Dziedniece Irēna skarba pret mākslīgo apaugļošanu: "Tas ir pret Dieva gribu. Dzimst arvien vairāk daunīšu, autistu"

Cilvēki dziednieces kabinetā neuzkavējas ilgi, tomēr garā rinda plok palēnām. No ļaužu sarunām saprotu, ka ik pēc 45 minūtēm dziedniece dodas 15 minūšu ilgā atpūtā, bet neviens par to nekurn, un es par to pabrīnos. Kad pēc brīža cauri telpai ātri iziet pamaza auguma nenosakāma vecuma sprigana tumšmate, pēc visu reakcijas saprotu, ka tā ir Irēna. Gaidītāji viņu pavada ar vēlīgu smaidu. Īsinot laiku, uzsāku sarunu ar sievieti, kura stāv man līdzās. Viņa pie Irēnas reizi divās nedēļās nākot jau gadu, visu šo laiku dzerot dziednieces dotās tējas, un veselības problēmas, kas iepriekš nomākušas, palēnām atkāpjoties cita pēc citas. Irēna taču brīnumus, ka atveseļošanās notiks uzreiz un tagad, nav solījusi; tikai pacietīgu darbu.  

Un, lūk, jau pienākusi mana kārta doties pie dziednieces. Palūkojos pulkstenī – kopš brīža, kad atnācu, pagājušas divarpus stundas. Pa šo laiku aiz manis sastājusies vēl tikpat gara rinda.

Sasveicinoties sastopos ar Irēnas pelēkzilo acu vērīgo, caururbjošo skatienu. Lieki nerunājot, viņa aicina atgulties uz kušetes – paskatīšoties, kas man sagādā raizes. Tikko uzlikusi roku uz vēdera, dziedniece jautā: “Kas atgadījies, ka jums tāds nervu saspīlējums?” Tad lēni, zinoši laižot roku pār vēderu, min dažas lietas, par kurām nekādi nevarēja zināt. “Arī daži iekaisuma procesi aktivizējušies,” viņa komentē sajusto, tad, sekundi apdomājusies, saka: “Darīsim tā – vispirms savedīsim kārtībā nervu sistēmu, tad pievērsīsimies citām problēmām.” Pirms Irēna dod man tēju, beidzot atzīstos, ka neesmu nākusi pēc tās, bet ar mērķi iepazīties, lai aicinātu uz interviju. Viņa neapmulst, tikai pasmaida: “Labi, bet, ja reiz te esat, tad tēju paņemiet un padzeriet – nāks tikai par labu.” Es paklausu un, sarunājusi intervijas laiku, atvados. Pulkstenis ir jau desmit pāri astoņiem vakarā, bet uzgaidāmajā telpā vēl mudž cilvēki. Ar Irēnu tiekamies pēc trim dienām.

Dievs pie dziedniekiem atved tos, kuriem tas nepieciešams

 – Tik lielu rindu kā pie jums nebiju redzējusi ne pie viena cita dziednieka. Tas liek domāt, ka tautā ir labas atsauksmes.

   – Ja  nespētu cilvēkiem palīdzēt, nez vai viņi jau 20 gadu atrastu ceļu pie manis. Turklāt vienīgā iespēja, kā par mani var uzzināt, ir no mutes mutē –  es nekad neesmu reklamējusies. Esmu pārliecināta, ka Dievs pie dziedniekiem, zāļu sievām, gaišreģiem jeb, kā es mēdzu teikt, magiem atved visus, kam tas nepieciešams. Kam to nevajag, ceļš pie viņiem būs slēgts, jo magu spējas un darbs tiek Dieva kontrolēts.

– Atvesti netiks tie, kuri tam netic.

– Tā gluži nav. Pie manis bijuši arī cilvēki, kas šādas lietas pilnīgi noliedz. Viņi kabinetā ienāk ar izaicinošu smaidu – stāsti un rādi nu, ko vari… ja vari! Es neprasu ārstu noteikto diagnozi, nejautāju par sūdzībām, bet par tām pastāstu pati. Arī par privāta rakstura problēmām. Tad izaicinošais smaids no šo cilvēku sejām pamazām pazūd. Pēc īsas sarunas viņi sāk saprast, ka fiziskās, psiholoģiskās un pat finansiālās problēmas ir savstarpēji saistītas, un aizejot kā atvainodamies saka, ka atnākšot vēlreiz. Vispirms dziedināšanas laikā mēs novēršam akūto vainas paasinājumu, tad – tās cēloni, kura aizsākums varbūt ir tikai viena nepareiza doma.

   – Kāpēc jūs teicāt – mēs?

   – Tāpēc, ka dziedināšanas process nenotiek bez cilvēka līdzdarbības.

   – Gadījies, ka kāds jūsu pateikto par viņa veselību devies pārbaudīt pie ārsta?

   – Jā, un man pret to nav nekādu iebildumu. Dažkārt, ja jūtu, ka man īsti netic, pati to iesaku. Ja reiz cilvēks nolēmis savest kārtībā savu veselību, tad lai veic arī visas ārsta nozīmētās analīzes. Par sliktu nenāks, dubults neplīst. Pagaidām visi pēc tam atzinuši, ka analīzes manu teikto apstiprinājušas, un tas viņus pārliecina, ka es nenodarbojos ar apmānu, neesmu šarlatāne.

   – Kādus cilvēkus Dievs neved pie dziednieka, bet tikai pie ārsta?

   – Atbildēšu ar pretjautājumu – kāpēc viens cilvēks dzīvo līdz 90, bet cits tikai līdz 40 gadiem? Ko kuram Dievs paredzējis, tas arī notiek. Kaut gan būtībā katrs no mums radīts dzīvot vismaz 100 gadu. Tikai cilvēks ir tāds radījums, kas dažādu baudu dēļ gatavs sev nodarīt pāri, vispirms paņemt to, ko var dabūt bez liekām pūlēm. Bet ilgi tā dzīvot nevienam netiek ļauts. Jebkura slimība ir signāls, ka cilvēks kaut ko dara nepareizi, pārkāpj Visuma likumus. Sākumā Dievs to liek noprast saudzīgi, bet, ja slimošanas laikā, piemēram, ar aknu slimībām, cilvēks nepārdomā savu dzīvi, ieradumus un pēc stāvokļa uzlabošanās turpina dzīvot kā iepriekš, seko slimības saasinājums, un ciroze savu darbu padara ātri.

Ir aplam domāt, ka aknu slimības, bojājumus tajās izraisa tikai alkohola vai medikamentu pastiprināta lietošana. Aknas netiek galā arī ar tādu indi kā skaudība, kas cilvēkiem liek izdarīt dažādus noziegumus – no intrigu vērpšanas līdz zādzībām. Uzskatu, ka lielākoties visas slimības, vēzi ieskaitot, rodas galvā. Vēža šūnas ir visos cilvēkos, bet audzējs attīstās tiem, kuri nemitīgi grēko ar ļaunām, nenovīdīgām, greizām domām. Turklāt, kā cilvēks domā, tā arī rīkojas. Ar domu spēku sevi var gan sagraut, gan arī izcelt no vissmagākajām slimībām, jo Radītājs ir katrā no mums.

– Kāda šādos gadījumā ir jūsu kā dziednieces loma?

 – Visi cilvēki, kuri pie manis vērsušies smagu slimību gadījumos, kā vienu no pirmajiem vienmēr uzdevuši jautājumu: “Kas ir tas, ko es daru nepareizi?” Tad mēs iztirzājam dažādus dzīves notikumus, to atstātos nospiedumus un cilvēku attieksmi pret tiem, viņa tikumus un netikumus utt. Kad šajās sarunās esam atraduši atbildi uz aktuālo jautājumu, gandrīz visi solās turpmāk tā vairs nedarīt, bet es pēc acīm redzu, kurš tiešām ir apņēmības pilns strādāt ar sevi un mainīties varbūt pat līdz pamatiem, bet kurš turpinās visu pa vecam. Tad parasti, kā jau teicu, slimība atkārtojas, tikai palīdzēt cilvēkam vairs nav iespējams – viņš Dieva  doto izdevību mainīt sevi un līdz ar to savu dzīvi ir palaidis garām. Par gadījumiem, kad tā tiek izmantota, mēdz teikt – notika brīnums, cilvēks izveseļojās!

Pie dziedniekiem Dievs parasti atved cilvēkus, kuri nepaļaujas uz to, ka viņu vietā visu izdarīs ārsti – vēzi izoperēs, apstaros, sados ķīmiju, un rezultātā viņš būs vesels –, bet tos, kuri dziļi sevī ir nojautuši patiesos slimības cēloņus, nožēlojuši savu lomu tās attīstības veicināšanā. Jo tieši dziednieks – un tikai dziednieks – būs tas, kurš cilvēku virzīs tālāk pa viņa paša jau uzieto pareizo ceļu, piepalīdzot ar padomiem, iesakot dažādus ārstnieciskus, organismu attīrošus un stiprinošus dabas līdzekļus. Tikai šādu cilvēku šodien ir mazāk nekā to, kuri paši sevi lielmanīgi uzskata teju vai par dieviem un tā arī uzvedas.

Bail pat iedomāties, kāda būs nākamā paaudze

– Visiem, kas pie jums atnāk pirmo reizi, diagnostiku veicat tikpat ātri kā man? Nepagāja ne piecas minūtes.

– Parasti jā. Tuvāk par to, ko īsti šajā laikā daru, kā sajūtu un saredzu vainas, gan nestāstīšu. Kā ir cilvēki, kuri zina, kurus divus no simts dažādiem vadiņiem savienot, lai aparatūra strādātu, tā es sajūtu cilvēku, viņas plusus un mīnusus, zinu, ko darīt, lai organisms atsāktu funkcionēt normāli. Lai nolasītu šo informāciju, man tiešām pietiek pielikt roku pie viņa vēdera. Daudz ko, protams, priekšā pasaka arī cilvēka izskats. Dziedināšanu sāku ar aktuālāko, lieku dzert vajadzīgo tēju. Tās gatavoju pati, bet visi ārstniecības augi tiek vākti, kaltēti Latgalē; es tur nomāju zemi. Tad cilvēkam jāatrādās pēc divām nedēļām. Es paskatos, cik veiksmīgi norit dziedināšanās process, ja vajag, pamainu tēju, mazliet pastrādāju mentālā līmenī – tā kā pabīdu viņu iet vajadzīgajā virzienā. Cilvēks to nejūt, bet zemapziņā šī informācija nonāk.

– Muguras sāpēm tējas maz ko līdzēs.

– Mugurkaula skriemeļu vai starpskriemeļu disku nobīdes, disku trūču un citu problēmu gadījumos ar tējām var tikai apturēt šo procesu tālāku attīstību, jo mugurkaula problēmas jau nav tikai sēdoša, mazkustīga dzīvesveida rezultāts. Tā veselību ļoti ietekmē nepareiza endokrīnās sistēmas darbība, bet to ar tējām var savest kārtībā. Ja nepieciešams, pagatavoju piemērotu ziedi. Šādos gadījumos iesaku sameklēt arī labu manuālo terapeitu, fizioterapeitu, masieri, pamainīt ēdienkarti. Ja to visu izpilda, regulāri veic speciālistu ieteiktos vingrinājumus, daudzos gadījumos var izteikt bez ķirurģiskas iejaukšanās. Ir gana daudz cilvēku, kuri visu dzīvi sadzīvo ar dažādām mugurkaula problēmām, arī iedzimtām. Kā smejos, viena otra sieviete par tām uzzina tikai tad, kad spiesta stiept ne tikai bērnu, bet arī vīru dzērāju.

– Tagad jaundzimušie lielu daļu laika pavada auto sēdeklīšos, bet poza, kādi viņi tajos atrodas, nez vai veicina taisna, spēcīga mugurkaula veidošanos. 

– Man no daudz kā, ko tagad redzu, mati ceļas stāvus. Kādos veidos tik nenotiek cilvēku fiziska un garīga kropļošana! Zīdainis, protams, pats nevar izvēlēties, kā gulēt, sēdēt un ko ēst, bet pieaugušie taču to var.

– Cik ilgi cilvēkam jāturpina nākt pie jums uz seansiem?

– Kā kuram – viens atveseļojas 3–4 mēnešu laikā, citam vajadzēs gadu. Ātrāk izdziedināt var cistas, neauglību (ja sievietei dots dzemdēt), aizkuņģa dziedzera iekaisumu, attīrīt aknas, savest kārtībā zarnu trakta darbību u. c. Pacietīgāku darbu prasa ielaistu, smagāku vainu, arī vēža dziedināšana. Kad veselība atgūta, cilvēki parasti pazūd no mana redzesloka, nenāk gadiem ilgi, un es par to tikai priecājos. Tad atkal uzrodas, jo katram ar laiku kāda vaina aktualizējas. Tāda ir dzīve, neviens jaunāks nekļūst. Organisms nolietojas, un katram vecumam ir tam raksturīgas problēmas. Veselību ietekmē arī dažādi pārdzīvojumi, kas izraisa negatīvas emocijas; no tādiem neviens nav pasargāts. Tāpat apšaubāmās kvalitātes pārtika. Un mēs visu sākam no jauna – atkal jāatpazīst slimību cēloņi, jāatbrīvojas no nepareizajām domām. Nu jau šie cilvēki līdzi atved arī savus bērnus, kurus pagaidām ne tik daudz uztrauc veselības problēmas, cik neskaidrības personīgajā dzīvē, jautājumi par biznesu. Iespēju robežās palīdzu arī šādās situācijās – sakārtojot domāšanu.

– Nepareizo, greizo domu radītājs ir prāts.

– Vienmēr esmu teikusi, ka tas cilvēkiem traucē, nevis palīdz dzīvot. Prāts lietā jāliek tikai tad, kad vajag kaut ko izkalkulēt, bet jādzīvo, vadoties pēc intuīcijas. Vēl pirms 1000 gadiem, kad cilvēki tā darīja, viņu dzīvē viss notika pareizāk nekā mūsu prāta aprēķinu pārņemtajā pasaulē. Tāpēc pat bail iedomāties, kas notiks pēc gadiem divdesmit, kāda būs jaunā paaudze – vārga, dīvaina, nevesela... Vīrieši nespējīgi radīt bērnus, sievietes – iznēsāt ieņemtos. Var jau apaugļot mākslīgi, bet es esmu pret to, jo tā ir iejaukšanās Dieva plānā. Ignorējot pašas ģenētikas kliedzienu: “Šī sieviete bērnu dzemdēt nedrīkst!” – šīs nesaprātīgās rīcības rezultāts ir labi redzams. Dzimst arvien vairāk autistu, daunīšu, bērnu ar iedzimtiem fiziskiem defektiem. 

– Pie jums jau tagad nāk daudz gados jaunu cilvēku. No vienas puses, tas iepriecina – viņi laikus rūpējas par savu veselību. No otras – apbēdina, jo veselības problēmas sākušās jau 20–30 gadu vecumā.

– Precīzi teikts. Jauniešu sūdzības visbiežāk saistītas ar disbalansu veģetatīvajā nervu sistēmā, problēmām dzimumorgānu un endokrīnās sistēmas darbībā. Tas, ka viņi slimo tik jauni, ir arī ekonomiskās un politiskās situācijas, kurā dzīvojam, sekas. Vēl līdz astoņdesmitajiem gadiem cilvēkiem ļoti svarīga bija ģimene, bērnos stingri ieaudzināja pieklājību, kārtības mīlestību un prasīja būt godīgiem, taisnīgiem, piekopt veselīgu dzīvesveidu, bet tagadējai jaunajai paaudzei šie jēdzieni ir svešvārdi, kuriem nav tulkojuma. Tāpēc arī sākas pamatīgas problēmas – viņi šajā pasaulē ir kā apmaldījušies, nesaprot, kas ir – ir meitene vai zēns... Turklāt šodien tādam būt ir moderni. Bet tas ir biedējoši – mēs izmirstam. Sievietes šajā apogejā it kā nogājušas otrā plānā, bet vīrieši vienkārši sajukuši prātā. Es ar netradicionāli seksuāli orientētajiem nestrādāju. 

   – Kāpēc? Lai cik daudziem tas nav pieņemami, viņi ir cilvēki.

   – Lieta tāda, ka es nevaru palīdzēt, jo viņi jau sākotnēji domā nepareizi, un šādā gadījumā to ietekmēt, mainīt nav manos spēkos. Turklāt no visiem netradicionāli seksuāli orientētajiem – ticiet man, jo es to redzu! – tādu, kuri jau piedzimuši ar hormonālo disbalansu, to pārdzīvo un jūtas nelaimīgi, ir ne vairāk kā 50 procentu. Pārējiem tiešām galvā kaut kas aizgājis šķērsām. Ja 40 gadus vecs pilnvērtīgs vīrietis, kurš pirms tam mežā gāzis kokus, pēkšņi sāk lakot nagus un tēlot no sevis maigu meža feju, jo tādam būt tagad ir moderni un arī viņš grib izmēģināt šo lomu, tad citu diagnozi noteikt nevaru. Bezatbildīga visatļautība sit pārāk augstu vilni. Viens no galvenajiem iemesliem – totāls stabilu, tradīcijām bagātu ģimeņu trūkums. Tas ir visa pamats, bet tagad tas ir iznīcināts, tā vērtība nonivelēta. Tāpēc arī katrs trešais atļaujas muļķoties un sevi pārtaisīt, par ko vien iegribas.

Nepieņemu arī psihiski slimos. Ja ļoti gribētu, varētu viņiem palīdzēt, bet tad man vajadzētu pārtraukt dziedināt citus cilvēkus, jo apvienot tik dažādas lietas nav iespējams. Strādāt ar psihiski slimajiem būtībā nozīmē nodarboties ar eksorcismu, jo lielākajā daļā šo cilvēku iemiesojošās dažādas būtnes, dēmoni, un to izdzīšana nav joka lieta. Es to varu izdarīt un esmu darījusi, bet tas nav mans. Lai ar to nodarbojas speciālisti. Tikai piebildīšu, ka dēmoni cilvēkos neiemiesojas melno magu darba rezultātā. Maģija vispār nav dalāma baltajā un melnajā. Ja kāds saka, ka par magu izmācījies pie dažādiem skolotājiem, man nāk smiekli. Par magu neviens nevar kļūt, par magu ir jāpiedzimst! Un šos cilvēkus nav par ko apskaust – kaut ko vairāk dodot, Dievs cilvēkam kaut ko arī atņem. Tāds ir Visuma likums, un tas jāpieņem.

 – Ir bijis brīdis, kad gribējies, lai Dievs, kā devis jums šīs spējas, tā arī tās atņem, un darīt kaut ko citu?

 – Pēc desmit dziedniecībā nostrādātiem gadiem man šī padarīšana bija tā apnikusi, ka skaļā balsī kliedzu – es vairāk nestrādāšu, es negribu! Mani atlaida tieši uz pusgadu. Tad cilvēki kaut kā uzzināja, kur es dzīvoju, nāca uz mājām, un man neatlika nekas cits kā atsākt strādāt.

Ticat vai ne, bet kaķēnus atdzīvināju!

– Kādi bija jūsu pirmie soļi dziedniecībā?

– Bērnībā daudz laika pavadīju Latgales laukos pie vectēva, kurš cilvēkus bija dziedinājis jau kara laikā un turpināja to darīt arī padomju gados, strādādams par mežsargu. Reiz kaķene mājās atnesa divus nupat kā dzimušus, bet nedzīvus kaķēnus. Vectēvs paskatījās un teica: “Nu ko, pamēģināsim viņus atdzīvināt, varbūt izdosies!” – un veica viņam vien saprotamas darbības ar rokām. Noskatījos tajā lielām acīm, bet kaķēni neatdzīvojās. Un tad, ļoti, ļoti vēlēdamās viņus atdzīvināt, es sāku atdarināt vectēva darbošanos. Ticat vai ne, bet man izdevās kaķēnos atgriezt dzīvību. Vectēvs tad noteica: “Meitiņ, to lielo vēlēšanos palīdzēt, kādu juti tagad, tev jāsaglabā – tu to nedrīksti aizmirst.” Toreiz man bija gadi seši. Sapratis, ka esmu mantojusi kaut ko no viņam dotā, vectēvs it kā rotaļu veidā sāka man mācīt ar skatienu pārvietot priekšmetus, ieraudzīt mājas gariņu. Ar to tad arī sākās mans ceļš dziedniecībā, un lielā vēlēšanās palīdzēt manī nav mazinājusies.

– Kāds izskatās mājas gariņš?

– Tā ir enerģētiska, savā būtībā nekaitīga substance, kas var pieņemt jebkādu formu. Dažkārt tieši tādu, kādu mājas iemītnieks grib redzēt, jo gariņš spēj nolasīt cilvēku domas. 

 – Dzirdēti stāsti, ka tie ar cilvēku mēdz izspēlēt arī nepatīkamus trikus, piemēram, paslēpj mantas, izdara tā, lai no rokām izkrīt un saplīst mīļākā krūze.

– Tādā veidā gariņi liek saprast, ka cilvēks grēko savā attieksmē pret māju, par kuras īstenajiem saimniekiem tie uzskata sevi. Varbūt pārāk bieži nāk ciemiņi, notiek iedzeršana, kā rezultātā mainās mājas enerģētika, un gariņiem tas nepatīk. Es iesaku šīs būtnes, kas ir katrā mājā un dzīvoklī, respektēt, jo, ja tās māju atstās, to vietu var ieņemt kāds Dieva nepieņemts, pa zemi klejojošs gars, un tas nesola neko labu. Dzīvojot tādā mājā, kāds pamazām var nojukt prātā. To saku pavisam nopietni.

Ja cilvēka attieksme mājas gariņu apmierina, tas ar savas klātbūtnes apliecinājumiem nevienu netraucē, bet, ja jūtat, ka esat to nokaitinājis, tad samierināšanās nolūkā uz palodzes atstājiet trauciņu ar pienu. Ja cilvēks maina dzīvokli, mājas gariņš uz jauno mājokli dodas līdz ar viņu. Ja šķiršanās iemesls ir sievas sānsoļi, mājas gariņš paliks pie vīrieša, un otrādi, bet laulības pārkāpējam nāksies sarast jau ar cita cilvēka mājas gariņu vai palikt vispār bez tā. Arī šīs būtnes cilvēkiem liek saprast – ģimene ir jāsargā, jālolo.

– Pēc vectēva jums citu skolotāju dziedniecībā nebija?

– Nē, turpmāk skoloja tikai dzīve, dziedināšanā gūtā pieredze un izpratne par to, ka līdzās mums dzīvo dažādas būtnes, kuras visiem saskatīt nav lemts. Tāpat kā sajust, pat saost to, kas notiks pēc brīža.

Tiešām nesapratu, ka citi nejūt, neredz to, ko es

– Jūs teicāt – saost? 

– Jā. Pirmo reizi apprecējos jauna, man bija tikai 18 gadu. Reiz ar vīru, kurš zināja, ka par sievu apņēmis meiteni ar dīvainībām, braucām mašīnā, un es pēkšņi saku: “Kā ož pēc nāves!” Nenobraucām ne kilometru, kad ieraudzījām nesen notikušu avāriju, līķi jau bija apklāti. Tad vīrs man pajautāja, kā nāve smaržo. “Saldeni – vai tad tu to nejūti?” nevērīgi atteicu, jo tiešām nesapratu, ka citi nejūt, neredz to, ko es. Dažkārt tas mani pat kaitināja. Tikai vēlāk, kad jau bijām šķīrušies, sapratu, ka vīram ar mani nebija viegli.

– Tātad arī jums pašai nav izdevies nosargāt ģimeni.

– Biju precējusies trīs reizes, un visi mani vīri bija brīnišķīgi cilvēki. Vienkārši man ir grūti ilgi ar kādu būt kopā, jo agrāk vai vēlāk, bet vīrs sievu grib pieregulēt pēc sava prāta. Tikai es neesmu pieregulējama – ja man vajadzēs iet un darīt, bet otrs pret to mēģinās iebilst, aiziešu tāpat. Tā kā mans darba laiks nav noteikts, cilvēki var piezvanīt visnegaidītākajā brīdī. Nācās saskarties arī ar greizsirdību. Vīri gan centās mani saprast, atbalstīt, bet es redzēju, cik grūti viņiem tas nākas. Tas arī ikreiz lika saprast, ka vienkāršāk būs vīru atlaist, nevis censties paskaidrot, ka darbs man ir svarīgāks par viņu. Šādas atklātības vietā vīrieša ausij daudz tīkamāk dzirdēt mazliet vainīgā balsī izteiktu ierosinājumu šķirties, jo, kā redzams, mums nesanāk... Tādā gadījumā izšķirties izdosies mierīgi, vienam otru neapvainojot un nenodarot pāri, kas šādās situācijās ir ļoti svarīgi, lai cilvēkam pēc tam nerastos problēmas veidot jaunas attiecības.

– Sievietes, kurām, kā tautā saka, uzlikts bezlaulības vainags, jūs nesapratīs. Šo vainagu var noņemt?

– Ja tas tiešām ir uzlikts – bet to var izdarīt tikai ļoti spēcīgi magi, šamaņi –, tad nē, jo tas ir kā dzimtas lāsts. Tikai šādi gadījumi ir ļoti reti. Vairumam vientuļo sieviešu iedoma, ka viņām uzlikts bezlaulības vainags, vienkārši vieglāk palīdz samierināties ar to, ka viņas nekādi nevar atrast vīrieti. Bet parasti pie tā vainīgas viņas pašas. Cik nav bijuši gadījumi, kad es šādas bezlaulības vainaga nēsātājas esmu vedusi pie spoguļa un likusi paskatīties uz sevi kritiski. Ja gribi vīrieti, nedrīksti ne nolaisties, ne pārcensties sevis uzskaistināšanā; vīrieši instinktīvi izvairās no abām galējībām. Savukārt gados jaunajām sievietēm, kuras sūdzas par vientulību, vienkārši jābeidz sēdēt pie datora. Tas nu nekādi nepietuvinās ilgotajai laimei satikt īsto un vienīgo. Šādos gadījumos esmu paskarba, vienmēr saku taisnību. Savukārt, runājot par slimībām, ir jājūt, kuram to var teikt, kuram ne. Emocionāli jūtīgajiem, redzot nopietnu kaiti, saku, ka man ir aizdomas par tādu un tādu slimību, bet neko šausmīgu neredzu. Lai viņš vispirms aiziet pie ārsta un par to pārliecinās, un tad ātri pie manis, lai varam sākt strādāt! Cilvēks aiziet, un, lai ko teiktu ārsts, viņš atceras manus vārdus, ka tas nav nekas šausmīgs, un ir gatavs izpildīt gan ārsta, gan manis ieteikto. Un mūsu sadarbība vainagojas ar panākumiem. Mani zina daudzi ārsti un gadījumos, kad nevar noteikt diagnozi, bieži vien sūta cilvēkus pie manis.

– Uz dziedniekiem var attiecināt teicienu, ka ar varu mīļš nebūsi?

– Protams. Aiz rokas nevienu pie sevis nevar atvilkt. Cilvēki nāks tikai pie tā dziednieka, kurš pret viņiem izturēsies pieklājīgi, ar sapratni, tiešām spēs palīdzēs un iedvest ticību tam, ka turpmāk dzīvē visās jomās ies tikai uz labo pusi. Ja pēc apmeklējuma nekas nemainīsies, viņi taču vairs nenāks. Varbūt tikai kāds, kuru šis dziednieks būs pamanījies sev piesaistīt, bet ar šo paņēmienu nohipnotizēt lielu skaitu cilvēku noteikti nav iespējams.

– Jums piemīt arī gaišreģes spējas?

 – Jā, bet katru dienu es nākotnes vīzijas neredzu. Ir periodi, kad gaišredzība pastiprinās, ir, kad samazinās, un es ar to arī neaizraujos. Labi zinu, ka mans uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem atgūt veselību, bez kuras viņš nevienam nebūs vajadzīgs un viņam nekas nebūs vajadzīgs. Pat nākotne, kurā gribas ielūkoties.