Komponista Kublinska dzīves drāma: slava, alkohols, nabadzība un ceturtā sieva mūža nogalē

Kublinskis ir autors vēl vismaz 200 dziesmām, ko izpildījis gan Viktors Lapčenoks, Rīgas estrādes orķestris, ansamblis Jūrmalas balsis, gan Maskavas grupa Akords, Larisa Mondrusa un Muslims Magomajevs. Pēdējos vismaz 15 gadus Kublinskis sabiedrībā izgāja ļoti reti, pēdējos trīs gadus pārdzīvota insulta dēļ – nemaz. Daudzu aizmirsts, viņš grima alkohola postā un nabadzībā. Mūža nogalē aprūpi par komponistu bija uzņēmies ārsts un mūzikas izdevējs Arvīds Mūrnieks. Un, kad neviens vairs tam nespēja noticēt, mākslinieks satika sava mūža pēdējo mīlestību.

Gandrīz katrai sievai pa dziesmai

Kublinskis bija precējies četras reizes un katrai sievai veltījis pa dziesmai. Muzikoloģe Daiga Mazvērsīte atklājusi, ka ar pirmo sievu Ritu Kublinskis kopā muzicēja Filharmonijas ansamblī Rīga un būtībā grupu izveidojis tieši Ritas dēļ – lai sievai būtu kur dziedāt. “Kad Rīgas vokālā ansambļa meitenes koncertturnejā Maskavā sadumpojās un nometa Kublinski no ansambļa vadības, pajuka arī viņa un Ritas kopdzīve. Viņi izšķīrās gan tikai 1972. gadā, kad Aleksandrs jau bija iepazinies ar nākamo – Ilonu, kas bija jūrmalniece, strādāja zvejnieku kolhozā "Uzvara" par mākslinieciskās daļas vadītāju,” stāsta Mazvērsīte.  

Trešo sievu komponists satika 1980. gadā. “Jolanta bija beigusi mediņskolas kordiriģentus un tolaik dziedāja Radio korī,” raksta Mazvērsīte. Katrai no sievām Kublinskis veltījis pa dziesmai, izņemot Ritu, jo tad vēl neesot īsti pratis komponēt. Jolantai tā bija Ingus Feldmaņa dziedātā "Jola", Ilonai – Viktora Lapčenoka izpildītais veltījums "Ilonija".

Zemeņu lauks sievas sētā

Uz leģendāro "Eolikas" dziedāto dziesmu "Zemeņu lauks" Kublinski iedvesmoja Jolantas dzimtajās mājās Kundziņsalā iekoptais milzīgais dārzs ar zemenēm. Turpat arī tapusi leģendārā dziesma Zemeņu lauks, bet Kundziņsala apdziedāta dziesmā "Sapņu sala". Pirmajā laulībā Kublinskis kļuva par tēvu meitai, trešajā – dēlam Aleksandram. Neraugoties uz ģimenes laimi, dzīve neiegrozījās mierpilna. Jolanta Kublinska sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" nopūšas, atceroties nebeidzamo bohēmu dzīvoklī jaunuzceltajā Āgenskalna mākslinieku namā.

“Nākot mājās, nekad nezināju, kas tajās darīsies. Nāca pazīstami, nāca pilnīgi svešinieki. Viņš varēja turpat pie mājas Āgenskalna priedēs lejā savākt “visu kafejnīcu” un uzvest dzīvoklī. Cik reižu nebijām apzagti, tas viss troksnis, dziedāšana... Ja ienāca prātā dziesma, viņš tūlīt – kaut vai naktī trijos –, nerēķinoties, ka guļam, kādam zvanīja un mēģināja pa telefonu nospēlēt, nodziedāt. Īpaši, ja bija iedzēris. Tā dēļ arī bija milzīgi telefonrēķini,” atceras Jolanta.

Viņa tolaik darbam kultūras namā vai Rīgas domē ņēma klāt apkopējas slodzi, lai varētu savilkt kopā galus. Ja komponistam ienācās kāda nauda, tā iztērēta uzdzīvei, bet sievas ziņā palikuši gan ikdienas tēriņi, gan dzīvokļa izpirkšana.

Ja paliktu, aizietu pa burbuli

Pēc 10 gadiem Jolanta sakrāmēja koferi, paņēma pie rokas bērnu un aizbrauca pie mātes – uz neatgriešanos. “Viņš zvanīja vēl vismaz divus gadus un prasīja, kad nākšu mājās, nespēja noticēt, ka esmu aizgājusi. Bet es vairs nespēju. Man bija jāizvēlas – iet pa burbuli kopā ar viņu vai glābt bērnu, jo audzināt dēlu tādā atmosfērā nebija normāli. Viņš noliedza, ka būtu problēmas ar alkoholu un nespētu tikt galā ar savu dzīvi,” atklāj komponista bijusī dzīvesbiedre.

Viņa secina, ka Aleksandrs vienmēr bijis pats ar sevi aizņemts cilvēks bez stiprām ģimeniskām saitēm pagātnē. Varbūt tāpēc arī kontakts ar dēlu un meitu komponistam nav veidojies tik ciešs, lai saturētu kopā turpmākajā dzīvē. Pat ar paša brāli ne. Zinātāji teic, ka bijis kāds tikai pašiem zināms noslēpums, kāpēc absolūti nav bijis kontakta starp Aleksandru un viņa brāli, teātra režisoru Mihailu Kublinski (78).  

Zudusī relikvija

Jolanta atklāj arī kādu dzimtas noslēpumu: “Kublinsku ģimenē no paaudzes paaudzē nodota zelta rokassprādze. Tā pienācās sievietei, kas dzemdējusi dēlu, kas tālāk nesīs Kublinsku uzvārdu.” Arī Jolanta tādu saņēmusi no vīra mātes.
“Taču, kamēr vēl tur dzīvoju, sprādze aizgāja neceļos,” saka Jolanta, paužot cerību, ka varbūt tai lemts atrasties. “Pieļauju, ka tā ir kaut kur pie kaimiņiem. Jo, kad Aleksandram vajadzēja naudu, viņš no mājām nesa prom lietas, visbiežāk tās ieķīlājot kaimiņiem un tur arī atstājot. Ja vien būtu tāda iespēja, es to gribētu atpirkt, jo Aleksandram ir mazdēls, kas turpina viņa uzvārdu,” cer Jolanta. Rokassprādze bijusi masīva un izrakstīta rozēm.

Maina diskus pret kāpostiem

Deviņdesmito gadu sākumā, sievai no viņa aizejot, komponistam problēmas radās arī ar lepnā trīsistabu dzīvokļa uzturēšanu – 100 kvadrātmetru plašu mājokli mākslinieku namā. Kādu laiku Kublinskis to risinājis, pārceļoties uz mazāku mitekli un lielo izīrējot ārzemniekiem.

Pēdējo pakāpienu radošajā dzīvē Kublinskis sasniedza 2003. gadā, kad Arvīda Mūrnieka vadītās "Baltic Record" paspārnē iznāca komponista labāko darbu izlase, kur pazīstamas un jaunas dziesmas izpilda Marija Naumova, Linda Leen, Arnis Mednis, "Eolika" un citi mākslinieki. Tajā pašā gadā Kublinskis saņēma Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu par ieguldījumu latviešu mūzikas attīstībā, taču ikdienas dzīve viņam nebija spoža.

“Aleksandrs sāka regulāri pie manis nākt uz mūzikas izdevniecību, tur bija smukas meitenes, varēja kafiju padzert un pasmieties. Katru reizi viņš kā autors paprasīja diskus, tad vēl un vēl… Nevarēju saprast, kur viņš tos liek,” stāsta Mūrnieks.

Reiz, aizejot uz Vidzemes tirgu, viņš pamanījis diskus tantēm uz letes – par pieciem latiem pārdošanā. “Kad vaicāju, kādā sakarā, uzzināju, ka “dziedātājs” (tā viņas sauca Kublinski) atnākot, iedodot albumus, bet viņas pretī – kāpostus un suliņu... Nu tāds viņš bija…” atceras Mūrnieks.

Mūrnieka atbalsts

Pamazām atklājies, ka patiesībā Kublinskim citur pēc palīdzības nemaz nav kur iet. “Atceros viņa asaras par to, ka ir 3000 latu parāds par dzīvokli, tāpēc viņu liekot laukā. Aleksandrs nāca un vairākkārt savu dzīvokli piedāvāja norakstīt man, gribēja pat dāvināt, sakot, ka baidās no sievietēm (viņam pastāvīgi tādas bija), kas to varētu izkrāpt…” turpina Mūrnieks.

Sniedzot atbalstu ne tikai dzīvokļa parāda nomaksā, Mūrnieks beigu beigās pieņēmis komponista piedāvājumu, saprotot, ka arī viņa labdarībai ir savas robežas. Arvīds pasmaida, ka ne velti strādā par bērnu ārstu: “Ja būtu ķirurgs, droši vien to nogrieztu kā ar nazi, bet, tā kā esmu bērnu ārsts, lietas mēdzu kārtot maigi, ar zināmu auklēšanos...”

Pēc uztura līguma un vēl vairāk

Kā liecina Zemesgrāmatas dati, 2007. gada 29. martā Mūrnieks ar Kublinski noslēdzis uztura līgumu, kļūstot par dzīvokļa īpašnieku un uzņemoties tālāku mākslinieka aprūpi. Mūrnieks uzsver, ka vienīgā viņa vēlme bijusi, “lai māksliniekam jumts virs galvas un viņš savā mājā varētu mūžu nodzīvot un vēl kādu jaunu dziesmu sarakstīt”. Uztura līgums nozīmē, ka uztura devējs uzņemas noteiktas saistības, nevis vienkārši saņem dzīvokli vai citu mantu.

“Esmu maksājis pilnīgi visu, ko paredzēja līgums. Šo desmit gadu laikā 100 procentu un vairāk esmu to izpildījis,” teic Mūrnieks. Viņš sedzis ne tikai dzīvokļa ikmēneša rēķinus, bet arī Kublinska ārstēšanas un rehabilitācijas izdevumus un ikdienas vajadzības. “Aleksandrs man ir uzticējis arī sarakstītās atmiņas, kurās ir tas, ko viņš pats domājis par savu dzīvi. Es pat visu lasījis neesmu, jo viena lapa ir aizlīmētā aploksnē, to atplēst varēšu tikai tagad,” piebilst Mūrnieks, kurš 40 dienu ilgajā sēru laikā negrasās kārtot nekādas īpašumu lietas.

Neslēpj sarūgtinājumu

Kaut arī sēru laikā runāt par ieskatiem īpašuma tālākā izmantošanā Mūrnieks atturas, dzīvokļa jautājums komponista tuvinieku aprindās raisījis bažas un nesaprašanos. Bijusī sieva Jolanta neslēpj sarūgtinājumu, secinot, ka Kublinskis, būdams smaga rakstura cilvēks, viņu sodījis par iniciatīvu pirms vairākiem gadiem vērsties tiesā, lai panāktu dzīvokļa atstāšanu dēlam.

“Redzot Aleksandra dzīvesveidu, sapratu, ka dzīvoklis tiks izsaimniekots, ja nekā nedarīsim. Esmu to savulaik izpirkusi, smagi strādājot, tāpēc nebiju mierā ar to, kas notiek. Piedāvāju Aleksandram slēgt uzturlīgumu, viņu aprūpēt ar nosacījumu, ka dzīvoklis paliks dēlam. Toreiz tiesāšanos atsaucu, jo Saša mutiski, tāpat kā šķiroties, man apsolīja, ka dzīvoklis paliks Sandrim. Es noticēju, bet nu uzzinu, ka nekas nav tā…” nopūšas Jolanta.

Pēdējo reizi bijušo vīru dzīvu Jolanta redzēja pirms trim gadiem slimnīcā, kur komponists nonāca insulta dēļ. “Tajā reizē savācu visu ģimeni un aizbraucām. Mazmeitu viņš redzēja pirmo reizi. Kā jutu, mani viņš nemaz nepazina, varbūt mazliet tikai Sandri,” atminas Jolanta. Viņa pēc šķiršanās strādājusi Anglijā, pat Āfrikā un Indijā un paplašinājusi māju dzimtajā Kundziņsalā – līdzās zemeņu laukam.

Sastapšanās veikalā

Kublinska privātā dzīve ar trim sievām nebeidzās. Pirms septiņiem gadiem viņš nejauši Āgenskalna pārtikas bodītē kādai sievietei, kas lika maisiņā tomātus, pajokoja, lai arī citiem atstājot. Uzrunātā bija Dace (59), kas komponistu dievināja kopš astoņu gadu vecuma – vispirms viņa fotogrāfijā uz plates vāciņa saskatīdama līdzību ar pašas idealizēto tēvu.

Jaunībā pludmalē pat bijis iznācis izteikt komplimentus, un tolaik iznesīgais mākslinieks Daci ar draudzeni ieaicinājis kafejnīcā. Neraugoties uz to, ka nu Daces priekšā stāvēja nošņurcis vīrs netīrās drēbēs, viņas sirdī Kublinskis arvien bija sapņu vīrietis no plates vāciņa.

Bērnības elka dēļ pamet vīru

Dace bija precējusies, taču abi sāka satikties, līdz 2013. gada pavasarī viņa pavisam pameta vīru un pārcēlās pie sava Sašiņa. Kundze neslēpj, ka sākumā gājis visādi – komponista dzīvoklī joprojām notikušas dzeršanas, nākuši un gājuši dažādi cilvēki, bet Dace, absolūta alkohola pretiniece, apņēmīgi pret to cīnījusies. Vai izcīnījusi? Sieviete smagi nopūšas: “No alkohola var glābt tikai trīs lietas: raksturs (kā tas bijis Raimonda Paula gadījumā), ļoti liela mīlestība vai diemžēl nelaime. Sašiņa gadījumā tā bija pēdējā…”

Komponists vairs neķērās pie grādīgā tikai kopš insulta 2014. gada decembrī. Laiks pēc tā bijis fiziski ļoti smags, un tikai Daces pašaizliedzīgās rūpes Kublinski atgriezušas realitātē. Pēc pusgada Aleksandra stāvoklis uzlabojās tik tālu, ka viņš savu sargeņģeli varēja apņemt par likumīgu sievu – jau ceturto, bet pēdējo savā mūžā.

Laime upurēties

“2015. gada 17. augusts bija mūsu kāzu diena. Dzimtsarakstu nodaļā, lai nonāktu svinību zālē, bija jāuzkāpj desmit pakāpieni. Aleksandrs sev un man par prieku un par godu mūsu lielajai dienai ar manu palīdzību gribēja pats uzkāpt pa šiem pakāpieniem, un viņš to izdarīja. Man tā bija kā balva!” ar stāstu par savu kāzu dienu aizpērn žurnālā "Ieva" dalījās Dace Kublinska.

Medusmēnesi pāris pavadījis Jaunķemeru rehabilitācijas centrā. “Vienmēr zināju, ka Sašiņam būšu blakus un par viņu rūpēšos. Man nav nekā tāda, ko es nespētu vai nepaspētu izdarīt – Sašiņš ir apkopts, vienmēr tīros palagos, nomazgāts, paēdis, tīrās telpās. Esmu laimīga, jo esmu kopā ar savu mīļoto cilvēku,” "Ievai" izteicās Dace.

Vieta līdzās vīram jau nopirkta

Kublinskis nomira naktī uz 24. janvāri slimnīcā, divas naktis iepriekš viņš mājās bija piedzīvojis otru insultu. Atraitnei ir palikušas atmiņas un 77 klades – dienasgrāmatas, kur viņa katru dienu pierakstījusi kopā ar Kublinski pieredzēto.

“Savu sievas uzdevumu un mīlestības darbu esmu izdarījusi. Esmu pildījusi aizgājēja pēdējo gribu, sākot ar zārka un šlipses krāsu un beidzot ar atdusas vietu,” atklāta ir Dace. Vaicāta, kas būs tālāk, viņa tikai nosaka, ka iešot atpakaļ pie iepriekšējā vīra, kaut arī kapa vietu ir iegādājusies divvietīgu – lai pēc gadiem atdusētos līdzās Kublinskim.