Latvijas stiprās dzimtas. Talantīgā mākslinieku ģimene - Zariņi
Turpinām stāstus par stiprām Latvijas dzimtām, kas, neraugoties uz vēstures līkločiem, ar savu spēku un varēšanu stiprinājušas Latviju.
Zariņu ģimene jau trīs paaudzēs ir Latvijā pazīstami mākslinieki. Vasaras sākumā, kad atgūstam skaistumu un trauslumu dabā, kā trūcis visu garo ziemu, nolēmu, ka ir īstais laiks izstāstīt par dzimtu, kas glezno un paši – katrs pa savam – atzīst, ka viņu darbos ir bezgalības sajūta, kurā var staigāties.
“Glezna ir televizors, ko nevar izslēgt. Ja glezna ir laba, tad par to var uzņemt filmu, kā tas ir ar Meiteni ar pērļu auskaru, saka Kaspars Zariņš. “Glezna ir informācijas lauks, kurā var paslēpties,” smaida Vija Zariņa. “Gleznā var ieiet. Tas, ko tu redzi, ir atkarīgs no tā brīža noskaņojuma,” piebilst abu mākslinieku meita Paula Zariņa-Zēmane.
Mākslinieki trīs paaudzēs
“No saknēm neaizbēgsi,” stāvot pie molberta, nesen TV raidījuma žurnālistei atzina Paula. Atrastie vectēva, mākslinieka Induļa Zariņa (1929–1997) akvareļi pārsteiguši Paulu, un pirmajā acumirklī šķitis, ka tie ir pašas gleznoti. Lai gan iepriekš viņa nebija tos redzējusi, saskatīja stipro līdzību ar saviem darbiem.
“Laikam nevar noliegt, ka pārmantojamība notiek arī gēnu līmenī. Neredzot vectēva akvareļus un tehniku, esmu radījusi līdzīgus darbus. Kaut kas tur ir,” domā Paula.
Viņa un vecākā māsa Marta uzaugušas mākslinieku ģimenē, spēlējoties slaveno mākslinieku – mammas Vijas Zariņas un tēta Kaspara Zariņa – darbistabās. Tur vienmēr varēja tuvplānā vērot, kā abi vecāki rada jaunas gleznas. Paulas vectēvs bija ne tikai mākslinieks, bet arī pedagogs un Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Indulis Zariņš.
Interesanti, ka tagad, divdesmit gadus pēc tēva Induļa aiziešanas mūžībā, par rektoru kļuvis viņa dēls, Paulas tēva brālis Kristaps Zariņš. “Es akadēmijā mācījos pie tēva, savukārt brālis gleznošanu apguva pie Imanta Vecozola,” stāsta Kaspars.
Arī Paula, studējot akadēmijā, nevarēja izvairīties no kursiem pie Vijas vai Kaspara Zariņiem. Lai nebūtu interešu konflikta, vērtējumu gan vienmēr lika citi pasniedzēji. Tiesa, Paulai izdevās izmantot Erasmus apmaiņas programmu – iespēju studēt ārzemēs, tādējādi tomēr izlaižot dažus kursus pie vecākiem.
Pārmantotais talants
Lai arī ģimenē visi ir talantīgi mākslinieki ar vienu uzvārdu, Zariņi, kā atzīst kuratore Inga Šteimane, “nav sienami vienā buntītē”. Katram savs oriģināls redzējums, rokraksts, uztvere un ideja. Pat rīkojot kopizstādes, bieži katram ir sava tēma un telpa. “Kas ir glezna? Plakne, grunts, drēbe, krāsa? Nokrāsots drēbes gabals rāmī?” vaicā Vija. "Māksliniekam jāprot savu ideju īstenot uz audekla. Meitām Martai un Paulai nekad apzināti nerādīju, ka jāglezno vai jādomā šādi. Pat nemudināju viņas kļūt par māksliniecēm. Mums katram ir savs raksturs un savi mākslas darbi,” stāsta Vija.
Indulim bija labas zīmēšanas prasmes. Viņš uzzīmēja Jadvigai kārtis, un viņa vienai babai izzīlēja, ka dēls pārnāks mājās no kara. Tā tiešām notika.
“Jāatzīst, ka mans tēvs Indulis ir sākums mākslinieku profesijai Zariņu dzimtā, jo viņa tēvs nebija gleznotājs, bet gan amatnieks,” aizdomājas Kaspars. Interesanti, lai arī Vija nenāk no mākslinieku dzimtas, viņas meitas uzvārds arī ir Zariņa. Saknes meklējamas citu Zariņu atzarā Latgalē, un Vija savā ģimenē ir pirmā māksliniece, kuru bieži dēvē par mākslas tīrradni, kas atradusi pati savu ceļu mākslā, tāpat kā gleznošanas paņēmienus.
Uzņēmējs un poļu muižniece
Kaspara vectēvs Augusts Ģederts Zariņš (1985–1979) bija amatnieks. Saviem mazdēliem – dvīņiem Kasparam un Kristapam – viņš stāstīja, ka reiz, sensenos laikos, bijis pieņemšanā bija Kārļa Ulmaņa. Prasījis aizdevumu savam uzņēmumam, lai varētu to attīstīt. “Ulmanis izsniedzis vectēvam garantiju aizdevumam un smejoties teicis, ka pieņēmis pozitīvu lēmumu tāpēc, ka var redzēt – viņš neprot sasiet kaklasaiti.
Starp citu, to vectēvs tā arī nekad neiemācījās, arī vecumdienās viņam vienmēr bija jau sagatavota kaklasaite, ko tikai pievilkt ciešāk. Ej nu zini, vai stāsts par Ulmani ir patiess vai pasaka; viņš bija radošs uz stāstu izgudrošanu, bet darbā praktisks – pirmās brīvvalsts laikā importēja roru daļas no Zviedrijas, lēja čuguna korpusus. Augusts bija ūdenssūkņu un vēja rotoru ražotājs. Rīgā, Indrānu ielā, viņam pirmās brīvvalsts laikā bija darbnīca.
Vecmāmiņa Jadviga Zariņa (dzimusi Montvilla, 1890–1977) bija poļu izcelsmes un nāca no muižnieku dzimtas, iespējams, tāpēc viņai bija ļoti stingrs raksturs. Jadviga kopā ar radiem bija atbēgusi uz Latviju pēc tam, kad poļu konfederātu kustības laikā tika nošauti abi viņas vecāki. Rīgā iepazinās ar savu nākamo vīru Augustu, nezinot, cik smagu nākamo desmitgadi sarūpēs vēstures līkloči,” par dzimtas vēsturi stāsta Kaspars.
Izsūtījums
1941. gadā Augustu Ģedertu Zariņu izsūtīja uz Sibīriju. Mājas sētnieks nodeva ģimeni iestādēm, pastāstot, ka te dzīvo uzņēmējs, nevēlams jaunajai sistēmai. Izsūtījumā vectēvs ar sievu Jadvigu un mazo dēlu Induli pavadīja sešus gadus.
Pateicoties izmanībai un inženiera talantam, Augusts Sibīrijā izdzīvoja. Lēģerī bija vajadzīgi labi amatnieki, viņš varēja labot iekārtas, esot uzkonstruējis arī automātisku ierīci malkas skaldīšanai, ar to pēc tam varēja kurināt un piesildīt lēģeri. Viņš skaldīja malku, laboja ieročus, par ko čekisti iedeva labāk paēst.
Kaspars: “Tikai tagad kā pieaugušais saprotu, kāpēc viņai ēdiens pēc Sibīrijas bada gadiem bija tik svarīgs.”
Augusts bija optimists, nekad nepadevās, allaž kaut ko izdomāja, tas bija svarīgs izdzīvošanas priekšnosacījums skarbajos apstākļos. Vēl viens bonuss bija viņa brangās miesas. It kā nenozīmīga iezīme, bet tās bija uzkrātas rezerves, kas fiziski palīdzēja izdzīvot, kad trūka ēdiena.
Sieva Jadviga bija ļoti spēcīga rakstura, sākumā Sibīrijā izdzīvoja, pateicoties tam, ka paunā bija paņēmusi līdzi šujmašīnu un kleitas. To visu pārdeva, nopirka pufaiku un govi. Bija siltums un piens pašai un dēlam Indulim. Pirmos četrus gadus bija nodalīta no vīra un divatā ar dēliņu iemanījās izdzīvot izsūtījuma apstākļos.
Vēlāk, jau kopā ar vīru, abi rada dažādus risinājumus, lai izturētu Sibīrijas ziemas. Notika vēl kāds savāds likteņa pavērsiens. Indulim bija labas zīmēšanas prasmes. Viņš uzzīmēja Jadvigai kārtis, un viņa vienai babai izzīlēja, ka dēls pārnāks mājās no kara. Tā tiešām notika – viņš pārnāca, un sākās valodas, ka Jadviga ir prasmīga zīlniece. Daudzi nesa ēdienu, lai viņa izzīlē. Tas Sibīrijā bija neticami veiksmīgs gadījums. 1947. gadā Zariņu ģimene beidzot saņēma atļauju atgriezties okupētajā Latvijā.
Jadvigas vistas zupa
Pēc atgriešanās Augusts un Jadviga nedrīkstēja dzīvot Rīgā, tāpēc kādu laiku mitinājās Mangaļsalā. Vēlāk, pēc Staļina nāves, caur tiesu atguva iespēju dzīvot pirms kara iesāktās un nepabeigtās nelielās mājiņas graustā, ko ar lielām pūlēm sakārtoja dzīvošanai.
Laimīgas sakritības dēļ bija saglabājies pirkuma čeks, kas noderēja, lai īpašumu pilnīgi atgūtu 1991. gadā. Augusts būdiņu izremontēja, padarīja apdzīvojamu, un Zariņi pārcēlās uz Vecāķiem, uz vietu, kur tagad pastāvīgi dzīvo mazdēls Kaspars un viņa sieva Vija.
“No bērnības atceros, ka vecmāmiņa Jadviga, piedzīvojusi Sibīrijas trūkumu, bija akurāta pret siltumu un ēdienu. Viņai allaž bija vajadzīgas labas, siltas čības un labs ēdiens. Pati brauca ar vilcienu uz tirgu, lai pagatavotu vistas zupu. Tad visu dūšīgi plaucēja, sterilizēja, vārīja un deva mums ēst. Gatavoja arī siļķi, izmērcētu eļļā.
Es tik labi atceros, kā man, mazam zēnam, tā negaršoja. Tikai tagad kā pieaugušais saprotu, kāpēc viņai ēdiens pēc Sibīrijas bada gadiem bija tik svarīgs. Vectēvs rūpējās par Vecāķu dārzu, stādīja ābeles, plūmes. Augusts sagatavoja mazdēliem kastīti ar instrumentiem, lai dvīņi mācās amatniecību.
Pārmantojamība
Vectēvs bija ļoti mīļš, rūpējās par mazbērniem, rotaļājās, rīkoja sacīkstes. “Tēvs bija aizņemtāks, distancētāks, Augusts vairāk ņēmās ar mums. Tikai tad, kad tēvs saprata, cik noderīgi ar brāli esam audeklu vilkšanā gleznām, priecājās un sadarbojās. Viņš mums iemācīja slēpot, un tagad tā ir mūsu ģimenes kaislība,” stāsta Kaspars.
Lai arī Vija nenāk no mākslinieku dzimtas, viņas meitas uzvārds arī ir Zariņa. Saknes meklējamas citu Zariņu atzarā Latgalē.
“Ar mums, mazbērniem, Indulis laikam vairāk ņēmās. Atceros, ka viņš ar mums spēlēja badmintonu. Vecāķos bija pašu ierīkots laukums, kur savos studenta gados viņš ar kursa biedriem Vili Ozolu un Edgaru Iltneru rīkoja badmintona turnīrus. Vectēvs man un māsai iemācīja arī spēlēt šahu,” atmiņās dalās Paula. Kaspars piebilst, ka sapratis – jaunāko darbu sērijā – finierī izslīpētos padziļinājuma apļos – viņā savienojies tēvs un vectēvs. Amatnieciskā daļa no vectēva Augusta un telpiskā, gleznieciskā izjūta no tēva.
Dažādie dvīņi
“Mēs ar brāli bijām ļoti draudzīgi, pēdējo konfekti uz pusēm sadalījām, bērnība bija skaista. Starp citu, lai arī esam dvīņi, mums ir lielas rakstura atšķirības. Tēvs mēdza jokot, ka Kristaps ir tāds kā viņš skaidrā, bet es tāds kā viņš, kad iedzer,” smejas Kaspars. Indulis ar sievu Veru Zariņu (1929–2009) iepazinās kafejnīcā. Viņa bija pamanījusi puisi ar tumšām, skaistām acīm.
“Tētis bija diezgan tumsnējs. Vecaistēvs bija ogļumelns, man nav tik tumši mati. Tētis bija šarmants, tikai diezgan nešpetns. Viņam nebija svešas arī visas kaislības, kas reizēm piemeklē mākslinieku. Jāpiemin gan, ka Indulim bija dzelžaina disciplīna. Pēc akadēmijas viņš devās uz savu darbnīcu un katru dienu gleznoja. Tētis līdz mūža galam bija Latvijas Mākslas akadēmijas rektors.
Brālis Kristaps, pašreizējais Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, pēc kārtas desmitais šajā amatā, ļoti daudz strādā. Viņš der šim amatam, jo ir racionāli domājošs, saimniecisks, prātīgs un ļoti godīgs. Es, lai arī dvīņubrālis, esmu daudz emocionālāks. Man nepatīk būt priekšniekam. Reiz biju Jauno mākslinieku apvienības vadītājs, un ar to pietika. Vislabāk man padodas būt māksliniekam,” smejas Kaspars.
Pedagogu gēns
“Ar Kasparu esam pazīstami kopš 5. klases, kopš Rozīšiem (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola – Red.). Atceros, ka Indulis dēlus nelaida darbnīcā. Viņi skatījās no padarītā darba, savukārt es mācījos no Kaspara un Kristapa, jo bijām draugi. Tā nu sanāk, ka arī manī ir neliela, netieša Induļa ietekme. Viņš bija ļoti labs pedagogs, prata stāstījumu skaisti ietērpt vārdos, iedvesmoja. Es bieži gāju pie brāļiem ciemos, jo pie Zariņiem bija fantastiska grāmatu kolekcija, kurā pasmelties,” atmiņās dalās Vija.
Vijas un Kaspara dzīve gan ikdienā, gan mākslā rit kopā jau vairāk nekā trīsdesmit gadus.
“Tā sanācis, ka mēs ar brāli un Viju arī esam pedagogi Mākslas akadēmijā. Vija deviņpadsmit gadus, es jau vairāk nekā trīsdesmit! Tas paņem daudz enerģijas, mācu studentiem neatdarināt savus pedagogus. Viņi ātri apgūst shēmu, šī klonēšana ir briesmīga! Cenšamies ar Viju katrā attīstīt savu rokrakstu, to īpatnējo,” skaidro Kaspars.
Astoņdesmitie un deviņdesmitie
Vijas un Kaspara dzīve gan ikdienā, gan mākslā rit kopā jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Lai arī pazīstami kopš pamatskolas, sirsnīgāk sadraudzējās kā Mākslas akadēmijas studenti. Šajā laika posmā apprecējās, un piedzima meitas Marta un Paula.
Abi daudz strādāja, gleznoja, meitenes auga vecāku tuvumā, vērojot viņu darbu. Netipiski jaunajiem māksliniekiem Zariņu pārim nāca pasūtinājumi, viņu darbus pirka arī astoņdesmito gadu beigās, kad mākslas tirgus politisko notikumu dēļ uz brīdi bija neaktuāls un darbus nepirka. Abiem paveicās, ka varēja gleznot un, pateicoties pārdotajām gleznām, uzturēt sevi un meitas, īrēt darbnīcu.
“Atceros, ka tas bija ļoti intensīvs laiks. Kamēr stāvēju pie molberta, meitas turpat pie kājām spēlējās. Lielākoties viņas bija man blakus,” stāsta Vija. Pēc neatkarības atgūšanas dzelzs priekškars pavērās, un daudziem Rietumu kuratoriem un mākslas cienītājiem radās interese par Latvijas mākslu.
Divdesmit gadus pēc tēva Induļa Zariņa aiziešanas mūžībā, par rektoru kļuvis viņa dēls Kristaps.
Zariņiem atkal paveicās. Kāds iepazīstināja ar dāņu mākslas mīļotāju, kurš palīdzēja pārdot gleznas Dānijā. Deviņdesmitajos gados abi ļoti daudz strādāja, lai radītu jaunus darbus, kas interesēja dāņus, veiksmīgi pārdodot tos pāri jūrai. Rēķina, ka katrs uzgleznojuši un pārdevuši uz Dāniju ap 100 darbu. Par nopelnīto naudu viņi dzimtas īpašumā Vecāķos uzcēla jaunu māju, kurā visiem pietika vietas.
Abi jūtas pateicīgi, ka lielo pārmaiņu laikā bija darbs un iespēja strādāt savā arodā, paralēli audzinot meitas. Pēc tam jau lēnām iekustējās arī Latvijas mākslas dzīve un galeriju piedāvājumi. “Primāri strādājām ar galeriju Daugava, tad ar citām galerijām. 2010. gadā Māra Lāce uzaicināja veidot izstādi Nacionālajā Mākslas muzejā,” hronoloģiju atceras Kaspars un Vija. Arī meitas Marta un Paula sāka gūt mākslinieciskus panākumus.
Šķita, ka viss notiek un viss ģimenē veicas. Diemžēl 2014. gadā mūžībā aizgāja Vijas un Kaspara meita Marta. Tas arvien ir notikums, kuram nepieciešama laika distance, lai varētu atskatīties. Viņas gleznas un darbi turpina dzīvot ģimenē un Latvijas mākslā.
Paralēli
Gan Vija, gan Kaspars sarīkojuši vairāk nekā divdesmit personālizstādes, abi arī bijuši dalībnieki domubiedru un grupu izstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs. Pirmo reizi vienlaikus māksliniekiem izstāde bija jau 1996. gadā. Abu darbi izstādē Paralēli bija aplūkojami Valmieras muzejā Izstāžu namā, tagad abu radītā izstāde aizceļojusi uz Liepājas muzeju (aplūkojama no 31. maija līdz 29. jūlijam). Paralēli meitai Paulai Vidzemes koncertzālē Cēsis no aprīļa līdz jūnija beigām bija izstāde, rudenim viņa gatavo jaunu personālizstādi, kurā sola vairāk koncentrēties uz mazformāta darbiem.
Paulas vīrs Gatis labi iekļaujas mākslinieku ģimenē. “Viņš ir tikpat radošs kā mēs, jo uzņēmējdarbība ir ļoti radošs process. Gatis ar domubiedriem izveidojis kafijas grauzdētavas uzņēmumu. Ar apbrīnu skatos, kā viņš ar visu tiek galā,” saka Kaspars. “Man būšana starp māksliniekiem ir iedvesma, jo pašam arī vajag pievilkties līdz šim skaistumam, izpratnes, redzējuma līmenim. Paula man bieži vien vaicā, ko domāju par viņas darbiem. Lielākoties mūsu viedoklis sakrīt,” atzīst Gatis.
Nav jāizšauj visas raķetes
Zariņi daudz runā, stāsta, izsaka viedokļus. Paši spriež, tas tāpēc, ka ilgstoši strādā pedagoģijā un ir iemācījušies ātri un precīzi formulēt viedokli par dažādām tēmām. Arī meita Paula atzīst, ka nepatīk nekonkrētība.
“Atceros, skolā bija jāraksta domraksti par noteiktu tēmu. Visi vienu vienkāršu domu prot izteikt sešos teikumos, bet man viss vienmēr sanāca vienā teikumā, jo valodā patīk tiešums. Mežģīņošana nav man. Protams, patīk brīvība izteikties, bet tāpēc jau nevajag izplūst,” aizdomājas Paula. Arī savā kāzu dienā Paula un Gatis katram viesim uzdāvināja līgavas glezniņu ar līgavaiņa rakstītu haiku (trīsrindi). Abiem ir tuvs lakonisms.
Jautāti par novēlējumu Latvijas simtgadē, Kaspars un Vija uz brīdi ietur pauzi. “Daudz gudrāk būtu nevis šobrīd priecāties par simtgadi, bet jau domāt par nākotni. Pašiem saprast, kas ir mūsu kopīgais ilgtermiņa plāns. Simtgadē nav jāizšauj visas raķetes, bet jāplāno nākotne. Lai esam lieli, lai domājam plašākās kategorijās, lai redzam sevi un paveicamo ilgtermiņā. Simtgadi neuztveru kā atskaites punktu. Kādēļ gan deviņdesmit deviņi gadi nevarētu būt atskaites punkts?” jautā Kaspars.
“Vecāķos dzīvojam piektajā paaudzē. 2017. gada augustā mūsu meitai Paulai piedzima meitiņa Žanna. Vecāķu īpašumu neesam pārdevuši, esam to noturējuši, Zariņu dzimta turpinās mazbērnos, dzīvojam labā laikā un esam par to priecīgi,” sarunu sirsnīgi noslēdz Vija.
