Galīgi nepiemērots laulībai. Stāsts par izcilo Oļģertu Kroderu, kura jau 6 gadus nav mūsu vidū

Oļģerts Kroders savulaik sprieda, ka teātris – tā ir jocīga kompānija, jo neviens normāls cilvēks par aktieri nestrādā. Viņaprāt, ģeniāls aktieris ir tāds, kurš ar vienu kāju ir šeit, bet ar otru ārprātā. Atklāti sakot, arī pats režisors nebija īsti riktīgs. Viņš dzīvi uztvēra kā izrādi, kur nekas nav īsts, kur viss ir spēle. Kad nomiris kāds cilvēks, viņam šķitis, ka nelaiķis tūlīt piecelsies un paklanīsies. Iedzimtās spēles izjūtas dēļ viņš puiciski muļķojās līdz pat dzīves galam, jo bija pārliecināts, ka nav nekā briesmīgāka par vecu vīru, kas sevi uzskata par pravieti.
Lai gan Kroders bija liels grāmatu tārps, tomēr viņam nepatika gudras un sarežģītas runas, viņš tiecās pēc vienkāršības. Kā režisors viņš vienmēr bija demokrātisks un uzturēja draudzīgas attiecības ar kritiķiem. Viņš nejauca profesionālo darbību ar cilvēciskumu. Kroders ārkārtīgi labi un ātri prata atšifrēt aktierus – kādi viņi ir un par kādiem izliekas. Kolēģi apgalvo, ka Kroders bijis īsts džentlmenis un godavīrs. Būdams viens no tolerantākajiem režisoriem Latvijā, viņš tajā pašā laikā bija ļoti spītīgs – nekad nedarīja to, ko kāds centās uzspiest ar varu. Viņš uzskatīja, ka teātrī nav vietas garīgajai un emocionālajai vardarbībai – šajā ziņā režisors bija ļoti vecmodīgs. Kad Kroderam jautāja, kāda ir spilgtākā viņa rakstura īpašība, viņš atbildēja – vieglprātība.

Mākslas pote

Oļģerts Kroders piedzima Rīgā 1921. gada 9. augustā aktrises Hertas Frišveltas un teātra kritiķa un tulkotāja Roberta Krodera ģimenē. Bērnībā vecāki mazo Oļģertu veduši teju uz visiem mākslas pasākumiem – viņam jau kopš mazām dienām tikusi iepotēta vajadzība pēc mākslas. Vēlāk jau pats labprāt gājis uz teātriem, izstādēm un koncertiem. Bērnībā viņam vislielāko prieku sagādājis cirks – Oļģerts visus redzētos klaunu stiķus centies atkārtot mājās. Jāatzīst, ka mājinieki par puikas priekšnesumiem nav bijuši lielā sajūsmā, jo viņš bieži pamanījies sadauzīt traukus, piegružot istabas un vēl iekaustīt jaunāko brāli Gunāru, kas izpildījis otrā klauna lomu. No konflikta visus izglābusi vecmāmiņa Emīlija, kura septiņus gadus vecajam Oļģertam uzdāvinājusi pašas darinātu nelielu, uz galda uzliekama skatuvīti ar visām dekorācijām un no papes izgrieztām pazīstamu pasaku figūrām. Šī dāvana Oļģertam bija liktenīga – beidzot viņam bija savs teātris. Vēlāk Kroders atcerējās: “Kopš tā laika teātris visdažādākās izpausmes formās bijis un palicis man neapstrīdami pirmajā vietā, aizēnodams pat mīlestību un visvisādus vaļaspriekus. Jo ar teātri, lai arī sākumā tā bija tikai papes kaste, es iemantoju pats savu pasauli – pasauli, kas piederēja vienīgi man, ko es varēju veidot un attīstīt pats pēc sava prāta, kur vajadzības gadījumā varēju paslēpties no realitātes, kur varēju šo realitāti pārveidot un, kā man pašam likās, uzlabot, darīt to pilnskanīgāku un interesantāku.”

Režisors nekad nav slēpis savu pastiprināto interesi par pretējo dzimumu. Savu agrīno pieredzi viņš ar humoru aprakstīja grāmatā Mēģinu būt atklāts: “Pubertāte ikvienam zeņķim var sākties jebkurā vietā un laikā, bet manī visas sajūtas un pārdzīvojumi, kurus tā modina, uzbangoja tieši Jūrmalā un tieši vasaras karstumā. Turpat arī jaunā jutoņa pirmoreiz izpaudās aktīvā rīcībā. Kādā siltā pēcpusdienā mūsu mājkalpotāja, glīta un visai apaļīga jaunkundze, bija sadomājusi mazgāties. Kad, pavisam izģērbusies, viņa jau plunčājās pie bļodas ar siltu ūdeni, istabā nejauši ienācu es un, brīdi bez elpas palicis, tad atguvies un pirmatnējas kaisles pārņemts, klupu pārsteigtajam meitietim virsū, ar abām rokām viņas kuplajās krūtīs ieķerdamies. Uz karstām pēdām sekoja nelabs bļāviens, apgāzās bļoda ar visu ūdeni, un durvīs parādījās mana māte. Bet es joprojām turēju upuri savos žņaugos. Ne jau uzreiz māte aptvēra, kas īsti te notiek. Mana izrīcība bija pārāk negaidīta – kā nekā bērnam tikai pēc nepilna mēneša sāksies divpadsmitais mūža gads. Beigu beigās, saprotams, tiku tomēr atrauts no manas iekāres objekta un ar kaunu izraidīts no telpas. Te nu saprātīgi vecāki būtu sākuši ilgstošu seksuālās audzināšanas tūri, bet māti notikušais droši vien bija pārāk apmulsinājis, un viņa neteica neko. Ne man pašam, ne tēvam.”

Teātris un sievietes

Kā var noprast no paša režisora izteikumiem, viņš jau tīņu gados praktizējis aktīvu seksuālu dzīvi – pirmā pieredze bijusi 14 gadu vecumā. Attiecības viņam bijušas gan ar tikumīgām mātesmeitām, gan ar mazāk tikumīgām priekameitām. “Toreiz sameklēt sev sirdsdāmu uz kādu stundiņu nepavisam nenācās grūti,” skaidroja Kroders. “Tāpat kā Marijas ielas žīdu bodītēs bodes zeļļi rāva iekšā lauciniekus, zināmos Rīgas rajonos visdažādākā izskata un kvalitātes māsiņas piedāvāja sevi pašas. Mulsinošais aicinājums “Iesim, puisīt!” atskanēja ik uz katra ielas stūra. Arī cenas bija visumā mērenas – no diviem līdz pieciem latiem. Pašas dārgākās dāmas cierēja pa Kalēju ielu, lētākās varēja atrast Eksportostā, tā pa vidam – Parka ielā un Esplanādes ēnainākajās pakaktēs.”

Tomēr jāuzsver, ka sievietes Oļģerta Krodera dzīvē vienmēr bija otrajā, nevis pirmajā vietā. Pats galvenais viņam bija teātris – arī pusaudžu gados. Tā nopietnāk viņš teātri sāka spēlēt, kad mācījās Rīgas 2. ģimnāzijā, – uz skatuves, kurai bija īsts priekškars, turklāt īstiem skatītājiem, kas piepildīja visu lielo skolas zāli. Kopā ar skolasbiedriem viņš iestudēja nopietnas vairākcēlienu lugas un ģērbās no teātriem patapinātos kostīmos. Jo vecāks viņš kļuva, jo biežāk skrēja skatīties izrādes Rīgas teātros. Tolaik krāšņākie iestudējumi bija Dailes teātrī, kur visam spožumu un daudzkrāsainību piešķīra Smiļģa nevaldāmā fantāzija. Tā pakļāva sev visu, vienlaikus visu apvienojot un ietverot īpašā atmosfērā.

Pabeidzis Rīgas 2. ģimnāziju, Oļģerts iestājās Latvijas Universitātē vēsturniekos. Bija 1940. gads, Latviju vardarbīgi pievienoja Padomju Savienībai. Kā vēlāk atzina Kroders, toreiz lielā mērā bijis vienalga, studēt vai nestudēt, jo marksistiskās zināšanas viņu nepavisam nav vilinājušas. Viņš iestājies augstskolā tikai tāpēc, ka neviena teātra skola tobrīd nav darbojusies, bet veselu gadu neko nedarīt nav gribējies. “Trūka pārliecības, ka mācībām ir kāda jēga. Gan uzmācīgās visu priekšmetu ideoloģizācijas dēļ, gan tāpēc, ka maz kāds šaubījās par kara tuvošanos arī Latvijas robežām. Kāda nozīme studēšanai, ja nezini, vai vispār paliksi dzīvs?”

Bads un sals izsūtījumā

1941. gada 14. jūnijā visu Kroderu ģimeni – tēvu, māti, Oļģertu un brāli Gunāru – aizsūtīja uz Sibīriju. Tēvu atšķīra no ģimenes un nosūtīja uz citu lēģeri. Oļģertam tobrīd jau bija 19 gadu, un viņam prasīja, ar ko viņš paliks – ar tēvu vai māti. Jaunietis nospriedis, ka tēvam būs vieglāk izdzīvot vienam, savukārt viņš varētu būt palīgs mammai, tāpēc palicis ar māti un 14 gadu veco brāli Gunāru.

Sākumā viņi nokļuvuši Krasnojarskas apgabala Kanskas rajona kolhozā, vēlāk aizsūtīti aiz Polārā loka. Savā grāmatā Kroders raksta, ka vienubrīd nav izturējusi psihe un viņš pakāpeniski zaudējis īstenības izjūtu – pārcēlies citā esībā un lielākoties dzīvojis savās iedomās. Apkārtējie viņu uzskatījuši par plānprātiņu. “Vienīgi izsalkums mani vēl saistīja ar realitāti, viss pārējais bija pilnīgi vienaldzīgs, diemžēl arī paša izskats, tīrība un tas, ko citi par mani domā. Mēnešiem ilgi man mugurā bija viens un tas pats krekls, bārdu sen jau vairs nedzinu, mazgājos reti un minimāli, īsi sakot – nebiju vairs par pilnu ņemams. Droši vien galu galā es būtu aizceļojis uz viņu sauli vēl pirms pavasara, ja mani nepamanītu kāda krievu meitene. Reizi pa reizei viņa iedeva man kādu gabalu maizes vai putras bļodu – tā bija nesavtīga līdzcietība, ko stiprināja vispārējā pareizticīgo mīlestība pret plānprātiņiem un vientiešiem.”

Bads un krasā klimata maiņa pamatīgi pārvērtusi cilvēkus – gan fiziski, gan garīgi. “Uz ilgu laiku sievietēm apstājās menstruācijas, vīrieši kļuva impotenti. Visuvarenais dzīvības instinkts nomāca pārējos. Ja gadījās kas ēdams, mēs zagām, rāvām to cits citam vai no mutes laukā – bērni vecākiem, mātes bērniem, draugs draugam, brālis brālim... Mēs trīs – māte un abi brāļi – kā šai situācijā nabagākie bijām arī paši nožēlojamākie. Viendien mums iznāca runāšana, ka trijatā līdz pavasarim neizvilksim, par dzīvību vieglāk cīnīties katram atsevišķi.”
Kroders vēlāk secināja, ka Sibīrijas pirmajos gados izdzīvot viņam palīdzējis melnais humors. “Tur bija tāda Pievolgas vāciešu grupiņa, un viņi bija tik vārgi, ka par viņiem nolēma – tie tāpat nosprāgs badā, nav vērts pat barot. Un mūs visus salika kopā vienā barakā, lai mēs darām, ko mēs gribam. Viens vācietis tur bija, kuram bija cinga, un tas vispār varēja tikai četrrāpus kustēties. Un, goda vārds, es neesmu nekad tik daudz smējies kā mēnesi, kad dzīvoju tajā barakā.” Režisors sprieda, ka savā ziņā Ziemeļiem ir parādā pateicību, jo tur ieguva gan drausmīgu, gan ļoti vērtīgu dzīves pieredzi. Viņam bija iespēja redzēt cilvēkus visekstremālākajās situācijās, kādas normālā dzīvē nav iespējamas.

Kad vēlāk dzīves apstākļi kļuvuši ievērojami labāki, Kroders kolhozā kļuvis par rēķinvedi, turklāt sācis pievērsties skatuves mākslai. “Pa drusciņai savācu turpat uz vietas visu iespējamo literatūru, no Maskavas izdevās izrakstīt teātra žurnālu un dažu labu grāmatu, sastādīju tādu kā mācību plānu un varēju atklāt pats savu universitāti – bez profesūras un ar vienu pašu studentu. Pēc aptuveni desmit gadiem, kad beidzot varēju doties uz māju pusi, skatuves mākslas teorētisko daļu un vēl šādas tādas gudrības biju samācījies diezgan pamatīgi, taču, kad pirmo reizi sastapos darbā ar profesionāliem aktieriem, jutos pagalam nevarīgs.”

1956. gada ziemas nogalē beidzot pienāca ilgi gaidītā brīvestības stunda – izsūtītajiem izsniedza pases un ieskaitīja pilntiesīgu pilsoņu kārtā. Pēc piecpadsmit Sibīrijā pavadītiem gadiem Oļģerts atgriezās Latvijā. Arī brālis Gunārs taisījies uz dzimteni, bet atlicis to uz vēlāku laiku – viņa sieva bijusi skolas direktore un nav varējusi uzreiz atbrīvoties, turklāt tūlītēju aizbraukšanu sarežģījuši divi bērni. Brālis Gunārs tā arī palicis aiz Polārā loka Noriļskā un ik pārgadus braucis uz Latviju pavadīt atvaļinājumu. Oļģerta māte jau bija mirusi 1943. gadā, bet tēvs devies aizsaulē drīz vien pēc tam, kad pēc izsūtījuma atgriezies Latvijā.

Kad viss atkārtojas

Pēc atgriešanās no Sibīrijas Oļģerts pāris gadu praktizējās Dailes teātrī pie Eduarda Smiļģa, asistējot viņam vairākos inscenējumos. 1958. gada beigās Kultūras ministrija komandēja Kroderu uz režisoru semināru Maskavā, bet pēc tam norīkoja darbā Liepājas teātrī. 1963. gada rudenī Kroders atkal devās uz Maskavu, lai mācītos Augstākajos režisoru kursos, bet pēc tam desmit gadus nostrādāja Valmieras teātrī. Vēlāk šo laiku Valmierā pats režisors vērtēja kā pašu interesantāko viņa radošās dzīves posmu. 1974. gadā Kroders kļuva par Liepājas teātra galveno režisoru, 1990. gadā – par Nacionālā teātra māksliniecisko vadītāju. Viņš iestudēja izrādes arī Rīgas Krievu drāmas teātrī un Jaunajā Rīgas teātrī.  

Oļģerta Krodera radošajā darbā bija pamanāms kāds paradokss – dzīvē viņš bija humora un ironijas pilns, taču nelabprāt uzveda komēdijas. To viņš pats izskaidroja šādi: “Man par daudz humora dzīvē, tāpēc komēdijas nesanāk.” Viņš bija iecienījis dramaturģijas klasiku, it sevišķi Šekspīru un, protams, Hamletu. Interesanti, ka Hamletu viņš bija iestudējis pat četras reizes – vispirms Valmieras teātrī, tad Liepājā, pēc tam Nacionālajā un vēlreiz Valmierā. Viņš nemaz neslēpa, ka Hamletu būtu gatavs iestudēt nepārtraukti – vēl un vēl. Kroders norādīja, ka Hamlets, tāpat kā visas ģeniālas lugas, attīstās līdz ar laiku. Paiet kāds periods, un parādās kaut kas jauns. Luga ir tik neizsmeļama, ka stimulē tieši to darīt – smelt un smelt.

Pret jaunas formas meklējumiem teātrī viņš izturējās ar sapratni un ironiju. Kā jau vecmeistaram pieklājas, viņš atzina, ka viss jaunais ir agrāk redzēts un piedzīvots, viss attīstās pa spirāli. “Šodienas novatorisms ir tas, kas jau redzēts pirms gadiem piecdesmit. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Viss atkārtojas.” 

Galīgi nepiemērots laulībai

Režisors bija precējies pavisam trīs reizes. 1959. gadā aizbraucis strādāt uz Liepāju, viņš tur satika un apprecēja jaunu meiteni Silviju, kura vēlējās kļūt par aktrisi. Abi nodzīvoja kopā tikai gadu. Silvija saslima ar tuberkulozi un nomira. Otro reizi laulības ostā režisors iestūrēja ar teātra un kino kritiķi Maiju Augstkalni, ar kuru kopdzīve tomēr neizdevās. Kad abi sareģistrējās, Kroders devās uz režisoru kursiem Maskavā, bet, kad atgriezās Latvijā, abi izšķīrās. Sanāca tā, ka kopā viņi nemaz nedzīvoja.

Trešais piegājiens, ja tā var izteikties, Kroderam bija veiksmīgāks. Viņš apprecējās ar Liepājas teātra trupas vadītāju Ritu, un šī laulība ilga piecpadsmit gadus. Tomēr arī šoreiz viņš nejutās laimīgs. Dzīvoklī bijušas trīs istabas, un vienā no tām režisors savus grāmatu plauktus salicis tā, ka pie viņa bijis ļoti grūti tikt klāt. Pašā kaktiņā bijis klubkrēsls, tur neviens viņu nav traucējis. Kroders atzina, ka ne jau sievā bijusi vaina, bet viņā pašā. Viņš esot galīgi nederīgs ģimenes dzīvei, turklāt nekad nav pretendējis uz izcila vīra titulu. Trešajā laulībā viņš stiepis gumiju, jo nav vēlējies piedzīvot skandālu. Kad beidzot saņēmis dūšu un nolēmis šķirties, no skandāla izvairīties tomēr nav izdevies.

Šajās trīs laulībās režisoram bērnu nebija. Kādā intervijā Kroders gan  pieļāva, ka teorētiski viņam, iespējams, varētu būt kāds pēcnācējs, bet viņš par to nav informēts, tāpēc, visticamāk, tāda tomēr nav.   

Kroders neslēpa, ka viņa raksturam ģimene nav īsti piemērota. Teātris prasa ļoti daudz laika, bet ģimene ir pienākums, kuru nav laika pildīt. Viņš ironizēja, ka kopdzīvē nevar pat “brīvi nopirsties, jo jādomā, vai tas ir labi vai slikti”. Ar sev raksturīgo ironiju Kroders atzina, ka nekādas jēgas no viņa ģimenes dzīvē nav bijis – mīlestība viņam ātri uznāk un pārāk ilgi neturas. Viņš var iemīlēties minūtes laikā, bet ātrās mīlestības ātri vien beidzas. Visas laulības bijušas viņa vieglprātības sekas, no kurām sievietes cietušas daudz vairāk nekā viņš pats. Tomēr ne ar vienu bijušo sievu vai brūti viņam nav bijušas sliktas attiecības, jo viņš nav mācējis naidoties.  

Nevar nepieminēt, ka pirmā neoficiālā laulība Kroderam bija jau Sibīrijā, kur viņš septiņus gadus nodzīvoja ar izsūtīto no Ventspils. Abiem bija savstarpējas simpātijas, taču līdz mīlestībai šīs attiecības tomēr nesniedzās. Vēlāk Kroders stāstīja:  “Tur vienam pašam dzīvot ir ārkārtīgi grūti, tāpēc lielākoties visi vīrieši atrada kādu sievieti un sievietes – vīrieti. Godīgi sakot, tas bāzējās uz praktiskiem apsvērumiem, jo divatā vienmēr ir vieglāk. Vienam pašam Ziemeļos tiešām ir nedaudz par traku.”

Nav šaubu, Sibīrijā piedzīvotais atstāja ļoti dziļas pēdas režisora dvēselē un ietekmēja arī viņa turpmāko radošo darbību. Jau būdams atzīts, novērtēts un slavēts, režisors neslēpa: “Visas manas izrādes ir par vienu un to pašu. No sevis jau nekur aiziet nevar. Mani ļoti nodarbina varmācība. Tās arī ir sekas no bijušās dzīves. Visa tā izsūtīšana bija viena liela varmācība. Tā nav tikai tajā nozīmē, ka sit un žņaudz. Visbriesmīgākā ir garīga varmācība. Tāpēc arī gandrīz ikvienā savā izrādē par to runāju.”

Citā apziņas stāvoklī

Kroderam bija kāda īpatnība, kuru viņš nemaz neslēpa, proti, viņš stāstīja, ka dzīvo pavisam citā apziņas stāvoklī. Tas izpaudās tā, ka viņš bieži vien savā dzīvē notiekošo vēroja no malas, gluži kā attālināts skatītājs. Bijušas reizes, kad pat seksa laikā viņš sevi vērojis no malas un vēl nodomājis, cik gan stulbi izskatās. Šādam apziņas stāvoklim, kā izrādās, bija virkne priekšrocību. Piemēram, Kroderam nebija nekā traģiska, ko nožēlot, jo dzīvē viņš jutās kā teātra izrādē. Interesanti, ka pēdējo reizi dzīvē viņš bija raudājis astoņu gadu vecumā, toties, lasot grāmatas, skatoties filmas un klausoties mūziku, raudājis, cik tik uziet. Pret notiekošo filmās, izrādēs un grāmatu lappusēs viņš izturējies daudz nopietnāk nekā pret reāliem notikumiem. Kā stāsta cilvēki, kas režisoru pazina, Kroderam bijis iedzimts dzīvesprieks. Viņš pats formulēja, ka bioloģiski ir absolūts optimists, bet teorētiski – absolūts pesimists. Viņa dzīvē notikušas dažādas katastrofas, bet bioloģiskais optimisms nav ļāvis to visu ņemt par pilnu.

Savas dzīves 19 gadus Kroders bija nodzīvojis Latvijas pirmajā brīvvalstī, un viņam, protams, bija iespējas salīdzināt abas iekārtas un izdarīt secinājumus. Intervijā viņš nemaz neslēpa savu vilšanos par Latvijas politisko šļuru, kas nepavisam neveicina valsts attīstību. Viņš sprieda, ka ideāla valsts iekārta būtu neierobežota monarhija, bet ar vienu noteikumu – jābūt labam monarham. Viņaprāt, valsts vadītāju vajadzētu ievēlēt vispārīgās vēlēšanās un dot viņam brīvu vaļu.

Vērtējot notiekošo pasaules kultūrā, viņš secināja, ka tur notiek nevis attīstība, bet degradācija. “Piemēram, renesanses laikā cits pēc cita tika radīti ģeniāli darbi, bet tagad jau pat ģēniju nav – esam deģenerējušies! Pēdējos gados nekas ģeniāls jau nav radies ne glezniecībā, ne literatūrā, ne mūzikā... Mūsu periods sākās ar grieķu kultūru un beidzās 19. gadsimtā, 20. gadsimta sākumā.” Viņš sprieda, ka pasaules vispārējā attīstība ir skumja. Tehnika iet uz priekšu, bet cilvēks – atpakaļ. “Tas, ko sauc par moderno mākslu, ir mēģinājums no miroņa kaut ko izspiest. Eiropa savu ir izdzīvojusi, tai atliek vien skaisti pacelt cepuri un ar godu aiziet.”

Kad jāmirst nost

Savas dzīves pēdējos 10 gadus Kroders aizvadīja Valmierā, strādājot par režisoru šīs pilsētas teātrī. Rīgas dzīvokli viņš atvēlēja scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim, bet savu milzīgo bibliotēku par vienu latu pārdeva Valmieras teātrim. Viņš dzīvoja nelielā istabiņā teātrī, kurai kaimiņos bija aktieru grimētavas. No mēģinājumu zāles līdz viņa dzīvestelpai varēja nokļūt dažās minūtēs. Žurnālistiem režisors atklāja, ka Rīga viņam apriebusies ar tās bardaku, bet Valmierā nodrošinātas mierīgas vecumdienas.  

Kroders bija izteikts naktsputns – gulēt devās tikai rīta pusē un cēlās ap četriem pēcpusdienā. Naktīs viņš parasti lasīja, rakstīja un skatījās filmas. Tāds viņš bija jau bērnībā, kad mamma vakaros nevarēja dēlu dabūt gultā iekšā, bet no rītiem – dabūt no tās ārā.

Pašā dzīves nogalē Kroders smēja, ka jau ir par vecu, lai aizietu no Valmieras teātra. Viņš varot aiziet tikai uz viņpasauli – vairāk viņam neesot kur iet. Režisors norādīja, ka bail no nāves ir vecumā no 20 līdz 60 gadiem. Jo fiziski nevarīgāks, jo mazāk bail. “Skaidrības labad gan jāsaka, ka nekad neesmu bijis pesimistisks dzīves noliedzējs, nekad neesmu gribējis aiziet no šīs dzīves pavisam, neesmu gribējis mirt. Gluži otrādi – es labprāt būtu dzimis kaut vai paleolīta laikmetā un nemaz nebūtu sašutis, ja nāktos dzīvot līdz pasaules galam. Nāves neizbēgamību vienmēr esmu uzskatījis par īpašu cūcību no augstāko spēku puses. Ja jau šī neizbēgamība tiešām ir tik nenovēršama, tad pavisam bezatbildīgi un cietsirdīgi ir radīt būtnes, kas sevi un savu galu apzinās.”

Ar gadiem režisoram uzradās dažādas veselības problēmas. Kad kļuva pavisam slikti, viņš ar melno humoru atzina, ka laikam jāmirst nost, ko tur vairs... Teātra vecmeistars Oļģerts Kroders devās mūžībā 2012. gada 10. oktobrī. Šai saulē viņš bija nodzīvojis 91 gadu.