Ja vien omīte aizdomātos, tad mazais sev neuzrautu virsū pannu ar karstu eļļu... Saruna ar 4 bērnu tēvu, dakteri Upenieku

Pieredzes bagātais Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas bērnu traumu, ortopēdijas un mugurkaula ķirurgs Jānis Upenieks, kurš pats ir četru bērnu tēvs, ir pārliecināts: bērna veselība vai pat reizēm dzīvība ir cena, ko vecāki, vecvecāki ir gatavi maksāt par savu nolaidību, pārlieko aizņemtību darbā, neprasmi kopā ar bērnu iepazīt apkārtējo pasauli.

Nedrošās mājas

Šķiet, nu kur vēl drošāku vietu mazam bērnam kā savas mājas, kur viņš ir pasargāts no visa! Statistika tomēr ir skarba – lielākā daļa traumu tiek gūta tieši mājas apstākļos. Un otra patiesība – lielu daļu no traumām bērna vecāki, vecvecāki būtu varējuši novērst, ja vien… Ja vien, gatavojot uz plīts karstu ēdienu, noliktu pannu nevis ar rokturi pret sevi, kaut arī tā ir ērtāk, bet uz tālākā degļa, jo tad divus vai trīs gadus vecais bērns nepieskries klāt, nepaķers un neuzraus sev virsū karstu eļļu, un neapdedzināsies.

Ja vien bērnam būtu iemācīts, ka nevajag sunītim vai kaķītim skriet klāt un raustīt aiz astes, kad dzīvnieks ēd, sunītis viņam nebūtu iekodis. Vēl cita situācija – lai iztīrītu aizdambējušos izlietni, vecāki pusi tīrīšanas līdzekļa izlej izlietnē, bet otra puse paliek. Un ko ar to dara? Vai nu noliek turpat zem izlietnes, vai – vēl trakāk – pārlej tukšā kokakolas pudelē. Mazais bērns pierāpo klāt, ierauga pudeli ar dzeltenbrūnu šķidrumu, korķis ļoti viegli taisās vaļā, un pietiek ar vienu malciņu, lai izdedzinātu sev visu mutes dobumu un iekšējos orgānus. Un slimnīcā nonāk ar ļoti smagām sekām. 

Vēl cits stāsts – vecāki sagādājuši batutu siltajā gadalaikā, bet aizmirsuši tam apkārt uzlikt sietu. Bērniem prieki, jauna manta, ņigu, ņagu lēkā pa batutu, kamēr pēkšņi kāds izkrīt un pārsit pieri līdz kaulam vai pat salauž mugurkaulu. Šos stāstus no reālās dzīves var turpināt vēl un vēl, un vēl…

Kad bērns nokļuvis traumpunktā, mēs, ārsti, uzdodam jautājumu, kā un kāpēc notika nelaime, taču tas netiek darīts ar mērķi vecākus kaunināt, bet gan lai saprastu, kā notikušais var ietekmēt ārstēšanas gaitu. Parasti loģiski domājoši vecāki saka: “Jā, dakter, par to, ko jūs sakāt, neiedomājāmies, un, ja tā būtu izdarījuši, varbūt mēs te nemaz nebūtu.” Un tas ir pats sāpīgākais, ka nav bijis padomāts par ikdienišķām lietām. Bet, ja tas būtu izdarīts, esmu pārliecināts, ļoti lielu daļu no traumām un ārsta apmeklējumiem varētu novērst. 

Nebūt tā nav, ka traumas gūst tikai sliktu vecāku gadījumā vai sociālā riska grupās, nē, bērniem traumas gadās arī materiāli ļoti turīgās ģimenēs. Traumu indulgenci nevar nopirkt par naudu.

Patiesībā tā ir nejaušību spēle – būs vai nebūs trauma. Ja ir trauma, tas nozīmē, ka esi atradies nepareizajā laikā un nepareizajā vietā. Taču ir situācijas, kad riska faktorus varam saasināt, risku palielināt, un rezultātā konkrētais bērns konkrētajā situācijā iegūst traumu. Piemēram, pieaugušie atstājuši drēbju pakaramo uz dīvāna, pa kuru lēkājot un nokrītot uz pakaramā trīs gadus vecs puisītis gūst acs ievainojumu. Ja vien vecāki būtu padomājuši par riskiem, šāda nelaime būtu gājusi secen. 

Labākā profilakse – uzticēšanās 

Daudz kas atkarīgs no ģimenes, kādā bērns dzīvo, no tajā valdošā mikroklimata, no tā, cik daudz vecāki bērnam uzticas, cik daudz ļauj viņam pašam darīt, ko viņam māca un kā pavada savu brīvo laiku. Bet varbūt viņi mēģina bērnu sargāt no visa, un, piemēram, pirmās klases skolēns vēl nemāk rīkoties ar nazi, jo – tas taču ir ass priekšmets! Viņš nevar sev brokastu maizīti uzsmērēt, jo vecāki to neļauj. Ka tik, pasarg Dievs, nesagrieztos! Nu ir jākāpj uz tiem grābekļiem! Bērniem ir jāskaidro, jāmāca ar šādiem piemēriem, un, visticamāk, nekas traks arī nenotiks, ja viņš iegriezīs pirkstā. Toties nākamreiz zinās, ka nazis jātur rokās uzmanīgāk. 
Daudz runājam par traumu profilaksi, par visu risku novēršanu, taču, manuprāt, svarīgāk ir nevis kaut ko aizliegt, ierobežot, bet gluži pretēji – iemācīt bērnam dzīvot. Un to diemžēl var izdarīt tikai, kāpjot uz gŗābekļiem, citādi viņš to neiemācīsies. Savukārt mūsu, pieaugušo, uzdevums ir nodrošināt, lai bērns uz tiem grābekļiem uzmin salīdzinoši viegli, lai netrāpās uz sev ļoti neatbilstoša grābekļa. Tas ir normāls izziņas process, kā mazais cilvēks apgūst pasauli. 

Nepalaist garām bērna signālus

Diemžēl daudziem vecākiem pietrūkst laika ar saviem bērniem ņemties, dzīvoties, visu laiku ir tikai darbs, darbs, darbs… Un šādi bērnam tiek nozagts laiks, ko viņš varētu pavadīt kopā ar vecākiem un kaut ko vērtīgu iemācīties, lai viņa dzīve būtu labāka. 

Ir arī teorija, kas varbūt nav absolūti pragmatiska no medicīnas viedokļa, ka, ciešot no uzmanības, mīlestības trūkuma, it kā veselīgs bērns bez iemesla sāk bieži slimot un šādi viņš cenšas sev piesaistīt uzmanību. Tad, iespējams, mājās arī paliks mamma, nevis aizies uz darbu, un šo dienu viņi pavadīs kopā.

Par šādiem signāliem jeb psihosomatiskām problēmām vajadzētu padomāt, jo bērni ļoti bieži ar savu uzvedību mēģina norādīt uz tām kļūdām, ko mēs, pieaugušie, pieļaujam. Un mīlestības trūkums ir viena no mūsu lielākajām kļūdām. Ja ikdienas rutīna tevi nodzinusi tik tālu, ka vakarā atnāc mājās, iekrīti gultā un gribi, lai tev visi liek mieru, tas ir skarbi attiecībā pret bērnu. 

Daba mazo sargā!

Mazi bērni pasaules izziņas procesā bieži vien ir hiperaktīvi: viņi kustas, skrien, lec un līdz ar to gūst daudz vairāk traumu nekā pieaugušo vecumā. Lai katru reizi, kad mazais nokrīt, sasitas, viņš sev kaut ko nesalauztu, daba ir izveidojusi aizsargmehānismus: bērna kauli ir daudz elastīgāki, mīkstāki, ar biezu kaulu plēvi, kas tos pasargā. Pat ja gadās lūzums, tas sadzīst daudz ātrāk. Sadzīst pat līki salūzis un saaudzis kauls – tas iztaisnojas un jau pēc gada ir taisns. Daba arī parūpējusies, lai lūzuma vietā rokā vai kājā veicinātu augšanu, un uz kādu brīdi kauls pat izaug garāks, bet pēc tam tas viss izkoriģējas. Ir virkne šādu adaptācijas aizsargmehānismu, ar kuriem bērns pielāgots savām aktivitātēm. Daba bērnu sargā. 
Bērniem augot, šīs spējas izsīkst un pusaudža vecumā šie aizsargmehānismi vairs nedarbojas, un anatomiski un fizioloģiski viņa organisms kļūst līdzīgs pieaugušam cilvēkam.  

Uztraukumā saprāts atslēdzas 

Notiekot nelaimei, īpaši smagos gadījumos, vecāki tik ļoti pārdzīvo, ka viņi patiesībā nav runājami: varbūt mamma tikai sēž un raud, un viņai pat jāsniedz palīdzība. Emocijas ņem virsroku pār veselo saprātu. Tas ir pierādīts un zināms fakts, no kura nevajag kaunēties un pārdzīvot.   

Bērnu slimnīcā šo sakarību zinām un ar to rēķināmies. Taču tas ir arī iemesls, īpaši akūtajā medicīnā, kāpēc rodas konflikta situācijas un domstarpības. Jo tad bieži ārstam nav laika vecākiem detalizēti izstāstīt, ko un kāpēc viņš dara un kā tas ietekmēs turpmāko dzīvi. 

Uztraukumā vecāki var arī ne pusi nesaprast no ārsta teiktā, un tad vēl iesprauž rokā kaut kādu papīra gabalu, kas ir medicīnas izraksts, ar ieteikumu apmeklēt ģimenes ārstu. Ko saka vecāki? “Mūs naktī izmeta uz ielas.” Patiesībā tā ir apstākļu sakritība, ka medicīniskā palīdzība bija nepieciešama vēlu vakarā un ka pēc tās saņemšanas jau bija nakts vidus, arī palaišana mājās ir loģisks risinājums, kā arī parasti tiek dotas rekomendācijas, ko un kā darīt. Cits jautājums, kā vecāki uz to paskatās. 

Mani četri bērni arī ik pa laikam ievāra ziepes, un es labi apzinos, ka šādos brīžos neesmu kritisks, esmu ļoti emocionāls. Gimenē gan vienīgais esmu saistīts ar medicīnu, tāpēc es viņus parasti vedu pie daktera. Smejos – no manis kā traumatologa labākā dāvana dēlam kādā dzimšanas dienā bija ģipsis uz rokas. Savukārt kā tēvs zinu, ka stress ir un to ir ļoti grūti pārvarēt, un nenosodu nevienu emocionālu vecāku. Diemžēl pašam kā ārstam ne vienmēr sanācis būt tik savaldīgam, cik vajadzētu, un ir gadījies pateikt kādu skarbāku vārdu.   

Dot, neko neprasot pretī

Visciešākā emocionālā saikne ārstam veidojas nevis ar vienas dienas pacientiem, kas vienā dienā iestājas, tiek izārstēti un nākamajā palaisti mājās, bet ar tiem bērniem, kuri slimnīcā guļ vairākas nedēļas vai mēnešus un ar kuriem tu ikdienā komunicē, patiesībā tādā veidā pat sadraudzējies. Ik pa laikam pie mums nonāk iemītnieki no sociālās aprūpes iestādēm jeb bērnu namiem, un tad bieži vien redzams, ka viņiem pietrūkst daudz vairāk nekā tam bērniņam, kam ir brālis, māsa, vectētiņš un vecmāmiņa, kas ar viņu ucinās un ņemas. Bet šiem bērniem no tā visa gandrīz nekā nav. 

Pēdējos gadus privātā kārtā apbraukāju bērnu namus un bez maksas konsultēju to iemītniekus. Bieži vien tiek pieteikti divi trīs bērni, kuriem nepieciešama konsultācija, bet aizbraucot sanāk palīdzēt jau astoņiem, desmit bērniem, kuri nereti ir tik smagā stāvoklī, ka fiziski ir ierobežotas iespējas viņus atvest uz Bērnu slimnīcas poliklīniku. 

Esmu uzsācis interesantu projektu, kas saucas Ārsti bez bremzēm. Esmu izveidojis komandu no Bērnu slimnīcas kolēģiem, piesaistot gan ortopēdus, gan vispārējos ķirurgus, gan bērnu urologus, radiologus un fizioterapeitus. Iespējams, nākotnē piesaistīsim arī citu specialitāšu kolēģus. Reāli dzīvē tas notiek tā, ka mēs sēžamies manā busiņā un braucam uz bērnu namiem. Decembra sākumā divas dienas apbraukājām Latgales reģiona bērnu sociālās aprūpes iestādes, kas bija atsūtījušas to pastāvīgo iemītnieku sarakstu, kuriem vajadzīgas minēto ārstu konsultācijas. Plāns ir ambiciozs – šādi apbraukāt visos četros reģionos izvietotos bērnu namus. Sākām decembri, turpināsim, iespējams, līdz pat vasarai. Nenākas viegli ieplānot šīs vizītes, jo darām to savā brīvajā laikā un ir jāpielāgojas katra kolēģa grafikam. Tajā pašā laikā atsaucība no bērnu namiem ir ļoti liela, viņi dod ziņas par daudziem slimajiem bērniņiem. 

Domāju, ka tā ir mūsu artava, lai šiem bērniem dzīve būtu labāka, – kādam mazajam varam palīdzēt, neko par to neprasot pretī. Varbūt tas ir sīkums, kāds pasmiesies, nu ko viņš te ālejas, ko panāks, varbūt…