Māra Zālīte atzīst: čekas maisu purināšanas laikā viņa zaudējusi sirdsmieru

Mēs šajās sienās – Māras Zālītes plašajā viesu istabā ar brīnišķīgu iespēju skatienam ieskrieties – esam tikušās vairākkārt un izrunājušas daudz. Vārdi ir bijuši gan asi kā aizlauzts kaula duncis, gan silti kā zaķa pavēdere. Par Sibīrijas laiku, sarunām ar Ziedoni, skarbu neuzticēšanos, skaudību, šāviena pēdām logā, rožu mīlestību un to, kā top vārds.

Māra ir stipra un trausla vienlaikus – kā jau visi lielie, kuros verd nepieciešamība dalīties. Ar sirds domu un vārdu. Viņa vienmēr ir bijusi gatava runāt uz tautu, bet vienlaikus arī tik ļoti savu vienatnību sargājoša. Izlasījuši Piecus pirkstus, daudzi devās svētceļojumā uz mazo ciematiņu Slampi, lai atrastu to vietu un skolu, Māras pēdas un zelta ābeli sētsvidū. Arī tagad dzejniece savas vasaras pavada Tukuma pusē – saknes tur ciet. Tur ir akmens, zem kura palikt bēdu, un migla, kurā ieraudzīt mīļos.

Nenoniecināt nevienu dzīvo radību

– Kāpēc Paradīzes putni – jo bērnība laimīga?

– Tam ir vairāki slāņi. Visus neatklāšu, lai neatņemtu prieku lasītājam. Viens sakņojums ir parastā, varbūt pat prastā anekdotē. Romānā Ritas tētis prasa Laurai:
– Vai zini, ka Ādams un Ieva īstenībā nāk no Padomju Savienības? – Kā tā?
– Abi pliki, basi, uz abiem viens ābols, bet domā, ka dzīvo paradīzē…

Ironija par padomju cilvēkam ieurbto, ka PSRS ir labākā vieta zemes virsū. Savukārt putnam visu manu radošo mūžu ir bijusi dziļa, sākumā nojausta, bet līdz galam neaptverta simbola nozīme. Ne velti esmu uzrakstījusi Putnu operu. Paradīzes putni ir arī cilvēki, par kuriem romānā rakstu. Un tur ir arī īsti putni, īstas debesis, īsti sapņi, īstas putna brīvības alkas. Ir daudz nozīmju, un lasītājs to romāna gaitā pavisam labi sapratīs.

– Putns ir kā sūtnis starp debesīm un zemi? Un arī kaut kas mazliet neizprotams, dīvains?

– Savā ziņā jā. Tās ilgas lidot… Laura to prot, kā jau Piecos pirkstos redzējām. Un arī šajā darbā viņa spēj lidot. Tas ir kaut kas starp sapni un īstenību. Un putns ir mediators. Laurai šajā darbā ir desmit gadu, un viņa strādā jaundibinātajā putnu fabrikā, bērnu brigādē. Tur darīšana ar vistām. Mājās Laurai ir dārzs – varam vilkt paralēles ar paradīzes dārzu. Ir ābele – mātes koks, sapņojums…

– Zināma bezrūpība?

– Nu, cik Sibīrijas bērnam ar viņa pieredzi tādos apstākļos var būt. Bērnībā notiek arī daudz dramatiska, un tad zināms patvērums ir Pieci pirksti – ābele, arī kā dzīvības koka simbols. Es nevaru rakstīt plaknē, ir vajadzīga vertikālā dimensija, kas visu satur.

Bildīte uz vāka – pārsteigumā pilnīgi iekliedzos, kad to atradu! Tā grāmata nav rakstīta bildītei (smejas). Tā bildīte ir it kā uzņemta un atradusies šai grāmatai. Es ļoti mīlu mājputnus. Lūsēna mūziklā Neglītais pīlēns ir reabilitēti visi mājputni. Viņi nav muļķi. Zosis nav stulbas, tās izglāba Romu.

Arī gailis nav tikai tas, kurš kārpās uz mēslu kaudzes, bet ir modinātājs. Viņš ir baznīcas torņa galā, aizdzen velnus. Cik skaistas ir pīles! Nenonicināt nevienu dzīvo radību un mājputnus it īpaši – tā tēma man visu laiku vijas cauri. Kad Laurai vistas knābj un brūk virsū, viņa gan tās sauc par stulbajām aitām…

– Vista tomēr skrien pa zemi un nav mediators ar debesīm – tik vien kā laktā uzlec…

– Bet kāpēc? Cilvēks viņu tādu ir izveidojis, pakļāvis savām vajadzībām, piejaucējis. Sākumā droši vien apgrieza spārnus – kā tagad gulbjiem dara, lai viņi turētos attiecīgajā dīķī. Man vienmēr ir bijuši iebildumi, ka vista un govs ir izmantojams resurss. Jā, cilvēks to dara un darīs, pārtika vajadzīga, bet kā kompensācijai sirds dziļumos ir jābūt pateicīgam šiem dzīvniekiem. Un manas bērnības lauku apstākļos tā pateicība izpaudās. Cik ļoti gotiņu mīlēja… Bija vistiņa, kas man nāca klāt un piekļāvās.

– Vai Pērle?

– Jubilāre. Viņa savu galvu uzlika man uz pleca, un tā mēs staigājām, kamēr apnika – man vai vistai.

– Tāda mīlestība...

– Jā! Un tad tas jautājums, kas Lauru nodarbina: kas bija pirmais – vista vai ola? Vēl tagad nezinu, kaut esmu prasījusi daudziem.

Meitene, vista un Dievs

– Vai jums, rakstot romānu, bija iekšējs dialogs ar šo meiteni, kura pieaug?

– Nē, es vienkārši attēloju... Tā meitene jau manī iekšā sēž. Viņa nekur nav pazudusi. Es vienkārši ņēmu vienu citu laika nogriezni, lai parādītu padomju sistēmu. Laura iet skolā, viņu uzņem pionieros…

– Man radās sajūta, ka Laurai veidojas sava mitoloģija par to, kā uzbūvēta pasaule – caur zeltābeli, caur “gods bērzam augstībā”. Tāda sava kosmoloģija, iekšējā pasaule – tā var teikt?

– Interesanta doma. Man nebija ienācis prātā. Jā, tāda vērtību sistēma viņai veidojas. Tā savā ziņā nāk no vecākiem, vecvecākiem, no vecvecvecākiem. Man ir milzīgi gara senču rindiņa, ar ko man ir ļoti laimējies. Mēs vienlaikus četras paaudzes esam dzīvojušas. Jā, droši vien arī no lasītā. Jo es ļoti agri… Nē, piedodiet – Laura ļoti agri sāk daudz lasīt.

Līdz 7. klasei biju teicamniece. Kad sākās algebra, ģeometrija, es padevos. Mana mamma bija liela lasītāja. Viņai bija pareizā izjūta par to, kas ir laba literatūra. Reiz viņa aizbrauca uz Jelgavu pēc rudens mēteļa un atgriezās ar trim biezām grāmatām.

– Un bez mēteļa?

– Jā. Tās grāmatas bija Raiņa Uguns un nakts, Indulis un Ārija un Pumpura Lāčplēsis – milzīgas, ar zīdpapīru… Romānā ir saruna ar Dullo Kārli, kurš arī ir tāds paradīzes putns. Viņi padomju īstenībā ir tādas košas personības – arī Latvju strēlnieks, Rudens Lapu dzejnieks. Margināļi, mazliet atstumti.

Daži viņus uzskata par trakiem, bet drīzāk viņi ir brīvi. Man ļoti patika runāties ar Kārli. Laura uzdod jautājumu – kas ir laiks? Viņu interesē, kas ir bezgalība, to nevar saprast. Rakstot atcerējos, ka Brigaderes Annele tieši to pašu štuko. Varbūt man jāstrīpo nost? Tad domāju – kāpēc? Tās ir manas sajūtas. Nekas nemainās. Bērns grib zināt galveno.

– Paiet simt gadu, un meitenes grib zināt to pašu.

– Jā, meitenes grib zināt, kas ir dzīvība, nāve, laiks... Teicāt, ka Laura veido pati savu vērtību sistēmu, mitoloģiju, pasaules iekārtu. Jā, Kārlis viņu uz to pamudina, skaidri un gaiši sakot – redz, neviens jau nezina, kad laiks ir iesācies un kad tas beigsies. Un arī par to olu un vistu nav lāgā zināms. Šķiet, tev pašai būs jāpieņem lēmums.

Īstenībā šī dzīves mācība man nāk līdz šodienai – es pati pieņemu lēmumu, kas un kā ir. Neraugoties uz citu viedokļiem, paļaujos uz savu… patiesības izjūtu, varētu teikt tā.

Kādam stukačam jābūt

– Šī sava patiesības izjūta ir aktuāla, domājot par čekas maisiem.

– Baigi riebjas man tie maisi. Un arī runāt apnicis.

– Vai jūsu sirdsmieru iedragāja Jāņa Rokpeļņa atzīšanās?

– Ļoti. Īstenībā es biju šokā. Literatūrā biju tādā starppaaudzē. Pirms manis bija Rokpelnis, Bērziņš, Briedis, Līce, stipri vecāki – septiņus, desmit gadus. Pāris gadu pēc manis nāca Brūveris, Zandere, Rancāne… Ar paaudzi, kas vecāka par mani, mums bija brīnišķīga draugu kopa Mazie zaļie draudziņi. Un Rokpelnis tai piederēja.

Tai kompānijā mēs visu laiku meklējām, kurš… kādam stukačam starp mums ir jābūt. Bet, ka tas varētu būt Jānis… Nekad! Nu, toreiz viņš tāds nebija. Tikai vēlāk izrādījās. Galu galā domāju, ka mūsu kompānijā nebija neviena stukača. Ja būtu bijis, mēs visi būtu dabūjuši pa kaklu.

– Varbūt ļāva nolaist tvaiku?

– Nezinu. Negribu domāt sliktu par cilvēkiem, kas man bijuši svarīgi jaunībā, turēt viņus aizdomās. Kam tas vajadzīgs? Ja izrādīsies, nu labi – tad es šokēšos, bet vēl riebīgākas ir aizdomas.

– Tieši ar tām tagad cilvēki dzīvo…

– Aizdomas ir… it kā tu būtu kādu sliktu pārtikas produktu apēdis. Tās indē cilvēku! Aizdomas ir pretīgas. Nevajag skaitļot, kurš varētu būt bijis. Taisīs vaļā maisus… Bet arī tas neko nenozīmēs. Pilnīgi neko. Taču cilvēku ziņkāre būs apmierināta. Sāksies daudzi – varbūt pat tiesas – procesi. Grūti teikt.

– Būs cilvēki, kas jutīsies apvainoti?

– Domāju, ka esam šaurā bezizejā. No vienas puses, tos maisus atvērt lielas jēgas nav, bet neattaisīt vēl jo vairāk nedrīkst. Jo tad šis aizdomu augonis augs un augs, cits uz citu lūrēs – vai tik tu nebiji… Tad taisām vaļā un izskaidrojamies, kas un kā! Domāju, tie maisi ir atstāti tieši tāpēc, lai mēs plēstos.

– Tas ir smalks gājiens – ielaist indi?

– Ļoti smalks! Jā. Es ticu, ka Rokpelnis nevienam neko sliktu nedarīja, es par daudz labi pazīstu šo cilvēku. Kāpēc viņam vajadzēja 1985. gadā piekrist tai sadarbībai, man nav skaidrs. Jo viņš jau nav bijis tikai vienkārši ziņotājs, viņš bija aģents, un tas ir pakāpi augstāk. Atceros, kā tas bija, ka cilvēkus ņēma pie dziesmas. Ja bija kādi grēki, teica – ja tu to nedarīsi, mēs tev to…

– Savā ziņā šantažēja? Vai spieda uz vājībām, kā tika pieminēts Jānis Baltvilks ar iedzeršanu…

– Jānis Baltvilks vispār nav aizdomās turams, es to kategoriski noraidu! Es viņu pazīstu gandrīz no bērna kājas un nezinu nevienu godīgāku cilvēku.

– Bet arī viņu mēģināja tādā veidā…

– Mēģināja… Tā putra mums ir jāizstrebj, nav citas izejas. Un to vajag darīt ar zināmu saprātu. Varu jums parādīt fantastisku grāmatu, tur viss ir pateikts par šo situāciju. Astra Mille rakstījusi par Jāni Peteru, izdota 2005. gadā. Citāts – Johansona vietnieks no Maskavas teica: ja tie maisi nonāks Saeimā vai Augstākajā padomē, tas ir labi, jo viņi savā starpā plēsīsies, tie latvieši, vēl vismaz divdesmit tuvākos gadus…

– Vai savā ziņā tā ir traģēdija, ka tauta zaudē ideālus? Caur to, ka uz mīlētiem māksliniekiem, rakstniekiem sāk krist aizdomas.

– Inteliģences ievainošana – tā ir sava veida izolācija. Negribu nevienu minēt kā piemēru, tad tā atkal būs daudzināšana, bet, teiksim, tiek nosaukts ļoti pazīstams, mīlēts dzejnieks – viņš laikam ir čekists! Atbildes reakcija – tiešām? Šausmas, šausmas. Un sākas viņa noārdīšana. Bet neviens taču nav pierādījis. Laikam ir, laikam bijis. Es to cilvēku pazīstu, un, pat ja viņš ir parakstījis kādu kartīti, zinot tos laikos… Redz, tagad teiks, ka Zālīte aizstāv čekistus.

– Tas nav viennozīmīgi.

– Absolūti nav! Jo mēs nezinām, kas tie bija par apstākļiem, kāpēc viņš parakstīja. Varbūt vajadzēja braukt… pieņemsim, glābt dzīvību, ārstēties, veikt operāciju ārzemēs. Varbūt viņam teica – tev jāparakstās, ka atgriezīsies. Un viņš to izdarīja. Mēs jau nezinām! Mums jāuztraucas par to, kāpēc notiek tāda inteliģences izolēšana. Caur aizdomām – ja brauca uz ārzemēm, tātad čekisti...

– Dabūja labus dzīvokļus, tāpat vien nedeva.

– Tur nāk skaudības elements klāt. Bet, piedod, ja tu būtu tas tautai tik daudz devušais cilvēks, par kuru tagad tenko, tad arī tev būtu dzīvoklis, mašīna, viss kaut kas (smejas). Tas ir sīki. Tā ir pilnīgi cita kvalitāte, citi sasniegumi, citi talanti. Nevienu neinteresē, kā kurš kādā pagastā stučījis. Interesē slavenības, kultūras atlanti un kariatīdes, kas uz saviem pleciem iznesa tautas garīgo dzīvi. Ir svarīgi zināt un plosīt aizdomās tos, kas vēl dzīvi. Un, jo augstāk viņi ir kāpuši, jo zemāk mums viņi jānorauj. Pagaidām bez pierādījumiem. Kamēr to nebūs, es par saviem kolēģiem nevēlos domāt tādā līmenī.

– Ne par vienu? Tikai par Jāni Rokpelni?

– Nu, Rokpelnis pats atzinās. Bet par cilvēkiem, kuri tiek tā kā minēti… Mani jau arī viens otrs piemin. Esmu jau teikusi – negribu taisnoties! Man nav, par ko. Un man tas ir pazemojoši – katram, kas jautā, sākt skaidrot, ka taču nē, es nebiju, es nevarēju, es atteicos vairākkārt.

Zālītes vervēšana

– Jums arī piedāvāja sadarboties ar čeku?

– Kā tad jūs domājat?!

– Gājāt uz stūra māju?

– Nē, turpat Rakstnieku savienībā, kādā kaktiņā… Vienkārši iedzeram kafiju un tā. Mani lenca ļoti uzcītīgi. 1986. gadā piedāvāja tā riktīgi sadarboties un mēģināja izspiest parakstu – tas pats vervētājs, kurš bija arī Jāņa draugs, uzvārdā Miļevskis, ar iesauku Vedējtēvs. Nu, redz, Rakstnieku savienībā jau viss bija bišķiņ citādi – tā bija organizācija, kas tika uzraudzīta. Kā mēs teicām, kalpaks visu laiku bija virsū. Mēs pie tā bijām pieraduši un tos čekistus pazinām vaigā – ā, tas ir lielāks priekšnieks, šis bišķi mazāks, tas kurators…

– Jūs tiešām zinājāt?

– Viņi taču arī neslēpa, piedalījās sanāksmēs, valdes sēdēs. Miļevskis bija mazākais gariņš no visiem, tāds omulīgs cilvēks, droši vien joprojām. Viņš vienmēr stāstīja, kā atkal kāzas bijušas, viņš – vedējtēvs, cik jautri, tādā garā… Tā viņš panāca draudzīguma atmosfēru.

Jau vairākkārt tiku teikusi, ka nevaru sadarboties, nekādos apstākļos, jo mana ģimene ir no tā cietusi. Nujā, bet tagad čeka vairs neesot tā briesmīgā, kas nagus mauca. Viņš man saka – nu, tagad čeka sargā mūsu pilsoņu drošību un apkaro noziedzību. Atbildu, ka man vienalga, cik laba, tik un tā nesadarbošos. Viņš saka – zināt, bet ir kāda lieta, jūs varat glābt savu kolēģi. Viņš nonācis ļoti lielās briesmās, draud nepatikšanas.

Prasu, kādā veidā varu viņu glābt. Viņš – tā ir konfidenciāla informācija, jums jāparakstās, ka to neizpaudīsiet. Ka neizpaudīšu čekas informāciju – absurds! Viņš tik iejūtīgi stāstīja, ka uz mirkli man uzmācās doma – ja nu tiešām kāds labs draugs ir ziepēs?

– Nesauca vārdā?

– Nē. Bet, kad man lika parakstīties, uzreiz nostrādāja iekšējā signalizācija. Teicu, ka neko neparakstīšu – morālu apsvērumu dēļ. Šo jēdzienu lietoju vairākkārt.

Jau atkal sliktā meitene

– Jums nebija bail, ka netiksiet uz ārzemēm, jūs nepublicēs – līdzīgi kā Belševicu?

– Man jau tas bija! Es netiku uz ārzemēm…

– Stāstījāt, ka braucāt uz Kanādu vēl padomju laikos…

– Jā, bet es braucu ar pavadoni. Man bija līdzi pašai savs čekists.

– Un ārzemju latvieši ar aizdomām skatījās uz jums.

– Tur jau tas ārprāts. Vispirms tu, cilvēks, esi Sibīrijā piedzimis, visu to pārdzīvojis. Tās traumas jau nekur nepaliek, pāridarījuma sajūta. Ne man pašai, bet maniem vecākiem, vecvecākiem. Visi mani skaistie vectēvi – miruši, nošauti. Esmu sliktā meitene, jo esmu dzimusi tur.

Kad sāku strādāt Rakstnieku savienībā, Gunārs Cīrulis ieteica – Māriņ, tu neraksti, kur esi dzimusi! Es godīgi rakstīju – Krasnojarskas apgabals, Ņižņijingašas rajons. Viņš teica – raksti, ka esi beigusi Slampes astoņgadīgo skolu, un viss! Lai lieki nepiesienas. Man ļoti gribējās braukt uz ārzemēm – ne tāpēc, ka ekskursijā, bet jutu, ka vajadzīgs personības paplašinājums, redzēt, zināt.

Kādas piecas reizes jau biju noraidīta. Rakstnieku savienībā bija sludinājumu dēlis, un ik pa laikam parādījās paziņojumi, pārsvarā, ka PSRS Rakstnieku savienībā tiek veidota grupa un no Pribaltikas arī kādu vajag. Es pieteicos uz Austriju, uz ASV, jau biju gandrīz iekļauta tajā pašā grupā, kur Vilcāne, Grīnbergs, Pauls, bet pēdējā brīdī pateica, ka tomēr nē. 1980. gadā manu dzejoļu dēļ iznīcināja Karoga tirāžu – vienīgo reizi žurnāla iznākšanas vēsturē…

– Visu tirāžu?

– Jā, samala miltos, izņemot to, kas paredzēta abonentiem, kuru 1980. gadā bija diezgan daudz. Tāda oficiāla aizlieguma publicēties nav bijis, bet piecus gadus pēc tam es nevarēju izdot grāmatu. Redaktori no manis vairījās. Labāk tālāk. Tad sāku rakstīt lugas.

– Var teikt, ka Pilna Māras istabiņa un Tiesa jau iezīmēja Atmodas sākumu.

– Dzejoļu ciklu Kad svešu spārnu sašķelts gaiss tauta uzņēma ar ovācijām, līmēja pie visiem stabiem, fabrikās pie sienām.

Neesmu par to daudz stāstījusi, lai tā kā nelielītos… Es gribētu, lai kāds cits to pastāsta, bet redzu, ka neviens to nedarīs (smejas). Katram pašam savas problēmas. Lūk, man nesa ziedus, dāvināja kaudzēm cimdu, zeķu, ziedu, villaiņu, sūtīja ārkārtīgi sirsnīgas vēstules.

Tad nāca 1981. gads, kad dziesmu Tik un tā gandrīz aizliedza. Nu, ne pavisam, nolika otrajā vietā. Bet manu dzeju tolaik nedrukāja. Visā šajā trakumā nāca sienas dēļa paziņojums, ka var pieteikties grupā uz Japānu. Ko es daru? Piesakos. Man iekšā bija spītība – cik ilgi atteiks? Kā mani pratināja partijas komitejā, īpašā veterānu komisijā, kas uzdeva drausmīgus jautājumus...

Viss notika krievu valodā, starp citu, daudzi sen to aizmirsuši. Ceļš uz Japānu bija jāmaksā pašam, tas bija ārkārtīgi dārgi – mana gada alga Rakstnieku savienības sekretārītes amatā. Domāju, lai tur kas, es braukšu! Aizņēmos, datums tuvojas, bet atbildes nav. Trīs dienas pirms brauciena paziņo, ka varu braukt. Brīnījos, kā mani palaida. Varētu domāt, no vienas puses – labi, no otras, – aizdomīgi. Apzināti palaiž cilvēku, lai pēc tam varētu jautāt – bet kā viņu laida? Tas nevar būt tīri. Mēs par daudz zemu novērtējām šos gājienus.

– Viņi būtībā paraka bedri, pirms cilvēks bija uznests mīlestības vai slavas virsotnē?

– Es jau biju... To sarunu ar Miļevska kungu izmantoju Lāčplēsī. No sākuma Kangaru pa vecai modei spīdzina, bet tad nāk Līkcepure ar tekstu – izbeidziet, muļļas! Viņš dzen prom vecā tipa čekistus. Salašņas sīkie, nagus maukt mākat un okšķerēt tikai, nav vairs tie laiki, nav vairs tie laiki! Pazūdiet visi! Viņam ir cita pieeja – paklausies, Kangar, kā gan tas nākas, vienmēr ir Lāčplēsis labāks par tevi… Vienmēr viņu vairāk mīl, vienmēr viņu vairāk atzīst. Bet patiesībā jau tu esi par viņu gan drosmīgāks, gan labāks. Un to lāci arī – tu jau viņu būtu pats pārplēsis, tikai Lāčplēsis tev vienmēr pamanās priekšā. Nu, tā bija jauna metode – strādāt uz cilvēka…

– …vājībām?

– Arī. Jāsaka paldies čekistam, kurš man deva impulsu uzrakstīt šo epizodi.

– Tā, protams, tāda spekulēšana, bet varbūt, ka Rokpelni ar to paņēma?

– Nezinu, ar ko Rokpelni paņēma. Un es negribu spekulēt.

– Ka bija par viņu mīlētāki, atzītāki autori…

– Nē. Nē. Jānis nekad nav bijis tik skaudīgs. Es vairāk ticu tam, ko viņš netieši ir izteicis – ka gribējis papētīt čeku no iekšpuses. Kas, protams, ir naivi. Tādā gadījumā viņš ir bijis pārāk augstās domās par sevi un par zemu novērtējis čeku. Pieņemu, ka tā varēja būt. Jaunībā, pirms pievērsās kristietībai, viņš bija diezgan cinisks… Arī pret varu, padomju režīmu. Viņš nekādā ziņā nebija piekritējs.

– Rokpelnis sarakstīja grāmatu par Knutu Skujenieku Smagi urbjas tinte, kur viena no spēcīgākajām epizodēm ir Ventspils viesnīca, kur, šķiet, viņu apcietina. Tā rakstīta pirms gadiem desmit, kad Jānis Rokpelnis, kā pats saka, dzīvojis ar tādu smagu sirdi…

– Tas pierāda, ka Jānis… Nu, viņš ir bijis falšs aģents. Tas, ka viņš analizējis intelektuāli kaut ko – varbūt. Jo viņam patika pļāpāt. Karogā bieži vien vajadzēja teikt – Jāni, beidz runāt! Kad viņš sāka klāstīt savas ļoti interesantās teorijas par filozofiju, kristietību, redakcijā neviens nestrādāja, bet klausījās. Domāju, ka viņš nevienam nav neko nodarījis. Bet, šā vai tā, forši jau nav, jo mums jaunībā nebija lielāka grēka par to – būt stukačam.

Varēja kādu nomušīt, tas arī nebūtu nekas, nozagt vai banku aplaupīt. Jo stučīšana ir morāls noziegums. Šausmīgi smags, nodevība pret īsto Latviju, kas mūsu paaudzei bija tik svarīga… Dažkārt domā, ka 70., 80. gadu jaunā paaudze bija kādi padomju cilvēki. Vismaz rakstnieku, radošajās, inteliģences aprindās noteikti nē. Mēs bijām gudri!

Mana paaudze – laikmeta upuri

– Domāju, par to tautai ir vislielākā sāpe un aplauziens, jo dzejā, izrādēs, gleznās starp rindām lasīja brīvības ideju.

– Kāds tur aplauziens? Par ko? Par to, ka čeka kādam ir izkārtojusi, tā teikt, aizdomās turamas personas statusu? Labi, tagad saukšu vārdā – Jānis Peters. Pieņemu, ka viņam varētu būt tā kartīte. Jo kā viņš strādāja – viss Atmodas sagatavošanas periods, bezbailīgi tikās ar augstākā līmeņa cilvēkiem gan šeit, gan Maskavā.

Kopā ar nedaudziem sagatavoja 1988. gada kongresu, kas bija pirmais visā Latvijā dzirdamais kliedziens pēc neatkarīgas valsts. Labi zinu, kā tas tika gatavots, – gadus trīs vai pat četrus. Par to, ka Jāni tajā laikā kāds neizsekoja, nezināja, ko viņš dara, diezgan stipri jāšaubās. Domāju, viņš bija zem ļoti spēcīgas uzraudzības. Un var jau būt, ka viņam tur ir tā kartīte. Bet saki, mīļā tauta, kas tev ir svarīgāk – vai tas, ko viņš ir devis ar savu Dzirnakmeni, savu ārkārtīgi nacionālo dzeju, ar visu savu darbību, Rakstnieku savienības vadīšanu, kongresa sagatavošanu, galu galā ar visām tām dziesmām, ko mēs dziedam un dziedāsim mūžīgi – gan par Čaka pulksteņķēdi, gan Kurzemi, gan Manai dzimtenei, visu sadarbību ar Raimondu Paulu, kas īpaši uz vidusšķiru atstāja ļoti lielu iespaidu.

Vai tad… es tiešām nezinu. Var jau būt, ka viņam nav nekādas kartītes, un tad vēl jo vairāk ir pretīgi būt tajās aizdomās. Būt par pirmo vēstnieku Krievijā – vai kāds vispār apjēdz, ko tas nozīmē?

– Atmodas kaldināšana zināmā mērā bija caur kompromisiem. Tā tikai beidzās ar dziesmotu revolūciju. Bija līdzekļi, kas tajā brīdī varbūt daudziem nešķita pareizi un kurus arī tagad negrib atcerēties, saukt vārdā…

– Kādā ziņā?

– Kaut vai tādā, ka tie, kas balsoja par neatkarības deklarāciju, bija komunisti.

– Kādi viņi komunisti? Tikai šilte! Tautas frontes cilvēki. Īstie komunisti bija Interfronte. Tobrīd tas bija vienīgais ceļš, kā tajā vēsturiskajā situācijā iegūt neatkarību. Augstākā padome bija tāda kā visa sabiedrība – kā no lielā lauka noņem paraugus skābuma novērtējumam. Visa sabiedrība bija kompromisos līdz ausīm. Nevajag saviem cilvēkiem pirms laika piekārt birkas, jo tas ir šausmīgi aizvainojoši.

Nu labi, ticiet, kam gribat. Domāju tā – šī ir manas paaudzes problēma. Mēs esam laikmeta upuri. Vairākkārt esam dabūjuši uz tās liktens laktas sēdēt, un mums ir ar to veseri gāzts. Tā ir izsūtīšana, aizliegumi. Tagad viss apgriežas pretēji, un atkal mēs esam aizdomās turamie. Un tagad nāk tas svētais brīdis, kad tauta var pārvērsties par pūli un gāzt savus iepriekšējos elkus.

– Nolinčot?

– Nu nē, ko tur... Domāju, visi būs ļoti vīlušies, kad tos maisus atvērs. Bet katrā ziņā tas ir jādara. Vēl daudz tiks malts, un pa tukšo. Pa to laiku mēs varētu runāt, kā sakārtot savu valsti.

– Kādu jūs gribētu piedzīvot simtgades gadu?

– Es laikam iešu savu ceļu. Norobežošos, cik spēšu, no visiem ņerkstētājiem, kas saka – ak, cik tur naudas iztērēts! Es iekšēji svinēšu. Jo es to gribu. Varbūt tas nāk no ģimenes. Mani vecietēvi ir cīnījušies, pēc tam represēti. Rakstot savus darbus, kaut par Meierovicu, esmu izpētījusi, kā valsts tapa, esmu sapratusi, cik ārprātīgi lieli upuri ir nesti, cik cildeni bija nodomi un cik cēli centieni.

Cik daudz mīlestības, garīgas enerģijas tika veltīts, lai valsti radītu. Mēs aizmirstam, ka latviešu kultūra pastāvēja pirms valsts – Emīls Dārziņš, Rainis, Aspazija, nerunājot par pirmās Atmodas darbiniekiem. Mums jau bija attīstīta muzikālā dzīve, glezniecība. Meierovics veda gleznu albumu sešos eksemplāros, ko pēdējā brīdī viņam sataisīja kā reprezentācijas priekšmetu, lai pasniegtu lielajiem dūžiem, no kuriem bija atkarīgi lēmumi par Latvijas neatkarību.

Šodien nenovērtēt šo valsti, man šķiet, ir zaimot piemiņu. Zaimot to karavīru, visu jauno puikiņu, to tūkstošu strēlnieku, kas krita kaujās par Latvijas brīvību, piemiņu. Man uzreiz tādas mātes jūtas ceļas no dziļumiem, domāju – kādas šausmas, kā viņi bija ekipēti, cik vāji. Man ir viena fotogrāfija, pilnīgi sirdi plosoša, kā piecpadsmitgadīgs puišelis ar plinti un basām kājām iet strēlniekos. Tas viss ir bijis, tikai daudzi to ir aizmirsuši. Emocionāli. Līdz ar to viņi nav iesaistīti un nesaprot, kāpēc jāsvin simtgade.

Jā, no valsts varētu daudz ko vēlēties. Nav tā mums nekāda ideālā. Bet parādiet tad vienu ideālu valsti! Ja kāds domā, ka tā ir Anglija, kur brauc lasīt tos puķkāpostus, tad arī maldās – tur tāpat ir visādas problēmas. Bet mums ir sava valsts. Mēs to zaudējām, tomēr spējām saglabāt – pateicoties tam, ka mums bija neatkarības laika periods – valsts ideju un tēlu. Mēs spējām valsti atjaunot, un tagad mums tā ir. Ņurdēt – kāpēc jāsvin… Nu nesvini, ja negribi! Bet neliec sprunguļus ceļā tiem, kuri grib svinēt. Kuri priecājas par savu valsti. Kuri mīl un grib, lai tā tiešām kļūtu tāda, par kādu ir sapņots.