Bez baznīcas un ārpus stereotipiem. Intervija ar neparasto mācītāju Valteru Korāli

Pirms astoņiem gadiem Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Bīskapu kolēģija Valteru Korāli atbrīvoja no Valmieras Svētā Sīmaņa draudzes mācītāja amata. Luterāņu vadībai nebija pieņemami, ka mācītājs nav ievērojis sesto bausli Tev nebūs laulību pārkāpt. Valters Korālis gan uzskata, ka viņa atbrīvošana vairāk saistīta ar domstarpībām par draudzes īpašumu apsaimniekošanu. Lai kā tur būtu, tagad viņš turpina būt mācītājs ārpus baznīcas. Valters Korālis praktizē individuālā kārtā – kā brīvticīgais.

Ar ticību un bez draudzes

– Kā radās brīvticība?

– Es saņēmu vēsti sapnī. Tas bija pārdabiski, dīvaini, savādi. Interesanti, ka arī mana sieva tajā naktī redzēja sapni, kā es no Dieva saņemu vēsti. Mistika. Brīvticība radās brīdī, kad man bija krīze. Gan ģimenes krīze, gan krīze attiecībās ar oficiālo baznīcu. Tas bija pirms gadiem astoņiem. Savā ziņā krīze – tas ir labi. Tā sadragā veco, lai varētu radīt ko jaunu. Pirms tam divdesmit gadus piederēju pie luterāņu baznīcas – definēti, rātni un paklausīgi.

– Vai varat nodefinēt, kas ir brīvticība?

– Pirmkārt, brīvticība ir zīmols, kas reģistrēts patentu valdē. Otrkārt, ja prasāt definējumu, es to sauktu par cilvēka ticības praksi ārpus jebkādām reliģiskām organizācijām. Ja cilvēks tic Dievam, viņam nav obligāti jāreģistrējas kādā reliģiskā organizācijā. Piemēram, cilvēks vienatnē spēlē strītbolu. Vēlāk pievienojas vēl citi čaļi, izveidojas komanda. It kā varētu reģistrēt kā organizāciju, bet vai vajag? Rīt būs citi čaļi un cita blice. Ir daudzas kristiešu ģimenes, kas ik palaikam maina dzīvesvietu un nejūt vajadzību oficiāli reģistrēties kādā draudzē. Mums jāapzinās, ka laika gaitā ir mainījusies draudzes nozīme. Piemēram, agrāk daudzas sociālas lietas tika risinātas tieši baznīcā, bet tagad tās var mierīgi atrisināt interneta sociālajos tīklos vai arī pa telefonu.

– Vai uzskatāt sevi par reformatoru?

– Kā rāda vēsture, baznīcā reformas notikušas visu laiku, bet es esmu ķēries klāt pašai saknei. Es gan neesmu nekāds karojošs revolucionārs, nevēlos ne kādu gāzt, ne kādam sist. Tomēr ir skaidri redzams, ka tagad situācija ir pavisam citāda nekā viduslaikos. Uzskatu, ka mūsdienu cilvēkam, kas tic Dievam, nav obligāti jāatrodas draudzē. Tomēr kristīgā baznīca no tiem, kas vēlas saņemt rituālos pakalpojumus, pieprasa kaut ko citu. Tiem, kas vēlas laulāties vai kristīt savus bērnus, obligāti jāiestājas draudzē, un tikai tad viņiem pieejami rituāli. Laulāto pāru, kas pēc laulībām ne reizi nav parādījušies baznīcā, ir ļoti, ļoti daudz. Tādu ir tūkstošiem. Faktiski sanāk, ka cilvēkiem jāmelo un jāsola, ka nāks uz baznīcu. Pēdējos gados ir vērojama tendence laulāties baznīcā divu iemeslu dēļ. Viens no tiem: cilvēks to vēlas, jo viņam tā liek sirds, pārliecība un ticība, un kristīgs ir nākamais dzīvesbiedrs. Otrs iemesls ir mazāk balstīts uz ticību, vairāk uz vispārēju modes tendenci un uzskatu, ka tā būs labāk un skaistāk.

– Tas tomēr ir neierasti, ka mācītājs piedāvā savus pakalpojumus kā individuālais komersants.

– Mēdz teikt, ka mācītājs kalpo. Nevis strādā, bet kalpo. Es Latvijā pazīstu tikai dažus priesterus – mūkus, kas patiešām kalpo Dievam. Visi pārējie mācītāji strādā un par to saņem atalgojumu. Tādā civilā izpratnē par kalpotājiem var saukt pilnīgi visus, kas neražo materiālās vērtības. Tie ir dakteri, māsiņas, karavīri, ugunsdzēsēji, apkopējas un citi. Viņi visi kalpo un par to saņem algu. Ar ko mācītājs atšķiras no citiem kalpotājiem? Ne ar ko. Arī mācītāji par savu kalpošanu saņem naudu. Viņiem ir līgums ar draudzi, ir konkrēta alga un bankas karte. Viņiem ir īpašumi un personiskās automašīnas. Dažiem pat ir greznas privātmājas. Bet kas tad ir kalpošana Dievam? Tā ir kalpošana bez atlīdzības. Ar to nodarbojas priesteri – mūki, kam nekas nepieder un kas neko nepelna. Viņiem nav ne intīmās dzīves, ne īpašuma. Atvainojiet, bet es nezinu nevienu luterāņu mācītāju, kas tādā veidā kalpotu. Mēs visi kalpojam Dievam tad, kad kaut ko izdarām par velti. Piemēram, bez maksas izvadām mūžībā kādu bomzīti vai par velti nokristām nabadzīgas ģimenes bērnus. Tāpēc nav šaubu, ka Latvijā mācītāji nevis kalpo, bet strādā. Viņi strādā par mācītājiem. Un arī es strādāju par mācītāju. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka es savu darbību veicu kā individuālais komersants, bet citi – kā reliģisko organizāciju pārstāvji.

– Daru visu to, ko dara mācītāji tradicionālajās konfesijās. Gan izvadu pēdējā gaitā, gan iesvētu mājas. Dzīvē gadās visādi. Piemēram, cilvēki iegādājas īpašumus un pamana, ka mājās nav vieni. Turklāt naktīs nevar gulēt. Tad atklājas, ka tur agrāk kāds miris vai pakāries. Protams, par to visu var pavīpsnāt vai pasmaidīt, taču, kas to ir pieredzējis, vairs nesmejas. Cilvēka racionālais prāts ar to netiek galā. Un tad tiek pieaicināts mācītājs, lai mājā veic rituālu.

– Iebilst. Bet – lai iebilst. Man ir tiesības būt mācītājam arī ārpus baznīcas, jo neviens nevar atņemt man ordināciju. Reliģiskajās organizācijās par garīdzniekiem kļūst līdz ar ordinācijas brīdi. Tā tiek dāvāta svinīgā dievkalpojumā no vecāko garīdznieku puses, uzliekot rokas un iesvētot mācītāja kārtā, un dotajās papildus pilnvarās pārstāvēt konkrētu reliģisku organizāciju. Tādā veidā tiek nodota sukcesija jeb pārmantotā īpašā garīgā svētība no pašiem Apustuļu laikiem. Saskaņā ar luterāņu un citu kristīgo konfesiju Katehismu jeb Bībeles pamatmācību skaidrojumu –ordinācija jeb garīgo pienākumu un pilnvaru svaidījums nav no cilvēkiem, bet no Dieva. Nekāda reliģiskā organizācija to nekad un nekādos apstākļos nevar atsaukt. Šis svaidījums ordinētai personai pastāv uz mūžu un nav cilvēku spēkiem atņemams. Piemēram, var apcietināt kādu pareizticīgo batjušku, nodzīt viņam bārdu un aizsūtīt uz Sibīriju, bet viņš vienalga būs un paliks batjuška – arī bez ārējiem aksesuāriem. Tas ir tāpat kā ar kristītu bērniņu, kas līdz mūža galam paliks kristīts. Viņam šo kristību neviens nevar atņemt. Un tātad – es šo sakrālo dimensiju turpinu. Es turpinu darīt to, ko esmu solījis Dievam. Jā, es nedrīkstu atsaukties uz baznīcu kā organizāciju, bet es to arī nedaru. Es izmantoju ārējos aksesuārus, piemēram, Bībeli, to neviena konfesija taču nav privatizējusi. Tā pieder visiem, to var izmantot ikviens. Es velku talāru, kādu valkā arī jūdu rabīni un tiesneši. Izmantoju koka krustu, kas nekādā gadījumā nav Latvijas luterāņu mācītāju amata krusts, tas ir Amerikas mācītāja dāvinājums. Starp citu, Jēzus nomira pie koka, nevis pie sudraba vai zelta krusta, kurus tik labprāt šodien izmanto tradicionālo konfesiju pārstāvji.

– Oficiāli nav labas, bet neoficiāli – ar daudziem luterāņu mācītājiem man ir draudzīgas un sakarīgas attiecības. Reizēm pakomunicējām, nav problēmu.

– Oficiāli luterāņu baznīca nekad neatzīs, ka manā gadījumā būtu rīkojusies nepareizi. Tomēr esmu dzirdējis, ka baznīcas kuluāros ticis spriests, ka manā gadījumā pāršauts pār strīpu un manu jautājumu varēja risināt arī citādi. Starp citu, luteriskajā baznīcā neesmu vienīgais mācītājs, kam bijusi ģimenes krīze. Tie mācītāji, kam bija līdzīgi gadījumi, tika pārcelti uz citām draudzēm. Savukārt mani – atcēla no mācītāja amata. Tāpēc man ir aizdomas, ka tas bija saistīts vēl ar citiem faktoriem. Piemēram, ar Virsvaldes vēlmi iegūt varu pār Valmieras un visu Latvijas draudžu īpašumiem.

– Tas bija grūts dzīves periods. Es tiesājos ar struktūru, kurā agrāk pats biju darbojos un to aizstāvējis. Tiesāšanās – tā bija laba mācība abām pusēm. Interesanti, ka manas lietas ietekmē luteriskā baznīca veica satversmes grozījumus, lai turpmāk nepieļautu kaut ko līdzīgu. Redziet, man kā mācītājam bija līgums nevis ar Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu, bet ar draudzi. Sanāk, ka mani var atlaist draudze, nevis baznīcas vadība. Es aiztiesājos līdz pat Augstākās tiesas senātam. Valmieras draudzes padome mani aizstāvēja un vēlējās, lai turpinu strādāt draudzē. Ar manu lietu strādāja trīs juristi, es ar viņiem biju gatavs iet vēl tālāk – pat uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Tomēr beigu beigās tika panākta vienošanās.

– Nē, es esmu vienīgais. Es nemaz nezinu, vai vispār tādi mācītāji ir Eiropā. Neesmu dzirdējis. Cik zinu, pat liberālajās Eiropas valstīs šajos jautājumos valda zināms konservatīvisms. Piemēram, tu kā gejs mierīgi vari salaulāties kādā Nīderlandes baznīcā, taču tādā gadījumā tev noteikti jābūt šīs draudzes loceklim. Ja neesi draudzes loceklis, mācītājs tevi nelaulās.

– Tā nav. Kas vēlas, tiem noturu mācības. Turklāt to daru labprāt, šeit nav problēmu. Tomēr vairākums atbild, ka nevajag. Viņi pasaka, ka ir izlasījuši visu to, ko esmu ieteicis. Kas attiecas uz baznīcas rīkotajiem pirmslaulību kursiem... Tie bieži vien ir ļoti diletantiski. Tur nesniedz padomus ne seksopatologi, ne speciālisti ģimenes ekonomikas jautājumos. Tiek piemeklēti piemēri no Bībeles, un ar to viss beidzas. Daudzi nemaz nevēlas to klausīties. Turklāt ne mazums jaunu cilvēku ir aplauzušies pret šo sistēmu. Piemēram, ja cilvēks nepiekrīt mācītājam laulības jautājumos, viņu neuzņem draudzē un līdz ar to arī nelaulā un nekrista viņa bērnus. Ko viņam darīt? Šādu gadījumu Latvijā ir daudz.

– Jaunajam pārim vispirms jāreģistrē attiecības dzimtsarakstu nodaļā, pēc tam es viņus salaulāju Dieva priekšā. Tieši tāpat notiek Amerikas Savienotajās Valstīs. Vispirms tu aizej uz attiecīgo departamentu un reģistrē laulību. Un departamentam ir gluži vienalga, kas pēc tam tevi laulās debesīs – rabīns, musulmaņu mulla vai Romas pāvests. Savukārt Latvijā notiek citādi, šeit valsts deleģē zināmas tiesības baznīcai. Tie, kas vēlas laulāties baznīcā, salaulā mācītājs, kas vēlāk pats nepieciešamos dokumentus aiznes uz dzimtsarakstu nodaļu. Arī es tā darīju, kad biju luterāņu mācītājs. Tomēr jāatzīst, ka ne visi mācītāji ir godprātīgi šajos jautājumos. Bijuši gadījumi, kad mācītāji par laulībām nav paziņojuši dzimtsarakstu nodaļai. Piemēram, kāds laulātais pāris tikai pēc vairākiem gadiem, kad šķīrās, pēkšņi uzzināja, ka nemaz oficiāli nav precējušies. Bijuši gadījumi, kad mācītāji norādījuši dzimtsarakstu nodaļai nepareizus uzvārdus vai personu kodus. Tādos gadījumos šāda laulība nav likumīga.

Advokāts man izstāstīja kādu interesantu gadījumu, tas gan attiecas zagsa pārstāvju pārkāpumu. Kāda meitene apprecējās ar miljonāru, bet laulība diemžēl nebija veiksmīga, pēc vairāku gadu kopdzīves abi izšķīrās. Laulības laikā miljonārs bija kļuvis vēl bagātāks, taču meitene pēc šķiršanās neko nedabūja. Vīra advokātiem izdevās pierādīt, ka laulība nav spēkā. Pieaicinot lieciniekus un demonstrējot fotogrāfijas, advokāti tiesai uzrādīja laulības noslēgšanas faktiskos apstākļus, proti, tā bija noslēgta lauku mājā zem ābeles. Tā laika kārtība noteica, ka dzimtsarakstu nodaļas pārstāvji tolaik nedrīkstēja laulāt ārpus darba telpām, bet šajā gadījumā tas bija izdarīts. Tātad – laulība nebija likumīga.

– Tagad viņi drīkst, jo tika veikti grozījumi likumos. Tādā veidā zagsa darbinieki var papildus kaut ko nopelnīt, laulājot jauno pāri dārzā zem ābeles vai pludmalē pie jūras. Šajā ziņā daudzās disciplīnās mani var uzskatīt par pirmatklājēju. Piemēram, esmu laulājis Gaiziņkalna virsotnē. To esmu darījis arī kilometru virs zemes – gaisa balonā, kur grozā bez manis bija tikai laulātais pāris un pilots. Esmu laulājis arī uz kuģīša Daugavā, tomēr vislabāk man patika laulāšana zem caura šķūņa jumta uz zirga ratiem. Tas bija ļoti dabiski un mīļi.

Zīmīgi, ka laulāšanu jautājumos man zvana lielākoties sievietes. Latvija ir sieviešu lielvalsts. Man zvana līgavas, līgavu un līgavaiņu mammas. Arī bērnu kristību un radinieku izvadīšanu lietas kārto galvenokārt sievietes, nevis vīrieši. Tas ir ļoti rets gadījums, kad man piezvana kāds vīrietis. Tas ir īpašs gadījums.

– Vai par jūsu pakalpojumiem interesējušies arī homoseksuāli pāri?

– Jā, ir interesējušies, bet ar to nenodarbojos. Es strādāju tradicionāli. Es gan pazīstu daudzus homoseksuāli orientētus cilvēkus, mums ir normālas attiecības. Es viņus nevajāju.

– Vai praktizējat arī dievkalpojumus?

– Jā. Valmierā un Limbažos. Tie notiek katra mēneša pirmajā svētdienā Limbažu muzejā un mēneša otrajā trešdienā Valmieras Veselības centrā.

– Jums pārmesta ne vien brīvdomība, bet arī vieglprātība. Proti, jūs piedalījāties televīzijas šovā Precos ar svešinieku, kurā salaulājāt savstarpēji nepazīstamus jauniešus. Pēc šova visi pāri izšķīrās.

– Ne jau es vienīgais piedalījos šovā, tur bija daudz dažādu ekspertu. Starp citu, Doma baznīcas mācītājs Sandis Ratnieks bija tas, kas šos pārus salika kopā. Es tikai izdarīju tehnisku lietu – salaulāju. Turklāt šos pārus reģistrēja zagsa darbinieki. Ja mēs ko pārmetam, tad pārmetam visiem. Būsim konsekventi.

– Teicāt, ka jūsu preču zīme Brīvticība reģistrēta Patentu valdē. Tātad – vārdu Brīvticība neviens nedrīkst izmantot?

– Jā, to nedrīkst izmantot komerciālos nolūkos, gluži tāpat kā citus zīmolus, piemēram, Coca-Cola vai Limbažu piens. Bija daži cilvēki, kas vēlējās no manis nopirkt šā zīmola lietošanas tiesības, bet es nepārdevu.

– Ko viņi vēlējās ar to darīt?

– To pašu, ko es, – piedāvāt ceremoniālos pakalpojumus. Es gan viņus brīdināju, ka šo zīmolu nedrīkst izmantot. Savas tiesības protu aizstāvēt labi, man ir liela tiesāšanās pieredze. Taču – man nav nekādu pretenziju, ja kāds sevi sauc par brīvticīgo. To var mierīgi darīt. Runa ir vienīgi par vārda Brīvticība komerciālu izmantošanu.

Tieksme pēc klusuma

– Jums ir vēl kāda neparasta aizraušanās, ar ko mācītāji parasti neaizraujas. Nodarbojaties ar erotikas fotografēšanu.

– Es par to nekaunos. Esmu mācītājs, kas fotografē visu skaisto. Arī šeit man pārmetuši amoralitāti, bet nekā amorāla es nesaskatu. Daudzu baznīcu sienas apzīmētas ar plikiem eņģelīšiem. Vai tas ir amorāli? Ja nav amorāli, tad muļķīgi būtu pārmest man par fotogrāfijās redzamo cilvēku kailumu.

– Intīmās pozās esat fotografējis arī homoseksuālus pārus.

– Es daudz ko esmu fotografējis. Man kā fotogrāfam nav tabu. Šeit tomēr jānodala teoloģija no mākslas. Arī galdu taču mēs taisām pēc galdniecības principiem, nevis saskaņā ar teoloģiju. Fotografējot vados no foto likumiem, te svarīgs arī diskrētuma aspekts. Es labprātāk fotografēju cilvēkus, mazāk dabu. Lai gan daudzām sievietēm, kā esmu dzirdējis, patīk tieši manas dabas bildes.

– Jūsu biogrāfijā atrodamas daudzas mācītājam neierastas darbības. Piemēram, esat piedalījies projektā par prostitūcijas legalizēšanu.

– Jā, es tur iesaistījos. Tā bija konference, kurās piedalījās dažādi speciālisti – gan ārsti, gan sieviešu tiesību aizstāvji, gan tiesībsargājošo institūciju darbinieki. Tika uzaicināti arī baznīcu pārstāvji, bet viņi nekādu interesi par šo tēmu neizrādīja. Pamatdoma bija tāda, ka prostitūciju pilnībā iznīdēt nevar – tāpat kā narkomāniju un alkoholismu. Toties – šo lietu var legalizēt, daļēji ierobežot un sakārtot. Ieviest nodokļu maksāšanu un veselības pārbaudes. Katrā ziņā tēma bija diskusiju vērta. Bet tajā netika panākts vienots viedoklis par grozījumu nepieciešamību prostitūcijas ierobežošanas nosacījumos. Viss beidzās ne ar ko.

– Ko darāt brīžos, kad neesat mācītājs?

– Limbažu pusē man ir maza lauku saimniecība. Dažos hektāros audzēju labību, nedaudz kartupeļus un vēl šo to. Ir neliels mežs. Nopirku gateri, zāģēju dēļus. Esmu arī nekustamā īpašuma mākleris. Esmu mācījies nekustamā īpašuma apsaimniekošanu, pārzinu tās pamatprincipus. Šīs zināšanas man tagad noder, strādājot laukos ar mežu.

– Dzīve laukos – tā ir apzināta izvēle?

– Esmu dzīvojis arī Rīgā, nav problēmu. Tomēr tagad vislabāk jūtos laukos. Tā kā darbs saistīts ar nemitīgu atrašanos sabiedrībā, rodas nepieciešamība pēc vienatnes un klusuma. Mājās esmu ļoti nesabiedrisks. Tā kā bieži strādāju svētkos, pats svētkus nesvinu. Es nesvinu ne savas dzimšanas dienas, ne Ziemassvētkus. Tādā ziņā mani mierīgi varētu ieskaitīt Jehovas lieciniekos. Tomēr es neesmu pilnīgi vienaldzīgs pret svētkiem, man tos patīk sagādāt citiem. Mani var salīdzināt ar cilvēku, kas strādā konfekšu fabrikā un ir atēdies saldumus. Ja viņš arī nes uz mājām konfektes, tad nenes sev, bet citiem. Tāpat ir ar mani. It sevišķi vasarā piedalos daudzos svētkos. Tie ir brīži, kad apkārt sev redzu priecīgus un laimīgus cilvēkus.

– Kāds ir jūsu ģimenes stāvoklis?

Sieva Guna, divi audžubērni un četri kopējie. Pavisam seši bērni, jaunākajam – seši gadi. Mūsu ģimenes tradīcija paredz, ka – līdzko bērns iemācās runāt, viņš iemācās arī fotografēt. Līdzko spēj noturēt rokās fotoaparātu, tā arī fotografē. Tāpēc ir tā, ka mūsu ģimenē visi fotografē, arī sieva. Pirms kāda laika bijām Šveicē. Es laulāju, sieva fotografēja. Arī pats bieži vien esmu kāzu fotogrāfs. Laulību otrajā daļā novelku talāru, uzrotu piedurknes un fotografēju. Esmu divi vienā – gan mācītājs, gan fotogrāfs.

 – Ir konkrētas nākotnes ieceres?

– Labprāt uzceltu baznīcu – savas mājas pagalmā. Lai nav jābraukā apkārt pa pasauli. Tad ikviens, kas vēlētos laulāties vai kristīt bērnu, varētu ierasties un to izdarīt. Šāda baznīca darbotos gluži kā dzirnavas, kurās īslaicīgi ierodas, lai samaltu miltus. Protams, nebūtu slikti, ja uzrastos kāds mecenāts un palīdzētu to paveikt. Es to būvētu latviskā stilā, piemēram, ar skaidu jumtu. Katrā ziņā tā nebūtu kārtējā kūka ar torni.