Gunta Virkava jau otro gadu neiet uz Nacionālo teātri: "Es ļoti skumstu pēc savas skatuves"

Kādreiz Guntas tēvs, slavenais cirka žonglieris Alfons Virkavs, vēlējās, lai meita kļūtu par gaisa vingrotāju, bet ekvilibristiskus, bīstamus trikus viņai ir nācies veikt dzīvē. Emocijām pārbagāta, viņa ir laidusies brīvajā kritienā, bieži vien metoties kādā atkarībā un riskējot ar pašu galveno. Lai arī apviļāta ļaužu valodās, Gunta joprojām savos 66 gados izskatās starojoša. Skumjām viņa ļaujoties tikai tad, kad aiz sevis ir aizslēgusi durvis.

Žongliera meita

– Vai var teikt, ka esat izaugusi uz mākslas saknēm? Jūsu vecāki bija saistīti ar skatuvi?

– Lielākoties tētis. Viņš bija žonglieris cirkā, tiešām fenomenāls cilvēks. Ļoti daudzi gribēja nozagt viņa izdomātos priekšnesumus, bet bija fiziski grūti tos atkārtot. Viņš grieza 36 riņķus reizē, katru uz savu pusi. Stāvēja uz vienas kājas, šūpojās, zobos turēja lielo statīvu, uz kura bija riņķi, un ar kociņu katru iegrieza.

Zobi viņam bija nodiluši, jo statīvs bija nenormāli smags. Reizēm mēģināju to pacelt, bet nevarēju. Vēl viņam bija četrpadsmit stāvu stikli, kuros viņš lika glāzes, balansējot uz pieres. Viņš bija fanātiķis. Apbrīnoju – tētis pilnībā bija precējies ar darbu. Mamma viņu ļoti reti redzēja, viņš daudz bija prom izbraukumos ar cirku. Es uzaugu ar vecomammu un mammu. Cik vien bieži varēja, tētis man rakstīja vēstules.

– No Padomju Savienības otras malas?

– Jā. Atceros, ka no Mongolijas viņš man atveda garu ādas mēteli. Es priecājos, jo tādu nekur nevarēja dabūt. Viņš Lienes ielā dzīvoja ar māsu un māsasmeitu, un viņa istabiņa vienmēr smaržoja pēc līmes un skaidām, jo tētis rekvizītus gatavoja pats, nepaļāvās ne uz vienu citu, jo vajadzēja precīzi, līdz milimetram.

– Viņš jums iemācīja kādu triku?

– Viņš nespieda, lai eju uz cirku. Mācīja ar bumbiņām žonglēt, bet vairāk par trim četrām nevarēju. Mani tas ne ļoti saistīja. Gāju mākslas vingrošanā, biju ļoti plastiska meitene, dejoju pie Zinaīdas Zeltmates. Tētis teica – varbūt tu būsi ekvilibriste, gaisa vingrotāja? Teicu, ka nē, gaisā negribu. Cirks man patika tikai tāpēc, ka tur bija tētis, aizkulisēs varēju satikt klaunus sarkaniem deguniem un zvērus apskatīt.

Kad izrādei Meitenes vajadzēja iespaidīgākos momentus no bērnības, es rakstīju, kā nomaldījos cirkā un mani atrada aiz ziloņa kājas, kuru es mierīgi glāstīju. Viens milimetrs, un viņš varēja mani pie sienas piespiest. Bet es biju bezbailīgs skuķis (smejas), mīlēju dzīvniekus. Atceros, kad tētim bija jau ļoti daudz gadu, es teicu – mīļo tēt, nu ej prom, tev ir par grūtu, tavā vecumā strādāt cirkā, viss var  notikt. Un viņš teica – meitiņ, ja es aiziešu, ar mani būs cauri. Un tā arī bija – tiklīdz viņš bija prom no cirka, tā saslima, nogūla slimnīcā un tā arī aizgāja.

Esmu mainījusies

– Radošam cilvēkam to dzinuli iekšā vajag.

– Jā. Manuprāt, esmu pietiekami daudz paveikusi, spēlējusi brīnišķīgas, skaistas lomas – rakstura un mīlētājas. Man nevajag sevi apliecināt, pierādīt. Bet man gribas rosību. Lai piedod dzeltenā prese, bet tā man mazliet nozāģēja saknes. To, kas reizēm notiek ar cilvēku, viņi izceļ pārsātinātā gaisotnē.

– Pārsāla?

– Tieši tā. Neiedziļinoties būtībā. Daudzi domā, ka cilvēki nemainās, bet es uzskatu, ka mainās. Arī es esmu mainījusies – es mainu savu uztveri pret dzīvi, notikumiem. Galu galā, ja arī esmu pakritusi, mana būtība ir celties, iet un atkal darīt. Man ir svarīgi būt kādam vajadzīgai. Un to viņi man ir mazliet nozāģējuši.

– Neslavu sacēluši?

– Ne tikai. Vienkārši atņēma iespēju darba devējiem man uzticēties un dot darbu. Bet es pierādīšu, ka ar mani viss ir kārtībā. Nu, tā ir skumjākā puse.

– Viss bija aprakstīts tik melnās krāsās, ka varēja domāt – ar jums ir cauri.

– Bet ar mani nav cauri. Es savu darbu mīlu, un tas ir arī mans hobijs. Ar Jakovu Rafalsonu un Aīdu Ozoliņu spēlēju izrādē Sauc, es nākšu!, braukājam pa Latviju. Nesen sākām kopdarbu ar Zigurdu Neimani pie divcēlienu lugas Mīli mani pēc Aivas Birbeles motīviem. Februāra beigās būs pirmizrāde.

Šos divus gadus neesmu galīgi pazudusi, biju pieķērusies pedagoģijai, strādāju ar jaunajiem hokejistiem pie Ķirsona. Nekaunos, ka pieķēros režijai, iestudēju ļoti smuku dzejas kompozīciju Ziemassvētkiem – par labestību. Vecākiem patika, pat asaru nobirdināja. Zigurds Neimanis uzrakstīja dzīvnieku ludziņu Lieldienām – par zaķiem, olu krāsošanu, atrašanu. Gunārs Ķirsons ļoti gudri bija izdomājis, ka tiem jauniešiem, kas trenējas hokejā, vajag attīstīt ne tikai muskuļus – šaiba, kļuška –, bet vajadzētu zināt, kas ir teātra māksla, kino. Es arī dažas ētikas stundas viņiem novadīju.

– Sanāk, ka prese ielika rungas riteņos, bet kolēģi jums uzticējās.

– Man ar visiem kolēģiem ir labas attiecības, ar direktoru normālas. Nekad neturu ļaunu prātu, pati esmu vainīga, pati savu ceļu esmu izvēlējusies, kļūdas ir bijušas, pārpratumi. Es ceru, ka tas mainīsies, ka būs režisori, kuriem es būšu pa īstam vajadzīga, un viņi nebaidīsies. Ir labs teiciens: “Ja tu baidies, nedari, ja dari – nebaidies, ja esi izdarījis – nenožēlo!”

– Jūsos ir tik daudz vitalitātes – režisori nevar jūs nepamanīt.

– Daudzi jaunie režisori mani uz skatuves ir ļoti maz redzējuši. Mēs jau visi gribam strādāt ar saviem domubiedriem, un viņiem tie ir jaunāki cilvēki. Varbūt viņiem ir kāda bijība, pietāte pret vecāka gadagājuma aktieriem.

– Jūs tādos vecmāmiņu plauktos arī nevar ielikt.

– Bija kolosāla izrāde Kartupeļu ēdāji teātrī Dirty Deal Teatro, kur spēlēju 75 gadus vecu sievieti. Man ļoti patīk – var sagrimēt, uzlikt parūku.

– Jūs mierīgi varat spēlēt arī vidējo paaudzi.

– Ui, ui, paldies par komplimentu! Vidējo jau vairs ne, bet arī mana gadagājuma lomas gadās. Ja būšu tiešām vajadzīga… Man liekas, katra sāpe un pārdzīvojums ir jauns pakāpiens izaugsmei. Turklāt vienīgais uzdevums šajā dzīvē ir sekot savam priekam (smejas). Atrast to, kas liek sirdij gavilēt, iedvesmo un ko gribas darīt vēl un vēl. Ir teiciens: “Nenomirsti ar nepiepildītu mērķi.” Nenomirsti ar sajūtu, it kā viss tavā dzīvē ir bijis nepareizi.

Karaliene un bērns

– Jūs izbaudījāt mātes laimi, kad Elizabete auga, bija maza?

– Mūžā nav nekā atbildīgāka kā atļauties bērnu. Mēs ļoti ilgi gaidījām, kad viņa atnāks pie mums. Problēmas bija visādas. Es biju pilnīgi vesela, bet mani dzina uz visādām pārbaudēm, dūņām, braucu pat ļoti tālu, uz Ukrainu. Es tik šausmīgi gribēju bērnu, ka darīju visu iespējamo. Nekonkretizēšu, ko tieši, bet Dieviņš deva tad, kad bija lēmis.

– Cik gadu jums bija, kad piedzima?

– Divdesmit deviņi, bet piecus gadus es sevi nenormāli mocīju. Domāju – ja nebūs, manai dzīvei nav jēgas. Man vienkārši bija tāds mātišķais instinkts tajā brīdī, un viss – es gribēju.

– Jums bija liela mīlestība, un bērniņu gribējās kā tās turpinājumu?

– Mums bija ģimene. Domāju par mātes sūtību uz zemes, un nevar būt, ka man nebūs. Nu, nevar liktenis man tik ļoti nodarīt pāri! Kad man paziņoja, ka gaidu bērniņu, teicu – pārbaudiet vēlreiz! Jā, tas bija laimes mirklis. Kad baroju bērniņu, dzīvoju pa mājām, bet ļoti neilgi. Teātris mani gaidīja atpakaļ. Kad esi jauns, tev jāspēlē, jāstrādā.

– Vai jutāties kā karaliene? Bijāt jauna, skaista, lielā teātrī dod lomas, mīļotais vīrietis, abi kā bildes, beidzot bērniņš…

– Es to neapzinājos. Kad jūs tā sakāt… Bija visādas savstarpējas problēmas, arī kreņķi, kur bērniņu atstāt, kura vecāmāte atnāks, bija darbs un skriešanas. Tā dzīve gāja savu gaitu.

– Padomju laika sadzīve bija skarbāka.

– Tagad jaunajām māmiņām ir viegli, cik kolosāli viss izdomāts. Es gan nezinu, cik tie pamperi ir veselīgi, bet atceros, ka toreiz šuvu marlītes. Pilna vanna, tās jāmazgā, jāvāra. Nebija bērnu maisījumu, auzu pārslas vārīju, caur sietiņu berzu. Nebija tik vienkārši.

– Nebija laika priecāties par savu karalienes sūtību?

– Par karalieni es sevi nekad neesmu uzskatījusi. Īsto man uz skatuves izdevās nospēlēt Spānijas Izabellā, kad Jaunušans mums ar Astrīdu Kairišu iedalīja lomas. Es vispār neapjēdzu, ko viņš man iedevis. Kad sākām lasīt, sapratu – ārprāts, man ir titulloma!

– Par Elzu Radziņu teica, ka viņa esot dzimusi karaliene, ar stāju.

– Jā, nu viņa sevi tā nesa… Katrā gadījumā var mācīties viņas stalto stāju, to, ka mugurkauls vienmēr bija taisns.

Kaislības zem mikroskopa

– Domājat, ka jums karalienes ampluā īsti nepiestāv?

– Ja man piedāvātu tādu lomu, es spēlētu, bet dzīvē es nebūt neesmu karaliene.

– Bet kas? Liktenīgā sieviete? Kaislības ir jūsu daba?

– Man vienmēr ir dotas raksturlomas. Ne vienmēr pozitīvās. Ar piešprici uz kaut ko ne sevišķi tīkamu. Bet tajās ir kāda pārvarēšanas spēja. Tu mainies.

– Kā iekšēja cīņa ar sevi?

– Vienmēr mēģinu būt savas lomas advokāte, atrast, kāpēc cilvēks ir tāds. Man mēģinājumu process ļoti patīk. Mazliet esam kā psihoanalītiķi, mēģinām atrast, kāpēc tik neordināras un negaidītas situācijas, attiecības var vispār būt. Domāju, ka teātris ir palielināmais stikls, tas sublimē problēmas, uz kurām būtu jāvērš uzmanība, paspilgtina notikumus.

Tu kā zem mikroskopa paskaties. Teātris ir dzīvs. Dažreiz jūti, ka ne sevišķi esi patērējis savu enerģētiku, ar skatītāju neesi bijis kontaktā. Citreiz jūti – ak, cik labi! Kā mēs saprotamies! Jo teātris nav tikai aktieri uz skatuves, bet visa telpa, skatītāji.

– Kā viena performance?

– Tieši tā. Visgrūtākais ir izraisīt smieklus. Asaru ir vieglāk dabūt. Nebūšu pieticīga – es lielākoties esmu spēlējusi komēdijās, un man ir izdevies.

– Tātad viena stīga jūsos ir no komedianta?

– Jā, jā. Jaunībā varbūt nē.

– Tad jums deva skaistās mīlētājas?

– Nē. Kāda draudzene teica: “Vai cik tu jocīgi izskatījies Laikmeta griežos ar to blondo, garo bizi! Tādu mīlētāju spēlēji, bija grūti pierast.” Savukārt Skroderdienās Silmačos Elīnu spēlēju – cietēju. Bet daudz mīlētāju lomu es nevarētu nosaukt.

Man visas patikušas, reti kura ir kaitinājusi. Tagad saku, ka man vienalga, varu arī mazu lomu spēlēt. Bet draudzene uzstāj: “Tev nevar dot masovku! Kāpēc ne? Es nelieku sevi uz pjedestāla – man tikai lielās! Viņa saka: “Ne jau tas, tu tajā masovkā vienalga kā īlens no maisa līdīsi laukā.” Ar to viņa man izteica lielāko komplimentu.

– Atceros, kā Jaunatnes teātrī Sniegotajos kalnos Lūcija Baumane spēlēja lomu pūlī – ar acīm dzīvoja līdzi, ko dara galvenie varoņi.

– Mana mazākā mazmeitiņa Emmiņa, kurai februārī būs gadiņš, visur rāpo. Ir mantiņas sadāvinātas, bet viņa tās neredz, toties ierauga mazu puteklīti un bāž mutē. Tāpat jūs Lūciju Baumani ieraudzījāt mazā lomiņā.

– Kas kuram vērtīgs. Bērnam varbūt tas dzīvais puteklītis.

– Nevis lielā lelle. Redz, sanāca tāds jocīgs salīdzinājums.

Iz-tu-rēt

– Arī jūsu meita Elizabete gāja uz skatuves pusi, gan kā dziedātāja. Vai viņa, kā jums šķiet, piedzīvo pilnīgāku vai laimīgāku mātes, sievas dzīvi nekā jūs?

– Domāju, ka jā. Jo viņa ir laimīga, trešais bērniņš. Viņa man teica: “Man patīk skatuve, dziedāt, bet laikam mana sūtība tomēr ir bērni.”

– Ko viņa dara?

– Vada kāzas, koncertē ar grupu. Ja Candy izvirzīs uz Eirovīziju, arī Elizabete varbūt tiks uz Portugāli. Viņa ir fona dziedātāja, bet ne kā parastās bekvokālistes, dzied kopā kā trijotne.

– Tomēr velk tā skatuve.

– Laikam gēnos ielikts. Ļoti žēl, ka viņa par vēlu izdomāja iet uz aktieriem. Bet varbūt tieši dziedātājas niša viņai ir veiksmīgāka. Nekad nevar zināt. Kā teica kāda aktrise, vissvarīgākais aktiera profesijā ir iz-tu-rēt.

– Ko?

– Visu. Ja tev nedod lomas – izturi, ja pret tevi lāgā neizturas, ir kādas aizkulises…

– Intrigas?

– Izturi. Ja gadi iet, tev nedod lomas – gan būs. Vienkārši izturēt. Visu šo slogu.

– Arī, ja ir daudz lomu?

– Jāiztur, jā.  

– Ja nākas ziedot ģimenes dzīvi?

– Jāiztur. Jāmāk gan uz skatuves, gan ģimenes cilvēkam būt.

– Un ja tuvinieki īsti nesaprot?

– Jā. Tas nav viegli, aktieris ir ļoti dīvaina profesija. Dažreiz man šķiet, ka esam kā bērni. Ar vecāko mazmeitu esmu spēlējusi, nebija nevienas lelles, un viņa teica – iedomāsimies, te būs virtuve un tava roka būs bērns. Tad es savu labo roku tā kā žūžoju, viņa baroja. Saku – tagad es tev viņu došu... Tā asociatīvā iztēle bērnam ir tik spilgta.

– Ka viņš momentā tic.

– Jā. Un mēs tādi paši bērni esam – aktieri. Reizēm uzdod bezpriekšmetu etīdes, un tas ir tas pats. Mums jānotic tam visam. Un arī katrā lomā – ka tas esi ne tu, bet cits tēls, tikai tavā miesā. To vari mainīt ar grimu, psihofiziku, tu klibo vai uztaisies resnāks, papolsterē sevi, uzliec sirmu parūku... Dvēsele ir viena, bet tie ir palīglīdzekļi.

– Ejot cauri psihoanalīzei, jūtu, emociju skolai, aktieris veidojas par ļoti interesantu, bagātu personību.

– Mēs daudz mācāmies. Bieži saka – es ielieku lomā daudz, es to pilnveidoju, bet kādreiz otrādi – loma tevi bagātina. Tu daudz iegūsti, sāc analizēt to, par ko vispār neesi domājis. Cilvēkā laikam viss sēž – viņa fantāzijas dārzā ir tik daudz, ja slepkavu vari nospēlēt, kaut dzīvē tāds neesi. Ir jāmeklē savos dvēseles, prāta labirintos. Ja gribi kļūt par aktieri, ir svarīgi daudz lasīt jau kopš bērnības. Es ļoti daudz lasīju. Četrpadsmit gados aizgāju uz Kinoaktieru studiju.

– Jau tik agri?

– Krustmāte bija izlasījusi avīzē un teica: “Guntiņ, tā ir tava vieta.” Viņa bija šuvēja, es piemērīju visādus kostīmus, bieži pie viņas dzīvojos. Tā pieteicos. Kaut pieņēma no sešpadsmit gadu vecuma, mani paņēma ārpus kārtas. Vajadzēja izspēlēt, kāda varētu būt lelle, kas salūst. Es vispār nesapratu, kas ir etīde. Sāku kustēties kā lelle un tad vienā brīdī krakšķēt. Komisijas locekļi, protams, pasmaidīja, bet teica, ka spējas man ir.

Četrus gadus gāju Kinoaktieru studijā, tikos ar profesionāliem cilvēkiem. Viņi daudz ko deva. Ja tev ir, no kā atsperties, vari iet tālāk, bet ja no nulles, tukšumā jāatsperas... Ar katru paaudzi mēs augam. Visi attīstāmies – gan zinātne, gan cilvēks.

Izraut skabargas no dvēseles

– Bet emocijas, šķiet, paliek vecās. Tie mīlestības spārni un sāpes, inde…

– Viss cilvēcīgais paliek, protams! Kaut arī mēģina ieviest citu modeli – kopādzīvošanu. Runā, ka nākotnē laulība neeksistēs, būs poligāmija. Es nezinu, šķiet, tas divritenis jau sen ir izdomāts. Bet tādam posmam varbūt jābūt. Iespējams, tas būs pārejošs. Jo kas var būt dārgāks par ģimeni?! Tad arī valsts ir stipra. Varbūt tagad cilvēki mēģina dzīvot citādi, lai sevi nesāpinātu, filozofiski skatīties uz dzīvi, attiecībām. Atvērt savu prātu. Es nezinu.

– Budisti saka – ciešanu cēlonis ir pieķeršanās.

– Neviens nevienam nepieder. Tā ir. Pat bērns tev nepieder, tiklīdz viņš ir piedzimis. Viņš ir pats par sevi, personība. Būtībā cilvēks ir vientuļa sala, viens pats. Kaut blakus ir otrs cilvēks. Vistrakākais, šķiet, ir divvientulība. Daudz sāpīgāka. Vienvientulība nav tā.

– Ojārs Vācietis rakstīja par attālumu starp divām uz viena spilvena uzliktām galvām.

– Nu, tur tā lieta. Bet domāju, ka pasaule var mainīties. Ģimenes var nebūt, un nebūs greizsirdības, skaudības. Varbūt tas nebūs tuvākajā laikā. Varbūt cilvēki mēģinās saprast, cik ļoti šī tehnokrātija atsvešina, un tieksies viens pēc otra vairāk. Man, piemēram, visvairāk trūkst maiga, laipna vārda.

Lasīju Anrī Barbisa vēstules, kur sieviete, atvadoties no sava vīrieša, saka: “Man maigums ir lielāks par mīlestību.” Un tas tā varētu būt. Cik ļoti pietrūkst tā, ka otrs tevi glāsta. Pieskārieni cilvēkam ir vajadzīgi, tā ir enerģētiskā apmaiņa. Bet, ja ir siena, tad – aukstums un noslēgtība, sāpes un neapmierinātība.

– Arvien vairāk jauniešu atvadoties un satiekoties apskaujas. Tādas pamatīgas, sirsnīgas lietas atgriežas. Varbūt mēs tās bijām pazaudējuši.

– Ļoti ceru, ka atgriezīsies. Galvenais ir sapratne, piedošana – tās ir vienas no tikumiskākajām īpašībām.

– Jūs to esat mācījusies?

– Esmu daudz ko piedevusi. Bet uz daudz ko vēl neesmu gatava. Ir lietas, kuras ir aizķērušās kā naglas vai skabargas manā dvēselē. Un ļoti grūti… Vārdos piedodu, bet aizmirst tā kā nespēju. Neesmu nekāds eņģelis. Bet es cenšos, bieži pirmā eju pie cilvēka, kurš man nodarījis pāri, speru soli pretī. Smejos, ka mēģinu būt cēlsirdīga.

– Zināms egoisms tajā ir.

– Tur jau tā lieta. Tā ir sevis mīlēšana… Esmu izdarījusi visu, gājusi soli pretī, man tagad ir viegli, un lai tas cilvēks pēc tam domā. Tā ir viņa problēma. Esmu darījusi visu, lai izlīdzinātu.

– Šķiet, jūs savās emocijās esat ekvilibriste – reizēm brīvā kritienā, ar galvu uz leju. Tad vajag uzticamu partneri, kurš pastiepj rokas un notur.

– Jaunībā es biju liela uguns. Esmu diezgan temperamentīga, bet ar gadiem… Nu, cilvēki mainās. Vismaz pati domāju, ka esmu daudz maigāka, saprotošāka, mierīgāka.

– Jums tagad ir tuvs cilvēks, ko mīlēt?

– Otra pusīte? Varu teikt, ka viena pati neesmu, bet… mans draugs nedzīvo Rīgā. Tie ir kilometri, attālums diezgan grūti pārvarams. Sarežģīti. Es neatteiktos, ja veidotos kas pastāvīgāks.

– Droši vien daudzas sievietes uzskata, ka esat drosmīga, atļaujoties atkal jaunas attiecības.

– Bet es gribu! Esmu pat iemīlējusies, man bija piecus gadus ilgas attiecības pēc tā sāpīgākā momenta.

– Pēc šķiršanās no Zagorska?

– Jā. Un es biju pat ļoti aizrāvusies. Bet dzīvē notiek tā, kā notiek. Nu, tur neko nevar darīt.

– Cilvēks iemācās aplaizīt brūces un sadziedēt?

– Jā, bet gadi, laiks – tas ir visdārgākais.

– Pa divām nedēļām ar šķiršanās sāpēm galā tikt nevar?

– Nē, nē. Tas ir – atkal izturēt. Laiks dziedē visu.

Lai acis smej

– Jums krustmāte ielika pucēšanās māku, gribu sevi iznest? Daudzas jūsu vienaudzes ir nolaidušas rokas.

– Es jau bišķīt sevi esmu piebremzējusi, jo liekas – nav dēļ kā. Bet vienmēr piemirstu, ka es taču sev esmu, man vajag pašsajūtai. Tad mēģinu kombinēt no daudzām vecām lietām ko jaunu. Ar detaļām var panākt diezgan normālu paskatu.

– Tā varbūt ne tik daudz ir lupatu vai rotu lieta, bet iekšējs starojums.

– Es pateikšu, kādas sievietes vīrieši mīl, – laimīgas, starojošas un smaidīgas. Bet bieži vien acīs ir skumjas, kaut uzliekam mākslīgo smaidu… Vīrietim patīk, ja sieviete ir laimīga, viņš negrib nelaimes čupiņu, lai pats sevi padarītu nelaimīgu.

– Kas jūsos uztur tonusu, liek acīm mirdzēt?

– Nu, tagad mēs satikāmies, notiek darbošanās. Reizēm, kad mājās sēžu, acis nodziest. Jūs mani tad neredzat. Man patīk ceļot, bet tam tagad pietrūkst naudiņas.

– Jūsu miera osta ir mājas – zem pleda ar grāmatu?

– Nu, miera osta tā nav. Vispār man ļoti patīk būt cilvēkos.

– Jums ir draugi, kompānijas?

– Ar draudzeni bieži braucam uz Jūrmalu, izstaigājamies, Mežaparkā baudām priežu gaisu. Cita draudzene ir Cēsu koncertzāles mākslinieciskā vadītāja, tā ka es uz jebkuru koncertu varu tikt. Pagājušogad biju uz viņu ļoti skaisto Vecgada balli. Šogad ar kompāniju pasūtījām galdiņu vecpilsētā, lai varam sasildīties pēc uguņošanas.

Bija atbraucis Anglijā slavens mūziklu aktieris Naidžels Rikards, viņš bija mūsu kompānijā. Kad biju Londonā, viņš man piedāvāja izrādes laikā sēdēt uz skatuves. Dekorācijas to atļāva, bija nolikti dīvāni, un tādā tuvplānā skatīties bija vienreizēji. Pats teātris bija kā Nacionālais, tikai miniatūrā.

– Jums ir krāšņa, skaista dzīve.

– Ir tādi brīži. Lai gan ir arī skumji, protams. Es ļoti skumstu pēc sava teātra. Tur esmu nostrādājusi vairāk nekā 40 gadu – no 1970. gada biju ārštatā, štatā no 1975. gada. Tās bija manas otrās mājas. Un mana sirsniņa drusciņ smeldz. Bet dzīvoju cerībā, ka būšu kādam vajadzīga.

– Jums mājās esot dēlītis no vecās Nacionālā teātra skatuves.

– Ir.

– Agrāk teicāt – ja kļūst vientuļi, jūs uz teātri varat aiziet tāpat vien, pat ja tajā vakarā nav jāspēlē.

– Jā, kafiju padzert vai ar kolēģiem parunāt...

– Jūs šogad gribat atrast atbildi uz kādu jautājumu?

– Vai dieniņās! Tādu ir daudz. Ir jautājumi – vai man būs darbs, vai kā sieviete būšu laimīga…

– Esat piedzīvojusi ko neizskaidrojamu, mistisku?

– Jā, esmu lūgusi, un man ir dots. Kad es kādu laiku esmu dzīvojusi bez grēkiem, centusies sevi attīrīt. Tad man atnāk tas, ko lūdzu. Es ticu, ka ir kas tāds, ko cilvēka prāts nevar izskaidrot. Mēs neesam vieni, kaut kas vēl pastāv. Nuja, ne vienmēr man ir jautri, ne vienmēr esmu dzirkstošām acīm, bet man patīk mans darbs.

Ludziņa, pie kuras strādājam ar Zigi, ir par dzīves māksliniekiem – baletdejotāju pensijā un aktrisi gados, kurai vairs nav lomu tik daudz. Kā viņi saprotas, dzīvo. Man tā ir diezgan aktuāla, tās jūtas nav svešas. Pēdējā laikā jūtu, ka varu ne tikai veidot lomu, bet runāt ar skatītāju par tēmām, kuras pašai ir sāpīgas.

Konkrētajā tēlā iekļaujas ļoti daudzu cilvēku neatrisinātās problēmas. Un tas ir vienalga kādā žanrā – komēdijā, traģēdijā vai drāmā.

– Arī tajā vecumā cilvēki var iemīlēties, būt greizsirdīgi, krāpt…

– Nu, tur jau tā nelaime. Tikai miesa noveco, dvēsele ne. Esam pieraduši teikt, ka laiks aiziet, bet tā nav pareizi. Tas stāv, bet aizejam mēs.

– Kur jūs gribētu, lai ved jūsu ceļš?

– Pie prieka, kur dvēsele vibrē.

 Citāti

Vīrietim patīk, ja sieviete ir laimīga, viņš negrib nelaimes čupiņu, lai pats sevi padarītu nelaimīgu.

Jaunībā es biju liela uguns. Esmu diezgan temperamentīga, bet ar gadiem… Nu, cilvēki mainās. Vismaz pati domāju, ka esmu daudz maigāka, saprotošāka, mierīgāka.

Arī es esmu mainījusies – es mainu savu uztveri pret dzīvi, notikumiem. Galu galā, ja arī esmu pakritusi, mana būtība ir celties, iet un atkal darīt. Man ir svarīgi būt kādam vajadzīgai.

Man liekas, katra sāpe un pārdzīvojums ir jauns pakāpiens izaugsmei. Turklāt vienīgais uzdevums šajā dzīvē ir sekot savam priekam. Atrast to, kas liek sirdij gavilēt, iedvesmo un ko gribas darīt vēl un vēl.

Nekad neturu ļaunu prātu, pati esmu vainīga, pati savu ceļu esmu izvēlējusies, kļūdas ir bijušas, pārpratumi.