Armands Tripāns: "Mēs dzīvojam lieliskā zemē! Tikai retais amerikānis var aizbraukt uz laukiem"

Ziemassvētkos soctīklos aizkustināji ar atzīšanos, ka pirmo reizi šajā laikā neesi kopā ar ģimeni, kas ir tavs «pasaules zelts». Kāpēc tā sanāca?

Oi, tomēr ieraudzīji… (Pasmaida.) Es pirmo reizi Ziemassvētku vakarā biju televīzijā – montēju Korejas filmu, ko drīz vajadzēja nosūtīt saskaņošanai, kā arī «Zemes stāstus». Bet nākamajā dienā ar individuālu projektu, kurā filmēju jauniešu hokeja komandu, braucu uz Zviedriju. Atgriezos dienu pirms jaunā gada. Lai arī varētu domāt, ka šie bija mani sliktākie Ziemassvētki, tajos es ļoti spilgti izjutu dzīves svarīgākās vērtības. Un piedzīvoju ļoti skaistu Ziemassvētku rītu.

Runājot par zeltu, to izcel ne tikai sporta jomā, bet nu ar projektu «Zemes stāsti» – arī Latvijas lauku dzīvē! Pēc pirmizrādes varu teikt, ka stāsti tev tiešām sanākuši iedvesmas pilni, ar lepnumu par līdzcilvēkiem. Kā līdz tiem nonāci?

Man profesija šķistu bezjēdzīga, ja nevarētu kādu iedvesmot. Manuprāt, abām šīm jomām vienojošā ir spīts un smaga cīņa par savu vietu. Starp citu, arī 80 procenti sportistu nāk no lauku ģimenēm. Bet informatīvā kopaina Latvijā lielākoties ir tāda: lauki ir izmiruši, tajos pie pēdējā salmiņa turas tie, kas nav aizbraukuši uz Angliju vai Vāciju.

Kādu laiku gribējās pašam sev rast atbildi uz jautājumu, vai tiešām tā ir. Un neviļus satikos ar uzņēmuma «Amazone» vadītāju Baibu Mikālu. Viņa gribēja, lai izveidoju video, kurā saviem klientiem parādīt, cik viņi ir lieliski. Sāka stāstīt par varoņiem, līdz sapratu – tas ir par maz, šie cilvēki jārāda televīzijā visai Latvijai! «Amazone» kļuva par raidījuma atbalstītāju, saturā neiejaucoties un nepieprasot to fokusēt caur saviem produktiem – lauksaimniecības tehniku. Baiba mani iedvesmoja ar ideju par spēku. Ka vari saimniekot savā zemē, sevi pabarot.

Ko tev pašam deva šie stāsti?

Kāds man varbūt metīs ar «akmeni» un teiks, ka laukos nekā nav – ne skolu, ne bērnu, tikai nodzeršanās un pamestas sētas. Tomēr es izvēlos izcelt to labo. «Zemes stāsti» ir par to, ka viss ir iespējams un ka spēks ir tajos mazajos ciematos, kuros viens uzņēmējs dod darbu visiem.

Minēji, ka iedvesma kaut ko darīt laukos tev radās arī pašam?

Tā var teikt. Šobrīd ir periods, kad uz Jaunpili pie vecvecākiem pārceļas mani vecāki. Zinu, ka arī es kādreiz tur būšu. Esmu bijis klāt mājas celtniecībā. Kad pats esi piedalījies pie akas rakšanas, koku stādīšanas un redzējis, kā tiek vests pa vienam cementa maisiņam, lai uztaisītu pakāpienus, izproti tur ieguldītā darba un mīlestības vērtību.

Lauku pieejamība ir mūsu bagātība. Ja jūs dzīvotu, piemēram, Amerikā un pateiktu, ka braucat uz laukiem, jūs uzskatītu par miljonāru, jo parasti cilvēki to nevar atļauties. Bet mums gandrīz katram latvietim ir lauki, vajag tikai saredzēt, ka dzīvojam patiešām lieliskā zemē!

Gatavojoties ziemas olimpiskajām spēlēm, pērnā gada nogalē apmeklēji Dienvidkoreju. Saprotu, ka piedzīvoto redzēsim arī Latvijas Televīzijā?

Jā. Producente Ilona Bičevska mani uzrunāja piedalīties Korejas un Latvijas kopprojektā – Koreja 100 dienu pirms olimpiskajām spēlēm. Tur pavadījām 10 dienas, cenšoties saprast, vai tiešām esam atšķirīgi, dzīvodami tūkstošiem kilometru attālumā. Jāpiebilst, ka divas sērijas šajā projektā veido arī Korejas TV, kas savukārt viesojās Latvijā.

Vispirms uz Koreju palūkojāmies četru tur dzīvojošu latviešu acīm. Rihards strādā pie olimpiskās bobsleja trases būvniecības un šo darbu redz kā lielisku savas tālākās karjeras iespēju.

Anastasija uz Koreju aizbraukusi kā studente, tur atradusi savu mīlestību, strādājusi kā supermodele un šobrīd gaida bērniņu. Viņa stāsta, ka cilvēki visā pasaulē vēlas mīlestību, mieru, labklājību un saticību. Mazs puika – vēstnieka dēls – zina, kas ir Martins Dukurs, viņš ir pārliecināts, ka Korejā Martins izcīnīs zeltu, jo ir pirmais un labākais pasaulē. Tikāmies ar siguldieti, kas doktorantūrā studē robotiku un būs viens no pieprasītākajiem speciālistiem Korejā. Viņš atbild godīgi – Latvijai nav, ko viņam piedāvāt, taču viņa mīlestība, esot tur, pret savu zemi nav zudusi.

Visemocionālāko brīdi piedzīvojām, filmējot karaoke. Zinājām, ka Korejā populāra ir Raimonda Paula dziesma «Dāvāja Māriņa», gribējām, lai kāds vietējais nodzied to karaoke. Pastāvējām dažas minūtes uz ielas pie karaoke nama, uzrunājām pirmos garāmgājējus, un trīs puiši bija ar mieru. Viņi zināja šo dziesmu, un kā viņi dziedāja! Pat asaras saskrēja… Tu esi Seulas centrā, un atskan Paula dziesma, caur kuru mums nesaprotamā valodā tomēr varam sadzirdēt paši sevi! Jā, mēs esam līdzīgi, lai arī izskatāmies atšķirīgi.

Nevarēju nerunāt arī par «kara» tuvumu, ko es lieku pēdiņās.

Kāpēc pēdiņās?

Tur katru vakaru skatījos vietējos raidījumus, un tur nebija tā, ka jaunumi no Ziemeļkorejas būtu centrālās ziņas. Pie mums to ir vairāk – virsrakstos dominē ASV, Koreja, Tramps atkal kaut ko izteicies, Ziemeļkoreja draud ar kodoluzbrukumu. Vietējie stāsta, ka jau 60 gadu viss šis cirks notiek un nekas nemainās. Viņi par to nesatraucas, un viņu filozofija ir tāda – ja arī uzbruks, tas notiks ļoti ātri. Jo Seula no robežas ir tikai 50 kilometru attālumā – ja šaus, tad tas būs pāris sekunžu jautājums. Tāpēc nav ko lieki stresot. Tajā pašā laikā redzējām vairākas demonstrācijas, kur iedzīvotāji izgāja ielās, protestējot pret ASV prezidenta politiku, aicinot lieki nesaasināt situāciju un saglabāt mieru.

Esi apkopojis spožākos mirkļus sportā aizvadītajā gadā. Kādi pieci mirkļi videoklipā būtu savirknēti, ja stāstu veidotu par sevi?

Man aizvadītais bijis arī emocionāli sāpīgs gads, jo izjutu, kā ir zaudēt tuviniekus. Tas man daudz iemācīja par sevi un cilvēkiem. To, kāds es vēlētos būt turpmāk. Manuprāt, aizvadītajā gadā es tapu labāks cilvēks, šo pieredzi varēšu izmantot arī turpmākajos darbos. Kā saka, kad ir vistumšāk, visspožāk saredzam zvaigznes. Tā ir…

Kad runāju ar tevi pirms pāris gadiem, sapņoji radīt filmas. Par ko sapņo tagad?

Gribu turpināt iedvesmot ar cilvēku stāstiem. Esmu sapratis, ka jebkurā darbā, pat ja sākumā nepadodas, tu vari kļūt labs, ja vien to dari ar prieku un aizrautību.

Kad iznāks intervija, tu būsi jau Dubaijā, kur ļausies savam hobijam – golfam. Turam īkšķi par tevi!

Paldies! Dubaijā notiks amatieru pasaules čempionāts, kurā tiesības piedalīties esmu izcīnījis arī es. Līdzi man dosies mamma, viņa jau sen sapņo apskatīt Dubaiju.

Pirmo īsto golfa sitienu izdarīju pirms četriem gadiem. Šī spēle tik daudz iemāca par tevi pašu. Iznāk uz āru tavs labais un sliktais. Tu spēlē pret sevi, ar sevi un pret laukumu. Esmu iepazinis lieliskus cilvēkus tieši golfā. Tagad šķiet, ka bez šīs spēles es nebūtu es. Tas ir izcils sporta veids!

ARMANDS TRIPĀNS
Vecums: 32 gadi.
Pēc izglītības: hokeja treneris.
Pēdējās 3 dokumentālās filmas: «Leģenda. Uļjana Semjonova» (2015); «Igors Vihrovs. Pirmais olimpiskais čempions» (2015); «Leģenda. Helmuts Balderis» (2016).
Olimpiskās spēles: šīs būs piektās.
Mamma Tija Tripāne – titula «Gada sporta skolotāja 2007» ieguvēja.
Tetovējums uz rokas: «Vairāk, nekā vārdi spēj teikt, acis spēj redzēt un sirds spēj just.»