"Ned... Nemuldi... mēs rezervējām to istabu!" Liesmas Kalves stāsts par Santjago ceļu: 5. sērija

Stāsta 1. sēriju lasi šeit:

Kūrorta spožums un posts
Migla, migla
Kristus ieraudzīšana

Turpmākās divas dienas būsim tiešā krasta tuvumā, tāpēc, gaismai austot, esam kājās un teciņus vien – prom no naktsmītnes.

Krasts ir miglā tīts. Jo vairāk attālināmies no pēdējās pieturvietas, jo melnāki miglas vāli grupējas no kalniem un ūdens, lai sekotu mums. Kļūst baisi.

Noskaņas pastiprināšanai ceļš mūs ieved izdegušā eikaliptu mežā. Uguns te plosījusies ceļa abās pusēs – no kalnu augstumiem līdz pat okeāna krastam. Pamežu sāk veidot papardes un ziedi, tāpēc skats ir varen iedvesmojošs.

Vienubrīd iešaujas prātā nešpetna doma – un ja nu tā ir eikaliptu atjaunošanas akcija – dedzināšana? Neticami lekni ir dzinumi ap melni nosvilušo koku stumbriem. Tie ieskauj katru nomocīto ar tik gaļīgām un spilgti zaļām lapām, kādas netikām redzējušas nevienā izietajā simtgadu eikaliptu audzē.

– Tu biji kails un vēju aplauzts koks.. – klusi uzsāk dungot Silga.
– Es lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem.. – piebalsojam ar meituku un drīz visa piekraste dreb no mūsu skaudrā Tīteņa, kā lauku kultūras nama ballīte.

Raud aplauztie koki, raudam mēs, jo palikušas vairs tikai četras dienas, visa ir tik ļoti žēl..

Bilžu secība neļaus man samelot – atlika vien ierunāties par mājām, kā nākamais skats aiz izdedžu ieloka – īsta Latvijas pļava. Īstāku vairs nevar. Lai pilnībā kliedētu šaubas, ganībās ieliktas govis. Krietnas Latvijas brūnaļas pašā okeāna krastā.

Es negribu mājās, nē, es pilnīgi noteikti negribu! Saku skaļi un arī tas tiek uzklausīts.

Iztālēm dzirdama dudināšana. Tuvojamies mazam jaukam piekrastes ciematiņam, skan jautra spāņu melodija, pie mola sakārtota goda vieta kādai ceremonijai. Pulcējas vietējie. Katarina visu noskaidro.

Esam miglas reģionā – tāda te ir ikdiena. Tālāk vālu vairs nebūšot, te cilvēki tiek saukti uz tirgu un dievkalpojumu zem klajas debess. Mūsu ceļš tieši gar ūdeni pa kalnu lejā.

Samba, rumba, ča – ča – ča – uzsākam deju soli visas trīs, vietējo skaļās gaviles uzsit arī mums kurāžu. Virpuļojam un griežam visu, ko protam no Latiņamerikas deju soļiem skaļās mūzikas pavadījumā, līdz pazūdam publikas skatienam.

Mazliet tāds kā depresīvs apvidus ir nākamais ceļa posms. Vientuļas, pamestas saimniecības, noplukušas ēkas, kāds uzraksts uz sienas vēsta, ka te bijis SPA. Gabaliņu tālāk mūsu rezervētā privātā alberģe.

Tiekam sagaidītas izmeklēti laipni. Ieraugot, ka reģistrācijas žurnālā esam pirmie viesi maija mēnesī, viss kļūst skaidrs.

Tomēr serviss  pieejams pilnā apjomā – sākot ar virtuvi, beidzot veļas mazgājamo un žāvējamo aparātu (bez tā šeit kaut ko izžāvēt vispār nav iespējams) izmantošanu. Ainava no loga tieši uz okeānu. Viss cenā – 15 eiro no cilvēka.

Skats jau labs, bet ko tas dod, ja miglā tīts. Saulrietu pat nepamanīsim.

Nē, nu tā jau nebūs, ka bez brīnumiem. Tieši pusstundu pirms svarīgā ūdenskrišanas mirkļa, migla ir izklīdusi, mākoņi pašķīrušies un saule spīd mums tieši gultās tā, ka acis žilbst.

Sarunās ar naktsmāju saimniekiem saprotam, ka nākamo dienu ir vērts iesākt ar braucienu autobusā. Šajā vietā pilgrimu ceļš tikai pamazām top, ir slikti marķēts, grūti orientēties, varam daudz laika pavadīt maldoties, ko galīgi negribas piedzīvot. Tikai 7 km līdz Baionai nebūs nekāds grēka darbs, bet garants tam, ka nesapīsimies pilsētas džungļos un godam tiksim līdz kurorta līcim. Tur arī atsāksies precīzi marķējumi un varēsim bez bažu turpināt soļot.

6:00 - salstam pieturvietā. Autobuss pienāk tieši laikā, kāpjam un tur.. Kas to būtu domājis! Mūsu 7 šarmanto itāļu senioru kompānija. Pirmos divus pamanām uzreiz, jo sēž pašā priekšā, priecīgas par satikšanos sveicinām, bet šie samulsuši, kā nedarbos pieķerti. Pārējie paspēj saslēpties aiz sēdekļiem, tomēr mēs godīgi izsoļojam cauri visam busam un pieklājīgi sasveicam ikvienu no septītnieka.

Katarina ir izbrīnīta par mūsu jautrošanos:
–  Šie jau visu ceļu tā – ar taksi vai autobusu – sen pamanīju.
Nu skaidrs, tad nav nekāds brīnums, ka tādā vecumā neskaitāmas reizes mēra garo ceļu. Un kas tur slikts? Galvenais, ka nesēž mājās, bet kustās kā nu veselība un pensija atļauj.
Izkāpjam vēl piemigušajā Baionā, seniori brauc tālāk.

Aizdomājos par faktiem un pieņēmumiem. Fakts ir tikai viens. Sastaptie itāļi autobusā. Toties cik mūsu pieņēmumu – kāpēc! Patiesību tā arī neuzzināsim, jo atlikušajā ceļā un Santjago Compastella vairs viņus nesastapām.

Mūsu izvēle izrādās ideāli pareiza. Esam tieši pie līča, kam apkārt ved skaidri nobultots pilgrimu ceļš. Pludmale gaida atpūtniekus, viss pagaidām kluss un rāms. Vietām redzam starp akmeņiem guļam saules kāros. Piesēžu uz apmales, jo zvana telefons.

 - Nu, kad tad būsi atpakaļ, mums vajadzētu satikties un parunāt par to projektu, ko iesākām, - klausulē lietišķa drauga balss mani mazliet pavelk tuvāk realitātei, bet vien uz mirkli, jo nākamajā jau esmu mēma  – manā acupriekšā nostājies absolūti kails vīrišķis!

Nē, nekāds ne virinātājs – pilnīgi kā no mātes miesām – brūns, iesauļojies, visa vīrišķā godība tieši manu sēdošo acu augstumā. Kur es ko līdzīgu esmu redzējusi? Ieurbjos ar acīm tieši Tajā Vietā, laikam no šoka.

–    Ak, mīļais dievs, tā taču kamēlija! - es iečukstu klausulē, bet pietiekami skaļi, lai vīrs tajā trubas galā sadzirdētu.

–    Kas? Kamēlija? Tiešām tik skaista?

–    Nē, ne skaista, bet smieklīga un es nesaprotu, kāpēc vienam vīrišķim man tā jātirina tieši pie deguna, - mēģinu skaidrot sarunas biedram.

Tikmēr "kamēlijas" saimnieks turpina žestikulēt un kaut ko klaigāt saviem draugiem, kuri tuvojas man no mugurpuses.

–    Zini, Jāni, tagad būs viens super vēsturisks brīdis – mēs savu pirmo biznesa randiņu sarunājam nūdistu pludmalē. Diez, ko tas varētu nozīmēt? - saku, celdamās kājās, pamazām atjēdzoties, jo saprotu, kur esmu piesēdusi. Smiedamies beidzam sarunu, ņemu fotoaparātu, kad atskan meitas brīdinošā balss.
–   Mamm, pat nedomā!
–   Ko – nedomā?!
–   Tu mani saprati – redzi, te visas akmeņu spraugas pilnas plikiem dibeniem.
–    Ak, jel mīļais bērns! Tici man, savā dzīvē esmu redzējusi stipri fotografējamākas lietas jaukām atmiņām.  

Ceļš cauri pilsētām ir neizbēgams. Tam vajag īpaši noskaņoties, pacensties atrast ko baudāmu, jo betona džungļi nav pilgrima draugs. Pirms iesoļot nākamajos, piesēžam āra balto galdiņu terasītē.  

Visas trīs automātiski atšņorējam zābakus un novelkam zeķes. Pabāžu kājas zem galda, izstiepjos. Pienāk oficiants un laipni mūs uzklausa. Atceļā uz virtuvi smalkais kungs pabīda malā dažus krēslus un mūsu skatienus piesaista uzlīme pie pretējās sienas – "kājas uz galda lūdzu nelikt! ".

Rātni iztaisnojam muguras, kad tiek atnesta paplāte un uz tās – aprasojusi baltvīna pudele, uzkodas.

–    Nē, tak, mēs tikai glāzi vīna lūdzām! - mēģinu labot šķietamo kļūdu. Kungs, svinīgu seju, kurā neizkustas ne vaibsts, atkorķē pudeli un ielej mums katrai pa glāzei, noliek uzkodas un novēl labu atpūtu.

–    Ak, nu jā, esam tak Spānijā! Te vīnu lej no pudeles tavā klātbūtnē un uzkoda ir viesmīlības zīme, - attopos no bažām. Maliet tā kā neērti par apaviem zem galda, tāpēc jo cienījamāka šķiet godpilnā attieksme pret mums no apkalpojošā personāla puses. Novērtēju. Es nebiju dāma, bet tas netraucēja kādam būt džentlmenim. Re, kā – piedošana tomēr ir viens filigrāns un ilgspēlējošs sods.

Laužamies cauri pilsētai. Pat zobārstniecība, bankas, frizētavas, par kafejnicām un viesnīcām nemaz nerunājot – savos nosaukumos pamanās iepīt simbolus un vārdus – pilgrims, camino, Santjago. Kronis visam – reklāmas kampaņa alum. Esot nodibināts oficiālais pilgrimu alus – plakāti ceļa malās un uz busiem vēsta, ka šo iedzerot, ceļš kļūstot pilnīgi savādāks.

Sīka patiesība tā ir. Savādāks, bet ne labāks, ja to sāk lietot ceļa sākumā. Katra izdzertā glāze atņem spēkus un laiku. Atļāvāmies alot vien tad, kad dienas plāns ir vaļīgs un nav jāiespringst par ņipru soli.

Izmocītas līdz pēdējam, saulei rietot, atrodam savu hosteli. Truliem smaidiem sejā ievelkamies vestibilā. Tā un tā – mums rezervācija – viena četrvietīga istaba.

–    Jā, lūdzu, četras istabas, katra 60 eiro, - administratore izliekas nesaprotam mūs.

–    Nē, mums ir nobukota viena istaba ar četrām gultām, - Anita sāk pamazām uzvilkties, jūtu, ka tūliņ birs asaras.

–    Mums nav tādu istabu, - saimniece ir pārliecināta.

–    Ned....Nemuldi.. mēs rezervējām – meituks, neizdzēšot smaidu un izcili laipnā latviešu valodā atver booking.com un rāda, kur mūsu rezervācija un viesnīcas apstiprinājums. Tādu komunikāciju nebiju redzējusi. Viena runā tikai spāniski, otra latviski (jo spāniete nesaprot angliski), bet saziņa ir perfekta!

–    Aāāā, jūs esat tās, kas to istabu! Protams, protams, dodiet pases.

Kad esam noformētas, noklausāmies žēlabu stāstu, ka viņa šeit viena pati uztur visu saimniecību 24/7 režīmā, laipnu smaidu sejā tiek atdoti dokumenti. Vien sniedzot Anitai, spānietes seja mainās – nē, smaids nepazūd, bet tas kļūst tāds, it kā duncis būtu mugurā un vēl pie rīkles. Neko darīt – Mana meita! Savu dabūja, lai vai kas!

Un rupjība šoreiz bija tā, kas sapurināja mūs un izvilka no noguruma purva, tāpēc piedodiet – stāstu visu, kā bija. Teiciens – Ned.. nemuldi, mēs rezervējām! – folklorizējās un tiek skandēts ik reizi, kad sametas šķērmi.

Pilsētu, kā pierasts, pametam stiprā tumsiņā. Vienīgie cilvēki, ko sastopam ir pilgrimi. Neprātīgas enerģijas uzlādēta, pa ielu nāk kāda dāma ceļotāja un uzrunā katru sastapto. Sētnieks berzē acis un nesaprot, ko no tā grib, vēl kāds vīrs skaļi nobļauj – No!

Un metas prom. Drīz kundze ir pie mums un jautā pašu vienkāršāko – kur te norāde uz to un šito ceļu? Esot no Argentīnas atbraukusi. Sasmejamies par hiperaktīvo vēlmi tikt ārā no betona mūriem un kopā pievaram ceļu līdz veldzējošiem laukiem, vīnogulājiem un teiksmaino mežu.

Te arī uzelpojam. Jūtamies kā no murgaina miega izrāvušās. Katarina rāda saplosītos ceļgalus, esot briesmīgi nožāvusies uz akmeņiem. Tik ļoti skrējusi prom no pilsētas, ka apmaldījusies (mēs nemaz nepamanījām), tad izmisumā paklupusi un gar zemi. Kad stutējusies kājās, pirmais, ko acu priekšā ieraudzījusi – Jēzu!

–    Ei, nu ei, ko stāsti!

–    Nē, tiešām, ne jau īstu, bet lielu plakātu.
–    Šo te? - rādu fočukā uzbildēto manu mīļāko Kristus portretu, ko sastopu visās pasaules malās, kur kristietība cieņā.

–    Jā, tieši te es arī nokritu, te,  šim pie kājām. Piecēlos un sapratu, ka man vairāk par sevi jādomā. Es laikam iegriezīšos klosterī. Jūtu, ka vajag.

Vēl kādu gabaliņu soļojam kopā. Vietā, kur meža ceļš sadalās vairākos virzienos, sev iekārtojis vietiņu kāds vīrs, kurš labo ceļiniekiem visu, kas saplīsis – somas, apavus, drēbes.

Piestājam parunāties. Esot no Brazīlijas pirms astoņiem gadiem šurp atbraucis un tā arī palicis. Naudu par darbu neņem. Cilvēki pateicībā par palīdzību viņam visu ko sadāvina. Tie ir viņa dārgumi – meistars rāda ar lielu mīlestību maisiņos saliktos dāvinājumus.

Ieraugu prievīti, ko cerēju, ka latvieši atstājuši. Nē, tā esot no baltkrieviem – brazīlietis zina par katru pastāstīt un arī viņu valodā laimīgu ceļu novēlēt. Iemācām latviski ar.

–    Ja vien jūs zinātu, cik dažādi šeit cilvēki nāk, - Kristians sāk mums stāstīt piedzīvoto.
–    Nesen viens pāris šķendējās – esot pusotru tūkstoti eiro samaksājuši tūrisma aģentūrai. Sasolīti fantastiski skati un lieliska pastaiga. Kur tas viss esot? Neredzot nevienu skatu, tikai nežēlīgi garu ceļu. Trakoti neapmierināti ar visu šito jezgu, solījušies, ka tā to vis neatstās..

Ar baltu skaudību skatos uz laimīgo stāstnieku. Kā viņam paveicies! Varētu klausīties un klausīties.

Tomēr saprotu, ka arī man ceļš ne mazums pastāstījis – grēks žēloties. Cik cilvēku, tik attieksmju un stāstu par Ceļu. Gājēju kļūst aizvien vairāk. Portugāles okeāna ceļš esot visnepopulārākais. Tomēr izskatās, ka pēdējo ceļa posmu iesim varenā pilgrimu plūsmā, jo nu esam finiša taisnē.

Skumjā un jautrā vienlaicīgi. Bet par to - Noslēguma sērijā.