Andris Keišs: par ziemas prieku, "Oskara" nomināciju un dzīvi pēc 40

Uz Jauno Rīgas teātri, kur norunāta tikšanās, par spīti svelošajam aukstumam, Andris atbrauc ar velosipēdu. Šis ir viņa mīļākais gadalaiks – karstās vasarās esot grūti padomāt. Izrādās, bijušajā Tabakas fabrikā, kurā uz laiku iemitinājies Jaunais Rīgas teātris, ir arī kāds daudzmaz mājīgs stūris ar zaļiem augiem, kliedētu gaismu un vecajiem brūnajiem dīvāniņiem no Lāčplēša ielas nama. Grūti noķerama sajūta, gluži kā meistardarba kopijā – it kā jā, tomēr... Taču sarunas ir pavisam īstas, domas – dzīvas, un vakarā tiks spēlēti Kārkli.

Domubiedrus meklējot

– Kādā procesā esi patlaban?
– Ir beigušās divas lielas lietas – mūsu teātrī bija pirmizrāde Kafkas Procesam, un tikko beidzām filmēt Homo novus pēc Anšlava Eglīša darba. Īstenībā man sen nebija bijusi tik saldsērīga sajūta.

– Jo materiāls ļoti tīkams?
– Galvenais ir loma. Un filma vispār, kā to redzu, ir par mākslu. Par to, kā kurš tai pieskaras. Kurš to uztver kā pelnīšanas avotu, kurš – kā savas dvēseles parādīšanu vai kā izaicinājumu. Spēlēju mākslinieku, kurš mākslā ir jau suni apēdis, gadiem grozījies Rīgas vidē...

– Savu vietu izcīnījis?
– Viņš ir talantīgs cilvēks, bet tādas pilsētas iedzīvotājs, kur visi cits par citu visu zina, mākslas vidē viens otru pazīst, tāpēc viņš varbūt ir tāds... Nu, man katrā ziņā ir daudz kopīga ar viņu. Ilgi esmu dzīvojis teātra vidē, jau vairāk nekā divdesmit gadu, un arī pazīstu cilvēkus, bet viņi – mani.

– Tev ir mūža maize iedota, nav jācīnās. Tak visur ir teikts, ka veco trupu iznesīs ar kājām pa priekšu...
– Tā ir teikts. Bet nedomāju, ka vajag paļauties uz kaut kādiem vārdiem. Vienkārši jābūt augstā mākslinieciskā līmenī.

– Filmā Ievainotais jātnieks par Kārli Zāli redzējām, ka ar talantu tā īsti nepietiek. Kad ir konkurss, vajag visādi locīties, teiksim, uzsaucot žūrijai dārgas vakariņas... Aktieris jau īsti neved režisoru vakariņās, ko?
– Jo tālāk dzīvo, jo vairāk saproti, ka tā aktiera būšana ir ļoti vienkārša. Režisoriem gribas interesanti pavadīt laiku. Ja aktieris domā tēmā līdzi un priecājas ar tevi, tad ar lielāko prieku viņu aicināsi vēl un vēl. Režisori drīzāk cīnās par domubiedriem. Nedomāju, ka tur kāds kukulis varētu līdzēt. Katrā ziņā es nepazīstu tādus režisorus, pie kuriem tā var tikt (smejas).

– Varbūt režisoriem ar kompleksiem vajag savu galmu?
– Tos, kas kukuļus dod?

– Nē, tos, kuri saka labus vārdus un smejas līdzi, kaut arī nav smieklīgi.
– Nē, tas ir citādi. Kaut tas pats Homo novus – mūsu tēma bija māksla un starpkaru Rīga, vienkārši satriecošs laiks. Toreiz bija uzvalki skaistāki un viss…

– Tā tev tikai šķiet.
– Es pateikšu atšķirību. Homo novus galvenais varonis brauc iekarot Rīgu. Es sapratu no mūsdienu pozīcijām – jauns cilvēks ar elkoni pa priekšu ņems sev vietu, bet režisore (Anna Viduleja  – S. L.) stāsta, ka tā laika dzinulis bija – ko es varu dot savai valstij? Kādā veidā to tikko piedzimušo Latviju varu darīt spēcīgāku? Tāpēc tur ir tāda jauda, manuprāt.

– Ideālisms?
– Jā, jā! Valstisks ideālisms. Esmu patriots, ļoti mīlu Latviju un, jo tālāk dzīvoju, jo vairāk jūtu brālību ar tautiešiem. Iedvesmojos no tādiem cilvēkiem kā, piemēram, Piecīšu dibinātājs Alberts Legzdiņš. Domāju, ja mēs uzvestos kā tie cilvēki uzreiz pēc dibināšanas vai arī kā uzvedāmies trešajā Atmodā, uz barikādēm, būtu daudz jaudīgāk. Tie jaunie džeki, kas brauc prom fasēt steikus un mušmires griezt...

Es jau saprotu, visu saprotu. Droši vien, ka posts var aizdzīt tik tālu. Bet, pat ja esi aizdzīts... Skatos dokumentālās filmas par latviešiem ārzemēs – nu, kāpēc tev ir jāapliek sava valsts? Tas man ļoti nopietni nepatīk. Un tas ir viens temats, par ko iedomājos, strādājot pie Homo novus. Es domāju līdzīgi kā režisors, un tā domubiedru lieta ir svarīga.

Godaprāts nav tikai emocijas

– Kāpēc ir aktuāls Process?
– Jo tas vēlreiz parāda bezizeju. Piemēram, šajā mājā bija problēmas ar translācijas ievilkšanu – pilnīgi kā no Kafkas. Garā izrādē tas ir īpaši svarīgi. Tev ik pa divdesmit minūtēm ir jābūt uz skatuves un jāuztraucas, vai uziesi laikā, jo bez translācijas nedzirdi, kas tur notiek. Taču tās ievilkšana jākārto caur Valsts nekustamajiem īpašumiem. Ja paši to drīkstētu darīt, tas notiktu, maksimums, mēneša laikā.

– Paši ievilktu?
– Mūsu tehniskie čaļi to varētu izdarīt, un nebūtu pārāk dārgi. Bet mēs augustā ievācāmies un translāciju dabūjām tikai pēc jaunā gada. Pusgadu tika saskaņots, vēlreiz saskaņots, parakstīts, tad vilkts, un tas maksāja diezgan dārgi, jo visiem saskaņotājiem taču vajag saņemt algas. Tāds pats stāsts ir par uzpūsto valsts aparātu.

Piemēram, par Sudrabas vadīto komisiju. Man jau no sākuma likās, ka to nevajag. Un izrādījās, ka nevajag arī. Nu, varbūt vajag, lai kāds sadzirdētu, kas notiek, bet, redzot, ka reitingi nekrīt, ka ar ZZS, neraugoties uz viņu patrona baisu izrunāšanos, viss ir kārtībā, tad acīmredzot nav vajadzīga tāda komisija. Nu, ko tā dod? Cilvēki tikai saņem lieku naudu. Komisija uz komisijas – kā PSRS laikos.

– Tev šķiet svarīgi runāt uz tautu?
– Katrā ziņā! Jo ir cilvēki, kuri uzskata, ka godaprāts un tīra sirdsapziņa ir tikai emocionāli jēdzieni, bet, ja juridiski viss ir kārtībā, tad kārtībā – viņi visu laiku runā ar tautu caur ziņām. Tāpēc māksliniekiem ir jārunā par godaprātu, bet cilvēkiem ir jāvērtē. Ar likumu viņam droši vien nevari piesieties, bet ir taču tāds jēdziens kā cieņa... Un tas ir mūsu lauciņš – runāt, un tad cilvēkiem jāizdara izvēle.

– Varētu domāt, ka JRT auditorija ir milzīga, vienmēr izpirktas biļetes. Kur tā pazūd kā piliens jūrā, kad ir vēlēšanas?
– Tā laikam bijis vienmēr. Ja godīgi, esmu viegli ietekmējams, ļoti emocionāls cilvēks, tāpēc mani ātri var pārliecināt. Man ir bijusi iespēja piedalīties politiskajā dzīvē Jaunpilī, aicināja jauni cilvēki, bet nedomāju, ka man jelkad vajadzētu iet politikā – tur tiešām vajag beigt skolas...

– Tu nevari izlikties, ka esi politiķis?
– Nē, tieši izlikties es varētu. Bet būtu ļoti viegli ietekmējams. Mans prāts nav tik neatkarīgs, patstāvīgs kā tādam stipri izglītotam cilvēkam. Tas ir mans raksturs. Ir kolēģi, kas ir stūrgalvīgi. Lai gan apkārt citi domā vienā virzienā, viņi – savā, un nekas viņus nepārliecinās. Domāju, ir diezgan sarežģīti izkristalizēt, kas ir kas tajā politikas spēlē.

– Man, skatoties izrādē uz tavu advokātu, mazliet bija viņa žēl. Viņš tā mokās.
– Jo viss ir bezjēdzīgi. Jo viņš nevar pa īstam palīdzēt. Kā advokāts saka – man tur ir pazīšanās, bet tās neko nenozīmē, jo viņi tāpat nelemj, jo ir zemākie... Vārdu sakot, viņš neko nevar izdarīt, bet tas cilvēks pie viņa nāk.

– Kafka Procesu esot rakstījis par personīgo sistēmu...
– Jā, domāju, ja es pamostos no rīta, un man pēkšņi teiktu: tu esi vainīgs, un izdomā pats, pie kā, – es atrastu ne vienu vien iemeslu. Tas ir par vainu sevī. Procesu taču salīdzina ar Noziegumu un sodu, ka cilvēks nevar sadzīvot ar vainu.

– Par sirdsapziņas tiesu?
– Par to, ka viņš dzīvo ar vainas apziņu. Tikpat labi galvenais varonis varētu nereaģēt un dzīvot vien tālāk. Bet viņš domā, ka ir vainīgs, viņam jāpārcilā visa sava dzīve... Tā ir personiska problēma. Vismaz man, lasot grāmatu, tā bija.

– Par ko tu varētu justies vainīgs?
– Mīļais dievs, par daudz ko! Sākot ar lietām, kuras nevienam nekad neteikšu, un beidzot ar neapzinātām – esi kaut ko izdarījis, un, izrādās, tas nav bijis labi.

Absolūti ģimenisks

– Kafka attiecības esot uztvēris kā cietumu – viņš Procesu rakstīja pēc saderināšanās.
– Jā, bet sanāca tā, ka viņš to nepabeidza, draugs sakārtoja, pat ielika izsvītrotās ainas, lai gan Kafka bija liedzis drukāt jebko. Viņš pārkāpa dubultu aizliegumu. Un, mēs, cilvēce, saņēmām brīnišķīgu darbu.

– No vienas puses, drauga nodevība, no otras – viņam bija pietiekami saprāta novērtēt, ka tas ir augstvērtīgs darbs...
– Nu ja, bet iedomājies – neizlaist? Kāpēc? Nē, viņš visu izdarīja pareizi. Labi, ka nesadedzināja. Katrā ziņā par attiecību cietumu var domāt, bet man šķiet, ka Process vairāk ir saistībā ar oficiālām, ne mīlestības lietām. Teiksim, tu brauc ar savu auto, aptur policija, un tu uzreiz tā kā bišķi sastingsti. Pat ja neesi neko pārkāpis. Iekāpj transportā kontrolieris, tev biļete ir, bet tu tā kā... Brīva cilvēka daļa atkrīt nost, tiklīdz ieraugi formu. Rādi pasi lidostā un pārvērties par tādu… padoto. Varbūt ar laiku pierodi.

– Cilvēks vienmēr dzīvo kādā sistēmā, bet izvēle ir – skatīties tai pāri, nevis gruzīties.
– Nekādā gadījumā nedrīkst laist pāri! Vajag cīnīties, sekot...

– Vari sagumt zem tās...
– Jā, bet ir vajadzīgi papīri. Eksistē taču mantojuma, īpašuma lietas – tur visur vajadzīgi ierēdņi. Birokrātija ir nepieciešama.

– Bet tu nevari gruzīties nepārtraukti. Tu vari tā kā palaist to sajūtu vaļā, kad tevi policists aptur.
– Droši vien, ka to var izdarīt. Strādājot ar sevi. Neuztvert emocionāli – protams!

– Varbūt Kafka arī attiecībās tā jutās, ka brīva cilvēka daļa atkrīt nost un viņš pārvēršas par padoto?
– Grūti teikt, es attiecībās nejūtu nekādus cietumus.

– Tu varbūt biji jau izaudzis, iztrakojies, izbaudījis brīva cilvēka dzīvi?
– Nē, es vienmēr esmu dzīvojis tikai pāros. Nekad neesmu dzīvojis viens. Esmu absolūti ģimenisks.

– Daudzi tavi kolēģi, radoši cilvēki, jūtas pa pusei kā ģimenes cilvēki.
– Mūsu teātrī vairāk ir savākušies ģimenes cilvēki. Lai gan, jā, puse uz pusi. Nedomāju, ka tas ir slikti, ja cilvēks dzīvo viens. Taisījām izrādi ar Borisu Fruminu, un viņš, tāds pieredzējis Ņujorkas pasniedzējs, saka – brak on i jesķ brak. Brāķis un laulība krieviem ir viens vārds. Nu, tā tas ir. Tiklīdz ir kopdzīve, tā uzreiz tu nevari darīt to, ko gribi, visu laiku jāiet uz kompromisiem. Bet es to uzskatu par baudu – nu, to sadzīvošanas lietu.

– Arī rūpes, atteikšanos?
– Jā, forši. Celties, ar bērniem iet uz skolu. Priecāties par viņu ieskaitēm. Tas viss man patīk.

Kur visiem viss riebjas

– Vai tev sāp sirds par to sistēmas izpaudumu, kas tagad skan par Ainažiem?
– Tur ir bērniņi ar psihes problēmām. Mēs nezinām, varbūt tas ir izķerts no konteksta, varbūt tiešām viņi bija jāsien pie gultām. To nevar zināt. Saprotu, ka štats ir par mazu. Varbūt, lai netraumētu citus bērnus, tas notiek. Es viennozīmīgi nenostātos bērnu pusē – tā, šķiet, ir speciālistu lieta. Ārstiem jāizvērtē, kas tur noticis, vai kāds ir pelnījis sodu. Mentālās problēmas ir traka lieta, esmu redzējis, kā cilvēki mokās.

Taču, runājot par vardarbību… Man ir kolēģis no bērnunama, viņš stāsta briesmu lietas. Tur nav tēta, kurš atnāks, atsitīs aknas fizkultūras skolotājam, ja tas pieskarsies viņa bērnam. Tur bārenīši dzīvo un skolotāji plosās. Raidījumi par sistēmas bērniem pierāda, ka cilvēkiem, kas tur strādā, vai nu pārstrādāšanās, vai mazo algu dēļ apziņā ir pazudis iemesls, kāpēc viņi tur ir. Viņi taču ir izvēlējušies sapņu profesiju – skolotājs, bet kādā mirklī tas pazudis.

– Šķiet, siešana pie gultām ir simboliski sistēmiska būšana. Tā, protams, ir liela greznība – ar katru parunāties…
– Mana mamma strādā Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā, viņa stāsta... Nuja, ar to runāšanos viņa tur nodarbojas. Viņa ir liela meistare.

– Daktere?
– Nē, māsiņa. Bet ļoti labi kvalificēta. Mammai ir 73 gadi, bet viņa joprojām strādā, jo vienkārši ir nepieciešama. Jaunie cilvēki brauc prom. Un mēs atkal atgriežamies pie tā...

– Arī tavs kolēģis Gundars Āboliņš aizbrauca.
– Viss, ir jau atpakaļ! Tūlīt spēlēsim Divpadsmit krēslus.

– Viņš kā gājputns ņēma un atgriezās.
– Nu protams! Un es viņu saprotu – ja atteiksi tādam piedāvājumam, nezinu, kā tālāk dzīvosi.

– Tev arī tā kā vajadzētu posties...
– Uz Maskavu? (Smejas.)

– Nē, 4. martā būs Oskaru ceremonija. Filma Nemīlestība ir nominēta... (Intervija notika īsi pirms pasākuma - red.)
– Nē, man ir viesizrādes Tallinā, netieku. Ar Gunu Zariņu spēlējam Nastavševa izrādē Mēdeja Rīgas Krievu teātrī. Brauksim arī uz Tallinu, Erevānu, Toruņu... Sāksies ceļošana. Zvanīju Maskavas kolēģiem par Oskara ceremoniju, vienojāmies, ka nebrauksim. Ja Kannu festivālu iztēlojamies kā torti, tad Nemīlestība bija augšējā slānī, tāpēc arī turp braucām. Bet Oskarā virs mums ir trešdaļa filmu.

– Arī nav slikti!
– Jā, bet tas nozīmē, ka brauc tikai producents un režisors. Jāatzīst, ka tā bija brīnišķīga likteņa spēle, Dieva smaids, ka ar Zvjagincevu pastrādājām kopā. Starp citu, 28. februārī būs Nemīlestības seanss Splendid Palace, arī mani uzaicināja uz sarunu.

– Kas īsti ir nemīlestība? Tāds vārds ir?
– Tas ir burtiski pārtulkots no krievu ņeļubovj. Nu, tā ir neiecietība. Ja tev globāli prasa, vai mīli savu bērnu, atbildi, ka mīli, bet paralēli, ja bērns pārāk ilgi klaigā, vari sabļaut uz viņu vai tamlīdzīgi. Līdzīgi kā piesiet pie gultas – tu it kā visu saproti, bet tev ir maza alga, tu esi noguris…

– Kad pašsajūta ir svarīgāka…
– Pat nē. Vienkārši – viss riebjas. Atceros, kā studiju gados braucām no Mežciema uz agrajām nodarbībām Kultūras akadēmijā. Stāvi pārbāztā trolejbusā, kur visiem viss riebjas. Tā filma nav tikai par Krieviju, bet par visiem, par katru, jo vienmēr vari labāk. Filma gan runā par to, ka nemīlestība var būt pārmantota. Ja ģimenē nav bijis mīlestības, tad arī tavējā var nebūt.

Bet, kā saka Zvjagincevs, viņš to nožēlo, jo principā tā ir diezgan pagļēva atruna – nu, mani nemīlēja, tad arī man ir tiesības nemīlēt. Tā jau nav. Katrs cilvēks veido savu likteni. Pat tad, ja tev ir slikti, ja esi bijis izstumtais, tāpat vari to pārvarēt... Nu, es teoretizēju. Paldies Dievam, es netiku nekādā veidā traumēts.

– Augi mīlestībā?
– Jā, jā. Un ceru, ka arī mani sīkie nenotraumēsies ar nemīlestību, kas sadzīvē liek būt neiecietīgam pret apkārtējiem. Filmā viss ir sakāpināts, ļoti. Tā ir par pāri, kas šķiras, kas tiešām līdz dzīlēm neieredz viens otru. Bet es runāju par cilvēkiem, kuri dzīvo kopā un kuriem ir bērni.

Lai cik esi noguris un negribētu nevienu redzēt, tev ir sevi jākontrolē. Vai jāmēģina paskaidrot. Man personīgi ne vienmēr izdodas. Reizēm ir trīs kino maiņas, četros no rīta celies, viss… Tad ir kāds brīvs rīts, bet tev liek kaut ko darīt, un negribas. Tad, ja man ir spēks, okei, bet ja ne...

– Tad pasaki, ka nav spēka?
– Nē, nu... Nesaprot jau neviens (smejas). Man pārsvarā ir. Bet nevaru teikt, ka esmu kā dimanta oliņa, arī man ir neiecietības reizes. Ik pa brīdim.

Namejs un dēls

– Tu filmējies arī Namejā.
– Par filmas lielāko ieguvumu uzskatu to, ka galvenie varoņi ir tik jaudīgi jauni cilvēki. Var just, ka tā ir cita izglītība, nav teātra aktieri.
 

– Tu profesionāli novērtē?
– Jā. Ir milzīga atšķirība, jo teātrī vienmēr runa ir par enerģiju. Kino enerģiju, kā esmu novērojis, var sajust tikai tad, ja kadrs netiek pārrauts, epizodē, kas netiek montēta. Ir nolikta kamera, desmit minūtes cilvēki runā, un nekas viņus nepārtrauc. Kad radās kino, filmēja iluzionistus, kas izvelk zaķi no cilindra.

Nofilmē kopskatu un pāriet uz tuvplānu, bet neviens netic, visiem šķiet samontēts. Tas pats ir ar mākslas kino. Ja nav dzīvās enerģijas, veidojas citi aktiermeistarības paņēmieni, kurus tie jaunie puikas zina. Tāpēc, ka viņiem skolā to iemācīja. Mums māca enerģiju, domāšanu, nostāda balsi, skatuves kustību, un kameras uzvedība ir vai nu Dieva dota, vai nāk ar pieredzi. Par Nameju varu teikt – tiešām labi, ka tādi megaprojekti notiek. Ar smaidu gan skatos, kā vēsturnieki cepas. Bet tas ir tik tālu no vēstures. Cilvēki uzrakstījuši leģendu, pasaku, un uz tās var uzķerties, nopietni diskutējot.

– Bet gluži kā hobitu filmu arī nevar skatīties – tiek apelēts pie tautas patriotisma jūtām.
– Bet kā var iztēloties, ka ir kāds gredzens, kas ir tikai karalim? Tā tak nav! Tas ir tāpat kā ticēt zobu fejai (smejas). Tās ir pasakas, tāda skaista leģenda.

– Lai gan ir īpašie pāvesta gredzeni…
– Nuja, bet – atņemsi gredzenu, un viņš nebūs pāvests? Nē, nē. Katrā ziņā novēlu, lai viss izdodas. Grauba ar Ēķi, protams, daudzās lietās ir pionieri, kas man ļoti patīk.

– Tev ienāca prātā doma, kas tevī ir no tā veča, kurš dzīvoja pirms daudziem gadsimtiem?
– Redz, tai filmā ir protonemīlestība (smejas). Man ļoti patika tēma – cilvēks, kurš savas neiecietības un stūrgalvības dēļ ir pazaudējis dēlu. Man pašam tagad aug dēls, un es daru visu, lai nepieļautu Ulupa kļūdas. Jo tu nevari gaidīt no bērna, lai viņš būtu tāds, kā tev vajag. Tā viņu var pilnīgi notraumēt.

– Tev arī nākas cīnīties ar sevi?
– Katrs tak grib, lai bērniņš būtu, kā pats esi iedomājies. Mana mamma sapņoja, ka būšu ārsts. Pati jaunības dienās nesaprata, ka vajag mācīties, vai bija kādi iemesli. Viņai likās, ka iešu tālāk. Labi, ka neuzspieda! Nu nedrīkst, lai cik tas grūti un smagi, no bērniem neko gaidīt. Tikai pieklājību. Izglītību. Mana māte vienmēr teica – to, kas tev būs galvā, neatņems neviens…

– Ja tev tagad būtu kaudze laika, tu brauktu uz Jaunpili?
– Katrā ziņā.

– Ko tur ziemā var darīt?
– Atceros, kad bija brīvs laiks, es diezgan daudz staigāju. Tu paspēj nosalt un tad ieej pirtī – o, tas ir vispār... Vēl es braucu pa Bikstupi, tur ir leduskritumi. Mēs laiku pa laikam ar dēlu to izmantojam. Vēl man patīk lasīt. Atceros, kad man vēl mazo nebija, pamosties, tāds auksts ārā, iekšā silts, un grāmatiņa… Jā, tā ir laime.

– Tev ir savākta lauku bibliotēka?
– Pilni grāmatplaukti. Pirms gadiem desmit stāsti par Londonas dzīvokļiem, kuros nav grāmatplauktu, likās kā fantastika, bet arī pie mums tas sākas. Protams, daudz ir elektroniski... Bet vai varam iztēloties, ka mūsu vecākiem būtu bijis dzīvoklis bez grāmatām? Tāpēc mazajiem saku – lasi vairāk, lūdzu! Lai tev galva pati veido bildes, nevis kāds rāda priekšā.

– Jūs Ādamu sūtāt īpašā skolā – angļu, franču, mūzikas…?
– Viņš iet parastā skolā, Rīgas Humanitārajā... Jā, angļu, bet tā ir tik elementāra valoda, ka, šķiet, visi jau bērnudārzā iemācās. Tas tev nav kā krieviski runāt. Protams, privātajām skolām brīnišķīgi ir tas, ka nav mājasdarbu. Gan jau mūsu mazbērni mācīsies tā, ka vairs nebūs atzīmju, jo tās iedzen baigā stresā.

– Urbj nabaga personību jau no mazām dienām.
– Esmu dzirdējis, ka somi jau atcēluši priekšmetus. Atceros, bērnībā mamma teica – mācies valodas! Es – kāpēc? Galveno, krievu, taču zināju.

– Tagad angliski esi ielauzījies?
– Man ir ļoti nabadzīga angļu valoda. Runāju, zinu vārdus, saprotu, bet neprotu lietot brīvi. Tikko bijām uz laukuma, operators norvēģis, viss notiek angliski. Viena filma beidzās, sākās nākamā – Juris Poškus filmē ar darba nosaukumu Ziemeļpols. Stāsts ir par mana vecuma cilvēku, kurš saprot, ka arī viņš nomirs. Iestājas mūžā laiks, kad pārvērtē – vēl kāds mirklītis, un tevis vairs nebūs. Tad daļa sāk spuroties un domāt, ko vēl.

– Ko vēl sagrābt?
– Ko vēl sagrābt, jā.

– Tu pazīsti tās sajūtas?
– Man ir piesātināta dzīve. Ļoti daudz strādāju, jo esmu darbaholiķis un ļoti mīlu savu profesiju. Man īsti nav laika tādām domām. Ir pat kādi ceļojumi laiku pa laikam.

– Tas stāsts droši vien ir par večiem, kuriem bērni izauguši.
– Nu, lūk, man varbūt vēl iestāsies tas laiks. Lai gan katrā vecumā savs skaistums. Tādu ne pārāk oriģinālu domu pateicu… Nezinu. Kur tā dzīve aizvedīs.

– Ir kaut kas, ko gribi, lai notiek ar tevi? Vai tu tā nedomā?
– Ja nevaru uzreiz atbildēt, tad laikam nedomāju. Viss ir tā kā brīnišķīgi. Nekādu problēmu pašlaik nav. Pieļauju, ka varbūt vajag mazāk strādāt. Bet man tagad pašas labākās lomas sāk nākt. Jo tie vīrieši pēc četrdesmit ir... Jā, tu esi spēkpilns un gudrs.

– Tā arī jūties?
– Nu, spēkpilns es riktīgi jūtos. Un tāds… savā veidā gudrs es esmu (smejas).