Studente teicamniece Liene Greifāne "Supernovas" konkursa dēļ augstskolā Maskavā ņēma 2 mēnešu pauzi

Lai piedalītos Supernovā, Liene, kas mācās jau otrajā kursā, augstskolā paņēma divu mēnešu pauzi. Par to, ka konkursā palika priekšpēdējā vietā, pieredzējusī dziedātāja pārāk nesatraucas un ir gandarīta par Latvijā pavadīto laiku kopā ar visu ģimeni.

„Šī bija pirmā reize pēdējos divos gados, kad tik ilgi ziemā biju dzimtenē. Varēju pilnībā izbaudīt visus ziemas priekus, satikties ar draugiem. Patiesībā, esot Maskavā, es regulāri ilgojos pēc mājām, pēc Latvijas,” žurnālam Kas Jauns teic Liene Greifāne, kas studiju laikā kopā ar vīru Igoru un abu trīsarpusgadīgo dēlu Kristoferu dzīvo Maskavā, bet Lienes vecākais puika Sebastians tikmēr paliek Latvijā.

Stāstot par studijām, Liene uzsver, ka viņai veicas labi, tomēr atzīst, ka sakarā ar dalību Supernovā nedaudz iekavējusi mācības. Taču viņa par to nekreņķējas, jo, kamēr kursa biedri pārlika nenokārtotos eksāmenus, iekavēto atguvusi. Vaicāta, vai tad pašai visi eksāmeni bija nokārtoti sekmīgi un laikus, Liene atbild, ka, jā, viņa esot teicamniece. „Tieši tā! Mācos tikai uz piecniekiem (piecu ballu sistēmā – Kas Jauns). Otrā kursa pirmo pusgadu pabeidzu ar vislabākajām atzīmēm un biju vislabākā no visiem studentiem,” mulsi nosaka dziedātāja.

Tagad Lienei studijās iestājies ļoti atbildīgs posms – pirmā mācību filma. „Strādāju pie savas pirmās filmas. Galvenajā lomā piekritusi filmēties ļoti laba krievu aktrise Jūlija Hliņina (pazīstama no 2016. gada Krievijas piedzīvojumu filmas Duelants, 2018. gada filmas Selfijs – Kas Jauns). Šī īsfilma taps pēc mana scenārija, un tā būs drāma par meiteni un viņas sarežģītajām attiecībām ar tēvu. Kursa darba uzdevums ir sociāla tēma – ka vecāku nauda nevar aizstāt bērniem mīlestību,” paskaidro topošā kinorežisore.

Studējot Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, Liene jau trešo gadu dzīvo Maskavā. Runājot par to, kā viņai klājas šajā megapolē, Liene tieši tā arī pasaka – viņa maz ko no Maskavas ir redzējusi: „Pārsvarā lielāko dienas daļu pavadu augstskolā, jo slodze mums ir milzīga. Pirmajā kursā vispār biju šokā, jo nebiju pieradusi tik daudz mācīties. Katru nedēļu no pirmdienas līdz sestdienai ieskaitot, no pulksten deviņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, visu laiku esmu mācībās – mūsu galvās dzen teorētiskās zināšanas, notiek praktiskās nodarbes – filmēšanas. Sākumā patiešām bija šausmīgi grūti. Bet, ja uzsāku to darīt, tad padoties nedrīkst.”

Tajā pašā laikā Liene par to nežēlojas, bet apgalvo, ka studijas ir ļoti aizraujošas un interesantas. Viņai patīk tas, ka pasniedzēji studentus neuzskata par topošajiem konkurentiem, bet nodod savas zināšanas pilnībā, pēc vislabākās sirdsapziņas. „Viņi tur strādā caurām dienām, turklāt par smieklīgu samaksu. Es biju šokā, uzzinot, cik niecīga viņiem ir alga. Bet Latvijā esmu ievērojusi, ka bieži vien pasniedzēji izstāsta minimumu, jo nevēlas studentus sagatavot kā konkurentus, kas vēlāk strādās tajā pašā sfērā, kur pasniedzēji,” teic Greifāne.

Turklāt tagad viņa labāk pārvalda krievu valodu. „Pirmajā gadā nespēju lekcijās visu pierakstīt – pusi rakstīju krieviski, bet ar latviešu burtiem. Arī runāju vienlaikus gan latviski, gan krieviski. Tas bija šausmīgi, šķita, ka smadzenes aizies pilnīgā tūtē. Taču tad sevi pārlauzu un saņēmos lekcijās pierakstīt tikai krieviski, vienalga – paspēšu vai ne, un tas palīdzēja. Ir vieglāk runāt krieviski, un es tagad krieviski rakstu pat ātrāk nekā latviski. Vienreiz pieķēru sevi, ka latviski rakstīju kirilicā,” smejas Liene, kurai ir arī kāds kluss sapnis: „Domāju, kādreiz, kad man būs kādi gadi piecdesmit, gribētu atvērt savu kino skolu, kurā skolotu topošos režisorus un aktierus, lai nodotu šeit iegūtās zināšanas tālāk citiem.”