Horeogrāfs Jānis Purviņš, pusdienojot ar diriģenti Māru Marnauzu: "Dziesmu svētki ir kā olimpiskās spēles – ir jāiztur un arī jābauda"

Gardēžu spēles tikšanās vieta – restorāns Epilogue Rīgas klusajā centrā. Abi mākslinieki ir ārkārtīgi aizņemti, jo īpaši vakaros, kad notiek mēģinājumi, un tieši tāpēc tiekamies pusdienlaikā. Restorāns, kas savas durvis vēris šā gada sākumā, pārsteidz ar interjeru – apmeklētāji var izvēlēties savai noskaņai atbilstošu vidi un gaisotni. Paredzot, ka saruna būs spraiga un emocionāla, izraugāmies galdiņu restorāna klusākajā stūrī.

Jānis ierodas pirmais un izstāsta, ka ar Māru nav tuvu pazīstami un arī pie viena pusdienu galda līdz šim abi nav sēdējuši, lai gan Dziesmu un deju svētku ideja viņus pastarpināti vieno jau vairākus gadu desmitus.

Ierodas Māra, un varam veikt ēdienu pasūtīšanu. Pirms tam abi vienojas, ka pusdienām būs gana ar pamatēdienu un desertu. Pēc ēdienkartes izpētes Jānis atzīst, ka pasūtīt maltīti otram cilvēkam patiesībā ir ļoti grūts uzdevums. Māra jokodamās atteic, ka katrs var pasūtīt to, kas garšo pašam, lai pēc tam varētu samainīties. Pēc mirkļa tomēr tiek izlemts palikt pie Gardēžu spēles klasiskajiem noteikumiem, lai saglabātu pārsteiguma momentu.

Tā kā līdz dzīlēm esat iekšā Dziesmu un deju svētku organizēšanā, pastāstiet, cik gatavi jau ir dziedātāji un dejotāji!

Māra: – Viss rit pilnās burās. Varu teikt, ka kopumā kori ir labi gatavojušies; salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem daudziem koriem līmenis pat ir paaugstinājies. Un arī veids, kā kori iznāk skatē uz skatuves, – skaisti, grezni saposušies tautastērpos, padomājuši gan par vainadziņiem, gan aubēm. Tas parāda, cik cieņpilni viņi izturas pret šo tradīciju.

Un man ļoti gribas uzteikt kolektīvu vadītājus, kas spēj pēc darba laika tumsā, kas pie mums Latvijā ir tik ilgus mēnešus, pulcināt šos cilvēkus, lai piedalītos kora vai deju kolektīva mēģinājumā.

Es domāju, ka tik vērienīga koru kustība ir iespējama, pateicoties spēcīgiem un harismātiskiem vadītājiem, kas spēj citus iedvesmot pārkāpt pāri savam slinkumam, kūtrumam un varbūt arī sliktajai pašsajūtai.

Jānis: – Vēl bez skatēm, kur varam redzēt un sajust deju kolektīvu līdzpārdzīvojumu katrai dejai, var teikt, ka jau gadu strādājam pie deju lielkoncerta Māras zeme zīmējumiem – sākām pagājušā gada augustā.

Rēķinām soļus, ar cik var pārskriet no viena punkta uz otru, kādus punktus mēs veidosim, kā tas izskatīsies. Un pašreiz ir tieši tas mirklis, kad jau ieejam finiša taisnē, jo pēc deju svētku tradīcijas zīmējumi ar visiem skaidrojumiem tiek sagatavoti mēnesi iepriekš, un pēc tam tie tiek nodoti deju kolektīvu vadītājiem – ja ir kāda nepieciešamība izmainīt zīmējumu vai apgūt kaut ko papildus, tad viņi to vēl pagūst izdarīt. Jo principā, lai izveidotu lielo rakstu kopmēģinājumā, mums ir tikai pusotra stunda katrai dejai.

Māra: – Vēl jau tik daudz kas jāpagūst! Paralēli rit citi darbi, koncerti, pasākumi, piemēram, jūnija beigās notiks arī studentu dziesmu svētki Gaudeamus Tartu, kas arī nes ļoti spēcīgu Baltijas vienotības ideju. Nedēļas skrien kā stundas!

Jānis: – Ja šķirsta piezīmju grāmatiņu, tad līdz jūnija beigām ir vēl vesela kaudzīte ar lapiņām, bet tas laiks būs tik ļoti piesātināts, ka sajūtu ziņā svētki ir jau rīt.

Uz šiem svētkiem esot pieteicies rekordliels dalībnieku skaits – gan dejotāju, gan dziedātāju rindās. Vai šāds fakts jūs iepriecina?

Jānis: – Jā, ir gandrīz 19 tūkstoši dejotāju. Dejošanas kustība ir ļoti, ļoti plaša. Šiem svētkiem gatavojas 760 deju kolektīvi, kas ir par 160 deju kolektīviem vairāk nekā iepriekšējā reizē.

Māra: – Tas ir patīkams pārsteigums, ka, gatavojoties simtgades svētkiem, kori arī ir kuplākā skaitā. Pašlaik ir pieteikušies vairāk nekā 17 tūkstoši dziedātāju – par pāris tūkstošiem vairāk nekā iepriekšējos svētkos, kas šoreiz nebija īsti prognozēts, radot pēkšņas izmaiņas arī režisora darbā, jo jāsaprot, kā kori izvietosies estrādē.

Kas ir ļoti interesanti – mēs zinām statistiku par izbraukušajiem latviešiem, bet tie, kas ir palikuši, dzied – gan vidējā paaudze, gan seniori, gan jaunieši! Un arī ārvalstu latviešu kori kopš pēdējiem dziesmu svētkiem ir dibināti ļoti aktīvi. Tas nozīmē, ka cilvēki izbrauc, bet arī izbraukuši viņi aizvien dzied. Dziedāšana viņus svešumā ir apvienojusi.

Jānis: – Protams, ka dalībnieku rekordskaitļi iepriecina, jo tas nozīmē, ka deja un dziesma cilvēkus aizvien interesē, saista.

Šajā laikmetā, kad cilvēks ir vienpatis – viņš sēž datorā, dzīvo telefonā, bet sanākt kopā, lai dziedātu un dejotu, acīmredzot tā tomēr aizvien ir nepieciešamība. Tas ir mūsu gēnos – sanākt kopā, izdzīvot latviskus rituālus, valodu, tautastērpu. Tas ir dvēselei, jo arī tai ir vajadzīga maize.

Viesmīlis tuvojas ar pamatēdieniem. Izrādās – Jānis Mārai ir pasūtījis zemā temperatūrā gatavotu pīles krūtiņu ar burkānu biezeni, kartupeļu medaljonu un plūškoka ogu mērci. Māras pirmā reakcija ir ļoti atturīga... Viesmīlis apgalvo, ka tieši šis ēdiens ir diezgan iecienīts dāmu vidū. Pagaidām gan Māra izskatās vairāk bažīga nekā priecīga. Viņa komentē, ka vizuāli ēdiens izskatās ļoti skaisti, bet pati noteikti sev būtu pasūtījusi kaut ko no zivīm. Māra Jāni pārsteidz ar grilētu jaunlopa filejas steiku, kas papildināts ar krējuma sakņājiem, lapu kāpostiem un novārītu buljona mērci.

Māra: – Nu, kā ir? Maināmies? Vīriešiem taču patīk steiki!

Jānis: – Nē, esmu ļoti apmierināts ar tavu izvēli.

Māra: – Ja tā pīle būs mīksta, tad tā būs brīnišķīga...

Viesmīlis dzird Māras bažas par pīli un piebilst, ka tā noteikti būs mīksta, jo esot pagatavota kā “medium”. Abi sasmejas un nolemj baudīt to, ko viens otram ir pasūtījuši.

Māra: – Jā, šī ir ļoti laba pīle. Man ir nācies tā vilties pīlēs Rīgas restorānos! Pīli ir jāmāk pagatavot, lai nav sīksta.

Jānis: – Māra, man ēdiens ir desmitniekā, ļoti garšīgi. Vēl svarīgi – galvenā nots, bez šaubām, ir pats steiks, bet viss, kas ir tam apkārt, ne tikai lieliski izskatās, bet katra sastāvdaļa arī pasakaini garšo!

Māra: – Jā, piekrītu. Tas ir brīnišķīgi, ka katra lieta garšo tā, kā tai ir jāgaršo, nevis viss vienādi, ja pārmērīgi lietotas kaut kādas garšvielas.

Tā kā šie būs Latvijas simtgadei veltīti Dziesmu un deju svētki, vai varat atklāt, kas šajos svētkos būs citādāks, īpašāks valsts simtgadei par godu?

Māra: – Skatoties uz dziesmu repertuāru, manuprāt, ir ļoti pareizi simtgadei par godu iziet cauri mūsu vēsturiskajiem lokiem. Programmā ir veiksmīgi iekļautas vairākas pārbaudītas vērtības, kas ir skanējušas jau ļoti daudzos svētkos, – dziesmas, kas izdzīvojušas līdz šodienai.

Tās labprāt dzied arī kori – Lauztās priedes, Jāņuvakars, Gaismas pils, Saule, Pērkons, Daugava.. Jā, varētu vaicāt, kāpēc tik daudz jādzied klasika, bet domāju, ka tieši uz šīm dziesmām balstās Dziesmu svētki, klasiskā a cappella dziedāšana, daudzbalsība. Būs arī jaunas dziesmas un jaunas tautasdziesmu apdares, bet Dziesmu svētku Noslēguma koncerts nav tā vieta, kur būtu jādzied iepriekš nepārbaudīta jaunrade.

Jānis: – Mums ir vairākas ieceres, ko deju lieluzvedumā varam izcelt tieši simtgadei veltītajiem svētkiem par godu. Pirmo reizi mēģināsim izveidot to kā deju izrādi. Sākumā par to bija ļoti liels uztraukums, bet tā ir forma, kādā mēs gribam izstāstīt stāstu par latvieti vairāku gadsimtu garumā.

Māra: – Tas būs ļoti interesanti! Un gājiens! Šogad viss sāksies ar dalībnieku gājienu 1. jūlijā. Iedomājieties, būs dalībnieki, kuriem jābrauc uz Rīgu divreiz, jo svētki sāksies ar gājienu, tad varēs doties atpakaļ uz mājām paravēt un atkal atpakaļ uz mēģinājumiem un koncertiem.

Jānis: – Tā reiz jau bija, un man personīgi ļoti patika, ka visi ir kopā gājienā, svētkiem sākoties. Un tad ir arī atklāšanas gājiena emocijas, kas vēl visu nedēļu dzīvo dalībniekos. Jo mums, dejotājiem, iepriekš uz gājiena laiku, kas parasti notika noslēguma dienā, svētki jau principā bija beigušies – visi mēģinājumi aiz muguras un visi koncerti nodejoti.

Jums abiem šie nebūs pirmie Dziesmu un deju svētki. Un tomēr – vai ir kādi momenti, ko īpaši gaidāt šogad?

Jānis: – Man vienmēr ir gribējies dažus mirkļus svētku laikā baudīt lēni, piemēram, simfoniskā orķestra koncertu vai aizbraukt uz Brīvdabas muzeju, kur parasti notika folkloras diena, nezinu, vai arī šoreiz tāda būs.

Bet mums svētku laikā grafiks parasti ir tik noslogots, ka savam priekam atliek maz – astoņos no rīta sākam mēģinājumu, ap vienpadsmitiem beidzam, tad turpinām ar gaismām, kas ievelkas līdz dziļai naktij. Ja vēl ir vairākas programmas – koncerts stadionā, arēnā, noslēguma koncerts, kur šoreiz režisors aktīvi iesaista arī dejotājus... Man gribas vilkt paralēles ar olimpiskajām spēlēm – ir jāiztur un arī jābauda.

Māra: – Man emocionālos brīžus sagādā kaut kas negaidīts un neplānots. Kad koris izsauc virsdiriģentu vai kad Vaira Vīķe-Freiberga aizkustina visus ar savu uzrunu. Tie ir tādi brīži, ko nevienā režijā nav iespējams ierakstīt. Es nezinu neko par gaismām, ekrāniem un specefektiem estrādē koncerta laikā, bet vairāk par tiem es gaidu brīnumainos mirkļus. Kas zina, varbūt kopkoris kaut ko izspēlēs!?

Jānis: – Nu, jautājums – vai mūsdienu kopkoris ir gatavs kaut ko tādu izspēlēt? Jo, es domāju, tas kopkoris, kas bija pirms gadiem desmit, bija citādāks. Toreiz notika tik daudz sirsnīgu notikumu – dziesmu atkārtošana līdz pat trīs reizēm un diriģentu izsaukšana... Bet vai tas varētu notikt arī mūsdienās?

Māra: – Nu, kāpēc ne... Es domāju, ka arī varētu, jā! Un tādi pārsteiguma momenti būs. Galvenais, lai dalībnieki svētkus izjustu kā svētkus, lai aizmirstas garās mēģinājumu stundas.

Jānis: – Ir vairāki notikumi, kas ir saistīti ar svētku lieluzvedumu un arī ar noslēguma koncertu. Piemēram, ir viens ļoti īpašs stāsts par Latvijas karogu, jo – kā jau es minēju, deju izrādē stāstīsim stāstu par latvieti, un pēdējie 100 gadi mums ir bijuši ļoti smagi.

Īpašs mirklis būs ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu dejotāju ienākšana laukumā ar savu numuru. Viņi ienesīs laukumā karogu, kas 1945. gadā tika no Latvijas aizvests – vispirms uz Zviedriju, Vāciju, pēc tam uz Ameriku. Tagad, pēc visiem šiem gadiem, šis karogs atgriezīsies Latvijā. Es domāju, ka tas būs emocionāls mirklis ne tikai pašiem dejotājiem, bet visiem latviešiem, kas ārpus Latvijas dzīvo jau vairākās paaudzēs. Un arī skatītājiem.

Māra: – Vai, es esmu jau nokavējusi darbu!

Jānis: – Tad jau var neiet!

Māra: – Nē, jāiet, tikai ātri piezvanīšu.

Kamēr Māra zvana, viesmīlis nes desertus. Jānis Mārai ir pasūtījis pasifloru kūciņu zelta glazūrā ar liesmotām oglēm. Māra deserta izvēlē paļāvās uz viesmīļa ieteikumu un izvēlējās šokolādes fondānu ar vaniļas saldējumu.

Māra: – Cik garšīgi! Ļoti patīk šī izvēle, Jāni! Paldies. Un es nekad jums nebūtu ņēmusi to šokolādes fondānu, jo pati neesmu šokolādes cienītāja, bet viesmīlis ieteica. Es pati dodu priekšroku tieši šādām vieglām kūciņām.

Jānis: – Tā kā manās mājās divatā vienā vakarā var tikt uzveikta Cielaviņa, šis deserts ir desmitniekā.

Māra: – Es gan pārāk nemīlu saldumus. Kādu šokolādes konfekti varu apēst tikai tad, kad esmu pilnīgā badā.

Jānis: – Bet es izvēlējos kūciņu, jo ēdienkartē bija skaisti aprakstītas liesmojošās ogles. Kas tad tur liesmo?

Māra: – Es arī gaidīju, ka būs ar īstu liesmu, bet tās ogles laikam ir domātas odziņas.

Vai aptverat, ka jūsu ikdienas darbs ir tik nozīmīgs – jūs strādājat ar Dziesmu un deju svētkiem, kas ir mūsu zemes kultūra, vēsture, iedvesma. Vai izjūtat to kā misiju vai vairāk kā atbildību?

Māra: – Mans tēvs bija dzimis 18. novembrī, un pats bija ļoti patriotiski audzināts, arī politiski represēts, dzīvojis pa lēģeriem.

Lai gan viņam neizdevās īstenot savu sapni par dziedāšanu, domāju, ka no viņa esmu pārmantojusi nacionālās misijas apziņu. Nenoliegšu, ka arī es sev ik pa laikam pajautāju, kāpēc man tā jāplosās, jo es atdodu visu savu laiku un visu savu dzīvi.

Vai daru pareizi? Bet citādāk nemaz nemāku – ja kaut ko daru, tad atdodu sevi visu. Esot kopā ar koriem, ar dziedātājiem, vienalga – mēģinājumos vai Mežaparka estrādē, tā enerģija, kas tur strāvo, garīgā bagātināšanās, ko sajūtu, nav vārdos aprakstāma.

Es nespēju nodalīt savu darbu, hobiju, brīvo laiku – tā vienkārši ir mana dzīve. Apzinos, ka daru kaut ko nozīmīgu, vēsturisku, tas ir milzīgs gods būt virsdiriģentei, bet es vairāk domāju par atbildību, kas ir mūsu rokās. Es pat teiktu, ka tā ir valstiska atbildība!

Jānis: – Pirms kādu laika man vienā intervijā uzdeva līdzīgu jautājumu, un radās pārdomas, kas tas vispār ir, ko es daru, un kam tas ir vajadzīgs. Un vai vispār ir vajadzīgs!? Piemēram – es nesēju labību, nemaļu graudus, necepu maizi, bet nodarbojos ar dejām. Vai bez tā varētu iztikt? Bija laiks, kad es par to aizdomājos.

Man liekas, ka latvietim tomēr ir svarīga gan dejošana, gan dziedāšana, un es esmu priecīgs, ka man ir iespēja veidot horeogrāfijas, tā ir maize dvēselei, jo citādāk mēs pārvērstos par robotiem. Atbildības izjūta ir nenormāla. Ārprātīga! Bet man patīk tas, ko es daru. Tas arī ir noteicošais. Kad virsvadītājs koncerta laikā stāv tribīnē – ārprāts, kas tur ir par satraukumu!

Māra: – Tieši tā – zem kājām pazūd zeme!

Jānis: – Tad es saplūstu kopā ar viņiem. Vairs nav virsvadītājs Jānis Purviņš un tie tur – dejotāji. Tas ir spēka rituāls, kas ir būtisks katram dejotājam vēl nākamos piecus gadus. Tad viņš nāk atkal pēc jaunas spēka devas. Tā nav tikai dejošana vai dziedāšana, ko kolektīvs iemāca; arī cieņu pret citiem, pret vadītāju, atbildības izjūtu. Deju kolektīvā, ja reiz dejo, tev ir jānāk uz katru mēģinājumu. Ja neatnāksi, mēģinājums nevar notikt, jo bez astotā puiša nevar iztikt!

Māra: – Tas ir kolosāli, jo korī tā nav. Korī mierīgi var pateikt – tajā projektā es nepiedalīšos, jo tas nešķiet tik interesanti. Par kori ir sajūta, ka tur ir daudzi, tad es varu arī neierasties.

Jānis: – Dejā ļoti labi redz to vienu, kurš kaut ko neizdara līdz galam. Un tas dod impulsu visiem strādāt, pilnveidoties, lai kolektīvs būtu kā viens organisms.

Māra: – Jā, darbošanās kolektīvā ir ļoti audzinoša. Bet jāsaka, ka pēdējā laikā ir jūtama šī pārprastā demokrātija, kad es varu darīt, ko vēlos.

Jānis: – Ir tiesības, bet nav pienākumu.

Māra: – Varu mierīgi neatnākt uz koncertu. Un iedomājieties, kāda ir sajūta diriģentam, dodoties uz koncertu, nepārtraukti saņemt īsziņas, ka nebūšu, slikti jūtos vai sāp kakls. Es domāju, ka dejotāji šajā ziņā, salīdzinot ar kora dziedātājiem, ir atbildīgāki.

Jānis: – Nu, mēs citādāk nevaram! Mums nesanāk priekšnesums!

Ar tik intensīvu grafiku, vairākiem projektiem paralēli un milzīgo atbildības izjūtu plecos – kur jūs smeļaties spēku un iedvesmu? Kā papildināt savas rezerves?

Jānis: – Man tā ir nepieciešamība būt pie dabas. Radošiem cilvēkiem tā ir vieta, kur var smelties spēku, radošumu. Es arī varu stundām ilgi vērties jūrā.

Māra: – Tā kā es dzīvoju Garciemā pie pašas jūras, viļņu šalkas varu dzirdēt, pat jūru neredzot. Ja visi, tuvojoties naktij, aizvelk aizkarus, es gluži pretēji – veru tos vaļā, lai no rīta pamostoties redzētu simtgadīgās priedes, kas no visām pusēm paveras pa logiem. Šīs priedes dod man spēku, enerģiju, rosina jaunas idejas.

Desertu šķīvji ir tukši, arī Mārai jāsteidzas uz jau nokavēto darbu – mūsu Gardēžu pusdienas tuvojas noslēgumam.

Māra: – Vēl gribu kaut ko pateikt. Pirmām kārtām es vienmēr elektrizēti skatos uz dejotājiem – kā viņi dejo, tā enerģija, emocionālā atdeve, to es baudu ar apbrīnu.

Jānis: – Paldies, tas ir lielisks kompliments!

Māra: – Patiešām, dejotāji mani izbrīna un iedvesmo. Un es arī spēju iedomāties, cik reižu viņi ir mēģinājuši! Dažreiz jālec pa peļķēm, dažreiz jākarsējas saulē... Un otrs – šī bija labākā pīle manā mūžā!

Jānis: – O, vēl viens kompliments! (Abi sirsnīgi smejas.)

JĀNIS PURVIŅŠ

* Horeogrāfs, dejas pedagogs.

* Vairākkārtējs Deju svētku virsvadītājs un lielkoncertu mākslinieciskais vadītājs.

* Tautas deju ansambļa Līgo mākslinieciskais vadītājs.

* Viens no deju lieluzveduma Māras zeme mākslinieciskajiem vadītājiem.

MĀRA MARNAUZA

* Diriģente, JVLMA profesore, pedagoģijas zinātņu doktore.

* Dziesmu svētku virsdiriģente.

* Sieviešu kora Balta un kamerkora Fortius mākslinieciskā vadītāja.