"Pēc tam visas staigājām zaļganrozā matiem..." Ciemojamies Nacionālās operas un baleta aizkulisēs

OK! operas un baleta ēkā ierodas divas stundas pirms baleta izrādes "Šeherezāde un viņas stāsti" sākuma, un tiekam pavadīti uz meiteņu frizētavu.

Durvīs sastopam vakara galveno solisti Alisi Prudāni, kura jau ar gatavu grimu un frizūru uzsmaida mums un aizsteidzas garām.

Tomēr par dīkstāvi meiteņu grimētavā nevar būt ne runas – balerīnas grimējas, gaida rindā pie friziera un labprāt atbild uz mūsu jautājumiem, cik nu tas atļauj, gatavošanās procesā.

Kā noprotam, šajā grimētavā tiekaties pirms izrādēm, bet augšstāvā ir atsevišķas telpas, kurās pavadāt lielāko daļu laika ārpus mēģinājumiem un pirms izrādēm?
Annija Kopštāle: – Ir divas frizētavas-grimētavas, bet mēs, meitenes, esam iemīļojušas šo. Uz otru vairāk iet puiši.

Augšstāva baleta korpusā ir ģērbtuves, kur katrai baletdejotājai ir savs spoguļgaldiņš. Tur mēs grimējamies, ģērbjamies un gatavojamies gan izrādēm, gan mēģinājumiem. Es daļēji sakrāsojos šeit un pēc tam eju atpakaļ uz savu ģērbtuvi, kur pabeidzu grimu. Piemēram, šodien man vēl ir jāuzkrāso skropstas un uzacis. Vienā ģērbtuvē esam 6–8 meitenes. Kopā sanāk pavadīt ļoti daudz laika – gan uz skatuves, gan mēģinājumos, gan garderobē, vairāk nekā ar ģimenēm. Šī man ir sestā vai septītā sezona baletā...

Visas kopā: – Septītā!

Annija Kopštāle: – Nu redz, kā ģimene zina labāk par mani!

Kāpēc negribējāt mūs laist savās privātajās ģērbtuvēs?
Sabīne Guravska: – Ir jāatstāj kāds noslēpums, lai kaut kas paliek arī nākamajai reizei! Šajā gadījumā to var salīdzināt ar guļamistabu. Visu māju var rādīt, bet guļamistaba lai paliek privāta. Ja mēs jūs tur ielaistu, nevienam vairs nebūtu interesanti. Nebūtu ko iztēloties, nākot uz izrādēm! Tagad katrs var iedomāties, kā tās balerīnas tur dzīvo. (Smejas.)

Vai atceraties pirmo dienu šeit, kad ieradāties un devāties uz savu ģērbtuvi pirmo reizi? Vai bija satraukums?
Annija Kopštāle: – Savā starpā esam pazīstamas kopš skolas laika, līdz ar to spriedze un satraukums nebija tik liels. Tas laikam ir līdzīgi, kā ievākties jaunā dzīvoklī kopā ar jau pazīstamām meitenēm.

Jauna vieta, jaunas emocijas. Ir respekts pret vecākiem un pieredzējušākiem kolēģiem, kuriem kaut kā pat neapzināti varbūt arī tiek dota priekšroka ikdienas sadzīvē. Tomēr pēdējos gados mēs ļoti draudzīgi dzīvojam. Piemēram, šeit, grimētavā, pie frizierēm ir dzīvā rinda. Nevienai priekšroka netiek dota.

Sabīne Guravska: – Ģērbtuves tiek iedalītas pēc principa – kur brīva vieta. Lai gan tomēr mēģina likt kopā solistes ar solistēm, baleta māksliniekus ar baleta māksliniekiem.

Vai draudzējaties arī ārpus darba?
Sabīne Guravska: – Esam pārāk daudz, lai siltas attiecības būtu ar visiem kolēģiem, tāpēc gluži kā visos kolektīvos esam dabīgi sadalījušies pa vecumiem.

Cik ilgs laiks nepieciešams, lai sapostos izrādei?
Annija Kopštāle: – Rēķināmies ar stundu – 30 minūtes grimam, 30 minūtes matiem, bet ne vienmēr sanāk tik precīzi. Gadās, ka šeit, grimētavā, kāds sēž arī divas minūtes pirms izrādes sākuma. Dažreiz jau sen esam gatavas, bet vēl desmit reizes ienākam paskatīties spogulī.

Friziere Anda Šteina: – Balets nāk ļoti laikus. Tādi pēdējā brīža piedāvājumi vairāk ir korim. (Smejas.)

Sabīne Guravska: – Mums jāpagūst arī iesildīties, jāuzvelk puantes... Laiks, kas nepieciešams, lai sagatavotos izrādei, katrai balerīnai ir atšķirīgs. Ir meitenes, kas iesildās pusstundu vai pat stundu pirms izrādes, un frizūrai un grimam līdz tam ir jābūt gatavam. Neesam pieradušas posties pēdējā brīdī, turklāt nav arī tādas iespējas. Starpbrīžos parasti atnākam pielabot meikapu.

Kailu meiteņu kalendāri parasti rotā puišu ģērbtuves. Prieks, ka jums ir savs ar pusplikiem puišiem.
Friziere Anda Šteina: – Iespējams, tieši tāpēc puiši te nenāk un iet uz otru grimētavu. (Smejas.)

Annija Kopštāle: – Puišu pusē ir kalendārs ar meiteņu frizūrām. Mums ir labāks.

Friziere Anda Šteina: – Latviešu meitenēm latviešu puiši labākam noskaņojumam.

Saņemat arī skatītāju uzmanības apliecinājumus pēc izrādēm – ziedus un zīmītes? Varbūt kāds mēģina ielavīties pie jums ģērbtuvēs?
Annija Kopštāle: – Tādu piedzīvojumu mums nav. Kopš pagājušā gada, kad operas Galā koncertā apzaga ēku, ir pastiprināta drošība. Līdz ar to nepiederošām personām tikt darbinieku telpās nav tik vienkārši. Pat ja vēlamies aizskatuvē paņemt līdzi kādu draugu, jāiet pie priekšnieces pēc atļaujas.

Ziedus gan nepazīstami puiši nes, ir gadījies. Kādai meitenei reiz bija pielūdzējs, kurš pēc izrādēm gaidīja pie dienesta izejas ar puķēm. Ir gadījies, ka pēc izrādes uzmeklē un raksta internetā.

Friziere pārtrauc Anniju, sakot, ka viņas mati ir kļuvuši krietni biezāki. Annija priecājas, un mēs aizrunājamies par to, ka pēc četrām baleta izrādēm nedēļā ārpus Operas telpām it nemaz negribas krāsoties un ieveidot matus.

Baletdejotājai, kāpjot uz skatuves, ir ļoti būtiski, lai frizūra ir labi nofiksēta. Interesanti, ka katra meitene uz frizētavu nāk ar savu sprādžu kastīti. Uz jautājumu, cik daudz sprādžu nepieciešams vienas copes nostiprināšanai, meitenes visas kā viena parādā divas saujas. Vismaz. Bet, ja gadās atnākt bez, frizieres laipni aizdod uz neatdošanu.

Telpas stūrī stāv parūkas. Izrādās, arī tās paredzētas baleta izrādēm. Lai parūku kārtīgi nostiprinātu, ir vesela tehnika – tiek izmantotas lentes, tīkliņi un sprādzes. Tiesa, pēdējā laikā parūkas esot jāvelk arvien retāk.

Pirms izrādēm meitenes krāsojas pašas. Meistares palīdz tikai tad, ja grims ir ļoti sarežģīts. Piemēram, izrādē Gulbju ezers Melnā gulbja acīm jābūt ļoti izteiksmīgām. Frizieres piebilst, ka dažkārt baletdejotājas vēlas lielāku meistaru uzmanību, piemēram, pirmizrāžu dienās, un tas ir saprotams.

Kurš izstrādā un ir atbildīgs par to, kā jāizskatās grimam un frizūrām? Jums pašām arī ir kaut kāda teikšana?
Friziere Anda Šteina: – Ir tērpu koncepts, kam tiek pieskaņots grims un frizūra.

Annija Kopštāle: – Horeogrāfs izrādes tapšanas procesā piedalās arī vizuālā tēla izstrādē, dažreiz pat ļoti konkrēti pasakot, ko vēlas.

Sabīne Guravska: – Iespēju robežās arī mēs kaut ko varam ietekmēt. Jāatrod kompromiss, lai visas iesaistītās puses justos ērti. Varbūt es pati sevi nemaz no malas neredzēšu, tomēr gribas, lai izskatos tā, ka man patīk. Tāpēc es, piemēram, tagad palūgšu, lai man apgriež mazliet mazāku galvas rotu, jo man tā šķiet par lielu.

Annija Kopštāle: – Man vistrakāk ir izrādē Bajadēra, kur darbība notiek Indijā, jo ar ūdenskrāsām jānokrāso melni mati, bet jau nākamajā dienā uz citu izrādi vajag atpakaļ dabīgo matu krāsu. Sākumā mēģināju krāsot matus ar krāsojošām putām, taču tās nevarēja atmazgāt. Pēc tam mēs te visas staigājām zaļganrozā nokrāsas matiem.

Sabīne Guravska: – Es atceros tos laikus! (Smejas.)

Kā atzīmējat pirmizrādes?
Annija Kopštāle: – It kā mēģinām atzīmēt, bet parasti emocionālais stāvoklis un nogurums ir tik liels, ka neko negribas. Vairāk svinam sezonas sākumu un beigas.

Kāds ir novēlējums, ko parasti saka cits citam pirms izrādes?
Sabīne Guravska: – Ne pūku, ne spalvu!

To novēlot, mēs atvadāmies no meitenēm un dodamies tālāk uz jau pieminēto puišu grimētavu. Satiekam tikai Sergeju Neikšinu, kurš grimē pats sevi. Jā, mums par lielu pārsteigumu arī puiši ar šo darbu tiek galā paši. Grimētavā skan radio Star FM, un pie sienas karājas jau izslavētais kalendārs ar meiteņu frizūrām. Tikmēr viena friziere veic tehnisko apkopi uz statīva nostiprinātai parūkai, otra izķemmē ūsas un bārdu un pielīmē tās Sergejam.
Puiši ir gaužām nerunīgi, bet visu, ko viņi gribētu un droši vien arī negribētu mums atklāt, izstāsta frizieres.

Bārda izskatās gluži kā īsta. Pēc izrādes ņem nost vai ej mājās ar visu?
Sergejs Neikšins: – Protams, ka eju mājās!

Friziere Elita Klāra: – Brauc pie meitiņas ar visu bārdu! Protams, ka izskatās ticami. Citādāk jau nemaz nevar būt. Tās tiek gatavotas no dabīgajiem bifeļu matiem, speciāli pielāgojot katrai sejas formai. Sākumā veidojam skici, ņemam mērus, tā, lai viss perfekti derētu. Interesanti, ka katra bārda tiek gatavota no dažādu krāsu matiem. Ja izmantos tikai vienas krāsas matus, neizskatīsies tik dabiski. Brūnā bārdā ir gan dzelteni, gan sarkani, gan zaļi mati. Katru atsevišķi var redzēt tikai tuvplānā.

Friziere Ingrīda Bandeniece: – Mums katrai izrādei ir aktieru katalogs ar bildēm, kādu frizūru, bārdu un grimu vajag. Ja kādreiz aizmirstas, to var pašķirt un ātri sameklēt. Strādājam sadarbībā ar kostīmu mākslinieku, kurš dod ievirzi, kādu rezultātu vēlas. Viens ir frizūra un grims, bet būtiskas ir arī rotas. Tās piespraust, lai nenokrīt, dažreiz ir daudz sarežģītāk nekā izveidot frizūru.

Grimētava pamazām atdzīvojas un piepildās, pie spoguļiem jau sēž trīs puiši. Ienāk arī Raimonds Martinovs. Kādam tiek pielīdzināta frizūra, citam ar piķa melnu pūderi ietonēta bārda.

Kā ģērbtuves tiek sadalītas starp puišiem? Par meitenēm mēs noskaidrojām.
Raimonds Martinovs: – Mums arī cenšas solistus likt kopā. Kurš šeit ir senāk, ir izcīnījis kaut kādu pēc saviem ieskatiem labāku vietu.

Ringolds Žigis: – Kurš stiprāks, tas apsēžas! (Smejas.)

Raimonds Martinovs: – Ak tad tāpēc es tik ērti sēžu!

Friziere Ingrīda Bandeniece: – Piemēram, autobusā, ar kuru braucam viesizrādēs, gandrīz tā arī ir. Vieta, kurā pirmajā reizē apsēdies, būs tava līdz mūža galam. Bet, jāatzīst, mūsdienās vecmeistaru kulta vairs nav.

Friziere Elita Klāra: – Bet tajā bija arī kaut kas labs, jo vecākos un pieredzējušākos māksliniekus ļoti respektēja. Viņi rādīja jaunajiem paraugu. No viņiem mācījās. Tagad visi visu apgūst paši.

Ringolds Žigis: – Nu ja, nu ja! (Smejas.)
Raimonds Martinovs (paskatoties uz jauno baleta mākslinieku Andžeju Signarski): – Man vienu kafiju ar pienu, lūdzu! (Smejas)

Friziere Ingrīda Bandeniece: – Toties tagad mums katram ir sava iesauka. Un katram ir savs stāsts, kā viņš pie tās ir ticis.

Ringolds Žigis: – Euu.....

Friziere Ingrīda Bandeniece: – Re, jau rūc viens! Labāk pastāsti pats, kā tiki pie savas!

Ringolds Žigis: – Tas nāk no Pepijas izrādes, kurā es biju zirgs.

Friziere Elita Klāra: – Tā mēs Ringoldu iesaucām par Zirgu. Jaunie darbinieki daudziem īstos vārdus nemaz nezina. Atceros, reiz jaunai kolēģei lūdzām aizskriet uz kulisēm un pārsiet Zirgam bantīti. Pēc mirkļa viņa atnāca atpakaļ, atvainodamās, ka nevienu zirgu neesot redzējusi. (Smejas.)

Friziere Ingrīda Bandeniece: – Tādā ziņā baleta cilvēki ir brīvāki un atvērtāki. Operas solistiem ir vairāk visādu noteikumu, un viņi ir jūtīgāki. Kādam ir alerģija pret smaržām, kādu citu traucē radio. Bet ar baletu...

Ringolds Žigis: – Pagriez skaļāk un dziedi līdzi! (Smejas.)

Pateicis paldies par jautrību, Raimonds Martinovs dodas gatavoties izrādei. Viena friziere ieslēdz monitoru, kurā redzams, kā uz skatuves sāk iesildīties dejotāji. Viņa piesakās mūs pa aizskatuves labirintiem pavadīt līdz aizkulisēm, kur satiekam izrādes vadītāju.

Izrādes vadītājas darbs ir ekrānos sekot līdzi uz skatuves notiekošajam un rūpēties, lai viss notiek tieši tā, kā ieplānots, – lai uz skatuves laikā parādītos nepieciešamie rekvizīti, citi dejotāji, aizvērtos priekškars... Aizkulisēs izrādes vadītāja tiek saukta par vakara galveno personu.

Pēc gandrīz divas stundas ilga ceļojuma pa Nacionālās operas un baleta aizkulisēm esam saņēmuši atbildes uz daudziem jautājumiem, taču vietā ir radies jauns – vai apzināmies, cik daudz cilvēku, laika un telpas ir iesaistīts, lai uzburtu brīnumu, kas skatītāju acu priekšā dzimst uz skatuves?

Uz skatuves lēnām parādās izrādes solisti, kuri, paslēpuši greznos tērpus zem siltiem treniņtērpiem un vilnas zeķēm, sāk iesildīties. Piedzīvojam unikālu mirkli, kurā vērojam gatavošanos izrādei no otras skatuves puses, ar pilnīgi tukšu skatītāju zāli fonā.

Pēc mirkļa nolaidīsies priekškars un zālē sāks pulcēties skatītāji. Un viņiem nebūs ne jausmas, ka aiz greznajiem samta aizkariem dejotāji treniņtērpos staipās uz jogas paklājiņiem, kāds vilnas zeķes lēnām nomaina pret puantēm, vēl kāds to nolemj atlikt līdz pēdējam mirklim. Kā atvadoties pastāsta Operas un baleta teātra sabiedrisko attiecību speciāliste Irbe Treile, esot gadījumi, kad orķestris jau spēlē uvertīru, un pēdējā brīdīt, tieši pirms priekškara atvēršanās, aizkulisēs lido dažādi siltie apģērba gabali un vilnas zeķes, ko dejotāji turējuši mugurā līdz pēdējam mirklim. Un mēs viņas teiktajam gūstam apstiprinājumu, kad aizkulisēs atvadāmies no dejotājiem tikai desmit minūtes pirms izrādes sākuma. Ne pūku, ne spalvu, mīļie!