Laulāti jau 65 gadus. Egons par savu mīļo Ilgu: "Man viņa patika! Iemīlēju jau pirmajā gadā"

Kasjauns.lv ciemojas pie Keru pāra viņu ģimenes mājā Dalbē. Egons un Ilga nāk no Jelgavas. Kundze mācījās Jelgavas 2. vidusskolā un pēc pamatskolas beigšanas nejauši nokļuva zēnu skolā. “Tajā vasarā izdeva rīkojumu, ka meiteņu skolām jābūt atsevišķi no zēnu skolām. Zēni aizgāja, kā mēs to saucām, uz Pēterģimnāziju, bet es jau biju nolikusi visus vajadzīgos eksāmenus uz vidusskolas matemātikas novirziena klasi, kas pēc jaunās kārtības tagad bija zēnu skolā,” stāsta Ilga.

Nākamajam vīram atsaka pirmo deju

“Rudenī vajadzēja kārtot atkārtoti, izvēloties humanitāro vai praktisko novirzienu. Valodas man galīgi nepadevās, savukārt praktiskais virziens nozīmēja, ka man būtu jākļūst par mājsaimnieci. Vecāki gan ļoti gribēja, lai mēs ar māsu mācāmies tālāk,” turpina Ilga.

Viņai paticis zīmēt, sapņojusi kļūt par arhitekti vai mākslinieci, tāpēc izvēlējusies humanitāro novirzienu: “Tur bija vācu, angļu, latīņu un krievu valoda, tad varat iedomāties, cik šausmīgi grūti man bija, kā es cīnījos! Tajā laikā Jelgava bija kā skolēnu pilsēta – mums bija ģimnāzijas, skolotāju institūts, tehnikumi.”

Katrā skolā notika sarīkojumi ar dejām, bija ielūgumi, ko varēja izdalīt citām skolām. “Mēs aicinājām puišus, viņi mūs! Tā es ar skolas biedrenēm aizgāju uz Pēterģimnāziju. Biju tiešām laba dejotāja – mani aicināja vienā laidā, nepaguvu nemaz pasēdēt malā. Skatos, viens puisis nāk mani lūgt, taču man viņš patiešām nepatika – viņš šad tad centās, bet es biju gana izvēlīga! Pēc brīža no tās pašas kompānijas nāk vēl viens, un es arī atsaku. Izrādījās, ka tas bija mans tagadējais vīrs!” ar smaidu atceras Ilga.

Pēc tam viņai uzklupusi klasesbiedrene: “Tu atteici mana puiša brālim!” “Tad viņa mūs iepazīstināja, pēc tam skolu vakaros itin bieži tikāmies un arī uzdejojām. Egons bija mans deju partneris. Vispār pēc tam daudz dejojām, mums patika uzdancot darba pasākumos un pie draugiem.”

Ilga gan atzīst, ka viss nebija koši un sapņaini kā sākumā. Kāzas tik drīz nesekoja – pāra izturībai izaicinājumu meta karš un gana grūtā pēckara dzīve.

Jelgavu karš skāra īpaši smagi – palika vienīgi gruveši. Ilga ar vecākiem atnāca uz savām lauku mājām, pēc tam kājām uz Rīgu, bet Egonam dzīve piespēlēja citu ceļu.

“Krievu laikus pārdzīvojām daudzmaz mierīgi – mūs nekur neaizsūtīja, jo mans audžutēvs bija dienējis Sarkanajā armijā. Kad ienāca vācieši, gan iesauca leģionā. Neviens jau nevarēja izvairīties, jo tā arī pateica – vai nu iesiet brīvprātīgi, vai mēs jūs paņemsim vācu armijā. Skaitījāmies brīvprātīgie,” nosmejas Ilga.

“Tā mēs ar Ilgu arī pašķīrāmies. Mūs apģērba vācu formās un sāka dalīt, kurš ies tankistos, kurš – artilēristos. Zināju, ka Jelgavā formējas artilērijas pulks. Sameloju, ka esmu gājis vidusskolā, un pieteicos. Patiesībā biju beidzis tikai pamatskolu, jo brālim Jelgavā bija fotoateljē, un es pie viņa 1936. gadā sāku strādāt un mācīties par fotogrāfu,” stāstu turpina Egons.

“Mani nosūtīja uz Jelgavu, kur bija jāiziet apmācības kursi. Mācību laikā mēs vakaros tomēr vēl mēdzām satikties. Ilga kā jau matemātiķe man kala trigonometriju, ģeometriju, algebru un izdarīja to tik labi, ka mani paņēma 1. instruktoru baterijā. Centos uzdienēties, lai tikai nevajadzētu iet uz fronti.”

Lasot Ilgas vēstuli, gandrīz nošauj

Ilga smej, ka vakaros, kad mācīja vīram matemātiku, par bučošanos pat nedomāja. Kā jau sabiedriskai būtnei, draugu bija daudz, un Egons – arī tikai draugs. Uz fronti viņu tomēr aizsūtīja, tur pavadīja pusotru gadu. Sākumā bijis priekšējais novērotājs – sēdējis zemē izraktā bedrē, kam pāri pārlikti baļķi.

“Biju savā bunkurā un lasīju Ilgas vēstuli, kad jutu – krievi uz mani nopeilējuši. Ievilkos dziļāk bedrē un izglābos,” stāsta Egons. Vēlāk Kurzemē viņa ziņā nodeva baterijas komandēšanu.

Kad karš beidzās, Egons ar trim biedriem iegāja mežā – slēpties. Palīdzēja apkārtnes ļaudis, deva ēst un gādāja par citām lietām. Mēnesi Egons slēpās pie pazīstamas sievietes, bet ar nākamo sievu satikās, kad Ilga uzzināja, ka viņš ir dzīvs, un kopā ar tēvu viņu apciemoja.

No šofera par fotogrāfa palīgu

Pēc pāris mēnešiem Egons tomēr aizgāja uz Jelgavas miliciju un sastāstīja, ka tikko atbraucis no Vācijas, kur bijis aizdzīts piespiedu darbā. Viņš saņēma pagaidu apliecību un sāka dzīvi pavisam citādā Latvijā.

Egons trīs gadus nostrādāja par šoferi ceļa pārvaldē, līdz vienā reizē Rīgā ieraudzīja fotogrāfu Jāni Lerhu. “Latvijas laikos viņš brauca pie mana brāļa uz laboratoriju –taisīja Jelgavā haltūras. Viņam vajadzēja palīgu, un es ar lielāko prieku aizgāju! Viņš fotografēja visus lielos vīrus,” teic Egons.

Arī Ilga tolaik dzīvoja Rīgā un bija sākusi studēt arhitektūru. “1944. gada novembrī sākās runas, ka krievi tūlīt iesauks visas jaunās sievietes, kuras nestudē. Mani iepazīstināja ar meiteni, kura lika eksāmenus uz arhitektiem. Es jau biju trīs gadus nostrādājusi – visas mācības aizmirsušās. Tad nu tā meitene vienu nakti paņēma mani pie sevis, un mēs kopā grāmatas pamatīgi izšķirstījām. Bet cik tad vienā naktī var pagūt! Gandrīz izkritu, bet beigās tomēr paņēma, un tā sāku studēt,” atceras Ilga.

Balts ceriņzars līgavas pušķī

Kopā dzīvot gribējās, bet nebija kur – Egons mita pie Lerha vienā istabiņā, Ilga bija apmetusies pie vecas sieviņas, kura vēl viņas mammu Pirmā pasaules kara laikā bija izmitinājusi. Viņi satikās gandrīz katru dienu, bet Ilgai precības tā īsti prātā nebija – pēc augstskolas, ātrāk ne.

“Lai gan pabeidzu arhitektus, nācās strādāt par inženieri. Biju atbildīga par kapitālajiem remontiem, lēkāju pa jumtiem, domāju par pārsegumiem un liftiem,” atminas Ilga. Egons iemanījās pabeigt vidusskolu, lai būtu mazliet līdzvērtīgāks sievai, divos gados vakarskolā pieveica piecas klases.

Gadu pēc augstskolas sekoja kāzas. “Kad man bija grūtības, Egons vienmēr bija blakus. Viņš atbalstīja mani arī brīžos, kad biju nostrādājusies un noraudājusies. Tas bija ļoti no svara,” neslēpj Ilga.

Egons saka tieši: “Man viņa patika. Es viņu mīlēju ar’. Faktiski iemīlēju jau pirmajā gadā, kad satikāmies.” Kāzas gan par tādām lāgā pat nosaukt nevarot. Mituši 15 kvadrātmetru istabā, uz kuru bija jāiet cauri virtuvītei, daudz viesu nepasauksi.

“Mans līgavas pušķis bija balts ceriņu zars. Egons zināja, ka man ļoti patīk ceriņi. Viņš vēl Jelgavas laikos nesa man tos uz katru dzimšanas dienu. Dzimusi, starp citu, esmu 9. janvārī, taču tad jau Jelgavā varēja dabūt, jo tos podos audzēja,” priecājas Ilga.

Kļuva par dizaineri

Laulības gredzenus abiem sagādāja vecāki, pie viena palūdza iegravēt, tikai aizmirsa juvelierim pateikt, ka jaunie precēsies nākamgad. Tā abiem gredzenos līdzās vārdiem iegravēts 1950., nevis 1951. gads. Gadu pēc kāzām piedzima vecākā meita Daiga.

Tolaik nekādu māmiņu algu nebija, drīz bija jāatsāk strādāt. Ilga satika Martu Staņu, kas pasniedza arhitektūru, un skaidri pateica: “Arhitektūrā tev nav ko darīt, jāiet uz dizaineriem!” Ilga nemaz nezinājusi, kas tie tādi ir, bet dizaineru grupa viņu pieņēma. “Man jau bija pāri trīsdesmit – tā abiem lēnām darba dzīve arī nokārtojās,” atklāj Ilga.

Egons desmit gadus bija Krievu drāmas teātra fotogrāfs, pēc tam Valmieras teātrī bildēja lugas, līdztekus 35 gadus darbojās Dailes teātrī un Operā, bija arī Teātra biedrības salona fotogrāfs. Daudzi to laiku aktieru portreti, kurus fanes pat mēdza nozagt no teātra sienas, ir viņa darbs.

Pie Teātra biedrības salona Barona ielā 31a stāvēja garas rindas, te bildēties bija prestiži. Tagad šeit iekārtota Galerija Istaba

Ilga dažādos uzņēmumos strādāja par dizaineri – gandrīz katrs ir ēdis ar viņas izveidotajām dakšiņām un lējis tēju no termosiem, kas pagatavoti pēc viņas vīzijas. Pēc izstādes, kuru pati Ilga sarīkoja, viņu uzņēma Mākslinieku savienībā. Pēc pieciem gadiem piedzima otra meita Ināra.

Operas dīva ap kaklu

“Dzīve mums viegla nekad nav bijusi – tikai tagad, vecumdienās. Mēs jau visu laiku esam strādājuši. Strīdējušies gan neesam, bet pastrīdējušies – jā! Taču pēc tam apgriežamies, un viss ir kārtībā. Kad strādāju par dizaineri, lielākoties jau vīrieši bija apkārt, Egonam atkal kā fotogrāfam visu laiku bija dāmas – operdziedātājas,” atzīst Ilga.

“Operas soliste Elga Brahmane reiz uzmetas uz krēsla malas, apmetas ap manu kaklu, un tad ienāk mana sieva. Viņa mazliet noraustās, bet es saku: “Elga, neuztraucies, tā ir mana sieva!” Šī nezina, kur skriet, ko darīt. Mums visādi gāja,” Egons neizliekas.

Sagaida Saules kāzas

“Uz Saules kāzām savācāmies tuvākie draugi un radi – bija arī televīzija, veselas desmit minūtes parādīja. Ilgai atkal bija balto ceriņu pušķis, un abi ar Egoni viņi dejoja valsi. Ļoti skaisti nodejoja!” par 65 gadu kāzu jubileju 26. februārī stāsta abu meita Daiga.

Šī nav vienīgā gada diena, kad abus kāds apciemo, šad tad ierodas arī pa kādai slavenībai. “Nesen ciemojās Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktore Lita Beiris, aktieris Andris Bērziņš. Arī Lilita Ozoliņa atzina Egona darbu, kas, es teiktu, ir pavisam neraksturīgi viņai. Taču jā – viņa skatījās uz tām savām bildēm un tiešām priecājās!” teic Daiga.

Neraugoties uz savu vecumu, Egons un Ilga spēj priecāties par šodienu, apzinoties realitāti. “Mums jau to gadiņu daudz, bet tomēr vēl gribas un gribas dzīvot! Gribas redzēt, kā mazbērniem klājas un kā mazmazbērniem. Mēs dikti kopā turamies un strādīgi arī esam. Pat tagad nav īsti laika domāt par nāvi!” stāstot par šodienas gaitām, smejas Ilga.

Pēc sarunas abu vecākā meita arī atklāj vērtīgāko, ko iemācījusies no vecākiem: “Tas ir darbs. Mīlestība uz darbu un sapratne, cik tas ir svarīgi.”