Melošana uz ekrāna nostrādā vienmēr. Ieva Puķe intervē jaunās filmas "Ar putām uz lūpām" režisoru Jāni Nordu

Es tiešām ilgi domāju, ko tev jautāt... Mani interesē tavs uzvārds. No kurienes tas cēlies? Vai esi par to painteresējies?
Tas ir tēva uzvārds, bet, ja godīgi, tā īsti interesējies par izcelsmi neesmu. Zinu, ka tāda uzvārda nav gandrīz nevienam, izņemot Nikolaju Nordi; viņš bija arhitekts 20. gadsimta sākumā Rīgā. Man prieks, ka tas ir tāds skanīgs, īss un ass, un citiem tāda nav.

Brīnišķīgs uzvārds – kinorežisoram labāks būt nevar! Arī man kā aktrisei ir ļoti labs uzvārds, nekāda vaina. Vai tev ir autoritātes kino? Cilvēki, kuru paveiktais iedvesmo un sajūsmina.
Gadiem ejot, autoritātes mainās un evolucionē. Vienu brīdi šķiet, ka šis ir labs režisors vai labs padoms, bet paiet trīs gadi, un tu saproti, ka tas viss ir izmetams miskastē vai arī tu kaut kādā ziņā esi bijis naivs vai vienkārši nesagatavots un zaļš. Tas ir tāpat, kā iepazīstot vīnu; tas, kas garšoja sākumā, ar laiku kļūst pliekans, jo sāc saprast vairāk.

Man ir tuvs amerikāņu septiņdesmito gadu kino. Tas bija brīnišķīgs periods, kad jaunā, izglītotā paaudze, kam bija apnikuši blokbāsteri, pieprasīja citādu kino. Bija režisori – Bobs Raflsons, Hals Ašbijs, Džons Gesvitis –, kuri uzņēma filmas pieaugušajiem.

Tās skatoties, liekas, ka pieaudzis, par tevi gudrāks cilvēks atklāj kaut ko negaidītu un intriģējošu par cilvēka dabu vai attiecībām vai runā pretī vispārpieņemtām normām. Līdz ar to man autoritāte ir jebkurš profesionālis, arī Tobiass (Tobiass Datums, operators no ASV, kurš piedalījās filmas "Ar putām uz lūpām" tapšanā – Red.), kurš runā pārdomātā, nesteidzīgā, dziļā valodā un iedziļinās tajā, ko no viņa prasi. Viņš nestreso, nelēkā, nešaubās. Vienkārši skatās acīs un izstaro enerģiju. Tādu gan nav daudz, bet ir dažas personības, kā angļi saka – larger than life, kurām ir forši pielipt un sekot.

Bet cik daudz tu kā aktrise filmēšanas laukumā spēj kvalitatīvi atstrādāt, pateicoties iemaņām, un cik liela ir nezināmā daļa, kad tu, labā nozīmē, nesaproti, ko dari? Galva kūp, un lēnā garā, virzoties uz priekšu, izdari.

Jo arī režisori, sasniedzot profesionālu līmeni, spēj ciniski aprēķināt, kas uz ekrāna strādā, taču tas nekad neradīs brīnumu. Cik tālu tu vari iziet ārpus savas komforta zonas? Vismaz man tas ir grūti menedžējams jautājums.

Tas nāk ar laiku. Tikai vairāk un ilgāk darot, var aprēķināt un domāt, bet sākotnēji ir ļoti svarīgi saglabāt pirmreizīgumu, ko piedzīvoju arī, strādājot ar tevi pie šīs filmas. Tik liela loma filmā man nekad nebija bijusi. Līdz šim tikai kaut kas fragmentārs. Filmēšanas process šķita īss un saspringts. Man patika, ka tu juti, kad aktieri nav līdz galam apmierināti ar paveikto, un neapstājies, kamēr nebijām no sevis izspieduši kaut ko labāku. Taču, kad pateica, ka viss ir uzfilmēts, man bija sajūta, ka tikai tagad varētu sākt strādāt.
Kāds būtu tavs ideālais filmu uzņemšanas process? Tev patīk strādāt straujā ritmā?
Joprojām neesmu sapratis, vai tas, ka tu taisi daudz "dubļu", ir perfekcionisma pazīme vai arī īsti nesaproti, ko vēlies. Jo var būt divējādi un jebkurā brīdī vari nonākt situācijā, kad vairs nesaproti, ko gribi. Filmu režijā, īpaši tāpēc, ka filmē reti – ar vairāku gadu pārtraukumu –, pēcapstrāde vienmēr aizņem daudz vairāk laika nekā filmēšana, un tu nekad nevari justies apmierināts ne ar ko. Protams, es pārspīlēju.

Ir arī gandarījums un prieks, kad šuves saiet kopā un austere sāk lēnām pārvērsties pērlē. Bet laika trūkums un tas, ka nekad nekas nepatīk, man šķiet, tā uz laukuma ir nepieciešamākā sajūta, jo pretējā gadījumā ir - čau! Mācoties Anglijā, vienmēr brīnījos par saviem studiju draugiem. Kad pēc filmēšanas jautāju, kā gāja, atbilde vienmēr bija: wonderful! I had such a great shot. Un tu pēc tam skaties to filmu, un tas ir mēsls... Bet tamlīdzīgas viltus emocijas vairāk ir rietumnieku pazīme.

Šaubām jābūt jebkurā radošā profesijā. Manuprāt, mākslā bez šaubīšanās vispār nevar strādāt. Filmēšanai un pēcapstrādei ir diezgan straujš ritms. Kur smelies mieru?
Operators Andrejs Rudzāts teica, ka atmetis smēķēšanu, jo tas radījis nemieru – sajūtu, ka viņš vienmēr ir uzvilcies. Savukārt man šo sajūtu vajag. Es nevaru mierīgi nosēdēt un, kāju pār kāju pārlicis, domīgi skatīties tālumā. Vajag, lai kuras ogles. Miers ir tad, kad aizbraucu uz kādu vietu ārpus Latvijas, kur nav zonas.

Taču šis miers ir tāpēc, ka nav citas izvēles, turklāt pēc piecām dienām viss tik un tā apnīk. Man miers nav aktuāls. Vēl esmu diezgan jauns un varu kādu laiku dedzināties. Tad, kad sāks sāpēt mugura, ceļi un viss pārējais, sākšu domāt. Ceru, ka tuvākajā laikā tas nedraud.

Tā ir. Kad viena pati aizbraucu uz laukiem, izkurinu krāsnis, parosos pa dārzu un brīdi pasēžu bezdarbībā, prātā nāk visādas domas. Nu kaut kas ir jādara! Šis man teātrī bija tukšais rudens. Pirmais piecpadsmit gadu laikā, kad nebija darba. Baigi jocīgi. Gandrīz vai jāmācās neko nedarīt. Un es to patiešām mēģinu, jo apzinos, ka darbs tūlīt atsāksies, un domas jau griežas ap lugu. Piemēram, aizbraucam ar bērniem uz jūru. Sākumā viss ir brīnišķīgi, bet tad es sāku skatīties pulkstenī – tā, kad mēs brauksim atpakaļ? Jocīgi, bet kustība – braukšana – rada sajūtu, ka kaut kas notiek. Tevi baida filmas pirmizrāde? Baida varbūt nav īstais vārds...
Kā man teica draugs, režisors, filmas pirmizrāde ir brīdis, kad iznāc cilvēku priekšā un novelc bikses, un tev nav kur paslēpties. (Abi smejas.) Bet nē, pirmizrāde mani nebaida. Baidītu, ja būtu savārījis ziepes. Ilgtermiņā vairāk uztraucos par to, kā cilvēkiem pavēstīt, ka ir šāda filma. Šausmīgi baida, ja tā var teikt, montāžas vidusposms, jo tas ir visnedrošākais. Kad esi apmaldījies un nezini, kurā virzienā doties. Un tad tu sāc meklēties un mest ārā kadrus – nogalināt savus zīdaiņus.

Bet tas ir jādara!
Jā, jo tas visbiežāk notiek neparedzētā virzienā. Sākumā ir žēl izmest foršu ainu, bet, kad esi to paveicis un savienojas divi kadri, ir tāda eiforija! Aizej mājās ar labu sajūtu, taču no rīta atkal liekas, ka viss ir garām... Un mocības ilgst kādu pusgadu.

Strādājot pie šīs filmas, radās vajadzība vēl pēc dažām ainām, tāpēc piefilmējām. Līdz ar to galarezultātu var zīlēt tikai zem segas. Montāža ir visgrūtākais, visizaicinošākais posms. Tā ir vieta, kur filma vēlreiz piedzimst no jauna. Tas ir tāpat, kā aiziet uz mežu un savākt sēnes, ogas un saknes, un pēc tam divpadsmit stundas vārīt, lai varētu apēst. Un virtuvē viss smird...

Drausmīgi... Es vienreiz vēmu no sēnēm. Nevis tāpēc, ka indīgas, bet tāpēc, ka daudz. Pirms tam jau kādu nedēļu sēnes bija ēstas, un man vēl iedeva līdzi uz Rīgu – vajadzēja sagatavot un salikt pa burciņām. Es tik cepu un lieku, cepu un lieku... Pēc tam vēmu visu nakti. Biju absolūtās sēnēs... Kā pie tevis atnāca filmas scenārijs?
Diezgan ilgi meklēju, ko varētu taisīt. Kopš Losandželosas festivāla uzturu kontaktus ar kādu aģentu, kurš man ik pa laikam piespēlēja potenciālos scenārijus. Viņš man norādīja uz šo scenāriju kā tādu, kam beidzas amazon termiņš – autortiesības, un ar bezgalīgu, nogurdinošu papīra darbu es pie šā scenārija tiku. Īstenībā to varēja izdarīt vienā dienā, bet attāluma dēļ process prasīja trīs mēnešus. Jāatzīst, scenārijs ir pielāgots Latvijas auditorijai, jo oriģinālā bija jautājumi, kas aktuāli tikai Amerikai un pie mums neietu cauri. Interesanti, ka viena un tā pati darbība angļu valodā aizņem divus teikumus, bet, iztulkojot latviski, sanāk paragrāfs. Latviešu valodā nerunā tik daudz cilvēku, tā nav tik plaši izmantota, līdz ar to ir daudz robustāka.
Varbūt tāpēc, ka scenārija autors ir amerikānis, arī filma vietām ir ļoti amerikāniska. Tajā ir ļoti maz izteikti latvisku faktūru. Darbība nenorisinās noteiktā vidē, bet neapzināti ir iekļauti izteikti amerikāniski elementi, piemēram, mašīnas, apģērbs un krāsas.

Vai tu jau domā par nākamo filmu? Prāto, ko gribētu uzfilmēt, vai arī tas uzrodas pats?
Ir vairāki scenāriji, par kuriem domāju, bet kurš no tiem aizies un vai aizies... Man liekas, tas ir tāds jocīgs nākotnes jautājums, par kuru negribas runāt.

Kāpēc tu taisi kino?
Un kāpēc tu esi aktrise? (Abi smejas.)

Es pat varētu mēģināt atbildēt... Būt aktierim tomēr ir citādi nekā būt režisoram. Aktieris ir atkarīga profesija. Vismaz pie mums, Latvijā, un manā gadījumā – es esmu atkarīga no repertuāra teātrī, kur tiek noteikts, kādās izrādēs spēlēšu, un atteikties no tām ir gandrīz neiespējami.
Tās ir profesijas blakusparādības, nevis atbilde uz jautājumu.

Jā, esmu teātrī tāpēc, ka man patīk izdzīvot citu cilvēku dzīves. Arī tāpēc, lai caur izrādēm un personāžiem kaut ko pateiktu skatītājiem. Lai vērstu pasauli labāku – varbūt naivi un muļķīgi, bet tā tas ir. Dot cilvēkiem iespēju skatīties un kaut ko sajust skatoties. Citās profesijās tas nav iespējams. Man patīk teātris, jo tas ir dzīvs. Tas katru vakaru var notikt citādāk. Turklāt es neko citu nemāku, un man arī nekad nav bijusi doma, ka es varētu būt kaut kas cits.
Jā, arī es droši vien nevarētu būt nekas cits.

Nu gan tu lej! (Smejas.) Man liekas, ka tu esi hameleons un varētu gan kaut ko citu...
Kāpēc esmu režisors... Mani interesē spriedze, neziņa un risks. Citā dzīvē es varētu būt kāršu spēlmanis, bet pagaidām kārtis man liekas diezgan garlaicīgas, paredzamas un ļoti īslaicīgas, un līdz ar to kino ir veids, kā darbināt spriedzi. Kā tajā izdzīvot.Bet tas viss ir tāds bla, bla, bla... Es nekad neesmu dzirdējis interesantu atbildi uz jautājumu, kāpēc tu esi šajā profesijā. Atbildēt uz to ir diezgan neiespējami. Var izdomāt labu atbildi žurnālistiem, bet, manuprāt, mēs paši to tikpat kā nenosakām. Un ir ļoti romantiski uzskatīt, ka tavā priekšā ir bijušas piecas kārtis ar izvēli. Nē, tā nav! Tu esi knapi tas, kas tu esi, un kaut kā kulies savā profesijā.

Ikdienā vairāk skaties filmas vai lasi grāmatas?
Pēdējā laikā filmas skatos maz – vienu vai divas mēnesī. Parasti tās, kas nav redzētas laika trūkuma dēļ, bet intereses pēc gribas noskatīties aktieru vai operatora darba dēļ. Tā ir diezgan tehniska filmu skatīšanās. Esmu noskatījies ārprātīgu daudzumu filmu, un nu lielākajai daļai jau pēc pirmajiem diviem, trīs kadriem varu pateikt, kā tā attīstīsies. Ļoti bieži filmas ir paredzamas, ar stulbu morāli, jo vairāk vai mazāk visi kino stāsti tiek taisīti pēc vienas šnites. Gadā sanāk izlasīt divas, trīs grāmatas. Parasti tādas, par kurām neviens neko nav dzirdējis.

Arī man sanāk lasīt grāmatas retāk, nekā gribētos, jo mājās to neļauj darīt bērni. Jaunākais pavisam noteikti.
Tobiasam Losandželosā ir vienstāva māja ar jumta istabu. Uz tās durvīm ir zīme, kas aizliedz telpā ieiet bērniem. Tā ir istaba, kurā viņš var lasīt grāmatas, spēlēt ģitāru un bungas. Man likās – brīnišķīgi! Bet tev vispirms jātiek pie tādas jumta istabas...

Jā, interesanti, ka vīrs bērnu klātbūtnē var lasīt grāmatu, un tas ir normāli. Kas tevi piesaistīja filmas scenārijā?
Pirmkārt, traumēts galvenais varonis, kuru krāpj sieva. Ļoti labs, morāli pretrunīgs sižets, jo parasti pret traumētiem cilvēkiem esam empātiski. Šajā gadījumā cilvēks veic stulbas, pretrunīgas izvēles, un līdz ar to nav jāžēlo. Tas likās foršs mīnu lauks, kur ievest skatītāju un likt viņam justies nepareizi vai nedroši.

Otrkārt, alegorija ar trim suņiem, kas pazūd un inficējas. Trakumsērga, ar kuru saslimst suņi, alegoriski pielīp arī cilvēku prātam. Mīlestība vai iekāre tiek attēlota kā pirmatnējs dabas instruments, kas nepakļaujas prātam, nevis kā skaista, romantiska pasaka. Tas ir totāls izdzīvošanas draivs, kas liek darīt morāli pretrunīgas, foršas lietas. Tavai varonei izskrien priekšā mežacūkas, un pirmatnējais dabas spēks viņai liek rīkoties nepareizi un skriet pakaļ skolēnam.

Prāts saka – nē, bet daba liek darīt pretējo. Recepte drāmai tur sanāk. Un vēl man likās ļoti labi, ka tava varone daudz melo, jo melošana uz ekrāna vienmēr strādā. Cilvēkiem ir interesanti uz to skatīties, un šajā filmā meli ir melu galā.

Man nesen prasīja, vai arī es meloju. Atbildēju – kurš gan nemelo? Manuprāt, būtiskāk, par kādiem jautājumiem melo.
Jau sen ir pierādīts, ka meli ir ikdienas sastāvdaļa, ka melojam visu laiku, un tas ir viens no izdzīvošanas stratēģijas ieročiem. Meli, protams, ir skaļš vārds – tu pārspīlē, pievīlē, piegriez, pavērs nedaudz citādā gaismā... Cilvēkiem, kuru darbības sfēra saistīta ar publiku, par politiķiem nemaz nerunājot, tas ir labs ierocis, un tas ir brīnišķīgi. Tāpēc jebkura filma, kurā melo, strādā.

Kas tev dzīvē ir svarīgi ārpus kino?
Profesionālajā ziņā man ir svarīgi neatkārtoties, bet privātajā dzīvē... Intervijās šo jautājumu uzdod bieži, bet varu sniegt tikai garlaicīgas atbildes, tādas pašas kā citi cilvēki – lai pašam un tuviniekiem laba veselība, un tamlīdzīgi. Teorētiski režisora darbs beidzas, tiklīdz filma ir pabeigta, un visa runāšana pēc tam ir kā karavāna, kas lēnā garā velkas līdzi, bet bez tā varētu iztikt. Tā, protams, ir elitāra doma, kas nekad nepiepildīsies.

Bet tu gribētu, lai tā būtu – izdari savu darbu, un tev liek mieru, un filma dzīvo savu dzīvi?
Tas ir grūti, bet ir režisori, kas tā dara.

Arī es reizēm gribētu, lai izrāde tiktu spēlēta tikai vienu reizi, jo nereti process ir daudz interesantāks par galarezultātu. Viss, protams, atkarīgs no izrādes. Ir arī tāda, ko gribētos spēlēt vēl un vēl.
Kura tā ir?

Nav vairs repertuārā. (Smejas.)
No kā tas ir atkarīgs – no partneriem, no stāsta?

No jebkā. Kā viss saslēdzas – gan no stāsta, gan no partneriem un publikas. Citreiz traucē skatītāji. Kino tomēr ir citādāk – aktieris savu darbu ir izdarījis, mainīt neko vairs nevar, un filma tālāk dzīvo savu dzīvi.
Kur tu pirms tam biji spēlējusi, Ķīlniekā?

Jā, pie Lailas Pakalniņas, bet tas bija sen, 2006. gadā. Atceros tikai ļoti garus kadrus. Man bija jāgaida, kamēr suņi un zirnekļi pārskries, kur vajag, un tad es beidzot varēju kaut ko darīt.
Ar suņiem strādāt ir grūti, vai ne?

(Smejas.) Jā, bet cilvēkiem ir interesanti skatīties.
Ir populārs uzskats, ka ar bērniem un suņiem strādāt kopā ir grūti, bet tie, kas to saka, nesaprot, ko runā. Jo strādāt ar bērniem, ja atrod pareizo piegājienu, ir saldais ēdiens. Tev pretī ir būtne pie apziņas, ar kuru var runāt, izstāstīt, norādīt, bet suns ir uzgriežams mehānisms, kurš aiziet no punkta A uz punktu B un saņem par to desu. Neko citu izdarīt viņš nevar!

Visas šīs runas par to, cik suņi ir gudri, ir muļķības. Suns ir mājdzīvnieks, kuram ļoti pacietīgi, ar daudziem upuriem, var iemācīt izpildīt uzdevumu. Un tad visi saka – o, cik viņš ir gudrs un forši izskatās... Šī filma man sagādāja pilnīgu vilšanos suņos. Kaut gan tā suņus atspoguļo kā patiesi gudrus un nezin kādus vēl...

Īstenībā man katra izrāde ir vilšanās.
Kādā ziņā – vilšanās?

Nezinu, varbūt to var raksturot ar vārdu apbružāšanās...
Kā saka Imants Ziedonis – nelīp medus vairs pie mēles, ja?

Apmēram tā. Un tad nekas cits neatliek, kā turpināt meklēt labo, kam pieķerties un iet tālāk. Man ir ļoti svarīgi saprast uzdevumu, kas ir jādara, tāpēc, strādājot pie tevis filmā, patika, ka visas sarunas bija konstruktīvas. Tikai par konkrēto epizodi, kas ir jāizpilda.
Savukārt man likās, ka nespēju dot nevienu konkrētu uzdevumu. Šķita, ka vienkārši vāros riņķī apkārt.

Nē, filmas uzņemšanas laukumā nekā no tā nebija, taču teātrī ir.
Tu domā filozofēšanu?

Jā, bet tas nekam neder! Ja režisors pasaka, ka aktierim nevajag pārāk daudz domāt, izprast līdz galam, bet vienkārši darīt... Tas palīdz tikai ļoti retos gadījumos. Es varu iet un darīt tikai tad, ja zinu, kas ir jādara. Bet aktieru izvēle varētu būt diezgan liels izaicinājums...
Konkrēti tevi izvēlējos tāpēc, ka ļoti labi meloji. Man patika, ka spēj melot, acīs skatīdamās, tavai varonei tā bija svarīga kvalitāte.

Ja nepaveicas ar aktieru atlasi un, labu gribot, notrāpi nepareizi, esi iekritis. Nonākot uz laukuma, vairs nav ieroču, un tad var palīdzēt tikai kāds radikāls solis. Tas ir nenormāli interesants process, jo aktieru atlases laikā režisors jūtas droši, šķiet, ka visa pasaule vaļā – kā jaunībā. Tu esi kā zaļš pumpurs. Liekas, ka iespējas ir bezgalīgas, bet beigās saproti, ka iespēja bija tikai viena un tu netrāpīji.

Kādreiz esi vīlies?
Tā nekad nav bijis. Esmu domājis, ka kaut ko būtu varējis darīt citādāk, bet tikai tāpēc, ka pievēršu tam pastiprinātu uzmanību. Filmas uzņemšanas laikā satiekas ļoti daudz motivētu cilvēku, kas cīnoties caur ērkšķu krūmu mēģina kopā paveikt kaut ko lielu, un tas ir brīnišķīgi. Tā sajūta un sinerģija, kas rodas filmas uzņemšanas laukumā, ir ļoti patīkama. Zinu, ka tādus mirkļus piedzīvot citās profesijās ir grūtāk, taču īstenībā tā vajadzētu notikt visam.

Par ko ir stāsts?

Ar putām uz lūpām ir attiecību trilleris. Tas stāsta par aktiera Viļa Daudziņa atveidoto Didzi – bijušo policistu un kaujas suņu treneri, kurš dažu dienu laikā nonāk neapskaužamā situācijā. Didzim nezinot, viņa sieva Jana (aktrise Ieva Puķe) meklē romantisku piepildījumu, satiekoties ar gados krietni jaunāko Robertu (aktieris Raimonds Celms). Kad Didža mīļotie suņi izbēg un kļūst par biedu pilsētas iedzīvotājiem, Didzis un Jana ir spiesti konfrontēt savus pagātnes dēmonus un atrast kopīgu valodu, lai novērstu tuvojošos nelaimi.
Filma ir Latvijas, Lietuvas un Polijas kopražojums. Tā veidota pēc amerikāņu scenārista Meta Goseta darba Origin of Species motīviem?

Paldies par atsaucību restorānam Kolonāde. Mūsu stāsti...