Šamanis Jānis Fliks atmodina tavu iekšējo spēku

Pirmās asociācijas, izdzirdot vārdu šamanisms, ir transā ievests cilvēks, ar kuru kā lupatu lelli izdarās baisi krāšņi uzposts indivīds, ar neiztrūkstošo bungu rīboņu, uguni, dūmiem un visādi citādi uzbudinošu rituālu atribūtiku. Tiesa, var būt arī tā. Bet var būt gluži vienkārši, kas drīzāk atgādina standartizēto gulēšanu uz psihoterapeita kušetītes. Tālab sākumā kādas sievietes pieredze.

“Biju dzirdējusi par kādu šamani Rīgā, par kuru stāstīja brīnumainas lietas. Pamata atziņa – it kā nekas nenotiek, kaut kāda ņemšanās ar iztēli, iekšējām vīzijām, bet paiet laiks, un realitāte mainās. Tobrīd biju gatava uz visu, manā dzīvē bija daudz smagu pārbaudījumu, pārdzīvojumu un ciešanu. Ja jāskaidro īsi – tas notiek tā. Mūsdienu šamanis, manā gadījumā sieviete, ir kaut kas līdzīgs psihologam, kurš vispirms uzklausa, rūpīgi izjautā, veidojot problēmas, ja tā var nosaukt, anamnēzi. Pirmajā tikšanās reizē tiek skaidrota cilvēka piederība, saistība ar visu dzīvo un, mūsuprāt, nedzīvo, teiksim, akmeņiem, kas ir minerāli, bet minerālpasaule ir arī mūsu organisma daļa. Tās ir antroposofiskās zināšanas. Tālāk tiek runāts par simbolismu, neskaitāmajām pasaulēm cilvēkā un ķermeņa valodu, kā tas vēsta cilvēkam par jautājumiem, kas jārisina. Proti, tiek sagatavots prāts, precīzāk – nomierināts iekšējais, materiālistiskās pasaules kritiķis. Rituālās darbības ar skaņas instrumentiem, uguni, dūmiem, putnu spalvām un tamlīdzīgi ir nepieciešamas, nevis lai uzturētu šovu, bet gan lai sagatavotu, attīrītu smalkos ķermeņus. Tālāk – noguļoties uz dīvāna un atrodoties vieglā pussnauda stāvoklī, sākas ceļojums sevī, ko vada šamanis, sēžot tuvu līdzās, runājot un jautājot. Viens no pirmajiem uzdevumiem – iepazīties ar savu spēka dzīvnieku – pavadoni turpmākajiem ceļojumiem. Kāpēc nepieciešams pavadonis? Tāpēc, ka prāts nepieņem faktu, ka var kādā nezināmā, iedomu pasaulē mainīt realitāti. Turklāt – prāts to pat nespēj, jo ir ierobežots šajā dimensijā. Vispārsteidzošākais: lai gan notiekošais notiek iztēlē, ir brīdis, kad savas domas, tēlus, ko redzi, vairs nespēj kontrolēt. Sāk darboties citi noteikumi, un tas, kas notiek, pārsteidz. It kā fantazējot cilvēks nonāk pie konkrētām atmiņām, kas sen izstumtas no prāta, nonāk vietās, kas skaidri sniedz atbildes, kur meklēt problēmas risinājumu. Vēl saistoši – spēka dzīvnieks, zinu, daži šamaņi uzskata, ka tas var būt tikai viens, citi – ka ir vairāki, nepakļaujas cilvēka iedomātajai izvēlei. Atceros – es gribēju, lai ir cits – dižāks, bet pie manis ieradās pavisam necils, taču, vēlāk, lasot, ko šis dzīvnieks simbolizē, ar izbrīnu piekritu – cik precīzi! Vēlāk ceļojumi kļūst dziļāki, notiek satikšanās ar savu garīgo skolotāju, citiem smalkās pasaules pavadoņiem. Un visbeidzot – pat ja atgriežoties ikdienā, uz brīdī piezogas doma – varbūt tie ir māņi, māžošanās, paiet laiks, un dzīvē sāk notikt reālas pārmaiņas. Ar cilvēku pašu, viņa pašsajūtu, uztveri notiek taustāmi, reāli, pārmaiņas nesoši notikumi. Tas izklausās mistiski, neticami, bet tā ir – cilvēka dzīve mainās.”

Vai latvieši bija šamaņi?

– No racionāli ievirzīta vides speciālista pārtapt par šamaniskās kultūras izzinātāju un praktizētāju – ļoti neparasti…

– Es piedzimu un izaugu Anglijā – esmu trimdas latvietis. Man ir maģistra grāds vides zinātnēs un pārvaldē, vides piesārņošanas kontrolē un novēršanā; šajā jomā strādāju daudzus gadus. Jaunībā mocījos ar lieko svaru: 120 kilogramu arī divmetrīgam augumam ir par daudz. Lai situāciju labotu, ne tikai regulāri sportoju, bet sāku interesēties par veselīgu ēšanu. Pamazām nokļuvu līdz alternatīvajai uzturmācībai. Tas bija saistoši, dažbrīd pat šokējoši – uzzināt, ka daudzi tradicionālie priekšstati ir aplami, piemēram, līmeņu izkārtojums klasiskajā uztura piramīdā. Pieņemts uzskatīt, ka tās pamatā ir ogļhidrāti. Taču alternatīvajā uzturmācībā ogļhidrātiem atvēlēta tikai otrā iedaļa no augšas, tie jālieto minimāli. To pamato arī atklājums, ka vēža šūnas barojas no cukura. Tātad vienkāršākais veids, kā no slimības izvairīties, bet vajadzības gadījumā ārstēties, ir – atteikties no cukura, no ogļhidrātiem. Panākt, lai vēzis nomirtu badā.

Vienā šādā uztura seminārā pasniedzēja teica, ka ir jau labi, ja cilvēks domā par fizisko veselību, taču daudz vairāk vajadzētu rūpēties par garīgo. Atzinās, ka praktizē senu metodi – šamanismu, kas esot saglabājies tikai trijās Eiropas kopienās: čigānos, karēļos un letts. Uzreiz saklausīju saistību ar vārda latvieši vācisko tulkojumu – Lette. Starpbrīdī pajautāju, vai tiešām runa bija par latviešiem. Viņa: ai, es pārteicos, gribēju teikt – sāmi. Bet man nebija miera: mūsu folklora, dainas, dievturu priekšstati – varbūt arī latvieši bijuši šamaņi? Jau divus mēnešus vēlāk biju pie viņas uz ievadnodarbību. Tas notika 1997. gadā. Kopš tā laika šamaniskās kultūras izpēte saistībā ar mūsu senču pasaules uztveri ir mana lielā aizraušanās. Kā jebkurā garīgā praksē, tas galvenokārt ir darbs ar sevi, kas pamazām aizved pie atskārtas, ka vari kaut ko sniegt arī citiem. Tagad vadu seminārus un ievadnodarbības, lasu lekcijas, sniedzu individuālas konsultācijas.

– Daudzu uztverē šamanis ir tikai etnogrāfisks šovs, nevis mūsdienu realitātes sastāvdaļa. Kā apzīmējumu šamanis un šamanisms skaidrojat jūs?

– Jā, daudzi joprojām uzskata, ka šamanisms ir atsevišķu laužu kopienu radīta reliģija, kuras rituālu pārzinātājs ir šamanis. Patiesībā visa senā pasaule, arī indoeiropiešu – mūsu senču – kultūra bija šamaniska, jo balstījās uz pārliecību, ka dzīvais un nedzīvais, redzamais un neredzamais ir apveltīts ar garu, garīgs, tātad sakrāls. Saziņai ar šiem gariem katrā vietā bija savi meditatīvie paņēmieni un metodes. Tāpēc šamanisms nav vis reliģija, bet pamats, uz kura veidojušās visas mums zināmās reliģijas. Tā nianses sastopamas arī kristietībā, piemēram, stāstā par 40 dienām, ko Jēzus pavadīja tuksnesī, bet pēc tam atgriezās ar atklāsmēm. Tas ir klasiskais paņēmiens šamanismā – lai saņemtu informāciju, kaut kādā veidā, visbiežāk badojoties vai noslēdzoties no sabiedrības, nonākt izmainītā apziņas stāvoklī. Tomēr nav īsti pareizi visus, kas šādu informācijas saņemšanas metodi apguvuši, saukt par šamaņiem. Vārds nāk no Sibīrijas, no tungusu mandžūru valodu saimei piederošās evenku valodas, un sākotnēji tas tika lietots tikai Pēterburgas universitātes zinātnieku aprakstos par šajā reģionā pētītajām vietējo briežkopju un mednieku tradīcijām un rituāliem. Pamazām tas nokļuva starptautiskā apritē, apzīmējot jebkuras vietas pamatiedzīvotāju prakses, kur notiek robežu pāriešana no fiziskās pasaules uz ikdienas cilvēkam netveramo – garīgo. Lietojot vārdus šamanis vai šamanisms termina nozīmē, paužam vienīgi mūsdienu zinātniskās domāšanas diktēto nepieciešamību visu apzīmēt un ielikt striktos rāmjos. Tāpēc pareizāka definīcija būtu: cilvēks, kurš sazinās ar smalko pasauli. Sibīrijas evenkiem tāds ir šamanis, latviešiem – dziednieks, zintnieks, bramanis un tamlīdzīgi, bet pa vidu – milzīgas iespējas gan visu pasaules tautu un reģionu prakses niansēm, gan metodes apzīmējumam. Tomēr – lai šajā daudzveidībā nesamulstu un neapmaldītos, paliksim pie tā paša ierastā, kaut arī īsti neprecīzā apzīmējuma šamanis un šamanisms.

Kvantu fizika skaidro šamanismu

– Kā vērtējat mūsu senču spēju sazināties ar smalko pasauli?

– Mūsu apdzīvotajā ģeogrāfiskajā teritorijā balti mituši jau daudzus tūkstošus gadu. Līdz laikam, kamēr te ienāca kristietība, viņi attīstīja un nostiprināja iedarbīgākas un senākas garīgās pasaules pārzināšanas metodes nekā Rietumeiropā, kur to autentiskumu bija pairdinājusi Romas impērijas ietekme. Līdz šejienei tā neatkļuva, tāpēc latviešu un lietuviešu – baltu atlikuma – apdzīvotās teritorijas kļuva par to Eiropas vietu, kur kristietība atrada pēdējo indoeiropiešu šamanisko kultūru. Daudzās teikās un pasakās minēti karaļi, kas paši nespēj atrast valdīšanai labvēlīgākos paņēmienus, tāpēc lūdz talkā padomdevējus – viedos, baltos tēvus. Taču latvju senču ikdienā bieži saimes šamanis bija ģimenes galva vai vecā māte, kas pārzināja tējas, dziedināšanu un dzimtā veica nepieciešamos lauku auglības rituālus, vadīja godu svinēšanu. Ļaudis paši saprata, kā rīkoties, pie zintnieka vai dziednieka vērsās tikai īpašos gadījumos.

– Un nu dzimtas zināšanas ir zudušas. Vai 21. gadsimta cilvēks vispār ir spējīgs pieņemt, iedziļināties šamaniskajos pirmsākumos, ko tik dabiski savā dzīvē iekļāva senie latvieši?

– Lielākā mūsu sabiedrības daļa šādam skatījumam diemžēl nav gatava, jo nav atgriezusies pie tā apziņas līmeņa, ka it viss, kas apkārt, ir garīgs, apveltīts ar garu. Ja to zina, pat kafijas dzeršanu, pirtsslotiņu siešanu vai grīdas mazgāšanu var uzskatīt par sakrālu darbību. Šī sapratne tūkstošiem gadu gaitā varmācīgi tikusi dzīta no cilvēka laukā, nospiesta, tāpēc jānomainās desmitiem paaudžu, lai mēs atgūtu apziņas līmeni, kādu bija sasnieguši senči. To, ka attieksmei pret koku, augu un zvaigzni debesīs jābūt tieši tādai pašai kā pret sevi un cilvēku līdzās. To, ka tautas ticējumos rodamie padomi nav saistāmi ar māņticību, bet racionāli tveramas dzīves uzlabošanas iespējas – gan tīrot māju, gan svinot godus, gan veidojot attiecības ar savas mājas gariņiem, protams, vispirms noticot, ka tādi ir. Cik pašsaprotami un viegli to pieņem un pieprot bērni! Diemžēl pieaugušam cilvēkam, kuru garīgās prakses neuzrunā, piedāvāt sākt domāt par fiziski materiālo apkārtni citādi nekā līdz šim, ir ļoti sarežģīti. Šo sprostu var lauzt vienīgi piedalīšanās garīgās praksēs, vienalga, vai tā būtu šamaniskās kultūras izzināšana, budisms, joga, ājurvēda vai latviskā godu svinēšana.

– Ja tomēr tas nesaista?

– Tad mans ieteikums – sākt interesēties par kvantu fiziku. Zinātnei cilvēks gatavs ticēt – tā esam audzināti. Kvantu fizika ir sarežģītākā zinātne, taču ļoti pārliecinoši palīdz izprast šamaniskās pasaules uztveres būtību.

Līdz šim bijām pārliecināti, ka fiziskā matērija sastāv no molekulām un vēl sīkākām daļiņām, kas vibrē četrās dimensijās – uz priekšu un atpakaļ, augšā – lejā, pa labi un pa kreisi. Un laikā. Bet kvantu fizika ir pierādījusi, ka masas smalkās daļiņas vibrē nevis četrās, bet apmēram 25 dimensijās. Tātad 21 dimensija atrodas ārpus parastā cilvēka uztveres. Tas nozīmē: ar mums piemītošajām maņām jebkuru objektu iespējams apjaust tikai daļēji, jo lielākā daļa vibrē dimensijās, kas ārpus uztveres. Kvantu fizika iet vēl tālāk – apgalvo, ka daļiņu nav, jo viss ir radīts no enerģijas. Jebkura materiālā realitāte – cilvēka augums, galds, akmens – ir tikai atšķirīgā veidā sakārtota un sablīvēta enerģija. Materiālā realitāte neeksistē. Jā, arī starp kvantu fiziķiem ir divu nometņu piekritēji. Viena pieļauj, ka šāds materiālās realitātes izkārtojums iespējams tikai uz kāda augstākas inteliģences veidota fona. Pretī – materiālismā balstītais ieskats, ka tās ir sakritības, jo viss tīri nejauši tieši tāds varētu būt sanācis pats no sevis. Ja pievienojas tiem, kas aiz Visuma uzbūves tomēr saskata inteliģentu fonu, kvantu fiziku var nosaukt par šamanisku fiziku. Slavenais fiziķis Nikola Tesla, par kuru teic, ka viņš apsteidzis laiku, ir sacījis aptuveni tā: kad cilvēki sāks pētīt dabu, atzīstot un ņemot vērā arī smalkās pasaules enerģētisko mijiedarbību, desmit gados tiks atklāts vairāk, nekā izdevies pēdējos simts gados. Mūsu tehnoloģiskā sabiedrība sākusi to apzināties tikai 20. gadsimta sākumā.

  Sākam šamaņot

– Ar ko būtu jāsāk tuvošanās šamaniskajai pasaules uztverei, ja rodas patiesa vēlēšanās to iepazīt? Ar kādiem likumsakarībām jārēķinās, kādas pamatzināšanas jāapgūst?

– Vislabāk sākt ar piedalīšanos šajā jomā zinošas personas vadītā ievadnodarbībā. Tajā notiek gan teorētiskā šamanisma pamatprincipu izskaidrošana, gan pirmo soļu speršana. Tas nozīmē – atskārst savus garīgos pavadoņus. Iepazīst skolotāja garu, uzzināt, kāds ir spēka dzīvnieks. Sekojošajās meditācijās jāmācās attiecības ar personīgajiem gariem, gan uzdodot viņiem jautājumus, gan lūdzot palīdzību skaidrākai izpratnei par dažādām dzīves situācijām.

– Spēks dzīvnieks, gari palīgi, skolotāji – tie ir vīzijās uzburti tēli vai kaut kas reālāks?

– Tas drīzāk ir individuāli atpazīstams un noteiktā situācijā aktivizējams Visuma spēks, kas ielikts kā Dieva daļiņa mūsos visos. Un tas var parādīties visdažādākajos veidos – gan kā dzīvnieks, gan kā vieds pirmsencis. Šamanismā iemācīties no otra cilvēka var tikai metodiku. Galvenie skolotāji visās jomās – dziedniecībā, padomu sniegšanā – ir gari palīgi, kas ar īpašiem rituāliem tiek ataicināti palīdzēt piekļūt spēka resursiem, tos izmantot. Katram ir savs spēka jeb totēma dzīvnieks. Tas var piešķirt cilvēkam daļu no savām maģiskajām īpašībām, palīdz tikt skaidrībā ar dzīves sarežģījumiem, ir atbalstošs līdzdalībnieks, dodoties dvēseles ceļojumā, tāds, kas brīdina par tajā gaidāmajiem šķēršļiem. Tomēr – pat ja diviem cilvēkiem ir viens un tas pats totēma dzīvnieks, attiecības ar to katram veidojas individuālas. Piemēram, zirgs cilvēkam, kurš audzis lauku sētā, kur zirgs ir gandrīz kā ģimenes loceklis, sarga un pavadoņa gars palīdzēs pavisam citādi nekā pilsētniekam, kurš kādā izjādē no zirga ir nokritis. Katram ir sava personīgā vēsture – gan šajā mūžā, gan iepriekšējās dzīvēs uzkrātā bagāža, tāpēc attiecības ar individuālo sarga garu veidojas dziļi personīgas. Taču viennozīmīgi – pēc spēka dzīvnieka apzināšanās cilvēks sajūt milzīgu enerģijas pieplūdumu, jūtas drošāks un sakārtotāks.

Tavu dzīvi sargā tīģeris, zirgs, briedis

– Dažiem ir tikai viens pavadonis vai spēka dzīvnieks, citiem – vairāki. Kāpēc tā?

– Tiem, kas garīgajās praksēs iegājuši dziļāk, mēdz būt vairāki palīgu gari. To skaits ar laiku pieaug. Bet šamaniskajās kultūrās arī ikdienas cilvēkam visbiežāk ir katram savs pamatpavadonis. Medniekam – lai palīdzētu medībās. Kalējam – lai strādātu ar dzelzi, gaisu un ūdeni. Lauksaimniekam, lai sazinātos ar zemi. Pirtniekiem – lai uzrunātu tieši to augu garus, ko viņi izmanto. Taču sadarbībā ar gariem par pašmērķi izvirzīt materiālo labumu iegūšanu vai alkatīgi savtīgas intereses – tas nav saskaņā ar Dieva gribu. Citādi – nodrošināt fiziskajam ķermenim piemērotu vidi dvēselisko uzdevumu izpildei, ik brīdi atceroties, ka tieši dvēsele ir tā Dieva daļiņa, kas mums iedota šajā augumā, šajā fiziskajā un materiālajā realitātē.

– Esat sastapis daudzus, kam tas izdevies? Normāls, izglītots cilvēks ļaujas šādai neracionālai mistērijai, pašsaprotami pieņemot, ka viņa maģiskajos sargos ir tīģeris, zirgs, briedis…

– Ar mani tā notika. Bieži tas cilvēkam pašam nāk kā pārsteigums, piemēram, traumas gadījumos. Vai pēc klīniskās nāves, kad atgriešanās iepriekšējā realitātē vienmēr ir ar citu skatu uz pasauli. Viens no maniem skolotājiem strādāja Londonas finanšu sistēmā, tad piedzīvoja kritienu ar liftu no divdesmitā stāva. Izdzīvoja, bet atgriezās dzīvē ar citu apziņu nekā pirms negadījuma. Atklāja sevī dziednieka spējas, strādāja šajā jomā desmit gadus, bet, kad iepazinās ar cilvēku, kurš darbojās ar šamanismu, uzreiz saprata: tieši tas viņam vajadzīgs. Sadarbība ar gariem. Taču pazīstu arī daudzus, kam pieticis nejauši nopirkt grāmatu ar sīku šamaniskās prakses aprakstu un uzreiz skaidrs, kā jārīkojas tālāk. Meditāciju tehnoloģijas, dvēseles ceļojumi – viss jau iekšā. Man bija vajadzīga viena ievadnodarbība. Tiklīdz pārliecinājos, ka dvēseles daļa tiešām aizceļo un pieredzēt smalko pasauli ir iespējams, vēlēšanās uzzināt, kādā veidā vislabāk iespējama sadarbība ar jauniegūtajiem spēkiem, katru dienu tikai pieauga.

Pēc spēka un stabilitātes

– Kādus praktiskus jautājumus iespējams risināt ar šamanisma metodēm?

– Atšķetināt jebkuru problēmu, piemēram, veselības. Šamaniskajā skatījumā slimība norāda uz disbalansu dvēseles enerģētiskajā ķermenī. Noskaidrojot diagnozi, es ieeju izmainītajā apziņas stāvoklī un dodos meditatīvajā ceļojumā, lūdzot saviem gariem palīdzību pēc iespējas daudzpusīgākā situācijas izgaismojumā. Cilvēks, ar kuru strādāju, atrodas līdzās. Pēc 15–20 minūtēm no šā stāvokļa izeju un kopā ar sava redzējuma izklāstu sniedzu ieteikumus, kā atveseļoties. Visbiežāk ir jāsatiekas atkārtoti, lai jauniegūto informāciju asimilētu un nostiprinātu. Pa šiem gadiem jūtos nonācis tādā apziņas līmenī, ka saviem gariem uzticos. Paļaujos uz to, ka Visums man nesniegs aplamu informāciju, lai palīdzētu tam, kas man lūdzis palīdzību.

Pie manis vērsās maza puisēna māte, kurai nomiris vīrs, turklāt ar ļoti retu un īpatnēju slimību. Bija aizdomas, ka šo kaiti mantojis arī dēls. Sākot strādāt, nodrošinājām zēnam totēma dzīvnieku, kas palīdzēja vairot spēkus un iedrošināja. Garu vadībā veiktā darbošanās ļāva atklāt, ka bērns bija tēvam ļoti pieķēries, bet pēc viņa nāves, lai pārvarētu sāpes par mīļā cilvēka aiziešanu un nezaudētu ar viņu saikni, pieķērās tēva slimībai. Vienīgais veids, kā to sasaisti pārraut, – izveidot bērnam kontaktu ar tēva vecākiem. Konkrētajā situācijā tas bija ļoti grūti, jo bērna vecvecāki bija no šīs ģimenes noslēgušies – nespēja pieņemt vedeklu, vainoja viņu dēla slimībā. Lauzties cauri ilgus gadus krātam rūgtumam – tas sievietei bija ļoti liels izaicinājums.

– Un kā ar jums pašu? Esat kļuvis laimīgāks un sevī stiprāks?

– Ir problēmas, ir tīri cilvēciski klupieni, bet esmu nonācis pie kaut kā tāda, kas dod iekšēju mieru. Mani ļoti grūti nokaitināt, ir ārkārtīgi maz lietu, kas spējīgas man kaitēt. Iekšējais spēks, stabilitāte – tas ir galvenais guvums, īstenojot šo garīgo praksi.

– Par jums var sacīt – šamanis?

– Labāk – cilvēks, kurš mācās apzināties savu garīgo esamību.

Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris