"Ei, senjora Lafuma! Vai neesi savu somu aizmirsusi?" Liesma Kalve par Santjago ceļu: 4. sērija

Dzīvnieki un dzīvnieki
Tavas sāpes - tava problēma
Sacensībā par alberģi uzvar džentlmenis!

Kāda jauka sakritība! Svīst gaismiņa, mums laiks posties ceļam un tajā mirklī pieklust arī nakts tusētāji. Silga ir savā elementā – saņemam kafiju migā un laimīgiem smaidiem čubinām somas.

Aiz vārtiem mūs gaida atvainošanās dāvana par negulētu nakti. Vienradzis. Liels, balts, skaists. Nu, labi – vienkārši zirgs, bet rīta saules stari apžilbina un rāda ko pārdabisku. Grozāmies un ņemamies ap šo negaidīti teiksmaino bildi, līdz pamanu, ka atkal tiekam vērotas.

Sētā Antonio ar saviem ceļabiedriem (dīvaini, viņa balsi vēl/jau dzirdēju īsi pirms gaismiņas) izsaka apbrīnu par mūsu apbrīnu – nu kas tur tāds – zirgu laikam mūžā nav redzējušas.

Protams, pie mums, Francijas laukos tikai vardes dzīvo – to es pie sevis, jo tik labi itāliski neprotu.
–    Bella donna, pa kuru ceļu plānojat doties?
–    Pa šito te, – aši iemetu kartē pirkstu, norādot virzienu,  kur neiesim 100%.
–    Jauki, mēs ar! Nu, tad – buon camino!
–    Camino, camino, – ceru tevi vairs nesatikt, – atsveicinos, laipni smaidot.

Esmu iekritusi pati savās lamatās. Ak, māsa Iedomība! Kad tikšu no tevis vaļā! Antonio nealkst mūsu kompānijas, tāpat, kā mēs viņa. Tāpēc kungs neizvēlējās to ceļu, ko parādīju.

Nu atkal esam uz vienas takas.
Šodien ejamo gabalu varētu nosaukt par dzīvnieku ceļu. Sākot ar trušiem, ķirzakām, kazām, zirgiem, līdz pat cilvēkiem.

Nu esam stabils četrinieks. Pieslēdzām kompānijai Katarinu. Viņa saka, ka no mums smeļoties  daudz pozitīvas enerģijas, mēs, savukārt saucam viņu par glābējeņģeli valstī, kur 90% runā spāniski. Tā proza. Patiesie iemesli ir mazliet skarbāki.

Pēc tikšanās ar virinātāju mēs vienkārši nevarējām ļaut pārbiedētajai dakterītei vienai pa trasi blandīties. Mūsu klātpienācēja bija brangi pašķirstījusi māti googli, pajautājot par briesmām uz Santjago ceļa. Starp piekaušanas, izvarošanas un citiem traumatiskiem stāstiem ir kāds īpašs, kas uzdzina drebuļus. Tas gan uz Franču (900 km) ceļa, bet googli lasa arī slepkavnieki.

Kāds cilvēknīdējs esot savilcis dzeltenās bultas uz savu sētu un pacietīgi sagaidījis upuri. Atnākusi sieviete vienatnē gājēja. Vārds pa vārdam, tiek izprovocēts strīds un saimnieks upuri nosit, nogriež tai rokas un ierok savā dārzā. Kurš ta meklēs ātrāk kā pēc mēneša?

Šādi gadījumi, protams, notiek visā pasaulē, ne tik uz svētceļnieku takas. Tomēr ļoti labi saprotu cilvēkus, ja tie kļūst aizvien neiecietīgāki pret gliemežotajiem ceļiniekiem, kuru pulki aug augumā ar katru sezonu. Šosestdien (16. jūnijā) vien Santjago Jēkaba katedrāli sasnieguši 1700 svētceļnieku – vēsta mājaslapa.

Cilvēku kultūra mainās, tomēr anatomija paliek nemainīga.
Dabiskās vajadzības.

Saprotu, ka senos laikos pietupties mežmaliņā bija dabiska lieta. Tāpēc nekur blakus pilgrima ūdensņemšanas, atpūtas vai drēbju, kāju mazgāšanas vietām nav vēsturisko tualešu būdiņu.
Katrs savu organiku atliek iespējami tādā vietā, kur viņu neredz citi ceļa gājēji.

Lai kā man liktos, ka esmu gana viltīga vietas izvēlē, kad iebrienu, izrādās - tikpat lieli gudrinieki ir bijuši vismaz 90 pirms manis. Par to liecina celuloze, kas sadalās krietni lēnāk par mūsu zarnu saturu.

Un tad iedomājieties – jūs esat spāņu vai portugāļu zemnieks, rīta agrumā dodaties kaplēt savu kukurūzu, piparu vai pākšaugu lauku, bet jūsu dārza malā rindā tup 3 pilgrimi. Un tā katru rītu.

Nopietni. Pašiem jau ar visādi cirki jātaisa, lai neviens nenojaustu, ka eju uz cisu kaku, ne puķītes bildēt vai ceļu skatīties.

Kādā atpūtas vietā piestājis sirmu ļaužu bariņš. Bildējam interesanto ūdens ņemšanas staciju. Kundzītes sabāzušas papīra ruļļus aiz krekliem, kaklus staipīdamas, brien nostāk krūmos.

Es stāvu un lasu ziņu dēli. Dziļās skumjās tiek ziņots, ka te dons Migels nesen apglabāts. Apbedījuma vieta gan izskatās slēgta, jo viss krūmiem aizaudzis. Mēģinu senjorām bilst, ka te, iespējams, ir kapi un vajadzētu paieties tālāk. Tomēr par vēlu.

Laimīgu atvieglojuma smaidu sejā no zāles iznirst pārītis un dod atļauju tās nomainīt nākamiem.
Uz manu norādi, ka tomēr kapi, seniori vien noplāta rokas – nu ko darīt, ka dikti gribas, bet nav kur.

Nu pavisam droši varu teikt – skats, ko nesen uztvēru ar dziļu izbrīnu, bija nekas cits, kā reāli draudi, vai vismaz brīdinājums.

Proti – svētceļotāju takas nereti ved pa gauži vientuļiem un neomulīgiem dabas nostūriem. Vienā tādā, blakus betona cilnim ar dzelteno gliemežnīcu, tieši celiņa vidū atstāta krietna fekāliju čupa. Nē, ne dzīvnieka. Tie neprot lietot tualetes papīru. Gabaliņu tālāk – vēl divas.  Smaka, zilās mušas, mēģini nu svētsvinīgu seju izlaipot.

Uz Ceļa ir daudz dīvainību, īstu un inscenētu. Vietās, kur zūd spēki – parādās sieviņa ar kafijas termosiem – 50 gr stipras melnās dziras 1 eiro. Savukārt tur, kur sauli vairs nevar izturēt, pilsētu var redzēt, bet gājiens līdz tai vēl vismaz 2 stundas, meža ieloka paēnā – saldējuma refrežerators tirgo auksto kārumu pa 3,50 (!) gabalā.

Būtu jauki, ja ikurāt tā, vietās, kur ceļinieki piestāj paņemt ūdeni, parādītos sirdsmājiņas.

No otras puses – jā tā būtu, man paietu secen kāda brīnišķīga iepazīšanās un jautrais atgadījums.

Jau vakar mūsu uzmanību piesaistīja vīrietis – mongoloīdiem sejas vaibstiem, stiegrainu korpusu, iet, savā nodabā dungo un smaida tik laimīga cilvēka smaidu, ka vai skaudība piemetas.

Vienītī soļo. Sākam aprunāt – diez, no kurienes? Kirgīzs, kalmiks, korejietis, japānis (tie gan vienatnē praktiski nekur). Kaut kas tomēr kā vāja atblāzma no pagātnes draudzīgās daudznāciju dziesmas ieskanas. Liekam likmes. Es uz kalmiku, meitenes ir ar globālāku pieeju.

Šodienas ceļš krietnu gabalu ved serpentīnā - kalnā un lejā. Kad pirmo reizi Kims (sauksim mūsu draugu tā) konkrēti, bez apkārtlūrēšanas, nozūd krūmos, mēs saprotoši sasmaidāmies.

Pēc laiciņa redzam – Kims mums ir priekšā! Vēl pēc pārsimt metriem šis atkal – špukt – krūmos iekšā. Ko sliktu apēdis laikam – kļūstam bažīgas. Bet nē, izgājušas nākamo serpentīna loku redzam, ka puisis sēž uzkalniņā un smaida savu dievišķo smaidāmo. Nākamajā reizē, pirms mesties krūmos, viņš piestāj un met mums ar roku, aicinot līdzi. Varat iedomāties, cik un kādi varianti caur mūsu domām izšāvās?

Tomēr saprotam, ka te ir labais āķis. Es uzsaucu Katarinai un Anitai, kuras velkas nopakaļus – ejiet droši līdzi – mēs jūs kalniņā sagaidīsim! Esam tak četras – viņš viens! Ai, ai, cik mēs ceļu turpmāk ieekonomējām, uzticoties nu jau draugam  no Kalmikijas. Apbrīnojama ir viņa apvidus izjūta. Kāpēc līkumot, ja var iziet pa taisno?

Kopā soļojot uzzinājām, ka šis ir pirmais kalmika ceļojums uz Eiropu, tas maksājis apm. 200 zvērādas. Tāds ir viņa – kažokādu audzētāju ekvivalents. Kāpēc izvēlējies tieši šo ceļošanas veidu – jautājums pilnīgi muļķīgs. No sirds priecājos, ka Ceļš man dāvāja vēl vienu draugu tālajā, mītiski skaistajā zemē – Kalmikijā. Ar pirmo mani kopā saveda Viņa Augstība Dalai Lama.

Beidzot dzirdam veco labo krievu valodu trasē. Trīs kundzītes. Viena nogrušas profesores balsī klāsta savām ceļabiedrenēm nez kādu tur veselības programmas zinātnisku pētījumu. Ejam nopakaļus un pavirši klausāmies. Paliek garlaicīgi un apdzenam ceļabiedrenes.

–    Tu tikai paskaties! Nu kas ar tādām biksēm kājās kalnos kāpj! - atskan nesamērīgi moža nesen nogurusī balss.
–    Nu, tā jau droši ka kāda itāliete, tik koša, - bilst draudzene
–    Zini, ja tā būtu itāliete, nekad tādas bikses kalnos nevilktu, - visgudri atcērt pirmā.

Nu mēs jūtam īstu zilo mušu uzlidojumu. Silgas plānā flaneļa bikses - vienīgais paciešamais apģērbs alerģijas izmocītajām kājām, uzvarēja Vispasaules līmeņa zinātnes sasniegumus vienā setā. Tikām krietni aprietas, līdz aiznesāmies tik tālu uz priekšu, kur skaņa mūs vairs neaizsniedz.

Lai cik jauki un skaisti viss izskatās – fakts, ka vidēji dienā nosoļoti 30 km ir nepielūdzams. Tas sastrēdzis kāju muskuļos, locītavās, jūtos kā svina pielieta. Ar katru soli kļūst arvien sliktāk. Fiziskās krīzes un kulminācijas punkts ir klāt.  

Par laimi, tuvojas apdzīvota vieta un tās piekājē – iznirst brīnums – aptieka.

Jautāju pēc stiprā volterēna ziedes. 25 eiro. Eh, man 500 eiro vienā gabalā (tikko izlīdzēju draugam un samainīju visu savu sīknaudu). Labi, maksāšu ar karti. No. Neņemšot. Tikai skaidrā naudā. Kur bankomāts? Pilsētā – kādi 3 km. Samainīt naudu? No. Neesot tik daudz. Nu jopcik! Ko lai dara? Aptiekāre novēršas. Neko nevar līdzēt. Saku, ka man ellīgi sāp, nevaru paiet. Nu, un?

Mani pārgaidījušās, pa durvīm iespurdz meitenes.
–    Liesminiek, kas par desām?
–    Re, kā, varu te pa zemi locīties, nevienam nekādas daļas, - esmu nikna kā lapsene.
–    Tu labāk paskaties uz plauktu – "3 pilgrima pirmās nepieciešamības preces"! - Silga saņem manu galvu aiz ausīm un pagriež pa kreisi.
–    Nu, kas tur tāds smieklīgs? 1.vietā plāksteri, 2. - atsāpinātāji, 3. - ha-ha-ha! Prezervatīvi!

Pieķiķinām pilnu farmāciju, līdz attopos, ka sāpes un nogurums kaut kur pazaudējušies.
Tomēr līdzīgi, kā anekdotē par it kā nozagtajām sudraba karotītēm radu ballē. Karotītes tak atradās, bet rūgtums palika.

Esam tikušas līdz mazpilsētiņai, kur centrālajā laukumā svētdienas laiskais tusiņš. Piesēžam, pametam skatu apkārt – 7 itāļu senioru grupa atkal mums priekšā! Rātni našķējas, sūc vīnu. Nekas, arī mēs tūliņ atžirgsim un tad – uz ostu! Pēc stundas kuģītis mūs pārcels uz Spānijas krastu. Aši uz lielveikalu, sapērkam vakariņām un brokastīm lietas, kas Spānijā maksā stipri dārgāk un – aiziet!

Oranžmelno riteņbraucēju komandu pamanām jau iztālēm. Un Antonio tās centrā ar. Šis kā jau pierasts – atradis ausis, lej tājās sparīgi jo sparīgi.
Pienāk prāmis un iekšālaidējs dala visus vienmērīgi uz diviem spārniem – vienus pa labi, citus pa kreisi – mašīnas un velosipēdi centrā.

Sagadās tā, ka itāļu puiši nonāk kreisajā spārnā, bet viņu savaldzinātās spānietes – pretējā.
Esam kopā ar oranžajiem – portugāļu flangā. Traka kņada uz klāja, kamēr visi sakāpj, šķiet normāla lieta dienvidos. Tomēr no kopējās sasaukšanās sāk izdalīties uzbudinātu sieviešu klaigas, ko laikpalaikam pavada smiekli un ovācijas. Atgādina vārnu karus. Meklēju ar acīm – ap ko ņemšanās!?

Notiek, lūk, kas. Dāmas, kuras Antonio bija paspējis krastā piesaistīt savai vīrišķībai, nu sastājušās pretējā flangā ciešā bariņā un ņemas šos mēdīt. Cita par citu atraktīvāk rāda uz bikšu priekšām un rēc, ka tās brangi izspīlētas, laikam pamperi sabāzti, uz dupšiem, ka tur viss ne tik smuki, kā vajadzētu..un kur nu vēl alusvēderi.

Vārdu sakot – nonākušas drošā attālumā, meitenes no sirds piesmej seksīgos riteņbraucējus, cik spēka. Pasažieri skatās, klausās un priecājas par performanci.

Uz mirkli iestājas klusums, tad portugāļu flangā kāda dāma uzsāk skumju dziesmu, kurai momentā piebiedrojas viss mūsu klājs.

Blakus jauns puisis dzied līdzi un mēs jautājam – par ko šī dziesma.

– Sena portugāļu tautas dziesma par to, kā meita trakoti grib puisi, bet nevar to dabūt, jo šis ir tālu - pie citas, labākas aizgājis, – jaunietis mums laipni izskaidro.

Attapīgi gan. Spānietes jūtas kā nopērtas. Nodur galvas un izliekas, ka ūdenī kas stipri interesantāks.
–   Sveika, Spānija. Ar Dievu, lieliskā Portugāle!

Tādi paši eikaliptu meži, ķirzakas, čūskas un zirgi. Izrādās, ka ne vien riteņbraucējiem ir sava Santjago taka, bet arī zirgmīļiem iespēja pieveikt šo attālumu jāšus. Katarina stāsta savus piedzīvojumus, kamēr gāja bez mums un vairākkārt uzsvēra to, ka tuvojoties pilsētai, cilvēki kļūstot dīvaini. Nevis iet, bet sākot skriet. Divas grupas pat gandrīz tā kā saķērušās – kura kuru apdzīs. Izrādās – skriešanās ir uz alberģi.

–    Ei, nu ej, tam gan grūti noticēt. Droši, ka dzina jokus, - es mēģinu ticēt cilvēku pašcieņai.
Nu tuvojas pilsēta un, kā jau pierasts, Ceļš parāda man skaidri un saprotami, uz ko ir spējīgi cilvēki svētceļojumā. Esam klāt un sākam meklēt zināmo adresi.
Anita jau iepriekš sazinājusies ar municipālo alberģi, bet tur, protams, rezervāciju nepieņem, tā vietā mierina, ka vietu pietiks visiem.

Nemaz neesam pārsteigtas, ieraugot mūsu elegantā itāļu septītnieka visžirgtāko ceļotāju Marko. Vienu pašu. Sasveicinamies draudzīgi un vīrs pastāsta, ka pārējie ir ceļā uz šejieni, bet viņa uzdevums ir aizņemt gultasvietas 6 cieļabiedriem. Adrese? Tā pati, kas mums. Labi, ejam meklēt.

Mēs izmantojam google kartes, vīrs raugās pēc dzeltenajām bultām. Ir brīdis, kad mēs saņemam informāciju ātrāk un atrodam pareizo virzienu. Itālis nāk nopakaļus. Jo tuvāk alberģe, jo šis tramīgāks. Skrien teciņus mums pa priekšu un cenšas uzminēt virzienu, pār plecu vērojot mūsu žestikulēšanu pēc ieskatīšanās telefonkartē.

Pie alberģes pienākam plecu pie pleca. Iestājamies vārtos un rodas jancīga situācija.
Ja Marko ir džentlmenis, viņam vajadzētu palaist mani pa priekšu. Ja es esmu dāma, man jāgaida, līdz viņš to eleganti izdarīs. Bet nedara. Brīdi stāvam šaurumā sastinguši... tad  mirklī abi reizē speram soli naktsmāju pagalmā.

Ieejas durvis ēkā. Dodu Marko otru iespēju – atvērt un uzaicināt mūs ieiet. Sirmais kungs satver rokturi, plaši atrauj durvis un lecienā ir iekšā vestibilā. Klāt pie administratora letes uzmetoties uz tās abiem elkoņiem skaidri deklarē, ka viņš ir pirmais! Uzvarētājs!

–    Buenas noches, señor! - sveicinu pasaku rūķa paskata spāņu alberģes saimniekam, kurš jau pierāvies kājās, izbrīnā ieplestām acīm vēro mūsu ienācienu.
–    Buenas noches, queridas señoras, caballeros, - dabisku patosu balsī viņš sajūsmināts iznāk no aizgaldes, sarindo krēslus sev iepretim un piedāvā mums apsēsties, iepriekš sarokojoties ar katru atsevišķi un apjautājoties, kā klājas.

Tiekam izjautātas, no kuras valsts esam, kādu ceļu nākam. Nē, ne statistikai, bet krietno vīru tas tiešām interesē.

Sākam reģistrēties. Marko cenšas noturēt savas uzvarētāja pozīcijas un saka, ka gribot gan iepriekš apskatīt gultasvietas.

Uz to elegantais saimnieks atbild, ka visupirms noformēs dāmas un tad kungs varēšot skatīt visu alberģi.

Mazā ekskursijā tiek izrādītas pieejamās koplietošanas telpas un iespējamās guļamistabas. To ir daudz. Viena pilnībā tukša – tikai 12 gultas un mēs žigli metamies labākajās vietās. Dzirdam, nāk arī itāļu bariņš.

Aha, kaut kas aši jāizgudro. Sametam savas somas pa brīvajām gultām, pašas sasēžamies citās tā, lai radītu iespaidu, ka istaba jau pilna.
–    Ei, senjora Lafuma! Vai neesat savu somu aizmirsusi? - ņiprais astoņreizceļagājējs uzsauc, visticamāk, ka man. Esam atmaskotas.

Tajā mirklī  apjaušu divas lietas – man ir iesauka – Senjora Lafuma un nu zinu, kāpēc Antonio mani nozākāja par franču zemnieci.
Vakara pastaigā itāļu šarmantie seniori  neuzkrītoši seko pa piekrasti. Laikam jau mūsu fotoobjekti ir paši tradicionālākie, jo visur, kur piestājam mēs, savas kameras stellē arī šie. Mīļi.

Pēc pilsētas apskates un kārtējā brīnumskaistā saulrieta baudas, pārnākam mājās un jautrā prātā uzrīkojam improvizētu fotosesiju savās atturīgi, bet seksīgi mežģīņotajās vasaras pidžamiņās (ja jāguļ uz dermantīna matračiem, tad vismaz labā naktsveļā).
–    Tā, mikelandželo, ja jūs naktī kunkstēsiet vai krāksiet, metīšu ar čību! Tik tālu skaidrs? - draudzīgi sabaru kungu, kurš puspievērtiem plakstiem, izliekoties guļam, vēro mūsu kluso ķiķināšanu un ņemšanos.

–    Buonanotte! Saldus sapņus arī jums, manas fantastiskās ceļabiedrenes!
Šo visu piedzīvojām tikai vienā Dieva dāvātā dienā. Ceļā.

Informācija uzziņai
#Sertifikātu par noietu Santjago ceļu var iegūt, ja apliecini, ka esi nosoļojis sākot no 100 km. Jebkura ceļa posmu (Franču, Spāņu, Portugāļu u.c.) atļauts iet ar pārtraukumiem, kādus vien vēlies. Ceļam nav jābūt noietam vienā piegājienā. Nosoļo 100 vai 200km  – brauc mājās. Nākamajā atvaļinājumā atpakaļ un turpini no pamestās vietas.

# Visā Portugāles un Spānijas teritorijā izmantot teltis naktsmītnei kategoriski aizliegts. To stingri uzrauga municipālā policija, iedzīvotāji. Aizliegums saistīts lielākoties ar ugunsgrēka draudiem, kas šajās zemēs, arī bez svētceļotājiem, ir gandrīz kā ikdiena.

Atzīšanās.
Ir pagājušas 3 nedēļas, bet Ceļš neatlaiž. Tas apskāvis mani cieši jo cieši, elpo labajā ausī un kaislīgi čukst.
 – Kāpēc  tik ātri aizgāji, man vēl miljons daudz ko tev teikt.. Notraušu asaru un drukāju tālāk:
–    Nekas, mans mīļais, sastrādāšu maizītei (pat desai nevajag) un būšu atpakaļ. Es arī tevi ļoti mīlu.