"Ceļš neglābjami izģērbj līdz kaulam ikvienu, vidusceļa nav," - Liesma Kalve par Santjago ceļu: 6. sērija (noslēgums)

Stāsta 1. un 2. sēriju lasi šeit un šeit: 

Aviošoks
Lietus buramvārdi
Darvas karote medus mucā
Noslēgums

Palaidām Ēterā saucienu – Negribu mājās! Un Ēters nekavējoties atbildēja. Anita visu dienu tāda nerunīga staigā, līdz esam alberģē paēdušas vakariņas, un nu sākas ņemšanās pa telefonu. Viņas baterija neiztur, palūdz manējo. Runā pusstundu, stundu, jūtu, ka kaut kas nav lāgā. Kad saruna it kā galā – apjautājos. Pretim saņemu tādus asaru plūdus, ka grūti aprakstīt.

- Mammīt, ko lai mēs tagad darām! - bērna izmisums plēš man sirdi no krūtīm. - Kad menedžēju biļetes, darbu jūrā, steigā esmu nokļūdījusies un nopirkusi divas biļetes Rīga – Porto, Rīga – Porto, nevis Porto – Rīga. Tikko noskaidroju, jo sajutu, tuvojas kas nelabs.

- Nu, tad ātri norezervē mums mājupceļu, lai uz Jāņiem paspējam, - mēģinu raudošo mierināt, bet saleju eļļu ugunī.

Jā, es runājot ar to kompāniju, kas maina rezervāciju, arī netā atradu, ka lētāk ir nopirkt jaunas biļetes, bet tie tur jau iekrampējušies manā nelaimē un paziņo, ka par vēlu, sistēma iedarbināta – par rezervācijas atcelšanu jāmaksā sods 120 eiro, jaunās biļetes ar 50% uzcenojumu, un divas dienas vēlāk – 30. maijā.

Tas taču ir lieliski! Mēs esam ieguvušas veselas divas dienas bonusā.

Jā, un lielisku pieredzi – nekad nesāc ar aviokompānijas "palīdzīgo roku". Nopirktās biļetes drīkst neizmantot, nemaksājot par to sodu. Nu ko, laba šoka terapija, pārspriedām ar Anitu debesu kancelejas vēstījumu, un meita atzīst, ka arī darbā krīzes situācijās rīkojas viena, uzņemoties visu atbildību pati. Izrullē, protams, bet vienmēr var labāk. Arī šoreiz – būtu iesaistījusi mūs, atrastu lētāko variantu. Skola maksā. Saņemtais telefonrēķins – starpkontinentāla saruna (palīdzības birojs, izrādās, ir Kanādā) – ierēdņu neapturamā vāvuļošana skolasnaudai pielika vēl 160 eiro.

Beidzot sola lietu! Rīt pulksten 13:00 būšot klāt! Ja negribam salīt, mums soļojamais gabals jāpieveic līdz tam. Izejam superagri. Lietusmēteļi visām jau padusē. Pulksten vienos – nelīst, divos arī ne... tā līdz pat vakaram, mākoņi bīdās mums pa priekšu, un nekas nenotiek.

Ziniet, kāpēc? Silgucis mums tāda maza jauka raganiņa. Iemācīja buramvārdus, ko laiku pa laikama uzbūrām mākoņu virzienā. Mācieties! Noderēs! Pret Rītiem, pret Vakariem, pret aukstajiem Ziemeļiem – kas nemierīgs, lai paliek mierīgs (3x3) un darīts!

Dažas piles trāpīja. Tieši tik, lai līdzpaņemtos plašķīšus tautai atrādītu un ātri atpakaļ somā. Vakarā laimīgas savelkam plānās kleitiņas un aizspurdzam pusplikas uz veikalu. Kad nākam ar maisiem ārā – viens tā kā tapu izsitis mucai – gāž ledusaukstas šaltis, krusa, zibeņi, gatavā elle!

Lūdzam kasieri, lai izsauc mums taksi. Demokrātiski. Viss tiek izdarīts, 10 minūšu kājām gājiens 5 eiro. Aizmirsām vien uz mirkli, ka jāburas nemitīgi.

Pēdējā nakts pirms Santjago. Jauka alberģe, dāņu senioru kompānija. Šie testē visus dzeramos pēc kārtas, saimnieks lustīgs – stiepj tik no pagraba vienu šmakovku aiz nākamās. Žēl bija uz kungiem no rīta skatīties. Mēs kā parasts – uz veikalu, lai arī cauri visam ciemam, bet ejam.

Veikaliņš mazītiņš, piebāzts ar visdažādākajiem priekšmetiem. Jokaini pārdevēji. Izskatās pēc brāļiem. Neviena pircēja. Stāvam pie kases. Abi ļoti aizņemti. Viens urķē kaut ko degunā, tad izvelk un nolemj pagaršot. Otrs briļļu stikliem kā pudeļu dibeni pēta kases aparātu. Mūsu preces tiek nemitīgi cilātas un pārkrāmētas no viena letes gala uz otru. Silga iedod 10 eiro par diviem apelsīniem un bundžu alus. Pēc ilgas apspriedes pārdevēji izdod 3 eiro. Saskatāmies – ei, nu tas ir traki bezkaunīgi!

Briļļotais puisis, redzot mūsu reakciju, pieliecas, izvelk no paletes beisbola nūju un ar blīkšķi noliek to sev priekšā uz galda. Mammīt mīļā! Ņemiet visu manu piecīti par vīnu un āboliem! Tikai nesitiet! Es nometu naudu un laižamies, ko kājas nes.

Ilgi ilgi zem tekoša ūdens mazgājām rokas, augļus, pat bundžas un pudeles, kad atnācām mājās.

Es diezgan labi sapratu jaunu francūzieti, kuru atceļā sastapām pie baznīcas uz soliņa, pārsienot tulznas. Viņai tā esot apriebušies visi šitie lauki un alberģu ārprāts, ka šovakar pat iešot līdz galam. Nu ko, pulkstenis ir 19:00, priekšā 20 kilometri. Lai Dievs dod aiziet!

Katarina šo nakti pavada klosterī, uz kuru mums kaut kā tomēr neiegriezās ceļš. Dakterīti sastapām pārlaimīgu – 12 papildus kilometri (turp un atpakaļ) nost no trases, toties sirsnīgi, klusi – viss par velti – kā gultasvieta, tā ēdiens un vīns. Labi vien, ka mēs negājām, jo tajā vietā neiederētos – Katarina ir tieša.

Pamazām pilgrimu rindas tiešām sablīvējas un gandrīz visu ceļu soļojam divās rindās kā pionieri ierindas skatē. Sirds straujāk iepusktas, kad no meža uzkalniņa tālumā jau kļūst redzami katedrāles torņi. Sākam domāt – kā tad nu iesim iekšā tai Santjago.

Tikmēr domājam, kamēr izrādās, esam jau pilsētas ielās. Ne administratīvās zīmes, nekā. Tiešām esam Santjago? Pēc laika un kartes – jā. Pēc sajūtām  - nekādā gadījumā. Pilsētas ielas tukšas kā izslaucītas. Kur visi palikuši?

Meklējam laukumu. Nu re, te arī  sākas – gluži kā teātra foajē – visas mazās ieliņas ļaužu piebāztas, čalas un gaviles, tālumā dūdu skaņas. Izlaužamies līdz centram.

Ziniet ko? Ejiet paši. Man nav vārdu, lai aprakstītu to, ko tur piedzīvoju. Visi trīs lielie Santjago ceļi saplūst šajā laukumā. Pa to puslīdz vienā laikā ierodas tās dienas finālisti. Ceļinieki ir vairāk vai mazāk pazīstami. Iepriekšējo gājienu vai šī ceļa draugi. Satiekam savu kalmiku, vācietes, argentīnieti hiperaktīvo, visi visus atceras, apskaujas, bučojas un raud vienlaikus par atkaltikšanos un šķiršanos.

Riteņbraucēji rauj ar kliedzieniem gaisā savus divriteņus, kādu puisi sasgaidīt atbraucis vai viss ciems ar orķestri – dzied ap šo, urrā neprātīgi.

Neesam ēdušas visu dienu. Sameklējam aplikācijā tuvāko ļaužu iecienītu vietu, kur var dabūt īstas angļu brokastis un dodamies.

Piestumjamies ar savām somām pie galdiņa, kad dzirdam – no stūra mūs sveicina jaunieši.

Labdien!
Ai, kā nopriecājos, dzirdot dzimto valodu! Pagriežu savu laimē apgaroto seju, kurā vēl laukuma emociju pēdas un redzu, ka sveicinātāji noteikti nav no pilgrimiem. Arī tūristi viņi nav.

Jūs laikam šeit dzīvojat? - jautāju, liekot somu zemē.
Jā, jā, mēs Šeit dzīvojam. Tieši šeit! - puisis, izcili gludi skūts un frizēts, baksta ar pirkstu zem galda, pārējie ķiķina.

Stulbā, viņa tiešām domā, ka mēs.. - dzirdu meiteņu čukstus.

Skaidrs. Jauniešu acīm laikam esam riktīgas bomzenes un nu tie nožēlo, ka vispār mūs uzrunājuši. Novēršos un nogriežu komunikāciju kā ar nazi.

Saprotu, viņi par mums prasti ierēc. Nu ko lai dara, ka tādas pajolīgas izskatāmies. Neuzkrītoši vēroju tautiešus. Zēni tiešām ģērbti izcilos brendos, smalkas kurpes, dārgi pulksteņi, aromātu mākonī satinušies, valdzina savas cacas un dursta mūs nikniem, augstprātīgiem pārākuma pielietiem skatieniem.

Ai, nu ko tu, - pamanījusi manu apmulsumu, klusiņām mierina Silga.

Tie tak U16 vai U18. Basketbola jaunās zvaigznes. Neredzi vai? Es viņus pazīstu. Esmu satikusi vēstniecībā.

Dabūnu  sen kāroto britu bekonu ar pupiņām un riju to kopā ar saviem puņķiem. Asaras krīt kafijā paukšķēdamas. Nesaprotu, par ko vairāk – par pazemojumu, ko saņēmu tieši sejā, vai par nabaga jauniešiem, kuri aiz zvaigznēm debesis nespēj saskatīt. Vai par visu kopā, bet raudas ir no sirds dziļumiem un neapturamas.

Visās turpmākajās baznīcās liku par šiem svecītes lūdzot, lai iespējami mazāk sāpētu tajā brīdī, kad no vislielākajiem augstumiem krītot, sasisties nāksies neizbēgami.

Nu, nē. Uz bēdīgas nots noteikti nē. Noslēgumā – stāsts par mīlestību.

Te nu man mazliet jānokodē galvenie varoņi. Tēma delikāta. Visas četras esam aizņemtas dāmas (vīri, draugi, Neatkarības deklarācija), tāpēc pieņemsim, ka parādījusies Piektā. Sauksim viņu par Drašķi.

Tas sākās pēkšņi, vienā mirklī Padronā.

Satiekam savus jaunos spāņu draugus pilsētas laukumā, kafejnicā. Izskatās, ka šie ceļā savākuši veselu bunti sev tīkamu meitiešu un to, ka esam sarakstā kaut kur pa vidu, saprotam momentā.

Pieklājīgi pabīdamies malā un noslēdzamies savā meiteņu čalā.

Baudām alu ar padronas pipariem, ņemamies aizrautīgi kā aizvien, līdz pamanām, ka pie blakus galdiņa sēž jauks puisis pilnīgi viens un ļoti ļoti bēdīgs. Viņa seja  noklāta sārtiem plankumiem, acīs nav pilnīgi nekā, soma skumji nošļūkusi uz zemes, kausā atšālējies alus. Saskatāmies. Drašķe nav noturama un līgani pārvieto savu dibenu pie skumju māktā galdiņa.

Par ko bēda,  draugs? - viņa uzliek savu plaukstu uz  vīrieša sakampētajiem pirkstiem. Jautā latviski, jo nezina, kādā valodā puisi uzrunāt.

Mans ceļš ir galā. Jāizstājas pēdējos pārdesmit kilometros. Nožēlojami, - atbilde skan vājā angļu valodā.

Kas noticis, kāpēc? - Drašķe neatstājas un, noskaidrojusi, ka sarunas biedrs ir portugālis, vienojas par valodu, ko abi pārzina daudz maz vienādā līmenī.

Manas kājas ir pārņēmusi infekcija, dzeru antibiotikas, spēki ir galā, sāpes neciešamas, - uzticīgi stāsta Rafaels un rāda savus baltos apbindētos kāju ikrus kā tādam sacīkšu zirdziņam.

Beidz, mūsu bariņā tieši tāda liga vienam meitietim! Alerģija no saules – pavisam parasta. Nevajag nekādu antibiotiku, mums vesela tūba ziedes, kas labi palīdzēja – tin tik vaļā – sadakterēsim! Un laukumiņš (ļaužu paldiesdievam praktiski nav) pārvēršas lazaretē.

Viss, kas  pieklājības robežās, tiek sarūpēts un sakopts ar neizsakāmu maigumu un mīlestību. Rafaels gluži kā spārnos – uzticīgs un paļāvīgs Drašķes mātišķajām rokām, turpina stāstīt, ka izsitumi ir arī tur – starp kāju īkšķiem, nu ļoti nelāgā vietā..

Ak, mīļo, jauko Rafael! Zinām , zinām mums arī turpat! Tāpēc re, kur visa tūba, smērē uz nebēdu, bet nestājies nost no ceļa. Tiekamies Santjago! Tev nav iemeslu neaiziet. Kaut vai tāpēc, ka tu man ļoti, ļoti nu Ļoti patīc.

Nezinu, kas vilka aiz mēles Drašķi tā teikt, tomēr šie vārdi puisi pacēla spārnos, gels nomierināja alerģiju strauji un mirklis, kad ieraudzījām "baltās kājiņas" Jēkaba katedrāles laukumā, lika mums nodrebēt visām – no prieka un sajūsmas. VIŅŠ TO IZDARĪJA!

Tomēr stāsts ar to nebeidzas.

Tu arī man ļoti, nu tik ļoti patīc, - aizelsies, pēc vairāku loku izmešanas pa laukumu (mēs viņu pamanījām ātrāk kā viņš mūs), Rafaels, gaisā paceltām rokām jau iztālēm sajūsmā rāda, ka atradies, lēkšiem pielec klāt, degošām acīm apskauj Drašķi un izskatās, ka tas ir uz mūžu solīts. Sirds pulsē skaļi un neapturami. #GatavāBolivuda

Mani sagaidīt ir atbraukuši draugi (puisis soļojis pilnu Portugāles ceļu no Lagosas 800 km), esam tur – Rafaels rāda virzienu un aicina mūs pie savējiem.

Mani vecāki, radi, draugi, visi ir te! - Rafaels nav apturams.
Labi, labi,  atnāksim, tikai mums naktsmītne jāsameklē, - Drašķe nosola un pametam laukumu, jo tā ir taisnība.
Nākamajā dienā ejam suvenīru rūpēs. Maza ir pasaule, kur nu vēl Santjago Compastella!

Rafaels rīta agrumā ir burzmā un šķiro to ar acīm kā prātu zaudējis. Nav iespējams nesatikties.

Vakar neatnācām, jo bijām ļoti nogurušas. Piedod.
Saprotams. Tiek piedots viss, jo galvenais –  esam satikušies!

Gadījumā, ja atkal kas ne tā aiziet – ar kuru vilcienu uz Faro lidostu dodamies?
Drašķe nebūtu Drašķe, ja nesamānītos.

Ar pirmo! Mēs braucam ar pirmo vilcienu!
Kad ierodamies vakarā uz priekšpēdējo – pie perona satiekam Rafaelu, kurš bez jelkāda pārmetuma, laimīgs, ka sagaidījis, sveicina mūs jau iztālēm.

Vajag stāstīt, kā jutāmies mēs?  Nevajag. Un arī darīt tā nevajag. Tikai nekā nevaru pateikt, kurā vietā un ko tieši. Kāzuss..

Pasaules informatīvā telpa esot sadalīta šādi –
75%  ir mūsu – cilvēku pieņēmumi
20%  - fakti
5%  - tas, ko nekad neviens neuzzinās.

Manā stāstā pirmās divas proporcijas mainām vietām – fakti ir 75 %.

5% paliek kā ir. Es nesaprotu, kas ir tas, kāpēc šajā ceļā viss pašķīrās. Atlika ko iedomāties, kā ap stūri – saņem. Sajūta, ka Visums uzklausa manas domas un vēlmes tiešajā saziņā bez starpnieka – reliģijas, baznīcas, sakramentiem, -  izjustas Ceļā, nepamet vēl šobrīd.

Vienu un to pašu kilometru daudzumu var nosoļot dažādi. Mēs jau sākumā vienojāmies, ka priecāsimies par katru soli, nemocīsimies un negruzīsimies.

Tas par formu.

Par saturu.

Es negāju ne pēc sevis, ne reliģijas, ne attiecībām. Bet es to visu dabūju. Vēl es dabūju Citu meitu. Anita dzīvo man līdzās kopš dzimšanas, bet man prātā nenāca, ka viņa var būt tik fantastisks – pieaudzis un atbildīgs cilvēks. Pilnīgi savādāks, kā biju radusi viņu vērtēt ikdienā. Tas ir neizmērojams ieguvums.

Man traki žēl krietno katoļu.

Viņu ceļš, kas simtiem gadu bijis sakraments, nu ir tūristu taka. Komercializēta tā tiek ar katru dienu un nupat jau pārvērsta par diezgan banālu, pārapadzīvotu, jaunu ceļojuma formu – pastaigu ar pievienoto vērtību, ko dažs  pērk par naudu un šķēndējas, ka pārmaksājis. Jo nav nedz solīto brīnumu, nedz fantastisko dabasskatu, vien ļaužu burzma bez komfortablas atpūtas iespējām. Pat neviena šūpuļtīkla eikaliptu paēnā.

Esi drošs - Ceļš pasauc tos, kuriem grib kaut ko pateikt. Tāpēc, ļaujoties aicinājumam, vajag plaši turēt vaļā acis, ausis un sirdi.

Ceļš ikvienam gājējam ir sagatavojis ko īpašu, vienreizēju, neatkārtojamu.  Ja sajuti, ka tavs laiks ir pienācis un tu tiec saukts – neprāto un nefunktierē – vienkārši – CELIES UN EJ!

LAIMĪGU CEĻU! LAI DIEVS, FEJAS, LAUMIŅAS UN RŪĶI IR TAVI LABVĒĻI UN SABIEDROTIE.

Pēcvārda vietā.

#Ar dakteri Stefanu no Polijas sarakstāmies. Viņš uzsācis šķiršanās procedūru, nespējot paciest sievas pazemojošo greizsirdību.

#Nesen saņēmu e pastu no vāciešu pāra, ko sastapām kafejnīcā. Vīrs pēc ceļa esot nopircis pogu telefonu, bet sievai Stefānijai iemācījis dzīvoties soctīklos. Abi laimīgi.

#Antonio man katru vakaru sūta relaksējošas melodijas saldam miedziņam. Aizmiegot smaidu un gara acīm skatu Itālijas dienvidu ainavas.

# Rafaels?  Jā.. jājautā Drašķei, kā tad būs ar Rafaelu?

# Ceļš ir nežēlīgs. Tas neglābjami izģērbj līdz kaulam ikvienu  un tad – vai nu saslēdz cilvēkus cieši vai atbrīvo no partnera nesaudzīgi. Vidusceļa nav.

# Cilvēku attiecībās nekad nav kļūdu. Tikai un vienīgi pieredze.

# Nekad neaizmirsti – Ceļš vēro tevi daudz ciešāk, kā tu Ceļu!