"Svētvieta, fetišs un sakraments? Tālāk nemaz nelasiet!" Latviete Liesma Kalve stāsta par savu Santjago ceļu. 1. sērija

Autores CV

Ar mani viss ir kārtībā.
Bērnībā tēvs mani ļoti mīlēja. Kā savu ilgi gaidīto dēlu. Lai gan piedzimu meitene (to paps uzzināja tikai pēc nedēļas, kad pirmo reizi mainīja man autiņus) – tātad – puišeļskuķis, nu jau 57.gadu.
Pasauli esmu apceļojusi (90% kontinentu) visiem iespējamiem tehniskiem līdzekļiem.
Kājām ne, jo to gribētos kvalificēt grupā – ceļošana ar dzīvām radībām.
Mīlu Visuma projektus, visvairāk cilvēkus, dievinu attiecību pieredzi.
Valodas esmu apgrābstījusi vairākas, cieši zinu trīs – dzimto – latviešu, darba – krievu un ķermeņa – lasu aizvērtām acīm, jūtu iztālēm, aktīvi lietoju ikdienas saziņā.

Kā sākās mans ceļš?

Sēžot rindā pie zobārsta (apm. pirms 10 gadiem), no žurnālu kaudzes izvilku pašā apakšā guļošu, apdriskātu un jau uz interviju ar Induli Tupesi atlocītu žurnālu. Bļāviens! Tas tak mans trakais Civildienesta pārvaldes izbijušais priekšnieks, "NATO ģenerālis" – kā mēs zirgodamies viņu apsaukājām. Ko nu atkal sastrādājis! Santjago ceļš? Kas tas tāds? Indulis pirmais latvietis, kurš pieveicis kājām 800 km. Lasu noslēguma akordus un jūtu nāsīs putekļu kņudināšanau. Te tālumā atskan dunoņa un acīm paveras brīnumains okeāna putu viļņu muguru skats..balts jo balts..

–    Kalves kundze! Cik ilgi jūs jāsauc, lai sadzirdētu? - man priekšā baltais nepielūdzamais halāts, liek uz pleca mierinošu roku:
–    Nāciet droši, iešpricēsim, smaganiņu ar zaptīti pirms tam..viss būs labi.

Un es ļaujos, rātni sekoju, ieraušos krēslā, atveru muti, aizveru acis un turpinu Induļa ceļu uz nedēļām gaidīto skatu – Atlantijas okeāna jaudu aiz Pirenejiem.

Kad sapratu, ka pienācis mans laiks?

Pavasarī savu dzīvi izbeidza mans labs draugs. Visa mana būtība sacēlās dusmās pret Visumu, kas gada laikā atņem nu jau septīto man tuvo cilvēku. Nē! Neiešu uz bērēm! Gribu, lai viņš paliek man atmiņā bezrūpīgi jautrs, smaidīgs tusētājs, ne svinīgi guļošs Mūžības priekšā. Mājās nesēžas.

Atveru netu, izlec uzaicinājums pastaigā uz Šmerļa mežu. Kāpēc ne? Gājēju kompānijā Iveta – pirmā saruna – par Santjago ceļu. Kur gājusi, kā gājusi..

Vakarā kaifīgā nogurumā atgriežos mājās, ieslēdzu FB, tur ziņa no manas iepriekšējās dzīves – Pumpuru skolas lieliskākās audzēknes: "Klau, es te taisos izstaigāt gar okeāna krastu no Portugāles līdz Spānijai. Negribi piebiedroties?"

Kā jums šķiet? Cik sekundes domāju? No 8. - 15.maijam jau esmu pieteikusies Portugālē, aktīvās atpūtas nometnē.
–    Varam ceļu sākt 16.maijā?
–    Varam!
–    Super!
Visas bultas nostieptas kā ģitāras stīgas - uz Santjago! Nav jau variantu. Jāceļas un jāiet.

Kāpēc?

Tāpēc, ka mans laiks ir klāt. Ceļš pasauc pats, kad tas ejams. Tas gudrajiem, domātājiem..
Tāpēc, ka gribu zināt, kas tur tāds īpašs, ko visi kā apsēsti, bezmaz goda lieta – esi vai neesi sevi pierādījis ceļā. Mode, slēpts reklāmas/mārketinga triks, apokalipses tuvums? Tas vienkārši ziņkārīgajiem.

Salasos tīmeklī blogus, postus, publikācijas, savācos aplikācijas un jūtu, ka palieku pilnīgi stulba no informācijas un padomu gūzmas.
Dienu pirms izlidošanas aizeju uz savu iecienīto veikalu, iepērku savus iecienītos brendus, desmit minūšu laikā salieku jauno ceļasomu, trīs stundas cilāju rokās fototehniku, līdz pamanu sava Canon skumjo acs skatu.

     – Un tieši tagad tu mani pametīsi mājās kā tādu suni tikai tāpēc, ka esmu liels un smags?
–    Nē, draudziņ, mīļais! Tevi es stiepšu līdzi pēdējiem spēkiem. Un, ja būs jāmirst, tu saglabāsi šo izcilo liecību. To es tev apsolu.
Miršanu atlikām uz vēlāku. Nu abi laimīgi esam mājās. Putas noplakušas, prāts prevalē pār emocijām un esmu gatava jums šo to pastāstīt.

Labi. Būšu godīga. Nevis šo to, bet pilnīgi visu – kā anatomijas stundā vardes preperējot. Visu – kas notika ceļā, kas manā galvā, ko ceļš izdarīja ar mani, ko es ar Viņu (jā, dzīvu būtni, esmu pārliecināta).

Pirms turpināt, vēršos pie tiem, kuri Santjago ceļu rauga kā svētvietu, fetišu, sakramentu vai ko citādi neaizskaramu un pielūdzamu. Tālāk nelasiet ne vārda! Jo šis ir mans un tikai mans ceļš. Publikācijas šova dēļ  sevi nemainīšu. Vai jums tas patīk, vai ne. Tāpēc – PIEDODIET.

Divas baltas dūjas.
Ebreju puisis un zivis.
Ceļa sākums.

–    Mammu, tu nevari iedomāties, cik man ir slikti, - bālu seju, iekrampējusies stūrē klusi nočukst meituks. Sakņupusi pār stūri un cenšoties godam vadīt nomas auto, viņa pacietīgi klausās manus komentārus par to, kā Wase mūs virza tuvāk galamērķim. Pametu norūpējušos skatienu pār lasāmbrillēm un nojaušu, ka ir slikti, bet variantu nav. Es nestūrēju mehānisko kārbu un meita arī neuzticētu, jo auto iznomāts uz viņas vārda, tātad – atbildību.

Atvadu vakars aktīvās atpūtas nometnē neglābjami izvērtās vētrains. Pateicībā par visu labo, izpirkām saviem mīluļiem portvīnu. Nu ko vēl citu Portugālē? Tikai tagad atcerējos, ka manā jaunībā šo dziru sauca par žogu krāsu, bormatuhu un lietoja visdeklasētākie elementi, kādi vien varēja ierāpot veikalā. Bet te – valsts lepnums – Portvīns!

Esot pat dejas sākušās un mans bērns (31) virpulī griežoties, norāvis uz muguras, galvu atsitot pret bruģi. Ak, mans dievs! Un ja nu smadzeņu trīce?

Slikta dūša, bezspēks, vemt negribas?
–    Boaaa! Izkāpjot no taksometra dzelzceļa stacijā nabadzīte apkampj pirmo stabu. Turpmākās sešas stundas vilcienā  nomierina, jo meitēns rātni snauduļo, manā klēpī galvu iespiedusi. Liekas, trakumi nu garām..
–    Boaaaa, bāaaa, bāaaac! Tā neesmu vēmusi savu mūžu! - Porto naksnīgā galastacija izvelk no  ceļabiedra kuņģa un nez kurienes vēl šaltīm zaļganu sulu. Tā vismaz piecas reizes.

–    Organisms atvadās no pagātnes, izgrūž visu, kas traucē dzīvot tālāk, ceļam – pravietiski cenšos mierināt nabaga izmocīto un aizgūtnēm elpu ķerošo nelaimīgo.

Labi, ka pirms izejam Lielajā ceļā, vēl viena nakts apartamentos, baltos palagos trijatā – kopā ar , sauksim viņu par čigānmeitēnu Silgu, - manu izgājušās dzīves liecinieci, skolnieci, kalnu pārgājienu, darbu un nedarbu sabiedroto. Pašlaik horeogrāfi, kuru pat virzījuši Latvijas lepnumam nominācijai.

Pēc pirmās atkalredzēšanās sajūsmas vētras (pēdējo reizi pavirši saskrējāmies pirms gadiem 20) Silga atklāj savu gājiena iemeslu
–    Man nav ko viņiem dot! Nav! Esmu tukša no emocijām!Tuvojas simtgades Dziesmu un deju svētki. 90 mani dejotāji tajos piedalās! Mēģinājumos man jāiziet priekšā un jāuzšķiļ, bet nekā nav! Nevaru. Nespēju savākties.

Rīts uzaust brīnumjauks. Mums visām trim. Meita ir atžirgusi. Siltā saldā tēja uz miegu padarījusi savu labo darbu. Silga pienes man pie gultas karstu kafiju. Es pārlaimīga rušinos pa pēļiem un pūlos saprast – kur es esmu un kas no manis tiek gaidīts?
–    Taisamies, taisamies, meičuki! Pirmais metro jau aizgājis! - skubina mana horeogrāfe.

Norunājam, ka darīsim kā visi saprātīgi  Porto  - Santjago de Compostela okeāna ceļa gājēji. Nemaldīsimies pa pilsētas džungļiem, bet aizbrauksim līdz starta punktam ar metro – kādas 7 pieturas un sāksim visu pieklājīgi.

Metro Porto ir vienkāršs kā Liepājas tramavajs. Biļešu iegāde gan ne.
–    Hilfe! Sasaucam luminiscējošo zaļo stacijas uzraugu, un viņš laipni saspaida visas pogas, lai mēs tiktu pie biļetēm.
Metro ir pārbāzts, jo vietējie dodas uz darbu. Mums ar lielajām somām plecos maz izredžu tikt vagonā. Tomēr, kad tas pienāk, ļaudis paši mūs iespiež pa durvīm un ceļojums sākas.

Tuvojas galapunkts, tauta izklīst un es pamanu, ka tiekam vērotas. Draudzīgiem un saprotošiem smaidiem sejā mūsos veras sirmgalvju bariņš no vienas vagona puses, jautri skuķēni no otras. Kad izkāpjam, redzam, ka visu plecos tādas pat somas. Tik ar piekārtiem gliemžvāciņiem. Tādu mums vēl nav.
–    Kur jāiet?

Abām meitenēm deguni gadžetos – grozās, meklē ceļu, ko Google rāda.
–    Nu, tak laižam aiz šiem! Droši - turpat, kur mums. Tik turamies attālāk, lai nedomā, ka mēs kā losenes brienam šiem pa pēdām – uzrunāju savējās un mēmā vienprātībā uzsākam brašu soli ceļinieku rindās.

Viens vīrelis no senioriem tāds tramīgs. Te atpaliek no savējiem, tad pinas mums pa kājām, tad bakstās ar savām nūjām, kamēr vienā mirklī dzirdu cieši blakus
–    O, mamma mia!

Sandales gaisā, rokas ar kokiem mētādams uz visām pusēm, guļ spriganais vīrelis uz trotuāra akmeņiem un pūlas uzkarpīties apakaļamies.
–    Jums viss labi? Viss ok? - nez kāpēc domājam, ka šis saprot latviski un kopīgi stutējam ceļinieku uz nūjām.
–    Jā, jā viss ok, - sviedrus slaukot un drēbes kārtojot itālis skaļi deklarē
–    Es jau piekto reizi eju šo ceļu..būs labi..
–    Ooohoo! Piekto! - neslēpjam izbrīnu.

Nu ko ta mēs – tikko pirmie 100 metri pievarēti. Klusējam, protams. Ceļa malās veras vaļā kafijotuves, bārmeņi  skaļi sauc, lai tik ejam iekšā, te varot zīmogus iespiest un vēl visādus labumus.

Tad arī pirmā oficiālā norāde – sākas svētceļnieku ejamais. Bildējamies, priecājamies kā mazas meitenes. Pirmais solis pāri līnijai svinīgi..ņemamies vai pusstundu. Kā nu taisīsimies, kā nu iesim. Silga svārciņos, lai ir smuki. Anita meklē cepuri, ka nedabūn sauli galvā. Man vienalga. Esmu gatava.

Jauna, stabila koka laipa ved mūs tieši gar pašu okeāna krastu. Cik vien tālu skats sniedzas. Perfektas norādes (ja nu kāds vēl nesaprot) uz katra mazākā pagrieziena, bāriņi ar kafiju, saldējumu un citiem atspirdzinājumiem ik pa kilometram – kā nomērīts.

Te ieviešas zināma drošības sajūta un pamazām rodas skaidrība - kas ir kas. Tūristi – tusētāji izmanto šo piedāvājumu teju pie katras izdevības, taupīgie un rezervētie sēžas turpat netālu uz apmalēm un tiesā savas līdzpaņemtās uzkodas, apmātie soļotāji, nikni vicinot nūjas – švirk, švark – nesas visiem garām, nodurtām galvām, krampjainu sejas izteiksmi. Viens tāds švirstinātājs tomēr nenociešas un gudri pamāca.

–    Ja ik pēc 2 stundām apēd vienu labu augli, var dienā krietni vairāk nosoļot!
–    Alles Gute! - uzsaucu šim un novēlu Guten Weg! Klusiņām no muguras uzmetu krustu, lai tak Dieviņš šo pasargā trakajā skrējienā.

Starp citu, par skrējienu. Atceros dažas lietas, ko lasīju intervijā ar Induli. Vienītī soļot esot visdrošāk, jo tad nav jāpļāpā, nepaliec izklaidīgs un vari sekot katram solim, kur kāju liec. Jo tu nedrīksti atļauties paklupt.
Mana Silguce to dara ik uz soļa. Piefiksēju ātri un sāku dalīt dzeltenās kartītes. Mīļā, saņemies! Tu jau ceturto reizi gandrīz nomaucies!

– Tiešām, tiešām? - šī atsmej.
–    Nemaz nepamanīju!
–    Jā, jā, es tev sekoju līdzi!
Un tūlīt pat – nākamajā sekundē es, lielā uzpasētāja, metos uz priekšu lēkšiem, fočuku uzrauju augstu gaisā, jo intuitīvi jūtu – nenoturēšu līdzsvaru – es klūpu un krītu!!! Par laimi – tas bija pirmais brīdinājums. Visiem par lielu atvieglojumu, man tomēr izdodas nobalansēt un tieku cauri ar vieglu izbīli. Kartīšu birojs tiek slēgts uz visu atlikušo ceļu.
Neliels pudurītis skaisti flīzētu piekrastes namiņu. Kā rūķu apmetne.

Klusums. Neviena cilvēka. Dzirdu tos guldzienus, kuru dēļ zaudēju realitātes sajūtu ikreiz saklausot šo skaņu. Dūjas. Griežos uz riņķi un meklēju koku zaros – kur jūs esat?
Te! Uz zemes! Sastingstu kā stabs un neticu savām acīm – divas baltas dūjas man tieši pie kājām. Tekalē, groza galvas un pēta mani. Pirmo reizi mūžā savām acīm redzu divas baltas dūjas.

–    Papu? Mammuci? Tie esat jūs? - zinu, ka izklausās traki, bet es runāju ar viņām skaļi.
–    Es jutu, ka jūs mani sargāsiet, lūdzu, lūdzu neļaujiet, lai ar mani, Anitu vai Silgu notiek kas slikts. Paldies!
Un tās pazūd manam skatienam.
–    Mamm, ar ko tu tur runāji?
–    Neko, tāpat, laikam ar sevi, - noslauku asaru un provēju smaidīt.

Tuvojas zvejnieku ciematiņš.
Izpētām zvejas rīkus un nāsis velk mūs virzienā, kur vēdī ceptu zivju smarža. Tur sēž ebreju puisis un nadzīgi kaut ko šķiro lielā bļodā. Blakus uz grila čurkstinās siļkveidīgas zivis. Ejam klāt. Domājam, varbūt var sarunāt pusdienas. Nekā nebij! Jauneklis laipni pastāsta, ka brauc šurp katras brīvdienas, ķer okeānā zivis un šīs te ir pasaules mēroga visdārgākās delikateses – raganu nagi, ko viņš lupina.

–    Nu kāpēc gan neviens nav izdomājis mazu biznesiņu – svaigi cepta zivs, šorīt vēl peldēja, nu uz tava šķīvja, dārgo ceļotāj!
–    Ai, tas pārāk skaisti, lai būtu reāli, - nopūšamies un turpinam ceļu.
Ciematiņā aiz pirmā līkuma atkal pazīstamas smaržas. Redzu vīru sarkanā kreklā, kurš stāv pie uzklātiem galdiņiem un grilē! Nu bet tak sadzirdējuši mūs!

Necik ilgi nav jāgaida, rokas priekšautā slaukot, mums naski klāt arī saimeniece. Tā un tā, varot dabūt divas zivis pa 7,5 euro. Tikko nozvejotas.
–    Dārgi. No divām zivīm nepaēdīsim.
–    Salāts un kartupelis arī nāk klāt!
–    Hmm, - nu nezinu.. kaut kā neticami dīvaini izklausās, - mīņājamies neizlēmīgi - ko darīt?

Te nez no kurienes laukuma vidū parādās izkārnējusi sešdesmitgadniece fraumadam stilā un ar profesionālu krampi balsī noprasa pēc valodas, kādā varam sazināties.
–    Šamā piekrastē es zinu visus restorānus – šis ir labākais no visiem! Garantēju!

–    Ak, nu, ja tā, tad – protams! Ejam iekšā!
Iekārtojamies pie tīra galda un redzam, ka visi zālē sēdošie ar kaut kādu dīvainu attieksmi pret mums – smaida, pēta, aprunā. Aaa, TV rāda futbolu, laikam līdzjutēji. Tomēr ir mirklis, kad saimniece pamet visu un skriešus nesas ārā no zāles. Restorāna viesi tai uzmundrinoši sauc nopakaļus, aplaudē, sit viens otram plaukstā..nēēē, pēc brīža galvenā varone ir atpakaļ nodurtu galvu. Un tā vairākkārt. Ik reizi atgriežoties, viņa nosaka – Eh, vamos esperor por dinheiro.
Anita ir naska gadžetiste - tekstu ieraksta un ieliek tulkotājā.
Tas izmet – Eh, atkal palaidu naudu garām!

Stundas laikā, izrādās, esam vienīgās, kuras uzķērās uz šī  viesmīlības āķa. Zivs bija nežēlīgi asakaina, sāļa un sausa. Solītie salāti – divas kāposta lapas, kartupeļi ūdeņaini.
Aiz nākamā stūra redzējām, kā citi ceļotāji sēž pie krāšņi servētiem svaigiem salātiem un kūpošām vistu kājām.
Pirmās pusdienas un skola vienlaikus. Turpmāk  izmantojam Foursquare aplikāciju, kur sev vēlamā rādiusā var atrast jebkādu vēlmju ēstuvi un iepazīties ar klientu atsauksmēm. Nekļūdījāmies nekad vairs!

Otrā skola mazliet nopietnāka.
Divas baltas dūjas, ebreju puisis un zivis.
Zemapziņā tas guļ kā vēstījums, liekot sajusties drošā Dieva aizgādnībā. Cilvēks dziļi sirdī kļūst emocionāli mīksts kā plastelīns, līdz ar to viegli manipulējams. Mirkļa vājums un topi piemānīts, apkrāpts, piesmiets. Piedzīvojām šo visu.
Esam atradušas pirmo alberģi – municipālo naktsmītni svētceļotājiem. Mums laipni izsniedz sterilu vienreizējās lietošanas paladziņu, pilgrima simboliņu gliemežvāku un norāda uz ziedojumu lādīti, kur, no rīta promejot, vēlams iemest naudiņu, cik nu varam atļauties.

Okeāns tepat pāri ielai. Ņemam pudeli šampanieša un dodamies pateikt paldies rietošai saulītei par brīnumjauko dienu. Rīt atkal tiksimies. Cerībā.

Praktiskai uzziņai.
#Nekad nevelciet mugurā svārkus, ja plecos mugursoma. Tā ceļ svārkus augšup vērotājiem par sajūsmu un prieku, ko pati vari laikus nepamanīt.
#Izcili ērts pārgājienā pa nezināmu apvidu ir liels, plāns, iespējami raibs šallveidīgs lakats. Kāpēc? Stāsta gaitā sapratīsiet.
#Nūjas šajā ceļā var atrast, cik uziet, tāpēc neapgrūtiniet sevi un lieki netērējiet naudu to iegādei.
#Ūdens trauks lielāks par 1/2 litru ir pilnīgi lieks smagums.

Atziņas.
# Nekad neuzticies tam viesmīlim, kurš velk pie sevis par katru cenu. Droši, ka aiz nākamā stūra tevi gaida kas stipri labāks un lētāks.
# Ja esi ceļā, lai baudītu to - baudi, ja nāci, lai stādītu rekordus soļošanā – soļo, gribi spīdzināt un šaustīt sevi – lai veicas! Mēs neesam tiesīgi nosodīt – tikai rīkoties.