Gādīgs tētis vai audžutēvs - vai patiesībā pedofils?

Vai pedofilu var atpazīt?

Būtu lieliski, ja mēs spētu identificēt kādas īpašas, nepārprotamas pazīmes, pēc kurām atpazīt seksuālās varmākas. Pieredzējuši speciālisti stāsta par gadījumiem, kur ir bijušas aizdomas par seksuālo vardarbību no aprūpētāja puses. Aizbraucot un apsekojot ģimeni, dažkārt pirmais iespaids ir labs – gādīgs un rūpīgs tētis vai audžutētis, kurš izrāda interesi par bērna labklājību. Bet, vērtējot sīkāk, tiešām vīrietis ir seksuāli izmantojis aprūpē esošo bērnu. Parasti šāds pieaugušais izrāda pārmērīgu interesi par bērnu, meklē iespējas palikt ar viņu vienatnē. Tāpat cenšas uzturēties ar bērnu vienā telpā, ja viņš pārģērbjas, mazgājas. Pārspīlēti pārkāpj bērna ķermeniskās robežas cenšas palīdzēt darbībās, kur pieaugušo palīdzība vairs nav nepieciešama, dažkārt pat stāsta bērnam seksuāla rakstura jokus.

Kādi var būt pedofili?

Cilvēki, kuri ir tendēti seksuāli izmantot mazus bērnus, intuitīvi labi sajūt iespējamo upuri. Pedofili izturas draudzīgi, uzmanīgi, viņi ir lieliski manipulētāji, lieliski izprot mazus bērnus, viņu intereses un vajadzības. Šādi cilvēki zina, kā apieties ar bērniem, zina kādus vārdus jāsaka, lai bērni uzticētos, kas ir jāsaka, lai pēc tam informācija tālāk neaiziet. Pedofili nenāk ne no kādas īpašas sociālās kārtas, viņiem var būt dažādi izglītības līmeņi, sociālais statuss. Seksuālie varmākas daudz biežāk ir vīrieši, dažreiz arī sievietes. Nereti pedofila domāšana ir orientēta uz to, kā tikt pie upura, kā radīt apstākļus, lai vieglāk varētu tikt klāt kārotajam bērnam. Ļoti bieži bērnus seksuāli izmanto otrie vīri, tātad – patēvi, kuri jau sākotnēji daļēji neapzināti meklē sev attiecības ar sievieti, kurai jau ir bērni. Nereti pedofili paši nākuši no ģimenēm, kur paši pieredzējuši seksuālo vardarbību, tie var būt cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem.

Mammas jūtas vainīgas, ka nenosargāja...

Ļoti bieži pēc atklātas seksuālās vardarbības pret bērnu mammas jūtas vainīgas, ka nav pratušas savu atvasi nosargāt. Citkārt situācija var būt pilnīgi pretēja - mammas apgalvo, ka meitas pašas vainīgas. Kādēļ viņas tā saka? Visticamāk, tā ir viņu pašu bērnības pieredze, kā veidot attiecības ar bērniem, ko vispār viņām nozīmē sieviešu - vīriešu attiecības, kāda ir to vērtība. Tās ir sievietes, kurām nereti priekšstats par attiecībām un vērtībām var būt izkropļots un neadekvāts.

Ja radušās šaubas?

Ir sievietes, kuras vēršas gan forumos pie citām mammām, gan pie speciālistiem ar jautājumu, ko darīt, ja ir sajūta, ka kāda persona pārlieku daudz spēlējas ar sievietes pirmo attiecību bērniem un veido ar viņiem neatbilstošu komunikāciju. No vienas puses ir lieliski, ja cits vīrietis atrod labu kontaktu ar svešiem bērniem, un nevar vienmēr teikt, ka no tā būtu jābaidās. Taču, ja sievietes apziņā iespraucas nelāgas nojausmas, ir vērts izanalizēt, kādēļ šādas šaubas radušās. Bieži sievietes noliedz acīmredzamo - ja es kaut kam tādam noticēšu, vienkārši sajukšu prātā, jo nespēšu tikt galā ar emociju intensitāti. Tādēļ nereti bērna uzvedības izmaiņas mēdz skaidrot ar citām lietām - bērns greizsirdīgs par jaunajām attiecībām, bērns nesen sācis iet dārziņā vai bijusi kāda saslimšana, dēls vai meita nesen uzsācis bērnudārza gaitas.

Kādēļ paši cietušie kļūst par varmākām?

Cilvēki, kuri bērnībā pieredzējuši seksuālu vardarbību, nereti paši kļūst par seksuālām varmākām, jo tā ir ārkārtīgi traumatiska un neizdzēšama pieredze, ar ko cilvēks savas dzīves laikā nav ticis galā. Veicot seksuālu noziegumu, varmāka izbauda bailes, ko rada otrā, izjūt seksuāla rakstura uzbudinājumu, izbauda varu un sajūtu, ka kaut kas notiek pa īstam. Viņš jūtas droši, labi un pazīstami šādās “attiecībās”. Tajā pašā laikā seksuālām varmākām piemīt spējas veidot arī nosacīti normālas attiecības.

Bērni signalizē. Kā pamanīt?

Ir vairākas pazīmes, kam pievērst uzmanību bērna uzvedībā, kas var signalizēt par seksuālu vardarbību. Ja bērns cieš no vardarbības, viņš var norobežoties no fiziskas kontaktēšanās un izvairīties no pieskārieniem. Bērns var kļūt emocionāli noslēgtāks (it kā emocionāli sastindzis), izrādīt īpašu interesi par citu cilvēku dzimumorgāniem, atdarināt seksuālas darbības, atspoguļot tās zīmējumos, pastiprināti masturbēt (tajā pašā laikā tā ir normāla bērna attīstības īpatnība!). Noteiktā vecumā bērnam ir jāpazīst visas ķermeņa daļas, bet pārmērīga un neatbilstoša to eksponēšana vai īpaša izrādīšana varētu liecināt par seksuālu vardarbību. Ir normāli, ka bērni pievērš uzmanību dzimumorgāniem, bet jāvērtē, kādā vecumā un kādās situācijās tas notiek. Lai neveidotos mulsinošas un pārprotamas situācijas, jādomā par bērnu izglītošanu seksuālajos jautājumos, jo katram cilvēkam ir ķermenis, un tas nav nekas slikts, arī kails cilvēka ķermenis nav nekas slikts, mums ir jāmāk to pieņemt, ir jājūtas ērti ar to, kā arī jāsaprot, ko ar manu ķermeni citi drīkst un nedrīkst darīt.

Robeža starp vienkārši kailumu un neķītrību

Reizēm vecāki vaicā, kā saprast robežu starp kailumu, kas pieņemams un kailumu, kas pārkāpj robežas. Piemēram, vai ir normāli, ka mamma mazgā muguru savam 14 gadus vecajam dēlam? Atbilde vienkārša – jāvērtē mērķis, ko cilvēks vēlas ar to panākt vai sasniegt. Tas reizēm ir noteicošais, vai rīcība jau ir seksuāli vardarbīga vai tomēr ne. Vai mamma mazgā muguru, jo bērns to, piemēram, savainojis, vai arī mērķis ir seksuālas baudas gūšana.

Kā runāt ar bērnu?

Psiholoģe skaidro, ka seksuālie varmākas spekulē uz cilvēku bailēm un kautrēšanos, uz to, ka neiedrošināsies skaļi nosaukt vārdā notiekošo un protestēt. Tātad – būtiski ir parādīt, ka neļausi pārkāpt savas robežas un prasīsi, lai tās respektē arī citi. Ir jāiemāca runāt ar vecākiem par grūtām tēmām. Lai pasargātu bērnus no seksuālas vardarbības, viens no efektīvākajiem paņēmieniem ir bērnu izglītošana. Ir jāmāca atšķirt labos un sliktos pieskārienus, – tu vari apkampties ar savu draugu, tevi var apķert tētis, mamma, vectētiņš, vecmāmiņa, tante un onkulis, bet tevi neviens no viņiem nedrīkst aiztikt intīmajās vietās, nedrīkst bāzt rokas zem kleitas vai biksēs. Tas attiecas arī uz vecākiem! Ja mammai vai tētim rodas nepieciešamība pieskarties bērna dzimumorgāniem (situācijas patiešām var būt dažādas), māci bērnu, ka tu vienmēr pirms tam viņam izstāsti, kāpēc ir šāda vajadzība, ko tu plāno darīt un lūdz atļauju. Vēl būtisks aspekts – kādas vecākiem ar bērnu ir attiecības, vai tās ir uzticības un cieņas pilnas. Ja par katru nedarbu vai nodarījumu vienmēr bērnu nosodīs, viņam izveidosies aizsargreakcija - melošana, jo tā dod iespēju izvairīties no soda. Rezultātā arī, ja bērns cietīs no vardarbības, visticamāk viņš melos, jo vardarbīgais vīrietis būtu pateicis, es tavai mammai pateikšu, ka tā nebija, viņa ticēs man, nevis tev.  

Lielā mērā pieaugušie paši ir vainīgi, iemācot, ka bērns nedrīkst bļaut, nedrīkst pieaugušajiem teikt "nē" un “negribu”.

Tas, ka vecāki mēdz savus bērnus fiziski iespaidot – pērt, dunkāt, plēs aiz ausīm un matiem, dod signālu, ka ar bērna ķermeni pieaugušais var darīt, kā uzskata par labāku. Arī pārspīlēta samīļošana, ja bērnam tas ir nepatīkami, ir nerēķināšanās ar viņa ķermeni.

Mammamuntetiem.lv / Foto: Shutterstock