Kordiriģēšanas leģenda Jānis Erenštreits par zēnu koriem: "Man gribējās pierādīt, ka tā var dziedāt katrs normāls puika"

Jums pagājušais bija jubilejas gads – kāda ir pēcgarša, sajūtas, atklājumi?

Vispatīkamāk bija satikt vīrus, kuri kādreiz bija paklausīgi vai žiperīgi dziedātāji Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas zēnu korī, vēlāk arī Doma zēnu korī. Tā bija jauka satikšanās. Biju iecerējis sevi vairāk pozicionēt kā skolotāju. Un tā jau ir – bērnu diriģentam viena sadaļa noteikti ir pedagoģiskā. Laiks tajā dienā bija ļoti jauks, un biju pārsteigts, ka vīru atsaucība bija diezgan liela, koris – iespaidīgs.

Visspicākie, kurus nu viņi paši bija atķeksējuši, tika arī pie diriģēšanas. Es savā jubilejā tā īpaši nepārstrādājos. Lai attaisnotu savu pastāvēšanu uz pasaules, pēdējo gadu vairāk pievērsos grāmatai par mūsu Dziesmu svētku vēstures aizsākumu un Jāņa Cimzes lomu tajā. Tas, ka tiku ar to galā, man pašam bija lielākā dāvana jubilejā.

Tas ir pamatīgs darbs.

Nu... jā. Tas pavēra ļoti daudz citu faktu un secinājumu, kurus gribētos izmantot vēl kaut kur.

Ir iecere jaunai grāmatai?

Par to pagaidām negribu teikt ne vārda.

Kroņu pinējs ir par Jāni Cimzi?

Jā, bet arī par attiecīgo vēstures posmu, tādā plašā spektrā.

Tā ir pirmā Atmoda?

Cik nu atmoda, vēl tikai tāda taustīšanās, meklējumi. Iedomājieties, 1873. gads – kur vēl Latvijas dzimšana! Līdz tai vēl tāls ceļš ejams.

Dažkārt par pirmo Atmodu dēvē jaunlatviešu kustību.

Cimze gluži nav ierakstāms pie jaunlatviešiem, viņš drīzāk tos sagatavoja. Cimze gribēja, lai viss notiek mierīgāk, nosvērtāk, jo pats nespēja tik veikli pārslēgties. Jaunlatvieši, viņa audzēkņi, bija straujāki.

Kādos apstākļos dzima Dziesmu svētki?

Godīgi sakot, to ierādīja baltvācieši. Viņiem bija sava Dziesmu svētku kustība. Bet galu galā viņu svētki neizdzīvoja. Tikai igauņi un mēs latvieši esam spējuši šo kustību tik prasmīgi iznest cauri laikmetiem.

Berlīni ik pa pieciem gadiem nešķērso liels, skaists Dziesmu svētku gājiens…

(Smejas.) Diemžēl nē. Viņi mums Dziesmu svētkus gan ierādīja, taču latviešiem tie izpaudās citādāk. Pirmām kārtām, pateicoties brāļiem Cimzēm, par svētku rotu kļuva latviešu tautas dziesma.
Emilis Melngailis jau bija mājas apstaigājis, dziesmas pierakstījis un apkopojis?

Tas bija stipri vēlāk. Emilis Melngailis arī nodeva sutu Cimzem, kaut varbūt to vairāk bija pelnījušas brāļu draudzes Vidzemē. Tās darīja milzīgi labus darbus, īpaši tikumiskā jomā, bet tajās nedziedāja tautasdziesmas. Viņu skatījumā tās tomēr bija pagānu dziesmas. Vidzeme ar Cimzes audzēkņiem kļuva par latviešu koru uzplauksmes veicinātāju.

Valmiera, Valka, Dikļi?

Sākumā bija skolotāju seminārs Valmierā, kas 1849.gadā tika pārcelts uz Valku. Tā, lai arī igauņiem tiktu. Bijušie semināristi nesnauda. Jā, Dikļi kā lielākās sadziedāšanās sākums. Kurzeme bija vēl samērā klusa, abas bija cara impērijas guberņas. Par Latgali vēl nebija runas, tā ietilpa Vitebskas guberņā. Es to neuzkrītoši aprakstu caur Vidzemes mācītāju Rūdolfu Guleki, kuram bija diezgan liela loma latviešu bērnu svētku sarīkošanā Lazdonā. Viņš saņēma aicinājumu uz pirmajiem Dziesmu svētkiem Rīgā, un ir saglabājusies viņa vēstule skaidrā latviešu valodā – “(..) neaizkavējamu amata darbu dēļ man rītdien jābrauc uz mūsu Latviešu ticības biedriem, kas man Vitebskas gubernijā Varklāņos jākopj.”
Pirmie kori Latvijā bija biedrību kori, vīru kori.

No zemniekiem?

Pārsvarā zemnieki. Arī saimnieku dēli.

Dzimtbūšana jau bija atcelta...

Jā, bet pirmās, bez šaubām, bija vācu komponistu dziesmas. Rīga jau bija iespaidīgs centrs, ar palielu  baltvācu dziedāšanas kopu. Te bija viens nozīmīgs ceļa posms no Karalaučiem jeb Kēnigsbergas cauri Jelgavai uz Pēterburgu, tāpēc Rīga daudz ko jau bija pieredzējusi. Cimze ieguva ļoti labu izglītību Vācijā un atgriezās ar nošu paku un vērtīgām grāmatām. Vidzemē liela loma bija arī latviešu draudzēm, baznīcās dziedāja korāļus, arī caur to notika zināma muzikālā attīstība.

Biedrībās sākumā samierinājās ar vācu komponistu dziesmām, kā arī vācu tautasdziesmām, bet tad sajuta, ka kaut kā ir par maz, kaut kā pietrūkst dvēselei. Tad nāca pirmās latviešu tautasdziesmas un, pateicoties arī brāļiem Cimzēm, – latviešu pirmie Dziedāšanas svētki. Bija pienācis laiks, kad varējām dziedāt latviešu valodā.

Tā bija atklāsme vai aicinājums, ka pieķērāties Dārziņa skolas zēnu korim?

Tā bija laimīga sagadīšanās.

Vai atceraties pirmo klikšķi?

Jā! Pats pirmais klikšķis bija mazajā Mazirbes skolā. Līdzās palaidnībām, kurās neiztika bez manis...

Viens no palaidnīgākajiem?!

To es nenoliedzu. Bet ļaunas lietas nedarījām. Dziedāšanas skolotāja reiz mums, trim draugiem, lika atdziedāt mācīto dziesmu. Noklausījusies teica: “Jums ļoti labi iznāk! Meitenes, vai arī jūs tā varētu? Tad mums būtu tīri labs koris!” Tas man kaut kā ļoti, ļoti pieķērās. Pa vidu mācībām un palaidnībām rīkojām ūjināšanas sacensības – kurš augstāk spēs uzdziedāt.

Mazirbes skolas sētā pie vecā internāta bija laba vieta, kur varēja stāvēt pakājē un pret kalnu dziedāt. Mums likās, ka notiek brīnumaina skaņas atgriešanās. Tā nebija ikdienišķa nodarbe, bet šad tad mēs ar kalnu tā mēģinājām sasaukties. Man bija, ak dievs, tikai 12 vai 13 gadu, bet jau manīju, ka katram puikam skan atšķirīgi. Ar diviem vēl joprojām satiekos līvu svētkos Mazirbē – ar Uldi Briedi, ilggadēju Dienas fotogrāfu, un Ilmāru Geigi, bijušo deputātu un lībieti kopš dzimšanas.

Bet vēl tiešāk mani iespaidojusi vecākā māsa, atgriezusies no 1955. gada Dziesmu svētkiem. Tolaik dzīvojām Sīkragā, viņa mācījās Dundagas vidusskolā, es – pēdējo gadu Mazirbē. Viņa ar prieka asarām acīs stāstīja par brīnišķo Jāni Dūmiņu, kurš mācējis tik skaisti izvilināt skaņu no kopkora Mežaparka jaunajā estrādē. Māsai, to stāstot, tiešām lija asaras –viņai licies, ka diriģenta roku kustībām sekojušas pat priedes. Un kaut kas ielija manā sirdī... Dažas dziesmas viņa arī padungoja. Tikai vēlāk, kad jau tā apzināti ieskatījos programmā, redzēju, ka Staļins tur bijis priekšā-pakaļā, bet tam pa vidu arī mūsu pērles – Melngaiļa Jāņu vakars, Vītola Gaismas pils un Dārziņa Lauztās priedes.

Oho, tajā laikā skanēja Gaismas pils! Vēlāk taču to aizliedza.

Jā... Tad es, jau no mūsdienu skatupunkta, domāju – kā tie latvieši ir mācējuši ķepuroties, sadzīvot ar pastāvošo iekārtu, ideoloģiju, neņemot to par pilnu un iznesot cauri šādas dziesmas. Tieši tās ielija cilvēku sirdīs, un ar šo prieku viņi brauca mājās, strādāja, turpināja mācīties, sapņot...

Un vēl citus aizrāva.

Jā! Mani to skaitā. Pēc gada sēdos mazbānītī – vecāki labi zināja, ka ceļš ir drošs, nomaldīties nevarēja – un braucu uz Ventspili, kur iestājos mūzikas skolā, jau vēlēdamies kļūt par diriģentu.

Jūsu mamma neesot bijusi priecīga, gribējusi jūs redzēt kā mežzini.

Jā, jā – un tas arī nebūtu bijis slikti! (Smejas.)

Jums patika arī mežs?

Jā! Ļoti! Un patīk vēl tagad.

Jūs esot mēģinājis atdarināt putnu balsis.

To man ierādīja tēvs – abus īkšķus kopā saliekot. Piemēram, dzeguzes kūkošanu. Man nesanāca.
Cita putna dziesmu gan iemācījos (nosvilpo) – spītē, spītē, dievam... spītē, spītē dievam... Esmu to dzirdējis dabā, tas ir lietus putns.

Vālodze?

Iespējams.

Tēvs bija mežzinis?

Nē, nē – zvejnieks! Pirms kara brauca uz Latvijas tirdzniecības kuģiem. Torpēda sabombardēja viņa lielo kravas tvaikoni “Gaisma”. Tēvs bija viens no sešiem, kas pie Užavas izglābās – 1941. gada Jāņu vakarā. Kā pierādījums pēc gada piedzimu es! Es nestāstu muļķības (smejas). Jā, atgriezās mājās dzīvs, paldies Dievam. Bet sākās kara laiks. Vai, par to gan negribu stāstīt! Tas manam tēvam, ģimenei nodarīja lielu postu.

Gan tēvs, gan vecaistēvs ar mūziku nodarbojās savam priekam?

Tēvs savam priekam. Viņš pat kaut ko elementāru uz vijoles spēlēja, nezinu gan, kur tas instruments palika.

Tēvs to spēlēja svētkos?

Pat nevaru izstāstīt, vai manā pēckara laika bērnībā mēs kādus pamanāmus svētkus svinējām, tik atceros, ka svētdienās tikām saposti. Bija īss brīdis pēc kara, kad tikām saģērbti baltos kreklos (tas bija priekšnoteikums). Esmu dzimis 1942. gadā, sevi atceros no gadiem četriem – ka  mani ar māsu ņēma pie rokas un gājām uz baznīcu. Mans vecaistēvs gan bija neparasti talantīgs daudzās jomās – gan kā kalējs, gan smalku darba instrumentu izgatavotājs. Viņš pirmais uzstādīja vēja ģeneratoru, vectēva māja bija vienīgā, kas pieslēgta elektrībai. Ar to darbināja arī cukurbiešu mizojamo mašīnu.

Pēc kara bija problēmas ar cukuru, atceros briesmīgo saharīnu, ko sūtīja no Zviedrijas. Bet tas cukurbiešu sīrups nelikās labāks (smejas), garšoja briesmīgi. Biju ļoti kustīgs un tāpēc, ciemojoties pie vectēva, dažkārt dabūju pa mici. Tā bija cita audzināšana, ārkārtīgs respekts. Pie galda bija veco laiku kārtība – kamēr vecaistēvs karoti nav paņēmis un sācis zupu strēbt, pārējiem jābūt mierā.(-). Nu, ziniet, mēs savus vecvecākus uz jūs uzrunājām. Nav tā, kā tagad es ar saviem mazbērniem...

Ļaujat uz galvas kāpt?

Jā, tas ir pats par sevi saprotams. Toreiz bija kārtība... un tas varbūt nemaz nebija tik slikti. Jau mācījos mūzikas skolā, kad vecaistēvs uzbūvēja ērģelītes – tad viņš mani pavisam citādāk sagaidīja. Lika man spēlēt priekšā no korāļu grāmatas. Nu līdzās sēdēja citāds vecaistēvs – ar prieka asarām acīs... Ļoti žēl, ka tik maz paspēju izprašņāt kā vecvecākus, tā vecākus. Bet paši par pieredzēto nesūdzējās. Tā bija pieņemts.

Kā domājat – tai ūjināšanai pret kalnu ir kāda saikne ar lībiešu folkloru? Tā kaut kādā ziņā varētu būt saistīta ar tās puses slaveno burdona dziedāšanu?

Domāju, tā bija puiciska sacensība. Ārijas dziedāt nepratām, tāpēc sacentāmies ar spiegšanu. Gamma jau laikam dziedāšanas stundā bija mācīta, un mēs dziedājām, dziedājām!... Cik augstu katrs varēja, kurš izstājās, kurš turpināja. Man kaut kas no tā skanējuma krāsām palika prātā. Pēc tam meklēju, kur varētu dabūt kopā vairākas tādas balsis. Ap piecdesmit. Un liktenīgā kārtā (pēc gadiem  piecpadsmit...) mani uzrunāja Imants Kokars. Tas bija brīnums!

Tolaik Dārziņa skolas zēnu kori vadīja Imants un Gido Kokari?

Jā, pirms manis vadīja viņi. Iedomājieties, Kokari kā galveno iemeslu minēja to, ka netiekot galā ar disciplīnu. Un ko tad es!... Uzreiz, bez šaubām, nepiekritu. Man taču bija respekts pret brāļiem Kokariem, salīdzinājumā ar viņiem es biju sīkais.

Nebija priekšnojauta, ka tomēr tiksiet galā?

Tā bija liela uzdrīkstēšanās. Pedagoģiskajā sakarsmē jutos drošs. Visās pārejās jomās nācās  nepārtraukti mācīties.

Vai skolas laikā pats piedalījāties Dziesmu svētkos?

Tieši vidusskolu beidzot – 1960.gada vasarā piedalījos republikas pūtēju orķestru pirmajā salidojumā Alūksnē.

Jūs pūtāt tauri?

Tas bija obligāti! Arī visiem diriģentiem. Tas ceļojums pa Vidzemi, pa Pleskavas šoseju uz Alūksni... Man bija tik labas sajūtas! Brīnišķīgs laiks, silti, mēs – orķestris vaļējā automašīnā... Vienīgi domāju – kāpēc neviens skolotājs man nav mācījis, ka Latvijā ir tik lieli kalni? Man tie izskatījās... tik iespaidīgi!

Tajā vasarā, kā par brīnumu, Rīgā notika arī pirmie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Paspēju abos. Un atkal ar taurīti. Spēlējām pavadījumus, bija arī savi solo priekšnesumi orķestrim. Instrumenti bija tādi paveci – norakstīti lielajos orķestros. Ir gan teiciens, ka labs spēlētājs arī ar sliktu instrumentu var nospēlēt visu ko (smejas). Man palicis atmiņā, ka tos lāgā nevarēja noskaņot.

Katram vajadzēja pulti, priekšā notis, krēslu, kur apsēsties. Uznāca vējš, un visas notis aizgāja pa gaisu. Tagad, ja nespēlē no galvas, tad priekšā maza pults, nevienam nevajag krēslu, ir labi, skaisti instrumenti. Bet tas bija sākums. Ar ļoti labu pieredzi un skaistiem pārdzīvojumiem.

Tas vēlāk noderēja?

Kad sāku strādāt ar puikām, ļoti daudz koncertējām pa skolām, mūsu nodarbībās bieži sēdēja dziedāšanas skolotāji. Man radās vēlme iedzīvināt zēnu kora kustību Latvijā, jo bija aizspriedumi, ka Dārziņa skolas zēni esot kaut kādi īpašie, nedod Dievs, pat ar kādām novirzēm...

Man gribējās pierādīt, ka tā var dziedāt katrs normāls puika. Ja viņam dod skolu. Un, lūk, 70.–80. gados šī zēnu koru kustība jau aptvēra visu Latviju. Man nebija grūti celties agri no rīta, lai ar žigulīti brauktu uz Rēzekni novadīt kora mēģinājumu. Tajā laikā mūsu acu priekšā parādījās jauni, uzņēmīgi, izglītoti zēnu koru diriģenti, kuri prasmīgi iekļāvās šajā kustībā.

Viņus aizdedzinājāt jūs?

Zināms piemērs mēs noteikti bijām. Mēs visbiežāk piedalījāmies Dziesmu svētku repertuāra paraugdemonstrējumos, rādījām jaunās dziesmas – kā tām vajadzētu skanēt. Un notika tā, ka sākās zēnu koru salidojumi. Varu nosaukt divus izglītības ministrus, kuri to vērtēja kā nozīmīgu pakāpienu skolu mācību sistēmā. Daudzi tautas izglītības nodaļu vadītāji novadu svētkos ir nākuši klāt un prasījuši: “Vai mēs esam pietiekami labi sagatavoti? Kādas ir izredzes tikt uz Rīgu?”

Daudzi direktori uzskatīja par goda lietu, ka viņu skolā ir visi kori – jauktais, meiteņu, 5.–9. klašu un arī zēnu. Bija laiks, kad tie bija gandrīz visās skolās. Tas bija milzīgs gandarījums. Savukārt mani šī kustība 1979. gadā uznesa Dziesmu svētku virsdiriģenta spicē. Un – varat iedomāties –tur priekšā jau stāvēja Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Pauls Kvelde, Jānis Brants un mans rektors Jānis Ozoliņš. Starp citu, es pie viņa vēl trīs gadus pēc Konservatorijas pabeigšanas mācījos asistentūrā.

Tie bija lielie Dziesmu svētki vai skolēnu?

Skolēnu. Un ar tiem viss sākās. Skolotāji ņēmās savos novados, arī ar pieaugušo koriem. Kad 1990. gadā notika lielā balsošana, es ar ļoti augstiem punktiem ietiku arī lielajos Dziesmu svētkos. Domāju, tikai pateicoties mūsu veiksmīgai sadarbībai skolēnu Dziesmu svētkos.

Mēs sapratām, ka zēnu balsis atsevišķi Dziesmu svētku estrādei nav gluži piemērotas. Lai izbauda kopīgi dziedātās. Daudzi tā ieguva iemaņas, ceru, arī skaistas atmiņas par lielo sadziedāšanos – iet sapostam pa Rīgas ielām, izturēt mēģinājuma tropisko svelmi un palikt uzticīgam dziesmai.

Jūs sakāt “es ar pieaugušajiem neņemos”. Darbs ar bērniem atšķiras no darba ar pieaugušajiem?

Domāju, ka jā. Man vairāk patīk ar bērniem. Es cenšos dot tādu pozitīvu intrigu, ka katrā dziesmā slēpjas dvēselīte, kas var būt interesants, melodisks motīvs, dzejas rinda, sabalsojums, ritms. Ir daudz pazīmju , kas rāda, vai dziesma ir izprasta, vai protam ar savu sirdi un balsīm to nodot tālāk klausītājam. Svarīgākais, lai viņš uztver vēstījumu. Ja bērni uzticas, tad arī vairāk cenšas.

Dzimšanas dienā jūs tātad uzdāvinājāt grāmatu tautai, bet izdevniecība Upe tuviem un tāliem jums dāvināja disku un grāmatu, kurā ir jūsu audzēkņu atmiņas par jums.

Tas man bija pārsteigums!

To saņēmāt tikai dzimšanas dienā?

Jā. Un tovakar pat neatvēru kastīti, domāju – nez kas tur varētu būt salikts, gan pagaidīs. Tikai nākamajā dienā paskatījos, ka kāds ir tik ļoti rūpīgi sekojis līdzi, atlasot manis diriģētās dziesmas! Bet, grāmatu rakstot, neaizdomājos tik tālu, ka es spētu kaut ko uzdāvināt tautai (smejas).

Pirmām kārtām pats gribēju tikt skaidrībā ar faktiem, kam bērnībā un jaunībā biju pavirši gājis pāri. Tagad, kad mana skola ir drošās rokās, bērni lieli un arī mazbērni uz kājām, man radās interese nopietni pieskarties vēsturei. Esmu jau daudz stāstījis, ko Dziesmu svētki nozīmēja latvietim, īpaši lauciniekam. Zemnieku dēli un meitas tika galā ar darbiem sētā. Vasaras vidus ir aktīvākais siena laiks, bet – jābrauc uz Rīgu!

Kā tas vispār iespējams...

Redziet nu, bija iespējams. Braucot mājās, viens otram jautāja: “Kur tiksimies nākamreiz? Pēc cik gadiem?” Tā, pateicoties mūsu dižgariem – Jānim Cimzem, Andrejam Jurjānam, Jāzepam Vītolam, Alfrēdam Kalniņam, Emilim Melngailim un daudziem citiem Dziesmu svētku gars iemājoja tautā caur skaistām, saturiski piepildītām, katram latvietim nozīmīgām lietām. Sākumā, bez šaubām, tā bija tautasdziesma. Kā vēstījums.

Kā lūgšana?

Arī.

Garīgais aspekts ir ļoti svarīgs.

Jā, bet ne šauri reliģiozā izpratnē, bet vispār – kā cilvēka sajūtu kopums.

Kā gara plašums, kas paceļ virs zemes, ikdienas?

Tieši tā.

Minējāt, ka Dziesmu svētku kustība izauga no brāļu draudžu, biedrību koriem. Kad dibinājāt Rīgas Doma kora skolu, domājāt, ka tam būs saistība ar Doma baznīcu, tātad – reliģiju?

Savā ziņā, bet atkal gribu teikt – ne šaurā izpratnē. Mēs Latvijā nedalām bērnus pēc konfesionālās piederības. Bijām vieni no pirmajiem, kas jau padomju gados sāka uzstāties Domā. Kad tie laiki sašūpojās, mēs, sekojot arhibīskapa Jāņa Liepiņa uzaicinājumam, piedalījāmies dievkalpojumos, dziedājām Ziemassvētku dziesmas.

Pēc tam Jānis Liepiņš mani uzaicināja pie sevis, mums bija ilga saruna, viņam acīs – asaras. Viņš ļoti mīlēja dziesmu, un kaut kādā veidā mūsu dziedājums patika arī viņam. Tobrīd bijām jau ar zināmu pasaules pieredzi. Polijā, starptautiskā zēnu kora festivālā Poznaņā, aci pret aci satiku slaveno Vīnes zēnu kori, daudzus labus Eiropas zēnu korus.

Un lēmām dibināt savu skolu, kur vispārējā izglītība būtu vienā labā saskaņā ar mūziku, lai zēni varētu mūzikā izdzīvot bērnību, iepazīties ar skaistām partitūrām, notīm, Bahu un Mocartu..., mūsdienu komponistus, vienlaikus saņemot kvalitatīvu vispārējo izglītību, lai pēc 9. klases varētu izvēlēties, kur mācīties tālāk.

Lai var aiziet arī uz matemātiķiem?

Jā! Tad mūzika paliek otrajā plānā, bet viņš to izprot un turpina ar to sadzīvot. Savukārt vispārizglītojošā ciklā mūzika dod bērniem prieku doties uz citām stundām. Tā nav izklaide! Bet viņi ikdienu pavada priecīgāk,  saturīgāk, starpbrīžos dungo, iztēlē staigā druscītiņ virs zemes. Mācību sabalansētība sakārto un aktivizē abu smadzeņu pusložu darbību.

Doma baznīca jums nav bijusi kā priekšnieks, kurš rauc degunu par pagānu dziesmām?

Nekādā gadījumā! Tautas dziesmu mīl visi. Arī mūsu baznīca. Ir notikušas ļoti lielas un labas  pārvērtības.

Esat dziedājuši tautasdziesmas baznīcā?

Jā! Varbūt ne gluži drastiskās...

Tumša nakte, zaļa zāle?

Jā, Kas tie tādi, kas dziedāja vai Tec, saulīte, tecēdama. Kad arhibīskaps Jānis Vanags vizitēja mūsu skolu, ak, Dievs, cik tā bija interesanta sastapšanās, īpaši vidusskolniekiem – ar mūsdienīgu, izglītotu mācītāju. Viņš jau pēc būtības ir eksaktais, bet arī ar lielu pieredzi mūzikā. Un bija tik ļoti interesanti uzklausīt viņa domas, ka šajā pasaulē nozīme ir visam, ko labu dari.

Jūs to lībisko krāsu sevī jūtat?

Varbūt dažkārt – kaut kādā spītībā, kaut kādā... (smejas) apmātībā.

Neatlaidībā?

Arīdzan. Ietiepībā.

Kādā senākā intervijā jūs atcerējāties, ka tēvs ar draugu varējuši sēdēt pie galda un nerunāt.

Tas bija tēvs ar viņa brāli. Abi zvejnieki. Un vakara beigās teica: “Būs jāiet mājās.” Bet, redziet – visu sarunas laiku jau es arī nebiju klāt. Iespējams, svarīgākā sadaļa man nebija jādzird, jo es vēl biju sīkais. Jutu, ka viņu acis satiekas un viņi apmainās ar tādiem klikšķiem. Viņi netarķšķēja. Viņi saskaņoja eksistenciāli nozīmīgus plānus – kā dzīvot, izdzīvot un visus bērnus izskolot.Tie bija sarežģīti laiki.

Jums tagad vēl ir tur mājas?

Nē. Bet vectēva celtā māja Miķeļtornī visiem labi redzama.

Kur jūs satikāt savu dzīvesbiedri?

Konservatorijā, viņa ir klavierskolotāja.

Esat kopā strādājuši?

Dārziņskolā, gandrīz kopš paša sākuma.

Viņa bija jūsu kora koncertmeistare?

Nē. Viņa daudzām slavenībām ir mācījusi klavierspēli. Nu jau esam nodzīvojuši kopā 49 gadus.

Jums ir meitas...

Bet arī trīs mazdēli.

Cik lieli? Jau ievilināti korī?

Divi pilngadīgi. Bet korī – jāsaka, ka ne. Viņi mūziku mīl citādāk. Un katram sava izvēle.

Hiphopu?

Visu ko! Viens mazdēls pabeidza deviņas klases Doma kora skolā, bet tālāk izvēlējās citu ceļu. Viņu vairāk interesēja kino, bet specifiskos mūzikas žanros viņš orientējas perfekti.

Daudzi no jūsu audzēkņiem atceras nemuzikālo pusi – vasaras nometnes, futbolu un to, ka mācījāt rūpēties par sevi, bikses gludināt.

Tagad jau laikam vairs negludina, bet kādreiz tas bija ļoti aktuāli. Tā pats biju audzināts – ka puikam ģimenē jābūt ar atbildības izjūtu, stiprajam dzimumam; jāprot sakopt sevi, ap sevi un vēl piepalīdzēt mammai.

Ko darījāt? Traukus mazgājāt?

Arī. Nelabprāt...Tāpēc gribēju, lai arī kora puikas prot sevi uzpasēt. Nevarējām atļauties vadāt līdzi īpašus ģērbējus.

Ja vajag, piešūt podziņu...

Tieši tā! Pats mazgā muti, nav mammītes, kas pieved pie izlietnes. Ja esi nedēļu prom, jāprot viscaur par sevi parūpēties, arī zeķes izmazgāt. Neielaidīšos detaļās, bet gribēju, lai puikas ir ar stāju. Tā vajadzīga, arī dziedot himnu, nevar tā – sašļucis, sabrucis, vārgs, izlaidies, palaidies. Himna jādzied sakoptam stājā, ar stingru mugurkaulu.

Būtu labi, ja tās laikā mēs domātu tikai par tajā ielikto vēstījumu – Dievs, svētī Latviju! No visas sirds – svētī Latvijas izaugsmi, svētī Latvijas tagadni un nākotni. Otra puse ir mazliet sirsnīgāka, klusāka – Dievs, dod, lai mūsu meitas un zēni aug par dūšīgiem Latvijas patriotiem, pilsoņiem! Un himnas nobeigums ir pārliecinoši skanīgs. Tās laikā visiem ir noņemtas cepures un neviens nedīdās. Himna  ir mūsu valsts simbols.

Ar kādām domām jūs gaidāt simtgades Dziesmu svētkus? Būsiet virsdiriģents?

Jā, un tieši man ir uzticēta himna. Gribētos panākt, lai to dzied ar pilnīgi jaušamu sirdsdegsmi. Tā nav gari velkamā, žēlīgā dziesma.

Tad jums jārunā uz dziedātāju.

Jā, vīriem dziedāt droši, sievām – koši! Tad kopā sanāks labi.

Un par svēkiem?

Kādi maģiski cipari un skaitļi – 2018 un 18. novembris. Es tur pamanu divus skaistus kliņģerus. Varbūt ir vērts rosināt, lai katrā ģimenē šis būtu kliņģeru gads – ne tikai ģimenes svētkos, bet arī Dziesmu svētkos, simtgades svinībās. Un katru reizi tas kliņģeris drusku citādāks. Garšīgs, pašu cepts. Uzcienāsim viens otru!

Svētku maize.

Jā – svētku maize! Bet vispirms par himnu. Varu tikai apbrīnot, ko mūsu himna pieredzējusi, lai izdzīvotu līdz mūsu dienām. Visu padomju laiku tā bija melnajā sarakstā, bet no tautas atmiņas to  izdzēst nespēja. Cara laikā, pirmajos Dziesmu svētkos tā skanēja tikai kā apsveikuma dziesma. Man ir prieks atzīmēt, ka to diriģēja Baltijas semināra audzēknis Jānis Dreibergs no Dundagas. Izpildītāji bija Baltijas skolotāju semināra audzēkņi. Otrajos Dziesmu svētkos to nedziedāja. Tad jāpateicas Jurjānu Andrejam, kurš to iekļāva Dziesmu svētku maršā, kur bija arī Rīga dimd un līgo dziesmas...

Dziesmu svētki ir viens no skaistākajiem notikumiem, kas mums ir.

Arī es tā domāju!