"Tev svārki par īsu, uz ko tu tur skaties?" Atklāti par mūžīgo bubuli - greizsirdības lēkmēm

Kāpēc greizsirdība rodas

“Pirmais aspekts. Dažādu skolu pētnieki ir konstatējuši, ka greizsirdības cēlonis visbiežāk ir šaubas par savu nozīmību un nespēja justies pietiekami vērtīgam un labam,” saka psihoterapeits Valdis Briedis. “Nav pārliecības, ka man ir tiesības mīlēt, māc bailes, ka mani atraidīs, ir traucēta sava veseluma izjūta. Piemēram, divi cilvēki ir satikušies, viņiem ir bijis skaistais sākums, izveidojušās attiecības, un tad vienam nāk priekšā viņa nepilnvērtīguma sajūtu stāsts.

Brīdī, kad pār cilvēku valda kaislība, nekādas greizsirdības nebūs, jo tas ir izmainīts apziņas stāvoklis. Tā kā zīdainim – visa pasaule esmu es! To lieliski ilustrē filmā "9 ½ nedēļas" Mikija Rurka teiktais – mūsu vārdi, mūsu vēsture – tas ir pilnīgi nekas, tie ir nieki! Ir tikai mūsu kaislība, un reālā pasaule ir tālu aiz mūsu mīlestības!

Bet, tikko tauriņi no vēdera pazūd, sākas problēmas – ai, tur vairs nekā nav, kur ir mani tauriņi, atdod! Tu esi vainīgs, ka tie ir prom. Tā ir maigākā variācija. Otra variācija – partneris sāk otru visādos veidos kontrolēt, turēt aizdomās un mocīt ar greizsirdības scēnām.

Cilvēks jūtas pamests, nodots, nevienam nevajadzīgs

Sociālā aspektā tā patiesībā ir izolētība – man vairāk ir attiecības ar savu gļuku (ar kuru arī es ņemos) nekā ar reālu cilvēku. Iemesla var nebūt. Cilvēks jūtas pamests, nodots, nevienam nevajadzīgs. Atkārtošu – kamēr darbojas endorfīni, viss būs labi, kad tie pārstās darboties, iestāsies hroniska tukšuma, slāpju, nepilnvērtības sajūta, kuru viņš projicēs uz otru cilvēku (izņemot to apdulluma brīdi). Ja viņš prastu to noformulēt, tad teiktu – aizpildi nu manu tukšumu, priekš tam tak es tevi ņēmu! Taču viņa vajadzība ir tik liela, ka to apmierināt nespēs neviens, jo viņam nekad nebūs gana. Tāds cilvēks attiecības veido, otru idealizējot, arvien kaut ko piefantazējot klāt, bet tam fantāzijas tēlam jau neviens reāls cilvēks neatbilst.

Visai bieži greizsirdīgi partneri cer atbrīvoties no zemā pašvērtējuma un bailēm "mani nemīl", pilnībā kontrolējot savu otro pusi. Tev svārki par īsu, uz ko tu tur skaties, nemānies – es redzēju – tur, uz to vīrieti melnajā jakā! – tās nav attiecības, bet mans priekšstats par to, kā būtu jābūt, un, ja tu no mana priekšstata atšķiries, attiecīgi sākas vecā labā kontrolēšana.

Otrs aspekts ir tas, ka, pēc evolūcijas biologu uzskata, greizsirdības funkcija ir evolucionāri izveidojies mīlas partnera kontroles mehānisms, lai mēģinātu nodrošināt tikai savu gēnu pārmantošanu. Trešais aspekts – greizsirdība var būt iepriekš piedzīvotas smagas nodevības, pāri darījuma sekas. Tomēr, lai justos tik ļoti ievainots, lai būtu izkustināta mana drošības izjūta, jābūt pēc mēroga ļoti lielam pāridarījumam. Biežāk tas izpaužas kā narcistisks ievainojums, kā aizskarta patmīla.

Tas var būt slimības sākums

Ceturtais aspekts – reizēm cilvēki par greizsirdību notur izpausmes, kas nemaz nav greizsirdība. Piemēram, viņam ir paranoīdas personības iezīmes, vajāšanas gļuki. Varbūt tā vēl nav gluži psihiatrija, bet tas, ko sauc par robežstāvokli. Katrā ziņā tā vairs nav vienkārši greizsirdība, kaut gan viņš pats apgalvo tieši to. Nē, tie var būt slimības sākuma izpausmes simptomi,” atklāj psihoterapeits, piebilstot, ka visizteiktākais tomēr esot pirmais aspekts – personiskā niecīguma, nepilnvērtības izjūta.

Medicīnā, izrādās, ir jēdziens – greizsirdības murgi, ko attiecina uz situāciju, kad cilvēks jebkuru partnera darbību bez pamatojuma interpretē kā mēģinājumu viņu piekrāpt, turklāt greizsirdis var būt visai neatlaidīgs un pat agresīvs. Slimīga greizsirdība ir raksturīgs vairāku psihes veselības problēmu simptoms.

Psihoterapeite Anita Plūme laikrakstam "Diena" uz jautājumu, cik ilgā laikā var tikt galā ar greizsirdību, atbildējusi: “Tas atkarīgs no tā, kas tā par greizsirdību. Tā var būt veselīga; smagāka nekā veselīga, bet ne pārāk slimīga; un greizsirdība kā viena no diezgan nopietnu psihisku traucējumu izpausmēm. Tās ir tā saucamās paranojālās idejas – idejas, pilnas aizdomu, kas nav balstītas īstenībā. Paranojālās greizsirdības ārstēšana aizņem trīs četrus gadus. Ja greizsirdība ir dabiskas jūtas, bet tikai smagākā formā, būs vajadzīgs īsāks laiks.”

Ko ar greizsirdību iesākt?

Es mīlu savu vīru, viņš man der gan gultā, gan ķēķī, gan ceļojumā, vienīgā problēma – viņš pastiprināti cieš no greizsirdības. Vai mēs tur varam kaut ko darīt? “No ārpuses nevar izmainīt neko! Tur reāli kaut ko var darīt tikai cilvēks, kurš jūt greizsirdību. Lielākais, ko var panākt, – cilvēks sāk apzināties, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Tātad atbilde uz jautājumu ko darīt ar partnera greizsirdību?, skan – atdot atbildību par viņa jūtām un pārdzīvojumiem viņam pašam. Lai tiek galā saviem spēkiem vai vēršas pie speciālista. Diemžēl nereti greizsirdīgu cilvēku partneri, labu gribot, uzņemas atbildību par greizsirža psiholoģiskajām problēmām, jo gribas taču ticēt mīlestības varai. Nākamais teikums būtu jāiemācās no galvas – problēma ir viņos pašos, un no tās iespējams atbrīvoties, tikai mainot sevi, nevis liekot mainīt savu izturēšanos un ieradumus citiem. Pat ja sieva būs acu priekšā un nedos itin nekādu iemeslu greizsirdībai, tas netraucēs greizsirdim sievai inkriminēt, ka viņa, lai gan ne uz vienu neskatās un nekur neiet, nemitīgi domā par kādu citu.

Starp citu, “Vai tu mani mīli?” ir ļoti labs indikatora jautājums. Attiecības ir tad, ja divi jūt viens otru, un tādā gadījumā diez vai būs vajadzīgi papildu apliecinājumi. Bet, ja cilvēks ir greizsirdīgs, tas ir viens no populārākajiem jautājumiem – to apliecinājumu vajag vēl, vēl, un vēl,” saka psihoterapeits.

“Vēl ir kāds tīri sadzīvisks aspekts. Cilvēkiem mēdz būt dažādas vajadzības un dažādi priekšstati par uzvedības normām. Ja šīs normas stipri atšķiras, tad, piemēram, viens var būt pārliecināts, ka viņš ir absolūti normāls, katru nedēļu pārguļot ar diviem trim partneriem, vienlaikus no sirds mīlot savu otro pusi, bet tam otram tas ir nepieņemami. Te diez vai ko varēs līdzēt. Protams, ja abi vienojas par vieniem noteikumiem, piemēram, ka viņu kopdzīvē sānsoļi ir norma, tas jau būs cits stāsts. Ir pāri – tādu gan nav daudz –, starp kuriem šāda vienošanās pastāv. Viņi ir saskanīgi pamatvērtībās un priekšstatos, kas arī ir labu ilgtermiņa attiecību pamatā. Ja tādās attiecībās ienāks greizsirdība, tas jau būs uz klīnisko pusi velkošais variants. Ja nu tev šķiet, ka kaut kas pārsniedz mūsu vienošanās robežas, tad pārbaudi faktus un pēc tiem arī vadies. Bet vīriem un sievām, kuri bez jebkāda pamata savas otrās puses nemitīgi tur netīrās aizdomās, var uzdot pavisam vienkāršu jautājumu – ja tu otru cilvēku necieni, tad kāpēc vispār esi ar viņu kopā?” tā Valdis Briedis.

Vai otram viss jāzina?

“Mēs vienmēr esam kopā, visu viens otram izstāstām, visu par otru zinām – tā ir tāda grandioza saplūšana. Pagrūti iedomāties, ka ilgtermiņā tas varētu būt labi. Cilvēki nav viens otra kopija, kaut kas savs tomēr ir vajadzīgs. Iedomājies – satiekas divi cilvēki. Viņiem ir kopīgs tas un tas, saderība tāda un tāda, bet ir arī kaut kas tāds, kas otram ir svešs. Padarot visu par savējo, otrs var zaudēt individualitāti. Tāpēc arī tik bieži tiek pieminētas robežas. Ja man ir savas intereses, man nesagādā problēmas fakts, ka arī tam otram ir sava teritorija,” domā Valdis Briedis.

Ja nu tomēr notiek neplānotais un negribētais... Katram var uznākt mirkļa vājums, liela, bet ātri pārejoša kaislība. Daži to izdzīvo iztēlē, daži apspiež, daži īsteno pēc principa – pārgulēšu, apniks, tauriņi nosprāgs, un atkal būs miers mājās. Ebreji dēliem māca – ja vīram ir, hmm, interese ārpus mājas, nepārkāpjams noteikums – lai sieva to neuzzinātu nekad un nekādos apstākļos. Tas parasti izdodas arī citu tautību vīriešiem (ja vien viņš tiešām rūpējas par ģimenes mieru), bet sievietēm līdzīgās situācijās nereti piemetas kasīklis – vai, kā gribas atzīties, visu izstāstīt, pilnīgi mute neturas ciet – sak, nebūs miera, kamēr neizstāstīšu! Lūgt piedošanu utt. Kas tā ir par nespēju? “Tā ir vēlme saņemt indulgenci, grēka atlaišanu, jo es nespēju pieņemt, ka esmu grēcīgs, gribu būt ideāls! Izstāstīšu, varbūt viņš mani pieņems tādu, kāda esmu. Brīdī, kad tas sakāpinās, realitātes izjūta zūd – jo faktiski taču viņa zina, ka ziepes vien tur iznāks! Cilvēks ir iesoļojis robežstāvokļa teritorijā, kur ģeometriskā progresijā zūd realitātes izjūta; iekšējs pārdzīvojums, vainas apziņa, kauna sajūta diktē vajadzību pēc indulgences.

Daudzi atdotu nezin ko, lai viņi būtu pametēji, nevis pamestie

Ir vēl viens slānis. Sadzīvot nevaru, bet aiziet arī nevaru, tāpēc mēģinu (visbiežāk neapzināti) panākt, lai viņš mani pamet. Tas ir ļoti populārs variants! Sievietes neapzināti sastrādā dievs viņu zina ko, lai vīrietis viņu pamestu (jo vīrietim to izdarīt ir vieglāk). Un tad ir – redz, viņš mani pameta, es esmu cietēja! Ja tu viņai to pateiksi, viņa neticēs, ka pati to ir izstrādājusi,” novērojis speciālists.

Tomēr ir otra medaļas puse – daudzi atdotu nezin ko, lai viņi būtu pametēji, nevis pamestie. Kāda sieva skaļi deklarēja – no tādas kā manis vīri prom neiet, tikai es pati varu pamest to nejēgu Pēteri, ilgi vairs arī neizturēšu. Visi arī tam ticēja, tāpēc kā zibens no skaidrām debesīm nāca tas, ka nejēga Pēteris ņēma un izcilnieci pameta. Pagājuši astoņi gadi, bet bijusī šo faktu joprojām nevar norīt. Kas tas ir – slima patmīla? “Situācijās, kad pēc šķiršanās vēl ļoti ilgi saglabājas aizvainojums, vienmēr ir slēptie temati, par kuriem var tikai izteikt minējumus, bet tik un tā netrāpīt. Ja mani pamet, tas ir nopietns ievainojums, bet neizslēdz apstākli, ka es pati gribēju tikt no viņa vaļā. Tā notiek ar pirmā varianta cilvēkiem – es esmu ievainots, ar viņu dzīvojot, un esmu ievainots, ja mani pamet. Tikai par tematu mani pameta vai es pametu man ir vieglāk runāt nekā atklāt dziļākos slāņus, tie parasti tiek notušēti,” Valdis Briedis izskaidro.

Iesaistoties jūs ļaujat sevi piespiest spēlēt pēc viņa noteikumiem

Kāda ir dzīve ar patoloģisku greizsirdi, nevar iedomāties neviens, kurš nav to izbaudījis uz savas ādas. Tāpēc "OK!" aprunājās ar no nepamatotas greizsirdības cietušiem dažādu vecumu un dzimumu pārstāvjiem un ieguva brīnumaini vienprātīgas atziņas, kas burtiski pārklājas ar speciālistu ieteikumiem. Pirmām kārtām nekādā gadījumā nevajadzētu atbalstīt greizsirdīgā partnera izpausmes, piedaloties procesā, proti, reaģēt uz pārmetumiem un taisnoties. Tas pazemo jūsu cilvēcisko cieņu, turklāt no tā tikpat nebūs jēgas, otrādi – jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Jāsaprot, ka šī apsēstība nav jūsu, bet viņa problēma. Iesaistoties jūs ļaujat sevi piespiest spēlēt pēc viņa noteikumiem, tādējādi vēl palīdzot viņa apsēstību lolot un kultivēt. Ja slimīgi greizsirdīgais cilvēks atsakās atzīt problēmu un meklēt palīdzību, vienīgā izeja ir attiecības pārtraukt. Viens no aptaujātajiem ieteica izplatīt šādu paziņojumu greizsiržiem: “Ja mīlat savu otro pusi un gribat palikt ar viņu kopā, vai nu uzmeklējiet terapeitu, vai esiet gatavs, ka paliksiet viens. Varbūt ne šodien un ne rīt, bet paliksiet! Tad varēsiet sēdēt ar laimīgo apziņu, ka visu esat sagrāvis pats savām rokām, bet būs jau par vēlu!”