un viss, pietiek.

Kompleksi

Man bērnībā neteica, ka esmu skaista. Nē-nē-nē... Nebiju jau arī skaistule – īsts neglītais pīlēns. Pubertātes laiks vispār bija briesmīgs, smags, es ļoti slimīgi uztvēru savu izskatu. Un nebija tāda brīža, kad es, piegājusi pie spoguļa, būtu sapratusi: nav vairs pīlēns, īsts gulbis! Diemžēl arī baleta skola māca spogulī saskatīt nevis labās īpašības, bet trūkumus: “Paskaties! Te novāc! Tur sakārto!” “Redzi, tagad ir labi,” teica ļoti reti. “Palūk, cik tu skaista!” – nekad.

Mēs pierodam meklēt mīnusus, mācāmies ar tiem tikt galā vai kaut vai nolīdzināt, bet pirmām kārtām tieši tos taču pamanām.

Ja meitēnam klasē visu laiku saka – dilda, dilda, garā maikste! – viņa arvien vairāk noliec galvu, saraujas, kustības kļūst sasaistītas. Bet tad, ja krūtis lielas? Vai rokas īsas? Nemaz nevajag, lai tev par šo tēmu daudz atgādinātu. Pietiek pāris reižu dzirdēt no pedagoga: potītes resnas. Paskatījies, un tiešām resnas!

Tā arī dzīvo ar to visu mūžu. Ko padarīsi? Potītes taču nenovājināt. Tās ir tādas, kādas ir. Tu ar tādām esi piedzimusi. Respektīvi, man bija nevis meitenīgi, bet baleta kompleksi. Un tie pārgāja tikai ar gadiem. Savu meitiņu gribu audzināt daudz pārliecinātāku par sevi. Lai viņa zinātu, ka ir brīnišķīga. Protams, tam nav jābūt galvenajam. Un pārmērīgā pašpārliecinātībā tam nevajadzētu pāraugt. Vai balerīnai ir svarīgi būt skaistai? Jā, bet tas ir stāsts par īpašu, skatuvisku skaistumu, drīzāk par apgarotību.

Mammai būt

Man ir divi bērni. Artemijam ir divpadsmit, Annai astoņi. Atgūt formu pēc viņu piedzimšanas nebija viegli, bet jautājumu – dzemdēt vai nedzemdēt – es ar sevi pat neapspriedu. Protams, dzemdēt! Atgriezties tiešām bija grūti.

Bērna kopšanas atvaļinājums nozīmē, ka daudz esi palaidis garām. Bet visu var panākt un uztrenēt. Kājas neceļas? Ir paņēmieni, kā tās atkal no jauna pacelt. Cita lieta, ka ar gadiem to izdarīt kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Muskuļi taču vienalga pamazām sažūst, ar bērniem vai bez.

Es, piemēram, vienmēr esmu bijusi lokana, bet pēdējos gados jūtu, ka daudz grūtāk kļuvis noliekties atpakaļ. Un neesmu pārliecināta, ka vajag sevi pārslogot. Drīzāk jādarbojas uz iespēju robežas, to nepārkāpjot. Stundā, ko pavadi pie stieņa, kaut ko pielikt, kaut kur samazināt, kaut ko izmainīt. Citādi nepanāksi neko, tikai sāpes. Celim meniska problēmas? Tātad trenējam gurnus un pēdas, lai tie labāk amortizē lēcienu, un vērīgāk sekojam piezemēšanās tīrībai.

Bet manā profesijā tas, ka esi mamma, daudz arī dod. Gan atsevišķu lomu izpratnē, gan emocionāli. Taču ļoti sarežģī – šausmīgi skan? – ikdienas darbu.

Mums ir baletdejotājas bez ģimenes, bērniem, saistībām. Viņas var dzīvot tikai teātrī. Es nevaru. Man vajag reizes trīs starp mēģinājumiem kaut kur izskriet. Ātri aizbraukt līdz skolai, savākt bērnu, aizvest pie sevis, pie mammas vai uz mūzikas skolu, paēdināt, atkal aizvest vai savākt, pasekot mājas darbiem. Es esmu mamma. Katru dienu nākas pārdomāt visu no un līdz.

Ēšanas sistēma

Līdz 25 gadu vecumam es par to vispār neuztraucos. Bet jau pēc pirmā bērna piedzimšanas vajadzēja visu stingri apdomāt un izvēlēties diētu. Mūsu diētas parasti nozīmē, ka jāēd mazāk, nedrīkst ēst vakarā, nedrīkst ēst miltu ēdienus, vairāk jādzer ūdens, jālieto mazāk cukura, ja ogļhidrātus – tad tikai tos, kas vērtīgi.

Patiesībā tie ir klasiskie veselīga dzīvesveida pamatprincipi. Ar apbrīnu skatos uz cilvēkiem, kuri tiem vienmēr seko. Piemēram, uz savām draudzenēm, kuras ar baletu nenodarbojas, bet tik pareizi dzīvo.

Es arī tā gribētu, bet esmu vāja un slinka. Viņas gan man atbild: nē, Vika, tu neesi vāja un slinka, vienkārši tev dzīvē ir tik daudz ierobežojumu un lietas, kas jāpārvar, tu jau tāpat katru dienu cīnies ar sevi zālē un uz skatuves – kur nu lai pēc tam arī mājās sevi ierobežotu, pārvarētu un cīnītos... Nu, un bērni taču arī! Viņiem gan kartupeļus vajag, gan makaroniņus mazliet. Tad ko – viņiem pagatavot vienu, bet sev ko citu tvaicēt? Divreiz vairāk laika pie plīts pavadīt? Tas ir sarežģīti.

Mati

Ar matiem nedaru neko. Laikam par tiem pat paņirgājos, jo vienkārši izmazgāju ar šampūnu, nelietoju pat balzamu. Vienīgais, ko izmantoju kopšanai un ļoti, ļoti mīlu, ir argāna eļļa.

Nekad neesmu matus krāsojusi. Kopš bērnības nevaru ciest krāsu. Atceros, kā mamma šausmās skraidīja pa dzīvokli: pārdedzināja! Kā saucās tas briesmīgais šķidrums, kas pretīgi smirdēja un bojāja matus? Perhidrols? Skatījos uz to kā uz spīdzināšanu. Teicu: mammu, nu kāpēc?! Tev taču ir tik brīnišķīgi mati.

Manī joprojām ir palikušas tās bailes, ka man matos iesmērēs tādu preteklību, tad pēc pusstundas vai stundas izmazgās un tur izrādīsies kaut kādas šausmas ar violetu vai dzeltenu toni. Tā ka matu krāsa man mainās tikai vasarā, kad tie saulē izbalē, un uz skatuves – tur visu laiku jāvalkā parūkas.

Jā, interesanti sevi ieraudzīt spogulī kā bruneti. Bet tad man nepieciešams ļoti intensīvs grims, spilgts, uzkrītošs. Uzkrāsojies, uztaisi frizūru kā Kareņinai – “ai, Vika, tev tā piestāv, tev arī dzīvē tā vajadzētu…” Saku: jūs mani neesat redzējuši ar melnu galvu bez grima, ar baltām uzacīm un gaišām acīm...

Esmu dejojusi arī plikpaura cepurē Antoņinas Miļukovas lomā Eifmana Čaikovskī: izrādes beigās trakomājā viņa ir vispār bez matiem. Tagad skaidri zinu, ka uz nullīti matus negriezīšu. Kaut gan, kad piedzima Aņa, nogriezu radikāli: man bija ezītis un gara karē čolka. Man patika. Hop, aiz auss – un aiziet. Viegli mazgāt, viegli žāvēt, viegli ieveidot. Bet ātri atkal atauga. Tagad laikam vairs neriskētu. Lai aug savā nodabā.

Sejas kopšana

Mums, baletdejotājām, ir spēkā tie paši ādas kopšanas principi, kas visām pārējām sievietēm: attīrīšana, mitrināšana, barošana. Noteikti jālieto labs meikapa noņēmējs, noteikti jānotīra meikaps pirms miega. Grima dēļ nav problēmu. Patiesībā mūsdienās arī speciālā skatuves kosmētika ir gana saudzējoša. To liek biezā slānī, tā notur mitrumu, neļauj tikt cauri sviedriem. Pa virsu pūderis un viss pārējais. Pēc tam visu ar švammīti noņem.

Nerodas sajūta, ka uz sejas būtu maska. Kad mūs grimē fotosesijām, tad gan. Mēs taču parasti vienkārši paņemam vienu toni un uzmālējam, mazliet piepūderējam degunu, un viss. Pašas, pašas, kaut mums ir arī vizāžists, un, kad vajag, lūdzam palīdzību, gan meitenes, gan puiši, lai acis nemanāmi piekrāso. Bet fotogrāfiem vajag te vienu toni, te citu... Tad gan rodas sajūta, ka maska uz sejas!

Es gan parasti iztieku pat bez skatuves grima. Varbūt mazliet uzlieku zem acīm un vietās, kuras izrādes laikā visātrāk kļūst mitras. Bet vispār mani pilnīgi apmierina labs tonālais krēms.

Protams, mēs aiz kulisēm susinām seju ar salvetēm un kosmētika mazliet notīrās, bet skatītājiem tas nav redzams. Ārpus skatuves tonālo krēmu nekad nelietoju. Tuša, mazliet pūderis, tikai uz atsevišķām vietām. Man pietiek. Mana mamma saka: tas jau neskaitās, ka esi uzkrāsojusies. Bet somiņā man vienmēr ir pilns komplekts – pūderis, vaigu sārtums, tuša, uzacu zīmulis un lūpu spīdums. Ja jāizvēlas minimums, izvēlēšos pūderi un spīdumu.

No kopjošās kosmētikas man visvairāk patīk acu krēms, roku krēms (jo taukaināks, jo labāk), ķermeņa sviests un putas meikapa noņemšanai. Tieši putas, visus tos losjonus un tonikus es nesaprotu, pēc tiem tāpat vienmēr gribas nomazgāties, bet putas rada svaiguma sajūtu. Taču reiz gadījās, ka iegāju kosmētikas veikalā un mani noķēra: vai gribat, notestēsim jūsu sejas ādu? Saku, ka man patīk putas. “Jums nekādā gadījumā nevajag lietot putas!” Sadeva man simts paraudziņus, no kuriem man uzreiz uzmetās izsitumi. Nereāli! Pirmo reizi dzīvē kaut kas tāds bija. Turklāt es neesmu alerģiska.

Kopumā uzticos tikai pārbaudītiem līdzekļiem. Man ilgu laiku veda krēmus no Šveices, un es pieradu. Bet tad to bodīti slēdza, un pagaidām nezinu, ko darīt. Sāku lietot Sibēriku. It kā nekas, bet gribas kaut ko labāku. Zinu, ka daudzi pārgājuši uz vietējiem ražojumiem. Es kaut ko pamēģināju – efekta nav, bet cena – vau! – kā dārgākajiem ārzemju zīmoliem. Tā ka pagaidām esmu apmulsusi. Ideālu maiņu vēl neatrodu.

Vecums

Vairākus gadus apmeklēju vienu un to pašu kosmetologu un biju ļoti apmierināta. Bet bija precedenti, kad aizgāju pie cita. Līdzīgi kā gadās ar frizieri vai manikīru: pēkšņi iešaujas galvā – kāpēc nepamēģināt citu meistaru? Un pēc tam vienmēr spļaudies. Reiz gadījās neprātīgi dārga procedūra – tevi noklāj ar nesaprotamiem preparātiem, kaut kādi aparāti kā zobārstniecības kabinetā, kaut kādas trubiņas, maskas... Kaut ko izsūc, kaut ko ievada...

Gandrīz kā eksorcisma rituāls. Atjaunināšana! Un tādus vārdus sarunā, ka jēgu nesaprast. Efekta nekāda, kaut maksā neticamu naudu. “Nu, jūs ziniet, vajag desmit kursus… Un pēc pusgada vēl desmit...” Kamdēļ? Tu tiešām kļūsi skaistāka un jaunāka? Šaubos.

Nevaru teikt, ka mani nebaida vecums. Tas visus baida. Bet es ļoti ceru, ka masāža, atpūta, veselīgs miegs, kaitīgo ieradumu trūkums – alkoholu nelietoju un pret smēķēšanu izturos noraidoši – man palīdzēs vecuma fāzē iesoļot cieņpilni. Pielietot radikālas metodes netaisos. Mana kosmetoloģe stāsta, ka viņai esot tādas klientes, kurām injekcijas ir kļuvušas par atkarību. Cilvēkus, kas uzsēdušies uz tādām metodēm, neapturēsi. Turklāt viņi praktiski zaudē saprātīgu skatījumu uz sevi, viņi citādi sevi neredz, kā tikai ar injekcijām, pamana katru krunciņu, kas atgriežas vai nāk klāt, un tūlīt piesaka tai karu: piepumpēt vai novākt. Es netaisīšu no sevis lelli.

Tetovējums

Man ir viens. Maziņš. To pat nevajag slēpt pirms izrādes, jo tas ir skatītājiem nepamanāms. Sen jau gribējās, bet tikai pirms četriem gadiem atradu to, ko gribēju. Tagad apmierināta ar to dzīvoju. Tetovējums ir kļuvis par daļu no manis.

Tautas medicīna, vitamīni, piedevas, homeopātija

(Smejas.) ...un arī placebo. Nē, es neesmu pret, ja kāds to visu izmanto. Kamēr tici, palīdz viss. Cilvēkam nepieciešama ticība. Ticība jebkam. Un tai nav obligāti jābūt reliģijai. Kādam arī ūdens palīdz. Bet man palīdz mīlestība. Pamosties un būt mīlētai. Mīlēt un redzēt sauli... Saulains laiks man tiešām palīdz vienmēr. Un vēl siltums, mājīgums mājās un tīrība. Un tad būs labs noskaņojums, smaids un skaistums.