Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Mēs vienā rindā sēdējām sporta dispanserā pie ķirurgiem – basketbolists, futbolists un dejotājs," saka Lita Beiris, uzsverot: būt baletdejotājam ir diezgan ekstrēma profesija. (Foto: Rojs Maizītis)

"Vienu brīdi arī es gāju slīcināties Daugavā..." Lita Beiris par deju cietumos, depresiju un mīlestību

Intervijas
2018. gada 22. aprīlī 06:33 2018. gada 22. aprīlī 06:33
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Līdz šopavasar Rīgā un citur Latvijā norisinājās 23. Baltijas baleta festivāls. Centrālā dzelzceļa stacija, kas tikko vēl bija dubļaina un steidzīga, uz brīdi pieklusa, kad pa to sāka virpuļot trausla balerīna… Ar festivāla idejas autori – eksprimabalerīnu Litu Beiris – runājam par deju cietumos, depresiju, mīlestību un gulēšanu uz akmens.

Litas un viņas dzīvesbiedra, operu režisora Gunta Gailīša, īpašo enerģētiku ir grūti nepamanīt. Rīgā viņi dzīvo klusajā centrā, latviešu pirmās operas Baņuta libreta autora Artura Krūmiņa (viņš ir Gunta vectēva brālis) dzīvoklī. To maigā baritonā piedzied vecs stundenis.

Savukārt abu mākslinieku lauku mājas ir Zosēnos (kur ir arī slavenā meteoroloģiskā stacija, kas bieži vien ziņo par zemāko gaisa temperatūru valstī). Tur viņi iekārtojuši Baņutas muzeju.

Kamēr Guntis vadā ekskursijas, Lita ierakusies dobēs, taču ne jau kā parasta mājsaimniece, bet kā balerīna, vienmēr izdomājot jaunu, interesantu pozu, kādā ravēt. Abus var uzskatīt mazliet par autsaideriem, jo rodas iespaids, ka viņi darbojas it kā ārpus oficiālās straumes: Lita ar pašiniciatīvu organizējot baleta festivālu, Guntis – Rīgas Latviešu biedrībā. Viņu stiprinājums ir dzīvesbiedra plecs, līdzīga aizrautība un daudz draugu.

Izvest ārpus elitārajām sienām

– Esam satikušās netālu no Operas nama. Kādas ir jūsu attiecības ar šo teātri?

– Pašlaik ļoti neitrālas.

– Nodreb, iesilst vai ieduras kas sirdī, kad braucat vai ejat garām?

– Nē. Vienmēr apskatos, kādas afišas izliktas, kas notiek. Arī pati reizi gadā tur īrēju skatuvi galā koncertam. Šogad piedalās daudzu valstu izcilības, jaunās zvaigznes. Īpašs piedzīvojums ir Džona Noimeijera Vācijas Nacionālais jaunatnes balets no Hamburgas, kura vienīgais koncerts bija skatāms Preiļu kultūras centrā.

– Var teikt, ka jūsu sociālais projekts ir izvest baletu ārpus Baltā nama elitārajām sienām un nolikt to, piemēram, Stacijas laukumā, arī Rēzeknē, Ventspilī, citās vietās Latvijā...

– Tās ir brīnišķīgas vietas! Diemžēl visnelabvēlīgākā vide ir Rīga – jo nav, kur uzstāties. Dejai ir visstriktākie noteikumi. Tas nav kā koncertā – mūziķis atbrauc, nospēlē, un visi sajūsmā.

Man ir 155 problēmas! Kā sagatavot skatuves grīdu, vai ir pareizais leņķis gaismām… Diemžēl jāmokās ar šīm lietām. Bieži vien, kad kompānija atsūta savus tehniskos noteikumus, es paceļu rokas un saku – mēs nevaram to izdarīt. Reizēm ir ar mieru pielāgoties. Kongresu nams ir brīnišķīga koncertzāle, bet vajadzētu sapūst vaigos un šo vietu reanimēt.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Repertuāra teātros nav brīvu vietu. Vienīgi Operā varu pieteikties, bet par ļoti lielu īres naudu. Dailes teātrī tiekam pirmdienās, kad tur nav izrāžu. Noteikumi ir tādi, ka vajadzīga speciāla amortizējoša grīda.

– Mūsu pieminētais vācu horeogrāfs ved baletu uz cietumiem, pansionātiem – šķietami vēl nepiemērotākām vietām…

– Šogad labdarības akcija paredzēta kādā pansionātā, arī internātskolas audzēkņiem. Atzīšos, ka biju šokā par šādu vācu baleta kompānijas atvērtību sabiedrībai. Bet viņi paši to piedāvāja. Bez šaubām, arī viņiem ir noteikumi; viņi grib, lai cilvēki redz labāko.

– Daudzus aizkustināja franču dejotāja uzstāšanās ar ekskavatoru Stacijas laukumā – tāda jūtu amplitūda, kustība, attiecības…

– Jā, dejotāja attiecības ar robotu, var teikt. Un kā viņi saspēlējās!

– Tur bija tik daudz maiguma un kaisles.

– Un riska! Kad ekskavatora kauss pārgāja pāri vien desmit centimetru virs dejotāja galvas… Pēc tam viņš uz tā stāvēja skaistā baletiskā pozā, kauss pacēlās pāri stacijas jumtam. Un viņš stāvēja – bez kāda nodrošinājuma –, pacēlis rokas pret debesīm, kā lūgdams Dievu. To var tikai Francija izdomāt.

Viņi savās jūtu izpausmēs ir dziļāki, patiesāki, ne tik rezervēti?

– Varbūt viņi ir brīvāki savā domāšanā, fantāzijā. Esmu braukusi uz Starptautisko Lionas dejas platformu, kur uzstājas daudz franču deju kompāniju. Esmu redzējusi tik neparastas lietas, tādus eksperimentus dejā, tehnoloģijās! Nezinu, vai mēs kādreiz spēsim to izdarīt.

– Esat gājusi pret straumi?

– Kad 1996. gadā iedibināju šo festivālu, neviens mani nesaprata. Atvedu Somijas Nacionālo baletu – moderno, laikmetīgo –, bet avīzēs mani lamāja: “Kā Beire uzdrošinās rādīt ko tādu?!” Tā es sāku savu festivālu (smejas).

– Laikmetīgais balets tika uztverts kā ģeķība?

– Jā, neviens negribēja to saprast. Pie mums laikmetīgās dejas gandrīz nebija. 1990. gadā manā beneficē ar Janīnu Pankrati riskējām uzvest fantastisku baletu. Viņa veidoja horeogrāfiju Bēlas Bartoka Brīnišķīgajam mandarīnam. Tas bija eksperiments, un neviens nesaprata, kā mūsu teātrī var būt kaut kas tik laikmetīgs!

– Kāds bija stāsts?

– Tāds liktenīgs – par meiteni, kas iestigusi dubļos. Apkārt slikti cilvēki, kas viņu spiež darīt to, ko nevajag. Degradējusies sabiedrība. Un nāk mesija, viņas sapnis vai realitāte, kas viņu izvelk no bedres uz jaunu dzīvi, bet pats iet bojā. Bija brīnišķīgas Andra Freiberga dekorācijas. Šo eksperimentu aizvedām uz Vāciju. No publikas, pārsvarā jauniešu, pirmajā daļā skanēja ekstrēmi kliedzieni, nepieklājīga uzvedība, bet tad viņi pēkšņi sāka kaut ko saprast – no mūsu baleta un sarežģītās Bartoka mūzikas. Un tas bija patiess gandarījums.

– Viņi pieklusa?

– Pat mušu varēja dzirdēt! Ārkārtēja situācija. Jā, ir dažādas skatuviskās pieredzes un ļoti dažāds skatītājs.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

– Daudzi tieši jūsu festivālā varbūt pirmo reizi redz baletu tuvplānā.

– Tā ir. Sākumā tā bija sensācija – atceros, neviens sponsors nedeva naudu. Stacijā? Balets? Kā jūs vispār uzdrošināties?! Bet kā tie bomži skatījās… Cilvēki cits citam uz galvas stāvēja. Mazie bomzīši uz tumbām sēdēja, mutītes atvēruši. Nebija nevienas zādzības, tikai brīnums. Mākslas brīnums. Un tas ir ļoti būtiski.

Mammas sapnis piepildīts

– Jūs dēvē par eksprimabalerīnu.

– Tā arī ir. Uz skatuves vairs, paldies Dievam, neeju, nedejoju savā vecumā, bet savulaik biju vadošā balerīna teātrī. Mēs visas bijām zvaigznes – Larisa Tuisova, Zita Ersa, Lora Ļubčenko… Vai dieviņ, bija tik daudz primabalerīnu!

– Vai var teikt, ka primabalerīna ir ļoti sevī ierāvies cilvēks?

– Jā, mums ir diezgan slēgta pasaule. Ļoti intīma. Tikai uz skatuves atdodam savu iekšējo pārdzīvojumu, dvēseles stāvokli. Bet ikdiena ir ļoti nežēlīga un diezgan pelēka – darbs, treniņi, problēmas.

– Visu laiku sevi vajag uzlabot tehniski?

– Balets ir sports plus aktiermeistarība – šīs divas lietas saplūdušas vienā. Mums ir vissarežģītākā profesija, kāda vispār iedomājama. Un gadās, ka vēl kāds protestē, nesaprotot, kāpēc baleta māksliniekam jāuzlabo dzīves apstākļi.

Bet mums ir diezgan ekstrēma profesija, ar augstu riska pakāpi. Mēs nekad nezinām, kas būs nākamajā dienā, vai man tas loceklis būs kārtībā vai nebūs. Tagad pa radio, televīzijā saka – tam sportistam sasāpējusies Ahileja cīpsla vai pārrauta ceļa saite. Bet mēs esam dejojuši ar lūzumiem… Janīna Pankrate teica – ko tu tēlo, nāc un mēģini! Bet man ģipsis uz kājas. Lūk, visu ko var izdarīt! Ar rautām saitēm vai rautu muskuli vēl pabeidz izrādi. Tāda profesija. Cilvēki, kuri vērtē mūsu dzīves kvalitāti, nesaprot, ko nozīmē risks.

– Vai mammīte, kad veda jūs uz baletu, zināja, kādam liktenim jūs nodod?

– Noteikti ne. Tas bija viņas pašas sapnis no jaunības dienām…

Viņa redzēja baleta spožo pusi?

– Bez šaubām. Mana mamma ir dzimusi Maskavā – kā daudzi latvieši, kuru vecāki pagājušā gadsimta sākumā tur meklēja darbu. Reiz viņa, vēl maziņa, esot pastaigājusies ar mammu un tēti, un piegājuši klāt cilvēki – vai jūsu meita nevēlas stāties baletskolā? Mums tā ir brīnišķīga! Bija noskatījuši, viņiem šķita, ka šis bērns varētu mācīties baletu. Bet ģimene to neatļāva, un 1919. gadā viņi atgriezās Latvijā.

– Krievu baleta skola ir izcila, dievināta. Kāpēc vecāki negribēja, lai viņa mācās?

– Latviešu sabiedrībā tā nebija īpaši iecienīta. Mēs vairāk esam dziedātāju, ne dejotāju tauta. Labi, tautas dejas vēl tā… Bija cits viedoklis par šo profesiju. Nu, tas bija pirms simts gadiem!

– Tomēr jūsu mamma atcerējās šo uzrunu, un vīzija par skatuvi bija radusies?

– Jā. Es ļoti vēlu mammai rados, var teikt, pēdējā brīdī.

– Ap četrdesmit?

– Pat pēc. Un mans liktenis bija nolemts (smejas). Labi, ka atbildu baleta kritērijiem, man bija ķermeniskas dotības. Droši vien ne izcilas, diezgan vidējas baletam, bet tas ir darbs, kurā tu sevi izkop, lauz, pastiep, pilnveido, un tad jau viss sanāk.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

– Olga Dreģe ir teikusi, ka viņa sevi ir lauzusi lomās un caur to augusi, ja viņai emocionāli nav bijis pa kaulam tas, kas jāspēlē. Jūs droši vien runājat par fizisku sevis pārvarēšanu, bet laušana paliek laušana – sūrs darbs.

– Mūs baleta skolā lauza diezgan nežēlīgi – lai izveidotu labāku pēdu izvērsumu, lai, kā saka, varētu kājas pacelt līdz ausīm. Reizēm skatos uz kādu paziņu vai cilvēku sabiedrībā – viņš ir tik mīksts, ka var izdarīt visu. Locītavas tik elastīgas, lai arī ne ar kādu skatuves mākslas veidu viņš nav nodarbojies, jau piedzimis ar tādām dotībām.

Bet man bija sevi jālauž. Reiterna nams bija mūsu pirmā baletskola. Tagad ieeju – ak, mans Dievs, rokkafejnīca manā treniņzālē! Tur tapa visas Latvijas baleta zvaigznes. Manuprāt, tā ir svēta vieta. Lai arī no treniņzālēm izskanēja dažādi brēcieni…

Mēs vienā rindā sēdējām sporta dispanserā pie ķirurgiem – basketbolists, futbolists un dejotājs. Ja ar to sāc nodarboties no bērna kājas, kad ķermenītis vēl nav nostabilizējies, tad problēmas rodas neizbēgami.

– Balets ir māksla cauri visām iekārtām, vai ne?

– Jā, to teica slavenais dejas premjers Arvīds Ozoliņš, kurš Latvijas laikā bija arī Francijā dejojis… Man bija brīnišķīga saskarsme ar vecākās paaudzes dejotājiem, un atceros, kā Ozoliņš teica – dīva, dīva! Man tas tik ļoti patika! Vecajiem māksliniekiem vēl bija tāds pacilājošs sentiments. Tagad visi skraida ar mugursomām, kā nu kurš slāj pa Rīgu, un dažreiz nemaz nepateiksi, ka tā ir balerīna. Tikai izvērstais solis – vienīgi tas mūs nodod. Vēl tagad savos laukos atskatos uz pēdām sniegā – jā, var redzēt, kas gājis. Tās ir manas pēdas – joprojām izvērstas.

Mīlestība un stingrais rājiens

– Jūs savu lielo dzīves mīlestību satikāt tur, Baltajā namā?

– Tā gan. Viņš bija izrāžu vadītājs, kas sēdēja pie pogām, kloķiem un vadīja izrādes. Tā Guntis Gailītis mani noskatīja. Viņš jau visu redzēja, jo kā režisors vadīja gan baleta, gan operas izrādes. Mani vienmēr urdīja nemiera gars, es gribēju vairāk, augstāk, sāku veidot horeogrāfijas, un vienmēr man vajadzēja interesantu mūziku kādam uzvedumam. Man teica – pakonsultējies ar Gunti Gailīti! Ar to arī viss sākās – konsultējos, kamēr apprecējāmies. Teātrī divus gadus neviens nezināja, ka esam laulāts pāris.

– Un pat personāldaļa…

–    ...klusēja kā partizāni. Vienu rītu Guntis Gailītis teica – braucam precēties! Man vēl tagad tās sarkanās rozes ir, iebalzamētas. Draugs mūs aizveda uz Jelgavu, kur sareģistrējāmies, bet neiedomājos, ka ceļā uz Rīgu ir daudz dzelzceļa pārbrauktuvju, pie kurām var nākties gaidīt. Par nelaimi, visu ceļu tas bomis bija ciet, un es nokavēju valdības koncertu.

Otrā dienā pie dēļa bija piesprausts stingrais rājiens (smejas). No teātra gan neatlaida. Man sākās cita dzīve. Iepazinu Gunti, kurš arī ir nemiera gars, radošs cilvēks. Un es it kā pamodos. Viņš jau neko nedarīja, tas Guntis Gailītis ar mani, bet kāds plecs, vārds, impulss mani tā pa īstam pamodināja.

Kad gribēju braukt uz starptautisku baleta festivālu, Aleksandrs Lembergs, kurš vadīja mūsu trupu, teica – es tevi nelaidīšu! Bet es atbildēju, ka braukšu. Jau biju sākusi veidot horeogrāfijas, man bija savs viedoklis. Mans raksturs nebija ļoti patīkams, es nebiju pakļāvīga, domāju ar savu galvu, gribēju darīt tā, kā vēlos, nevis būt atkarīga no citiem.

– Jūs Viesturu Jansonu kādā izrādē uz muguras nesāt, viņš nedrīkstēja…

– Nesu gan. Ārprāts, cik viņš bija smags! Domāju, ka bruku dabūšu. Bija ļoti grūti. Bet tāda bija horeogrāfa iecere. Es ņēmos stenēdama. Viesturs mēģināja piepalīdzēt, vismaz garīgi (smejas).

– Turēt rumpi?

– Tieši tā. Tagad laikmetīgajā dejā tas nav nekas ārkārtējs, ja vīrietis ir sievietei uz rokām, pleciem vai klēpī, bet tagad dejotāji nav tik lieli. Viesturiņš jau bija ļoti varens. Tāds vīrietis! Mūsu laikā bija ļoti izcilas personības. Vīrietis, mīlētājs, princis.

– Bet jums labāk patika tas princis aiz pultīm?

– Nu jā, tas man patika. Dzīve bija mūs savedusi kopā, un teātris, bez šaubām, palīdzēja. Mēs dzīvojām diezgan noslēgti. Mums arī nav bijis tik daudz spēka, prieka, entuziasma kaut kur skriet, iet, redzēt, būt sabiedrībā.

Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktore Lita Beiris pirms flamenko izrādes "Karmena" 21.starptautiskā Baltijas baleta festivāla laikā Rīgas Kongresu namā. (Foto: LETA)

– Bet kompānijas, bohēma – kā aktieriem, māksliniekiem?

– Nu nē, tas mūsu profesijā…

– Baletdejotājam ir jāturas režīmā?

– Tomēr ir jāturas, jādomā par sevi, citādi fiziski nevari to izvilkt.

– Un Guntis pielāgojās jums?

– Jā, viņš bija ļoti normāls, mierīgs – cik nu mākslinieks var būt līdzsvarots. Radoša personība. Bet galvenais bija darbs. Un tā mēs katrs savā profesijā arī cīnījāmies. Pa naktīm bija pārrunas, diskusijas. Kad man bija balets, viņam – mēģinājums operā vai jāvada izrāde. Satikāmies naktīs. No rīta atkal steigā, steigā – uz treniņu. Brīvdienu parasti nebija. Mēs neskaitījām stundas, atdevām sevi visu.

Foto: LETA

To krūzi var salīmēt

– Guntis nekad nav bijis greizsirdīgs uz kādu dejas partneri – kāpēc viņš tik cieši spiež klāt vai kāpēc tā lūkojas?

– Daudzi nesaprot, kā es ar vienu vīrieti varēju nodzīvot tik ilgus gadus. Ir dažādas peripetijas bijušas, bez šaubām. Mēs esam dzīvi cilvēki ar savu domāšanu un tā... Ja gribi otru saprast un viņš tev ir dārgs, tad vari daudz kam tikt pāri.

– Piedot?

– Jā. Arī piedot. Tas atkarīgs no cilvēkiem – cik otrs ir…

– …svarīgs? Saka – saplēstu krūzi nevar salīmēt.

– Var, var! Tikai vienmēr jābūt radošam. Nevar rutīnā dzīvot – problēmās, nekad nesmaidīt. Vienmēr vajag kādus pārsteigumus, pagriezienus, ko negaidītu, skaistu. Kaut ko brīnišķīgu otram izdarīt. Ko tas otrs cilvēks nav gaidījis.

– Sarīkot piedzīvojumu?

– Kaut vai piedzīvojumu. Mazu vai lielu.

– Vai atceraties kādu?

– Nē, es negribu ieiet konkrētās lietās… Mūsu pirmais ceļojums – kāzu – bija uz Krimu.

– Skaisti!

– Skaisti, tiešām. Tur ir Bahčisarajas strūklaka… Nuja, tas bija gandrīz vienīgais, kur abi kopā aizbraucām. Mēs ļoti reti… gandrīz nekad nedevāmies kopā. Katram savs darbs, viesizrādes. Ja otrs neciena, ko dari, tad ir ļoti grūti. Manam pirmajam vīram, piemēram, bija ļoti lielas problēmas cienīt manu darbu.

– Viņš nebija no mākslas pasaules?

– Nē, ārsts. Man ar viņu sākās problēmas, kaut ar manu mammu viņam bija ļoti labas attiecības. Jāatzīst, es ilgstoši biju mammas pakļautībā. Drīkstēju iet uz skolu un atpakaļ. Mana mamma bija ļoti strikta. Es biju vienīgais bērns, un mamma mani ļoti sargāja. Kad biju jau liela padsmitniece, ja kaut kur gribēju iet, ar meitenēm parunāties, mammai uzreiz bija roka pie galvas, gultā iekšā – man ir slikti, tu nevari nekur iet! Nu, vai nav aktrise?! Kāds talants pazudis! Tā ka nebija vienkārši. Tie bija citi laiki, tad nebija tādas brīvestības, ka bērni ļoti agri var darīt, ko grib, tādas pārdemokrātiskas vides.

– Jūs domājat – kā tagad?

– Jā. Tāpēc arī bērni aiziet prom, nav tāda kontakta ar vecākiem. Dažreiz mani tas uztrauc.

– Bet tāda emocionāla šantāža, kā bija jums, jau arī nav laba?

– Es to visu sapratu, bet mīļā miera labad klausīju. Ļoti agri sāku strādāt, jo agri biju iestājusies baletskolā, tāpēc mani jau septiņpadsmit gados pieņēma trupā, un es sāku pelnīt. Pirms tam uz pusslodzīti biju teātrī – kordebaletā. Pirmajā izrādē, kurā piedalījos pirmajā klasītē, dejoju vienu no Sančo Pansas desmit bērniem. Man likās, ka tikai princesītes var iet uz skatuves, bet mani nosmērēja melnu, visādi notraipīja… Es tā raudāju! Kā šodien atceros to pārdzīvojumu (smejas).

Deja uz asinīm

– Pārsvarā droši vien esat dejojusi klasiku?

– Ne tikai. Aleksandrs Lembergs veidoja arī savas izrādes. Ar Karmenu izbraucām pasaulē.

– Esat Karmenu dejojusi korridas arēnā Meksikā?

– Nē, tur es dejoju Gulbju ezeru, un tas tik tiešām bija ekstrēmi. Korridas arēna ir apaļa, tai nav ne sākuma, ne gala, un man bija jāveic 32 fuetē. Tas ir ārkārtīgi sarežģīti, tehniski grūti – griezties ap sevi 32 reizes.

– Viņi tās vēršu asinīm piesūkušās smiltis apklāja ar dēļu grīdu?

– Bez šaubām, mums bija sava grīda. Griežoties tu tai aplī pazaudē jebkuru atskaites punktu. Pēc tam es biju kā apjucis bullis, nezināju, uz kurieni skriet.

– Bijāt galvenajā lomā?

– Jā, tolaik viena māksliniece dejoja Odetu un Odīliju. Tagad dalās, viena māksliniece dejo Balto, cita – Melno gulbi.

– Bet tā ir pavisam cita filozofija…

– Bez šaubām, Gulbis ir psiholoģiski grūta izrāde, tāpat kā Žizele, kuru man bija laime dejot diezgan smagā savas dzīves periodā. Pirmā daļa ir nevainība un prieks, dzīve, tad traģiska mīlestība, viltus un meli. Tu nomirsti, un tad tava dvēsele dejo otrajā cēlienā. Un ir uzdevums – kā dvēsele ar cilvēku kontaktējas. Vai viņa ir piedevusi Albertam? Tā ir psiholoģiski smaga loma. Varbūt daudzi to nesaprot. Esmu redzējusi varbūt divas balerīnas, kas mani šai lomā aizrāva, kad teicu – jā, tā ir šīs meitenes būtība, divas pasaules, skaisti.

– Jums stāsts ir svarīgs?

– Tikai stāsts! Viesturs man reizēm teica – nu, ko tu atkal safantazēji, ko izdarīji, es taču nevarēju tevi tajā mirklī noturēt, pēkšņi izdomāji, ka tev kaut kas vajadzīgs! Bet viņš, bez šaubām, bija izcils partneris, mēs labi varējām sadejoties.

– Vai jūs esat kaut ko lielu upurējusi skatuves, Baltā nama dēļ?

– Katru dienu jau jānes kādi upuri. Mazāki vai lielāki.

– Ir kaut kas, kam jātiek pāri?

– Bez šaubām. Kaut psiholoģiski. Man dieviņš nebija devis bērnus vai kā to nosauksim… Bet man ir kas cits! To visu man dod darbs, mani festivāli. Nu jau divdesmit trešais – tas ir mans gara bērns. Tas man izsūc visas asinis (smejas).

– Kā jums vispār radās doma par festivālu?

– 1995. gadā Dānijā, Tivoli koncertzālē, mums ar kādu latviešu izcelsmes balerīnu, kura dzīvoja un strādāja Kopenhāgenā, radās doma kaut ko tādu veidot. Tajā koncertzālē rīkojām labdarības akciju ar mūsu baleta māksliniekiem, kuri jau strādāja ārpus Latvijas. Savācām naudiņu gan Rīgas Horeogrāfijas skolai, gan mūsu senioriem, kuriem gāja ļoti grūti. Arī man bija tā izšķiršanās, ka jāiet no skatuves prom, kad izdzen…

– Tiešām varat teikt, ka jūs izdzina?

– Nu… Ļoti daudziem māksliniekiem tas beidzās diezgan traģiski. Vienu brīdi arī es gāju slīcināties Daugavā. Stāvu upes malā un domāju – ko darīt? Vai tu kādam būsi vajadzīga vai nebūsi? Nu, paldies Dievam, bija Guntis un es pati sev. Citiem es nebiju vajadzīga.

– Depresija tik dziļa?

– Vienam vairāk, citam mazāk. Mēs visi esam emocionāli, tikai kā nu kuram tas izpaužas. Jā, bija ļoti smags periods, bet šī labdarības akcija, var teikt, mani paglāba. Tā deva otru dzīvi, iespēju uz baletu paraudzīties it kā no otras puses.

– Redzējāt dažādus likteņus… Jūsu bijušais kolēģis Ponomarjovs stāstīja, ka sievietēm esot grūtāk – viņas ierokas mājās, ar alkoholu...

– Gadās arī tā, tomēr cenšas kaut kā noturēties. Vairāk vai mazāk. Es negribētu tajā īpaši iedziļināties. Katra dvēsele ir tik trausla un pārdzīvojumiem, emocijām bagāta. Kā nu katrs tiekam šīm lietām pāri. Ja esi nepieciešams citā darbā, tad ir vieglāk, bet, ja neatrodi vietu, tad ir diezgan traģiski.

– Zita Ersa nodibināja savu baleta skolu.

– Katrs sevi izpauž, kā var. Man ir festivāls. 1996. gadā veidoju horeogrāfiju uzvedumam ar Pētera Vaska mūziku Klusuma balss, ar Lifšica kamerorķestri uz skatuves. Tas bija ļoti aizraujoši, vēl pati dejoju. Bet pēc koncerta pateicu – viss! Es to vairs negribu.

– Bet jūsos ķermeniska atmiņa par deju ir?

– Kad skatos baletu, viss dejo, pat īstie muskuļi sāk darboties. Tev taču tas ir – kājās. Kājās un sirdī. Galvā tas ir!

– Tāpēc esat tik labā formā – ka, skatoties baletu, dejojat līdzi.

– Būtībā tā ir – mēs it kā paši izdejojam to visu. Īpaši, ja skaties klasisko repertuāru, ko pats esi dejojis. Ar modernajiem ir citādi – tur jūti kustības grūtumu, kāda fiziska izturība vajadzīga.

Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktore Lita Beiris. (Foto: LETA)

Augstā dzīve

– Apgalvojat, ka ar Gunti dzīvojat diezgan noslēgti.

– Sabiedriskā dzīve mums ir dramatiski augsta! Tā sit milzīgu vilni.

– Jums ir māja Zosēnos, kurai blakus esat iekārtojuši operas Baņuta muzeju?

– Tas ir Nacionālās operas muzejs.

– Bet jūsu iniciatīva, ieguldījums, dāvana sabiedrībai?

– Tieši tā. Tikai pašu.

– Tad jau jūs nemaz tik klusi nedzīvojat.

– Pat nezinām, kur laiku ņemt, kur vēl kādas stundas dabūt klāt, lai varam pagūt visu. Guntis ved brīnišķīgās ekskursijās pa teritoriju, Baņutas parku… Sestdienās, svētdienās pie mums brauc cilvēki, ir dažas tūrisma aģentūras, kurām tādas lietas patīk. Esmu pacilāta, ka Guntis ir tik pieprasīts. Tas ir brīnišķīgi – just, ka esi vajadzīgs. Tad vari arī dot.

– Daudzi sagumst jau ap gadiem četrdesmit.

– Tad tikai viss sākas!

– Vai jūtat, ka abi neesat jaunību pazaudējuši, ka tā nāk līdzi?

– Nu, kā var jaunību pazaudēt?! Tās ir pēdējās muļķības! Kad kāds sāk runāt – vai, man tur tā, nu, ko tad es… Man slikti kļūst. Un žēl to cilvēku. Vai tiešām viņš šajā skaistajā dzīvē nav atradis neko, ko darīt, dot, ņemt, radīt? Tas ir nožēlojami! Kāpēc cilvēkiem šāda depresija tik ātri rodas? Ap mums viss virmo – darbi, projekti, konkursi…

– Dievs vai daba jūsos ir ielikusi enerģiju. Varbūt tādas dāvanas visiem nav? Vai tas tomēr ir darbs ar sevi?

– Svarīgi ir saskatīt, kam tu varētu būt vajadzīgs. Domāju, ka man viss vēl ir priekšā. Man viss vēl būs! Tikai ar tādu domu var dzīvot. Kā citādi? Un arī svētkus vajadzētu nevis uz tumšo, neizbēgamo, sērību, bet otrādi – lai ceļ uz augšu! Jo ar mākslu varam daudz ko izdarīt – garīgi cilvēku stiprināt, bagātināt, iedvesmot. Mums gaišums jāsaskata un jādod cilvēkiem prieks.

– Varbūt šķiet stilīgi gruzīties.

– Man šķiet, tas nemaz nav stilīgi. Bet kaut kas mūsos ir – tāda nolemtība. Nesaprotu, kāpēc. Un mēs to nelaužam, nemēģinām uz gaišumu iet.

– Kā ar ekskavatora kausu pacelties augšā.

– Jā, tur – pie debesīm! Tāpēc festivālā vienmēr gribas parādīt ko skaistu, iedvesmojošu.

Citi šobrīd lasa

Praktiskas idejas, kā Ziemassvētku noskaņu mājās ieviest jau pirms svētkiem
VIDEO: fiksēta šausminoša avārija, pēc kuras Ģirts ir pateicīgs savai mašīnai, ka palicis dzīvs 8
Apšaude Mičiganas vidusskolā: 15 gadu vecā slepkavas vecāki arestēti un apsūdzēti par netīšu nonāvēšanu
Pievienot komentāru

ВИДЕО: ностальгический диалог Димы Билана и Александра Градского не вошел в шоу "Голос"

Отказалась от кино из-за сравнений с мамой: как живет дочь актрисы Марины Голуб, трагически погибшей в 54 года