Rakstnieks Māris Bērziņš: "Man pēc temperamenta un fiziskās uzbūves vajag fizisku slodzi"
Šopavasar Latvijas Nacionālajā teātrī pēc Māra Bērziņa romāna “Svina garša” motīviem iestudēta izrāde ar tādu pašu nosaukumu Valtera Sīļa režijā. Tāpēc šis ir piemērots brīdis, kad pavaicāt rakstniekam par izjūtām, kad paša radītie, domās izkristalizētie romāna varoņi kļūst par iemiesotiem tēliem acīm skatāmā aktierdarbā.
“Svina garša" nāca klajā pagājušajā gada sākumā kā viens no vēstures romānu sērijas Mēs. Latvija XX gadsimts romāniem. Pavasarī tam piešķīra Dzintara Soduma balvu rakstniecībā, bet oktobra sākumā rakstnieks saņēma Eiropas Asamblejas balvu literatūrā. Ja esi lasījis romānu, būsim domubiedri, bet, ja vēl ne, tad apskaužami, jo tev priekšā lielisks, humora, mīlestības pilns un reizē traģisks laiks, ko pavadīt kopā ar romāna tēliem. Darbs vēsta par 1941. gada notikumiem Torņakalnā. Kur dzīvoja romāna galvenais varonis Matīss? Tepat, ielas vienā vai otrā pusē, ar roku norāda rakstnieks, kad ciemojos viņa privātmājā Torņakalnā, vietā, kas jau piecās paaudzēs ir arī paša Māra mājas.
Nespēj iedomāties, kā romānu var dabūt augšā uz skatuves
Izrādes tapšanas laikā Māris kopā ar aktieriem un režisoru pārstaigāja Torņakalnu, parādot, kur īsti norisinājusies Matīsa, Koļas, Rūda un citu romāna tēlu dzīve. “Vienu svētdienu satikāmies pie Torņakalna baznīcas, aizvedu un parādīju, kur sašāva Matīsu. Grāmatā nav pieminēts, kur konkrēti dzīvoja Koļa, bet Jānis Vimba, kurš izrādē atveido šo tēlu, jautāja. Teicu, ka nezinu. Tas bija kaut kur tepat.”
Tā arī bijusi vienīgā reize, kad rakstnieks iesaistīts izrādes tapšanā. Un labi vien esot, ka vienīgā. Ja būtu piedāvāts kas vairāk, viņš atteiktos, jo nespēj iedomāties, kā romānu var “dabūt augšā” uz skatuves. Tāpēc jau režija un dramaturģija jāmācās, lai apgūtu tādas prasmes. Rakstnieki vienīgie varot būt bez augstākās izglītības, smej Māris, kaut pašam izglītības portfelis tik tukšs nemaz nav.
Šis nebūs pirmais viņa darba uzvedums: Rēzeknes Tautas teātris inscenēja traģikomēdiju “Šeit neviens nepīpēs”, bet lugu “Pirmā reize” uzveda Cēsu Tautas teātrī. “Manas lugas vairāk ir lasāmas, jo esmu literāts, neizjūtu skatuves nervu. Tas ir cits talants, tāpēc labi, ka man nav jāiesaistās izrāžu tapšanā,” vēlreiz apstiprina Māris un turpina, “ir neliela pieredze arī darbu ekranizācijā. Režisore Elīna Eihmane īsfilmu formātā uzņēma dažus grāmatas “Gūtenmorgens” stāstus. Skatīju to kā citu, jaunu mākslas darbu, kaut īsfilmas nebija tendētas uz manu stāstu dramatizēšanu un pārveidošanu, un ar vienu atkāpi viss bija vārds vārdā kā grāmatā. Citi teica – rakstītais esot labāks, bet es biju priecīgs par rezultātu. Filmā tēloja lieliski Rīgas Jaunā teātra aktieri Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Elita Krastiņa, Ģirts Krūmiņš un, spriežot pēc filmas budžeta, darīja to uz entuziasma pamata.”
Mūsu saruna notiek, kamēr pirmizrāde Nacionālajā teātrī vēl nav bijusi. Sākumā Māris stāsta, ka uztraukuma neesot, bet padomājis atzīst, ka melo. Viņš tomēr satraucas gan. Jo vēlas, lai teātrim viss labi izdotos: “Priecājos, ka kāds ir ieinteresējies par manu darbu un grib to interpretēt citā mākslas nozarē.” Varbūt pats sevi iedrošinot vai mierinot, Māris piebilst, ka izrādes dēļ grāmata jau nekļūs ne labāka, ne arī sliktāka. Pēdējā laikā viņš domās vairākkārt atgriezies pie tās un ir pārliecināts, ka neko negribētu mainīt. “Svina garša” ir gatava.
Mirkļi no izrādes „Svina garša”
2015. gada 4. februāra vakarā Latvijas Nacionālajā teātrī notika Māra Bērziņa godalgotā romāna „Svina garša” iestudējuma pirmizrāde.
Vajag jokus, lai būtu emociju līdzsvars
Matīsa stāsts romānā ir galvenais, un viņa personība visvairāk līdzinoties rakstniekam pašam. Taču arī citu varoņu raksturā un rīcībā viņš ielicis sevi, bet vairākās epizodēs arī citu reālu cilvēku piedzīvoto, piemēram, grāmatā aprakstīta pirmā tanku kauja Vienības gatvē pie Ziepniekkalna kapiem. Divas meitenes, kas pēc kaujas skrēja lūkot, kā tas izskatās no malas, patiesajā dzīvē bija Māra mammas māsīca ar draudzeni, kurām tolaik bija sešpadsmit, septiņpadsmit gadu. Ieraudzījušas kara šausmas, meitenes nākušas mājās ar nokārtiem deguniem.
Arī notikums ar Matīsa cauršauto vaigu ir ņemts no dzīves – Māra vecvectēvs piedalījies Latvijas brīvības cīņās un šādi ticis ievainots, tikai lode caur kaklu izskrējusi ārā un mēles trauma nav bijusi tik smaga, vecvectēvs pēcāk strādājis par skolotāju bez runas problēmām.
Lai romānā redzamais sarežģītais Latvijas vēstures posms būtu patiess līdz sīkumiem, Māris pētīja vēstures avotus, lasīja tālaika avīzes, tikās ar vēsturniekiem, mediķiem, pētniekiem. Autors var atbildēt par katru rakstīto vārdu, nekas nav laists pusapziņā, viss ir pamatots. Šāda pieeja romāna tapšanā disciplinējusi un prasījusi daudz laika. Ja divi vīri satiekoties uzpīpē, gribas taču zināt, kādas markas papirosi tajā laikā bijuši, un, lai to noskaidrotu, paiet puse dienas. Vai, ja kāds no varoņiem lieto joku vai izteicienu, jāpārbauda četrdesmito gadu tekstos, vai tāds tolaik maz lietots. Māris atzīst: “Paralēli ļoti daudz pētīju materiālus, un daudz no tā romānā pat nav ietverts, piemēram, visu, ko vien var, izzināju par svina izmantošanu krāsu ražošanā un pielietošanā. Faktus romānam nevajadzēja, bet bārstīt tos tāpat vien, lai izceltos pār lasītāju? Kam man to vajag?”
Aprakstītie vēsturiskie notikumi pārbaudīti vairākās pakāpēs – gan pēc vēsturnieku rakstītā, gan aculiecinieku teiktā, kā Māris raksturo – ar desmit zīmogiem apstiprināti. Bet tādus, kas nav tik labi pārbaudāmi, rakstnieks pieminējis iztālēm vai nav skāris. Literāri ir lielas iespējas apiet konkrētas lietas. Un faktu par četrdesmitajiem gadiem ir pietiekami daudz: “Tiekoties ar lasītājiem, vecākā gadagājuma cilvēki citur Latvijā un šeit Torņkalnā apstiprina, jā, četrdesmitajos tā bija, tā patiešām bija.” Māris spriež, ka viņam būtu grūtāk sarakstīt grāmatu, piemēram, par virsaiti Nameju, kas vēstures avotos pieminēts vien dažos teikumos.
Rakstnieka piedāvātais bagātīgais vēstures stāsts ir pilns joku un smieklīgu atgadījumu. Pat pašās melnākajās vietās tu pieķer sevi smaidām vai vēl nepiemērotāk – skaļi smejoties. Jo tāda ir dzīve! Māris raksturo: “Var jau dramatizēt un traģedizēt notikumus, taču vai to tiešām vajag? Tīksmināties par sāpēm – tas ir gan autora, gan lasītāju gaumes jautājums. Ir pietiekami daudz citu zemju un arī latviešu literatūras, kas pamatīgi “gruzī”. Bet dzīvē tā nav pat tad, kad tevi piemeklē vislielākās ziepes. Atceros, mums 1994. gadā izdega māja. Viss bija saliets, slapjš, netīrs, sabojāts. Traks neesi, cik baisi! Varētu tik sēdēt, raudāt un aprakstīt notikušo traģiskās krāsās. Taču gan man pašam, gan citiem, kas atnāca palīgā, ik pa brīdim izlauzās kāds humors un jociņš. Cilvēks nevar ilgstoši palikt sēru gaisotnē. Lai viņš pats sevi pasargātu no sajukšanas prātā, vajag jokus, kas atgriež dzīvei krāsas!”
Mārim mājās vēl glabājas bloks ar bērnībā paša zīmētām karikatūrām. Vairāk par kara un piedzīvojumu filmām viņam jau no mazotnes patikušas komēdijas. Smiekli caur asarām, joki grūtos brīžos – tas rakstnieku saista un interesē, viņš atzīst, ka vēlas, lai līdztekus dzīves smagumam cilvēki smejas un pasaulē valda emociju līdzsvars.
Romānā un arī dzīvē Māris uzskata, ka naskāki uz karošanu un kara nepieciešamības apspriešanu ir tādi cilvēki, kuri paši nav karojuši. Viņš, dienot padomju armijas flotē Baltijskā, Kaļiņingradā, piedalījies manevros, kur cilvēki gāja bojā, netīšām, pakrītot zem tanka. Armijā bija arī pašnāvības. Kaļiņingradas hospitālī ieveda puišus no Afganistānas. Redzot šos sakropļotos ķermeņus, apskrējās dūša un radās pārliecība par tāda kara bezjēdzīgumu. Bet karš ir un nekad nebeigsies, uzskata Māris. Tas turpinās, sākot no kara ģimenē un starp kaimiņiem, beidzot ar asinsizliešanu starp valstīm. Protestējot pret cilvēku īso atmiņu vai nedomāšanu šajā sakarā, viņš kļuvis par pacifistu un pie mājas izkāris karogu ar hipiju laikā radušos miera simbolu.
Paralēlās dzīves un valoda bez tamborējumiem
Māris ir priecīgs, ka šogad ziema vismaz mēnesi bija sniegota: “Man pēc temperamenta un fiziskās uzbūves vajag fizisku slodzi. Priecājos, ka varu paņemt lāpstu un rakt sniegu.” Viņam patīk staigāt kājām garus gabalus, stundas laikā no Torņkalna var aiziet līdz centram. Māris ir pūces tipa cilvēks, kas no rītiem ilgi mostas. Rakstot “Svina garšu”, gan bijis režīms. Pēc brokastīm no pulksten 11 līdz 16 strādājis, lai disciplinētu sevi un iekļautos termiņos. Rakstīšana prasa laiku. Tikai bērnu grāmatu Resnais svešinieks, kas domās jau bija sakārtota gandrīz gatava, Māris sarakstījis ātri – divās nedēļās.
Viņa valoda ir tāda pati kā Matīsam romānā – vienkārša un bez izskaistinājumiem. Rakstnieks atzīst, ka nav tendēts uz metaforu un salīdzinājumu mežģīņu vīšanu, kas ir skaistas, taču nav raksturīgas Mārim Bērziņam, un tēlaini to salīdzina ar dārziem: askētiskie japāņu dārzi ar trīs krāsām akmenī, ūdeni un kaut ko zaļu patīk labāk nekā greznie franču vai angļu dārzi. “Varbūt citiem rakstīšana nav darbs, bet man tā ir liela nervu slodze. Pat piesēžoties pie jauna darba, jau esmu pozitīvi sastresojies. Kad strādāju Kultūrkapitāla fondā par direktoru, pēc darba laika beigām galva bija brīva, taču tagad rakstniecībā visu laiku dzīvoju drusku paralēli, kopā ar saviem tēliem, un tas atņem spēku, patērē emocijas. Jūtu, ka tagad atļaujos būt dusmīgāks un nīgrāks nekā kādreiz un varu apgalvot, ka rakstīšana mani nepadara par labāku cilvēku,” tā Māris.
Rakstot “Svina garšu” gadījies, ka sievai atnākusi draudzene un sasveicinoties gribējusi aprunāties, bet Māris atteicis: “Tagad, nē, es esmu geto.”
Sarakstītos darbus pirmā lasa Māra sieva Irma. Bet otrā roka uz sarakstīto ir mammai. Viņas ir gan vērtētājas, gan viedokļu paudējas, pašas izticamākās Māra literārās sabiedrotās. Mamma daudz palīdzēja arī romāna tapšanā, gādāja no bibliotēkām grāmatas. Māris atzīst: “Ja godīgi, tad pats negaidīju, ka romānam būs tāda piekrišana: biju priecīgs, ka tiku līdz beigām! Un, kad stāstīju savas izjūtas sievai, viņa atteica: “Māri, tu jau pats neapzinies, ko esi uzrakstījis.” Nu tāda ir tā lieta!”
