Radio balss Aidis Tomsons: par dzīvi, politiku, mīlestību un ticību

Šķiet, Aidi raksturo vienkāršība. Pavisam labā nozīmē. Reiz iestājies par puisi, kurš bijis, viņaprāt, nepatiesi notiesāts smaga nozieguma izdarīšanā. Iebilstot pret patvaļu baznīcā, sociālajos tīklos sacēlis īstu skandālu. Ar savādu misijas apziņu viņš stāsta arī par savas dzīves notikumiem, ticību, kļūdām un mīlestību. Garkalnes novadā viņam ir paša celta māja, tur viņi ar sievu Tatjanu audzina trīs dēlus.

Žurnālisti, mafija un sabiedrība

– Viens no pirmajiem tematiem Latvijas Radio jaunajā raidījumā Divas puslodes bija par slovāku žurnālista Jāna Kucjaka nāvi. Vai jūti to rezonējam arī mūsu sabiedrībā?

– Nejūtu. Mēs vispār esam kūtri interesēties par to, kas notiek pasaulē. Nāve ir izplatīta lieta, ziņās tik daudz dzirdam par slikto. Var jau būt, ka cilvēki ir pieraduši.

– Vai mūsu pētnieciskie žurnālisti, kuri kāpj uz varžacīm varenajiem, jūtas apdraudēti?

– Pats esmu ņēmies ar pētniecisko žurnālistiku, tās sajūtas zinu. Reiz bija divas žurnālistu nāves, kuras vismaz mediju telpā uzskatīja par mīklainām. Cirkulēja domas, ka varbūt tām ir saistība ar viņu profesionālo darbību. Bet nekas skaļš Latvijā nav noticis. Domāju, mēs jūtamies mazliet drošāki, ka līdz šim pie mums žurnālistus negalina. Izņemot veco stāstu par žurnālistu Leonīdu Jākobsonu. Darbojoties pētnieciskajā žurnālistikā, man ne tik daudz bija bail par sevi kā par ģimeni.

– Juti, ka varētu būt iemesls?

– Nu, bija viena lieta, kurā es tiku baidīts. Ne draudu ziņā, bet no kolēģiem. Bija iesaistīta policija, narkotikas, slepkavības, un tās bija nekomfortablas sajūtas.

– Īsti iebiedēt slovāku žurnālistu neesot izdevies. Vai tad, kad strādāji ar smagajām lietām, arī tevī pamodās instinkts, kas dzina uz priekšu?

– Jā, žurnālists jūt garšu, azartu… Droši vien bez tā lāgā nekas nesanāk, ja grib būt labs žurnālists. Tas ir automātiski – tiklīdz kas notiek, tu negribi mājās sēdēt, bet skriet, pētīt, analizēt... Un arī solidaritātes princips darbojas. Ja kāds nodarbojas ar pētniecisko žurnālistiku, viņš to dara arī sirdsapziņas, pārliecības dēļ, un to tik vienkārši nevar norakt malā. Arī apziņa, ka neesi viens, dod iedrošinājumu.

– Uzreiz tika publicēti jēlmateriāli, ko Kucjaks bija gatavojis.

– Tas ir ļoti pareizi. Ekstrēmās situācijās žurnālisti ir gatavi nevis konkurēt, bet solidarizēties, dalīties.

– Daudzi tavi kolēģi strādā komercmedijos. Esi piedzīvojis, ka kāds ir iekodis rokā, kas viņu baro, un pēc tam dabūjis ciest?

– Tas atkarīgs no īpašnieka. Es privātajos medijos tikpat kā neesmu strādājis, bet arī sabiedriskajiem ir gājis visādi ar politiskiem spiedieniem. Tas nav nekas neparasts.

– Slovākija nemaz tik tālu neatrodas, tiek piesaukta itāļu mafijas klātbūtne. Varbūt arī pie mums stiepjas tās roka?

– Nu, viņiem Itālija ir gandrīz kaimiņos. Mēs drīzāk lūkojamies Krievijas virzienā. Ja runājam par ietekmi no ārpuses, lielākoties runājam par krieviem – tie ir Latvijā, Anglijā vai Dānijā.

– Daudzi uzteic tavu mieru, uzklausot sūdzības. Kā sadzīvo ar negāciju lavīnām?

– Žurnālistiku mācījos juku laikos, kad Latvijas valsts tikai veidojās. Viena no pamatlietām, kas man ļoti simpatizēja – demokrātija no autoritārisma atšķiras ar to, ka katram ir tiesības izteikt savu viedokli. Ar šo domu esmu strādājis vienmēr. Cilvēkam ir tiesības mani kritizēt. Varbūt viņam ir taisnība, varbūt nav, bet man savukārt ir tiesības izvērtēt. Nevaru dusmoties par to, ka viņš izsaka savu viedokli (smejas).

– Tā sabiedrības daļa, kas zvana un sūdzas, ir noteikta tipa cilvēki.

– Mēs kā sabiedrība esam dažāda, un zvanītāji to atspoguļo. Mēs dusmojamies par to, ka mūs apzog, bet balsojam par vieniem un tiem pašiem. Sūdzamies par to, ka žurnālisti pārraida sliktas ziņas, bet paši pēc tam pie galda tās pārrunājam. Nu, tādi mēs esam.

– Divas puslodes ir ne tikai par planētu, bet arī smadzenēm. Kura tevī ir stiprāka –  racionālā vai emocionālā?

– Man gribētos, lai ir līdzsvars. Dzīve bez emocijām, ar racionālo prātu, ir mazkrāsaina. Savukārt, vadoties tikai pēc emocijām, arī var iebraukt grāvī.

Kā es puķītes tirgoju

– Tevi veidoja ģimene?

– Tā noteikti ielika pamatu, tad – skola, sabiedrība, informācija. Mēs jau visu laiku veidojamies.

– Kāda bija tava bērnība?

– Augu Rīgas centrā, pie Dzirnavu un Marijas ielas. Dzīvojām salīdzinoši nabadzīgi. Mani vecāki nāk no grūtajiem pēckara laikiem. Gan mamma, gan tētis ir uzrakstījuši savu biogrāfiju, lai mazbērniem būtu ko lasīt. Mammas jau izkoriģēju, ir feisbukā.

Padomju laikā it kā visa pietika, nebija tā, ka nebūtu ko ēst. Bet man gribējās piepelnīt naudiņu, tāpēc stāvēju tirgū un pārdevu puķītes, ābolus. Mamma vēlējās, lai vasarā nepaliekam Rīgā uz akmeņiem, tāpēc īrēja mājiņu Carnikavā, tad Lielvārdē. Braucu ar divriteni pāris kilometru uz pļavu, lasīju margrietiņas, sēju pušķīšus, tad ar vilcienu, ar spainīti uz Rīgu (smejas).

– Tev arī tika kāda kapeika?

– Mamma blakus nestāvēja – ja nopelnīju, naudiņa palika man. Vienpadsmit gadu vecumā biju iekrājis tik daudz, lai visa ģimene varētu aizbraukt uz Krimu. Lai gan tirgošanās beidzās ar to, ka  mani arestēja milicija. Par spekulāciju. Bērns jau nedrīkstēja tirgoties.

– Bet uz Krimu aizbraucāt?

– Jā, vairāki simti jau bija nopelnīti, pietika biļetēm.

– Nu gan tev mugurkauls – nevis velosipēdu pirkt...

– Man jau patika tur stāvēt. Drīzāk problēma bija, ka visu laiku jāskatās, vai nenāk milicija, jo tad bija jāslēpjas. Nu, vienreiz neizdevās (smejas).

– Kad mainījās iekārta, varēji dibināt savu uzņēmumu. Tevi vilka žurnālistika?

– Nē. Nokļuvu nejauši. Mana ģimene bija kristieši, un tāpēc mums bija lielas problēmas. Bijām septītās dienas adventistu baznīcā. Tā ir viena no septiņām Latvijas tradicionālajām konfesijām. No citām baznīcām adventisti atšķiras ar to, ka viņiem dievkalpojumi notiek sestdienās. Vajadzēja izdarīt izvēli – vai nu skola, vai baznīca. Mēs izvēlējāmies iet uz draudzi, kas savukārt nozīmēja problēmas ar skolu. Vecākus sauca, visādi gāja.

– Nebiji oktobrēnos?

– Nestājos oktobrēnos, pionieros. Skolotājas kaunināja klasesbiedru priekšā, rādīja uz mums ar pirkstiem un stāstīja, kādi esam. Tā gāja gan vecākajam brālim, gan man. Mums sacīja, ka nekad nevarēsim studēt, tāpēc īpaši ar atzīmēm necentos. Man ne pārāk gāja matemātika.

– Kurā skolā mācījies?

– Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Studiju konkursu es nevarētu izturēt. Bet es ļoti daudz lasīju – visu, ko vien varēju atrast tuvākajā apkārtnē.

– Padomju laikā gandrīz visur bija klāt ideoloģijas piešprice.

– Jā, bet domāju, tas bija labi, jo mēs iemācījāmies lasīt ar atvērtu prātu, šķirojot, kas ir derīgs un kas ne. Mēs mācījāmies vērtēt paši. Literatūrā man vienmēr bija piecnieks, arī ar latviešu valodu nebija problēmu. Grūti pateikt, kāpēc, beidzot 9. klasi, es ieinteresējos par angļu valodu.

Atmoda vēl nebija sākusies. Pabeidzu divgadīgus angļu valodas kursus Latvijas Universitātē. Mans klasesbiedrs Kaspars Lodziņš mērķtiecīgi gāja uz žurnālistiku. Uz skolu bija atbraukusi Elita Veidemane, Atmodas galvenā redaktore. Padomju Savienībā bija jauno žurnālistu skola Noruna, un Kaspars mani uzaicināja nākt līdzi.

Tur uzzināju, ka tā ir augstskolas fakultāte, kurā nav svarīgs viss atestāts, bet tikai trīs priekšmeti: latviešu valoda, literatūra un angļu valoda. Nolēmu pamēģināt. Gāja ļoti raibi, bet tiku.

Ne tik naivs, lai ticētu evolūcijai

– Kā tavu pasaules uzskatu veidoja tas, ka augi kristīgā ģimenē?

– Tas, protams, stipri ietekmēja… Tāda saprātīga, loģiska visa pārvērtēšana, protams, notika vēlāk, dzīves laikā. Kad vēlreiz sāku pētīt gan evolūcijas mācību, gan Bībeles radīšanas stāstu, tā saucamo kreacionistisko uzskatu.

– Un kā domā tagad?

– Droši vien mazliet citām acīm skatos uz to, ko raksta Bībele. Nedomāju, ka pirmās trīs nodaļas, kurās ir pasaules radīšanas stāsts, vajag lasīt burtiski. Tas ir mazliet plašāk saprotams – kā jebkura līdzība. Ir, protams, notikums, bet tas nav jāuztver tik burtiski. Tajā pašā laikā esmu sapratis, ka evolucionistam vajag daudz lielāku ticību nekā dievticīgam cilvēkam, jo noticēt, ka viss ir izveidojies ne no kā un šādā veidā attīstījies… Nu, es tam nespēju noticēt (smejas). Tur vajag baigi lielo ticību.

– Tam stāstam, ka zivs – ķirzaka – putns, īsti netici?

– Nē, nu tādā ziņā, ka notiek pielāgošanās un attīstība, protams, ir jātic. Bet tam, ka no viena liela sprādziena var izveidoties dzīvība līdz tik saprātīgām formām... Pat vienas šūnas uzbūvi apskatoties, saproti, ka tas ir ārkārtīgi sarežģīts mehānisms, vesela laboratorija, rūpnīca. Kaut acs, kas sastāv no neskaitāmām šūnām un spējusi izveidoties tā, ka redzam...

Cerēt, ka tas viss ir noticis tikai tāpēc, ka vajadzēja pielāgoties... Matemātiķi apgalvo, ka pēc kļūdas procenta tas ir neiespējami. Es teikšu tā – ir jābūt šausmīgi naivam cilvēkam, lai noticētu evolūcijai (smejas).

– Nu jau pat kvantu fiziķi iet Dieva virzienā.

– Man ir bijusi iespēja parunāties ar Zinātņu akadēmijas cilvēkiem, un esmu sapratis, ka ir ļoti maz zinātnieku, kas netic Dieva eksistencei. Tikai viņi par to skaļi nerunā – tā ir cita lieta.

Viņiem arī savas profesionālās problēmas ar to reizēm rodas. Lieta jau ir tā, ka Dievs ir neizpētāms šajā pasaulē. Tas nozīmē, ka Dievs ir tikai meklējumu ceļš, jo cita varianta nav. Salīdzinot arī zinātnieks gribot negribot nonāk pie secinājuma, ka Dieva ceļš ir ticamāks un drošāks nekā evolucionistiskais ceļš.

Vecs vīns un skandālists

– Kā skaties uz, ja tā var teikt, tādiem revolucionāriem kristietībā kā Ralfs Kokins, Juris Cālītis, Juris Rubenis, varbūt arī Māris Sants, kuri ik pa brīdim uzšūmē kristietības ūdeņus?

– Viņi man simpatizē. Es pats sevi uzskatu par tādu (smejas). Domāju, tā dilemma ir neatrisināma. Kā jebkura sabiedrība, mēs esam ļoti dažādi – kā uztveram, domājam. Dievam patīk dažādība, nevis vienveidība. Tādi kā Rubenis ir gan Lutera draudzē, gan baptistu, gan katoļu baznīcā. Piemēram, domātājs Ričards Rors, kura grāmatas tagad tiek izdotas.

Un tādi ir arī manā adventistu baznīcā. Tie ir cilvēki, kuriem Dievs ir devis spēju vieglāk uztvert, domāt, saredzēt kopsakarības, plašāk palūkoties uz lietām. Uz to, protams, vienmēr asi reaģē tie, kuri savukārt pieraduši pie tradīcijām. Jēzus saka – jaunu vīnu nevar liet vecos ādas maisos, tas tos saplēsīs, un nebūs ne vīna, ne maisu. Tāpat Jēzus saka – nevar likt jaunu ielāpu uz vecām drēbēm, tas izplēsīs vēl lielāku caurumu.

Beigās viņš piebilst – tas, kurš būs pagaršojis veco vīnu, negribēs jauno; viņš teiks, ka vecais ir labs. Konteksts tāds, ka pie Jēzus pienāk tā brīža garīdzniecība un saka – kāpēc tu izraugies mācekļus pēc cita principa, nekā mēs to daudzus gadus esam darījuši? Kāpēc pārējie mācekļi gavē, ievēro rituālus, bet jūs ēdat, dzerat un līksmojat? Jēzus atbild, ka cilvēks pierod pie vecām lietām, tradīcijām, un viņam ir grūti pieņemt kaut ko jaunu, skatīties plašāk, iet uz priekšu, pārdomāt. Vecais vīns ir garšīgāks par jauno. Bet, ja nebūtu jauno, tad nekad nekas nekļūtu vecs. Vienmēr ir vajadzīgi dzinuļi, tādi kā Rubenis, kas pagrūž cilvēkus uz priekšu.

– Attīstības virzienā?

– Ir skaidrs, ka baznīca vienmēr būs konservatīva un vienmēr ies nopakaļ. Nu, cilvēks pēc idejas ir konservatīvs, un tāda ir sabiedrība. Bet šie cilvēki ir tie, kas pamazām, pamazām to pasauli tomēr ved uz priekšu.

– Mazliet tā kā uzņemoties uguni uz sevi?

– Jā, riskējot. Jēzum tas beidzās ar to, ka viņu piesita krustā. To darīja tā laika garīdzniecība.

– Rubeni arī sit krustā – zināmā mērā.

– Tā mēs varētu sacīt. Un Jēzus teica, ka tā būs. Tas ir normāli. Ir labi, ka vienmēr ir tādi drosmīgāki cilvēki... Pagājušogad svinējām 500 gadu Lutera kustībai, reformācijai, kas tolaik bija milzīgs izaicinājums baznīcai, ar kuru tā netika galā. Luteram arī negāja viegli. Tikai pateicoties draugu atbalstam, viņš izglābās no nāves.

– Man likās interesants salīdzinājums, ka luterticība varēja notikt, pateicoties drukas mašīnai, un kā tagad sociālie tīkli ietekmē sabiedrību.

– Man šķiet, mēs vēl īsti neapzināmies, kā tas notiek. Taču tas noteikti ir pilnīgi jauns pagrieziens. Katrai lieta ir savas labās un sliktās sekas. Kādas tās būs, man grūti spriest, neesmu pravietis. Kad bija drukas mašīna, redakcija sanāca kopā un lēma, par ko vajadzētu rakstīt. Mēs zinājām – tas ietekmēs sabiedrisko domu. Šodien cits citu ietekmē caur sociālajiem tīkliem, un žurnālistu loma diezgan krietni mazinās. Mēs vēl nezinām, kā būs tālāk. Iespēja vienam otru uzrunāt tagad ir absolūti brīva un vienkārša.

– Mazliet spekulējot – vai šī saziņa, atvērtība varētu palīdzēt attīrīties sabiedrībai?

– Es gribētu cerēt. Nu, ir kādas lietas, kuras... Vakar bija sarakste ar cilvēku, kurš man pārmet, ka es publiskoju nelāgas lietas, kas notiek baznīcā.

– Feisbukā?

– Jā, atsevišķā lapā. Uz ko man jāatbild, ka šie nav laiki, kad mēs varētu cerēt, ka var kaut ko noslēpt... Pirms gadiem divdesmit varēja šķist – ja noslēp no preses, tad viss. Tagad pietiek vienam kaut ko ierakstīt feisbukā, un tas aiziet. Varbūt tā ir labā ziņa, ka iespēja noslēpt kļūst arvien mazāka.

– Ko tu domā par Stambulas konvenciju?

– Esmu izlasījis un mēģinājis saprast bažas, kuras izsaka tās pretinieki. Domāju, visa nelaime ir tā, ka neesam iemācījušies lasīt kontekstā.

Stambulas konvencijas konteksts ir vardarbība pret sievietēm, un tās autori skaidro nepieciešamos uzdevumus, kurus vajadzētu veikt, lai to mazinātu. Tiklīdz no skatu punkta pazaudējam mērķi, tā Stambulas konvencijā var izlasīt jebko. Ja saglabājam – un tā ir ar jebkuru juridisku dokumentu –, nav absolūti nekādu iemeslu iebilst. Jo neviens nevēlas vardarbību. Un jebkāds cēlonis, kas to var izraisīt, ir jāaptur.

Divas palātiņas un mīlestība

– Jūsu ģimene veidota uz lojāliem pamatiem, esat līdzvērtīgi?

– Tas jāprasa sievai (smejas). Es visu mūžu mācos pārvērtēt savus stereotipus. Tieši šorīt brokastu laikā biju ieslēdzis Amerikas balss televīzijā veidoto kanālu, filmu par cilvēkiem, kas ziedo laiku un naudu, lai veiktu bezmaksas tetovēšanu. Arī es biju audzis ar zināmiem stereotipiem par to, ka tetovējums ir kaut kas tāds... 

Bet te ir stāsts par sievietēm, kuras cietušas no vardarbības, kuras vīri vai draugi ir sagriezuši vai citādi traumējuši. Tetovējumi ir iespēja nosegt rētas uz ķermeņa. Droši vien pēc šīs filmas noskatīšanās citādi raudzīšos uz sievietēm ar tetovējumiem, jo nezinu, kāpēc viņas to darījušas. 

Izrādās, es ļoti daudz ko nezinu šajā pasaulē. Man ir savi stereotipi, kurus vēl tikai mācos pārvarēt. Un gribu cerēt, ka man tas izdodas. Uzskatu, ka Dievs ir radījis cilvēkus absolūti līdztiesīgus. Protams, mēs sadalām lomas, bet arī to ir jāmācās pārskatīt. Ja salūzīs sūknis, visticamāk, to labošu es, savukārt veļu gludinās sieva. Taču pirms divām nedēļām vienu svētdienu veltīju veļas gludināšanai. Sievai nebija laika – bērni, viss pārējais, viņa bija nogurusi.

– Par ko viņa strādā?

– Viņa ir baznīcas izdevuma redaktore.

– Kad satikāties slimnīcā, tu zināmā mērā uzņēmies šefību, jo viņa bija smagākā stāvoklī?

– Nē. Mēs iemīlējāmies un spriedām, ka vajag apprecēties (smejas). Vienīgi tas nebija iespējams, jo viņai bija priekšā smaga operācija un atlabšanas posms.

– Atceries, kas notika tavā prātā?

– Kad nokļuvu slimnīcā, man bija meitene, ar kuru draudzējos. Mums gāja kā pa kalniem un lejām. Kā kaķis ar peli – salabām, tad atkal... Tieši slimnīcas laikā mums sanāca kritums. Tad nolēmu, ka pietiek, neesam saderīgi un tikai mocīsim viens otru. Pieņēmu stingru lēmumu vēlreiz attiecības neatsākt, lai gan joprojām viņu, man liekas, mīlēju. Tad mēs satikāmies ar Tatjanu.

– Kā pacienti?

– Jā. Sākumā tāpat vien parunājāmies koridorā, devāmies pastaigās. Var teikt, ka visu laiku bijām kopā, palātiņu durvis bija pretī. Es slimnīcā nogulēju septiņus mēnešus, viņa pirmajā reizē gadu.

Cilvēki tur diezgan ātri pierīvējas, tādi slimnīcas romāni notiek ne viens vien (smejas). Bet mēs svinējām kāzas. Pa šiem mēnešiem mēs viens otru ļoti iepazinām arī cilvēciski. Mēs jutām savstarpēju saderību. Un tas bija diezgan apzināts lēmums, ka gribam to saglabāt, un tālākais ir tikai tehnisks gaidīšanas jautājums. Man septembrī bija jāiet ārā no slimnīcas, viņai lielā operācija bija novembrī, tad jāgaida, kamēr sadzīs.

– Tu braukāji pie viņas?

– Jā. Ar tuberkulozi ir tā, ka tā ir lipīga tikai atklātajā formā. Viņa varēja sestdienās, svētdienās braukt uz mājām. Kad apprecējāmies, Tatjanai slimība atsākās, bija smagi. Tas bija jāpieņem – dzīve kā dzīve. Pasaulē notiek daudz trakākas lietas.

– Tatjana bija kristiete, kad satikāties?

– Viņas mamma ir pareizticīgā, bet pati viņa pati uz baznīcu negāja. Es neslēpu, kas esmu. Man uz slimnīcu līdzi bija pabieza grāmata krievu valodā par pravietojumiem Bībelē, viņa to paprasīja. Kādā sestdienā aizbraucām kopā uz baznīcu. Tad viņa nokristījās.

– Tavā draudzē?

– Mani izslēdza no draudzes (smejas). Iepriekšējās meitenes mamma parūpējās, lai mani no draudzes izslēdz.

– Ar Tatjanu runājāt latviski?

– Sākumā viņa latviski nerunāja, jo kautrējās. Slimnīcā Tatjana rakstīja diktātus latviešu valodā. Kad apprecējāmies, viņa jau diezgan brīvi runāja latviski. Mūsu bērni nerunā krieviski.

– Viņi ar vecmāmiņu nesarunājas?

– Ar tulku – gandrīz tā. Vecmamma saprot latviski, tikai, kā jau vecāks cilvēks, kautrējas runāt. Mūsu vecākais dēls mācās krievu valodu, mēs pa vakariem pa diviem trim vārdiņiem mācāmies. Grūti iet, bet viņš grib.

– Kā tētis vairāk esi garīgais skolotājs vai skautu pulciņa vadītājs?

– Ko dara skautu pulciņš?

– Iet mežā, kurina ugunskuru, ceļ teltis.

– Drīzāk jau laikam garīgais. Lai gan nevaru teikt, ka es vispār justos kā liels skolotājs. Vienmēr esmu viņus ņēmis līdzi uz baznīcu. Mums ir bērnu un pusaudžu kustība – mazākajiem Piedzīvojumu meklētāji, lielākajiem Ceļa meklētāji. Reizi divās nedēļās nodarbības nedēļas nogalēs, vasarās ir lielās nometnes ar iešanu mežā, tur jāmācās izdzīvot brīvā dabā. Šīs lietas notiek paralēli ar garīgo. Domāju, tas ir labi, ka mūsu baznīcā iet roku rokā fiziskais ar garīgo. Vakaros pirms gulētiešanas lasām vecātēva dzīvesstāstu.

Sarunas ar sievu un Dievu

– Kā cilvēks, kurš audzis pilsētas centrā, bez pieķeršanās stūrītim zemes, tu esi evolucionējis – biji gatavs pats savām rokām māju uzbūvēt. Kā pie šādas atziņas nonāci?

– Man bija draugs, kuram bija privātmāja, viņš mani kurbulēja, iedvesmoja. Sāku meklēt iespēju. Man ļoti gribējās savu pļavu, kociņus, un tik šausmīgi vairs negribējās asfaltu.

– Tas ir baigais krampis – uzņemties māju celt. Tās nav tikai sienas, bet visas instalācijas. Tev speciālisti palīdzēja?

– Kas to zina, ko esmu tur sabūvējis! Cerams, nekas slikts nenotiks. Nu jau vairāk nekā desmit gadu dzīvojam.

– Man ļoti mistiska, dīvaina šķiet tava staigāšana pa mežiem.

– Es meditēju… Pa nakti eju vien tad, kad man ir kāda īpaši sarežģīta situācija, kaut kas, kas mani iekšā grauž.

– Jautājumi, ar ko netiec galā?

– Jā, ja dzīvē kaut kas pasmags notiek, vajag atgūt iekšējo līdzsvaru. Bet tas nav tik bieži. Pēdējos mēnešos man noteikti nav bijis nevienas nakts pastaigas. Eju katru rītu, kad pamostos. Šorīt tas bija ap sešiem.

– Tu tā sakārtojies, nomierinies?

– Es to daru citādi nekā, piemēram, Rubenis ar savu meditācijas praksi. Bet ideja ir tieši tā pati. Domāju, kristīgā baznīca to ir daļēji pazaudējusi. Jēzus reizēm visu nakti pavada lūgšanās, meditācijās. Tas evaņģēlijā ir daudzkārt aprakstīts – viņš pieceļas agri no rīta un dodas augšā kalnā satikties, aprunāties ar Dievu.

– Tu runā iekšēji vai balsī?

– Kā kuru reizi. Lielākoties murminu pie sevis. Tā ir domu sakārtošana. Jebkuram cilvēkam ir svarīgi izrunāties. Tāpēc jau mums ir partneri – mēs stāstām sievai, ģimenei, bērniem Bet, redz, ir lietas, par kurām skaidrs, ka cilvēks tur neko nevar risināt, tikai uzklausīt. Dievs ir tas, kurš var risināt. To esmu piedzīvojis daudzkārt.

– Pēc izrunāšanās Viņš ir kaut ko sakārtojis?

– Nu, man ir pilna dzīve... Es tiku pie mājas, kad man nebija neviena centa un nekādu cerību. Tādā ziņā Dievs var atrisināt lietas, ko cilvēks nevar. To es zinu, to esmu piedzīvojis. Man ir svarīgi Dievam izstāstīt, zinot, ka, ja vajag, Viņš var visu nokārtot. Un man ir svarīgi saklausīt, ko Viņš saka. Tas ir meditatīvi. Dievs jau ar mums nerunā skaļā balsī. Varbūt kādreiz arī iekliedzas. Zinu cilvēkus, kuri apgalvo, ka ekstra gadījumos, dzīvības briesmās viņi dzirdējuši brīdinājumus. Man tā nav bijis, un tas ir labi. Man patīk atvērties Dievam no rītiem, tad ir līdzsvars visu dienu.

– Vai kādreiz esi lūdzis spēku noturēties laulībā? Divdesmit pieci gadi ir liels laiks. Vai tev vienmēr pašam ir bijis tik daudz nešaubīga spēka?

– Tā nevar teikt. Bet domas, ka es varētu pamest sievu, gan man nekad nav bijis. Pareizāk sakot, es tādu pat neesmu pieļāvis. Kā jebkurās normālās attiecībās, arī mums ir domstarpības, strīdi. Esam dažādas personības un mācāmies sadzīvot. Ar gadiem, protams, pieslīpējamies.

Mēs kādā brīdī apņēmīgi apzinājāmies, ka esam nolēmuši viens par otru rūpēties visu mūžu, lai arī kas ar mums notiktu. Mēs esam apņēmušies viens otru cienīt un mīlēt. Pirmajos gados gāja visādi, tagad es patiešām guļu viņai līdzās un domāju – cik labi, ka viņa ir. Es negribu nevienu citu sievieti sev blakus.

– Ir kārdinājumi, kad iepatīkas cits cilvēks.

– Droši vien Dievs mani ir pasargājis no tādām nepārvaramām lietām, kurām es nemācētu tikt pāri. Lai gan pirmajos laulības gados es vēl mazliet ļāvos... kādām citām sajūtām. Jāatzīst, ka pēdējos gadus es neļaujos. Man arī negribas.

– Tā ir pašdisciplīna?

– Nē. Sākotnēji tā ir apzināta apņemšanās, bet vispār – tā ir mīlestība. Nu, es mīlu savu sievu. Man ir ļoti svarīgi, lai viņai būtu labi, lai viņa ir laimīga. Protams, ka vienmēr jau neiznāk. Es arī mācos. Reizēm, kamēr man pielec, ka uzvedos nepareizi, ir vajadzīgs laiks. Nezinu, grūti teikt. Esmu laimīgs ar sievu.

– Jūti, ka esi piedzimis ar šarmu, harismu, lai vari runāt uz cilvēkiem?

– Man tā daži ir teikuši (smejas). Mana mamma ir ļoti šarmanta sieviete. Ja man tas ir, tad no viņas.

– Kā pats ar to sadzīvo? Tas ir mazliet kā medus ausī?

– Es tiešām cenšos par to nedomāt. Diezgan apzināti esmu vairījies no… ne no zvaigžņu slimības, bet būt par sevi pārāk labās domās. Ka esmu kaut kas tik svarīgs. Tas ļoti traucē. Zinu, cik nepatīkami man ir satikties ar cilvēkiem, kuri ir tādi vīzdegunīgi. Es pats tāds negribētu kļūt. Tāpēc cenšos izvairīties no visa, kas mani tādu var padarīt (smejas).