"Lai sava jūtīguma dēļ tu vairākas stundas neraudātu spilvenā..." Dace Melbārde atklāj, vai patiesībā ir stipra sieviete

Jums ir skaists un atbildīgs pienākums – būt par kultūras ministri simtgades laikā.
Jāatzīst, tā bija viena no motivācijām, kāpēc piekritu turpināt ministres darbu. Šķita, ka iespēja strādāt pie Latvijas valsts simtgades veidošanas ir kaut kas ļoti tīrs un cēls. Turklāt man jau bija pašai savas idejas, arī tas motivēja. Pirms uzņemties lielus darbus, ir svarīgi saprast, ko vēlos paveikt. Nevis – gribu šo krēslu, pēc tam pasēdēšu un padomāšu, ko iesākt.
 
Kaut kas no iecerētā ir realizējies?
Jā, tiek realizēta arī mana pārliecība, kādai būtu jābūt Latvijas valsts simtgades sagaidīšanai. Gribu gan uzsvērt, ka programma nav viena cilvēka vai nelielas grupas autordarbs, bet gan daudzu tūkstošu cilvēku ideju apkopojums. Ir piepildījusies iecere, ka cilvēki paši nāk ar savām idejām. To var darīt ģimenes lokā, skolā, novadā vai organizācijā. Skatoties Latvijas valsts simtgades mājaslapu lv100.lv, redzu, kā tas notiek. Ir izveidots pasākumu kalendārs, cilvēki iesniedz idejas. Piemēram, šodien ļoti nopriecājos, ka Rīgas aktīvo senioru biedrība Rasa nākusi klajā ar iniciatīvu Tautas saimes grāmata – katrs rakstīs savu stāstu par Latvijas 100 gadiem. Doma šķiet lieliska – jāvēršas pie senioriem, jo viņi šobrīd ir nozīmīgākie tautas sociālās atmiņas nesēji.

Mūsu tautieši ārvalstīs strādā pie projekta Stāstu sega, veidojot lielu tekstilmozaīkas segu, kurā katram ir iespēja ielikt mazu gabaliņu – savu stāstu vai novēlējumu Latvijai. Nacionālajā bibliotēkā to varēs redzēt jau Dziesmu svētku laikā. Nesen saimniece Berga bazārā prezentēja 100 toršu receptes Latvijas dzimšanas dienai. Tādi ļoti konkrēti darbiņi. Nav jāgaida, ka visu paveiks liela valsts institūcija, tu pats vari izdarīt ļoti daudz.

Lielākā vērtība, ko gaidīju no šiem svētkiem, – lai cilvēki apzinās, ka ir daļa Latvijas. Ne velti programmas moto ir Es esmu Latvija.

Tāpēc sadaļa Radīts un darīts Latvijas simtgadei man pašai šķiet visiedvesmojošākā. Otra būtiska līnija ir pasākumi, kas rosina iet dziļumā, lai labāk izprastu, kas ir valstiskums. Ikdienā par to neaizdomājamies, nevar arī teikt, ka būtu daudz mācījušies skolā.

Mani priecē, ka ir izdevies īstenot Latvijas vēstures projektus – gan caur zinātniskām, starptautiskām konferencēm, gan filmām, grāmatām un izstādēm. Ir ļoti svarīgi zināt gan valstiskuma vēsturi, gan to, kas notika šajā teritorijā, pirms tika dibināta Latvijas valsts. Jo labāk to zināsim, jo grūtāk ar mums būs manipulēt.

Galvenais – pašiem būt aktīviem Latvijas stāstu stāstītājiem, jo jebkurš, kurš labi zina Latvijas vēsturi, ir arī savas valsts vēstnieks. Mēs ceļojam, satiekam cilvēkus no citām valstīm un sarunās bieži vien skaram vēsturi, tāpēc stāstīšanas prasme ir svarīga. Citādāk to darīs citi un pavisam citādā veidā.

Trešā pasākumu grupa, par ko bijušas visasākās diskusijas (bet man prieks, ka esam spējuši tos īstenot bez krišanas panikā), ir pasākumi, kuros lepojamies ar savām unikālajām vērtībām, dažādiem zinātnes, izglītības un kultūras sasniegumiem pasaulē.

Ja esam valsts, kurai ir 100 gadu, mums jātiek galā ar sava veida provinciālismu – kāpēc domāt par to, kas notiek ārpus mūsu robežām, galvenais, lai mums pašiem te ir labi. Ir ļoti svarīgi redzēt un izprast, kā Latvija izskatās pasaules kontekstā, kādas pēdas esam atstājuši. Mēs lepojamies, rādām savus sasniegumus, ar prieku stāstām, ka mūsu valstij ir 100 gadi, esam lepna tauta un daudz esam izdarījuši.

Vai jūs vēl dziedat korī?
Šobrīd nē. Tomēr dziedu pie katras izdevības. Gatavojoties pasākumiem, kuros paredzēti kopkori, es laikus iepazīstos ar repertuāru. Re, te man stāv klavieres, vienu koprepertuāru pašlaik apgūstu – jau atkal iešu iekšā lielajā korī. Tikko biju Eslingenes Dziesmu svētku kopkorī, arī Baltimoras kopkorī, Austrālijas kultūras svētkos. Tā ir ļoti laba sajūta, ka esi daļa no brīnuma radīšanas.

Man vispār ir grūti sevi ieraudzīt skatītāju zonā, gribas būt kora daļai. Ikdienā dziedu postfolkloras grupā Stiprās sievas. Rīt uzstāsimies starptautiskā simpozijā, tas būs muzikāli akadēmisks priekšnesums, man jārunā par sievietes un dziesmas varu – kā tās saplūst, viena otru papildinot. Tā ir būtiska Latvijas identitātes sastāvdaļa – sievietes un spēka dziesmas.

Jūs esat stipra sieviete?
Ja man to prasītu pirms desmit gadiem, droši vien atbildētu: “Nezinu, jāpadomā...”, bet tagad saku – jā. Politikā vāji cilvēki nevar strādāt. Nākot un uzņemoties pienākumu, jābūt stipram, jo tavs darbs skar ļoti nozīmīgas valsts nozares attīstību. Tu nedrīksti būt šaubu plosīts, nepārliecināts, kompleksu mākts.

Kas šo stiprumu jūsos ir veidojis?
Tie ik reizi ir kādi jauni izaicinājumi. Jau bērnībā es spēju daudz ko savienot – centos labi mācīties, gāju mūzikas skolā, sporta skolā, dejoju, biju aktīva kultūras darbu rīkotāja. Visu laiku pieņēmu izaicinājumus un pati sev teicu, ka to varu. Ja uzņēmos, bija jādara, turklāt, cik vien iespējams, labi.

Paskatoties atpakaļ, savienot to visu šķiet prātam neaptverami. To var jaunībā, kad ir ļoti daudz enerģijas un griba sevi apliecināt – visu izmēģināt un saprast, kur ir tavs ceļš. Vienmēr esmu bijusi aktīva sava ceļa meklētāja. Pat tagad nevaru teikt, ka esmu pilnībā to atradusi. Šķiet, katram mēdz būt krīzes brīži, kad esam kā pazaudējušies, nesaprotam, ko gribam darīt tālāk. Man tāda lielāka krīze bija pēc augstskolas.

Ko studējāt?
Pēc pamatizglītības esmu vēsturniece, pēc tam studēju maģistra programmās – Latvijas Universitātē sabiedrības vadību un Latvijas Kultūras akadēmijā kultūras teoriju, menedžmentu un vēsturi. Katru reizi, vienu posmu pabeidzot, tu nesaproti, ko gribi darīt tālāk, šķiet, ka vēl neesi atradis atbildes.

Es teiktu, ka ik pēc pieciem gadiem šaubos, vai daru to, ko gribu. Nevar arī apgalvot, ka šobrīd esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka gribu būt politiķe (smejas). Īpaši, tuvojoties Saeimas noslēguma ciklam, tu atrodies pastāvīgā dialogā ar sevi, domā, vai tas ir tavs ceļš. Labi, ja ir cilvēki, ar kuriem aprunāties. Viņi tevi redz no malas, tomēr lēmums jau tāpat jāpieņem pašam.

Varbūt tāpēc viena no manām mīļākajām grāmatām ir Hermaņa Heses Sidhārta. Tā deva ļoti daudz atbilžu. Uzskatu, ka to ir vērts ik pa laikam pārlasīt. Šis stāsts zināmā mērā dod sirdsmieru.

Pamatdoma – tas ir normāli, ka tu visu mūžu sevi meklē. Varbūt dzīves pusceļā, bet varbūt tikai pēdējos piecos gados tu īsti sapratīsi, kurš ir tavs ceļš. Bet noteikti nav jākrīt panikā, ir jāturpina iet.

Ja nav noslēpums – kādus atzarus jūs redzat saviem ceļiem?
Viens no stabiliem atzariem ir tas, ka esmu kultūras darbiniece.

Kā producente, piemēram?
Es teiktu – plaša profila. Ja vajag, varu strādāt pie Dziesmu svētku vai citu lielāku vai mazāku pasākumu rīkošanas – to darīju, kad biju Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore. Bet man tīri labi patīk būt arī stratēģim, domātājam.

Vēsturnieka izglītība ļauj gan plaši pārredzēt laukumu pagātnes, tagadnes un nākotnes kontekstā, gan spēju analizēt un saprast cēloņsakarības arī starpnozaru un plašākā ģeopolitiskā griezumā. Šī izglītība dod stratēģisko domāšanu.

Man ik pa laikam patīk izvingrināt smadzenes, rakstot kādu politikas dokumentu. Tas nozīmē ļoti daudz strādāt ar cilvēkiem. Manā izpratnē politika pirmām kārtām ir nolīgums starp sabiedrību un lēmumu pieņēmējiem – par mūsu kopējo vīziju, virzienu, resursiem, ko esam kopīgi ģenerējuši, un šķēršļiem, kas kopīgi jāpārvar.

Ja cilvēkus iesaisti sarunā, turpmāk viņi to izjūt kā savu politiku. Vari sava rakstāmgalda tronī sēdēt, cik gribi, bet reālo kursu uz mērķi ikdienā iet cilvēki, kas katrs strādā savā vietā.

Otra līnija, kas daudz devusi personīgajai izaugsmei, ir starptautiskā sadarbība. Mana lielākā uzdrīkstēšanās bija pirmo reizi iekāpt lidmašīnā, aizlidot uz Eiropas Jaunatnes forumu un piedalīties diskusijās. Tāpat – pieteikties UNESCO Latvijas ģenerālsekretāra amatam. Es biju jaunākā ģenerālsekretāre pasaulē.

Nenācās viegli izprast šīs pasaules līmeņa organizācijas mērķus un ārkārtīgi sarežģīto struktūru, kurā funkcionē vairāk nekā 190 dalībvalstu. Liela uzdrīkstēšanās, kaut vai no valodas viedokļa, bija pieteikties starptautiskā konkursā Britu padomei. Tur strādāt bija ļoti interesanti – pilnīgi cita darba kultūra, metodes, ar vadītāju regulāri sarunājos videokonferencēs, audits brauca no Londonas. Fantastiska pieredze, kas deva pilnīgi citu perspektīvu. Katrs tāds darbs tevi padara bagātāku, stiprāku un pārliecinātāku par sevi.

Pat ļoti mīlēti kultūras cilvēki, ieejot politikā, pamazām sāk mest kažoku uz otru pusi, tiek spiesti uz kompromisiem...
Politika ir kompromisu māksla. Ja neesi tam gatavs, ir ļoti grūti izdzīvot. Egilam Levitam ir labs termins – normalitāte, kas apzīmē to, ko esi gatavs pieņemt kompromisu vārdā, nepārkāpjot kādu iekšēju robežu. Protams, arī man ir bijuši tādi kompromisi – pilnīgi uz robežas. Ļoti sāpīgas izvēles parasti saistītas ar ierobežotiem naudas resursiem, kad jānosaka prioritātes, ko finansēsim un ko ne. Protams, tiem, kas virza ideju, atteikumu pieņemt ir grūti, viņi redz tikai savu lietu, stāv par to.

Visiem labs arī nevari būt.
Jā, un es, protams, nevaru garantēt, ka tas simtprocentīgi ir vispareizākais lēmums. Tāpēc ļoti daudz konsultējos. Pie Kultūras ministrijas esošo Nacionālo kultūras padomi mēs nekādā gadījumā neredzam kā formālu, bieži prasām padomu un ieklausāmies. Varam arī strīdēties, bet atskaites punkts ir ļoti svarīgs. Mans lielākais murgs būtu komanda, kurai ir bail atnākt un pateikt: “Ministres kundze, jūs darāt pilnīgi nepareizi.”
 
Jūs tā ļaujat?
Es ļoti ceru! (Smejas.)

Vai pati atļaujaties būt emocionāla?
Protams! Pēc rakstura esmu ļoti emocionāla, kā jau visi kultūrā. Neesmu auksta, bezdvēseliska būtne, kuru nekas neskar. Reizēm gan cilvēki mani nosauc par Sniega karalieni – parasti tad, kad pēc stingras izvērtēšanas saku nē. Dažkārt tie ir priekšlikumi, par kuriem var teikt – galīgi šķērsām. Politika ir palīdzējusi norūdīt raksturu, daudz ko esmu iemācījusies neuzņemt personīgi vai ilgstoši neturēt sevī.

Nereti atnāk kāds neapmierinātais, krata sirdi, kliedz. Politiķi nereti ir kā miskastes, kur izgāzt savu smagumu, izbļauties. Mūs kā cilvēkus reti kurš redz. Jāmēģina saprast, kāpēc... Acīmredzot mēs atbildam par seniem grēkiem, par citu kolēģu neizdarīto. To var izturēt, vienīgi stiprinot savu iekšējo pašcieņu. Lai tad, kad sāks pārmest, ka tu neko neesi darījis, tu sava jūtīguma dēļ vairākas stundas neraudātu spilvenā. Jāattīsta spēja saprast – jā, es darīju, kaut kas no tā nav izdevies, pie tā vēl jāstrādā, nevis jāpārtop nelaimes čupiņā.
 
Jums ir metodes, kas palīdz tikt galā ar aizvainojumu, rūgtumu, stresu?
Visdažādākās. Pirmais, pie kā ķeros, ir tuvi cilvēki, starp kuriem tu mēģini sadalīt to, kas tev uzkrauts (smejas).

Kas tie ir – ģimene?
Visvairāk trāpa tuvākajiem kolēģiem, birojam. Nē, mājās nest nedrīkst. Tur ir bērns, jau pusaudža vecumā, kas patiesībā nāk ar savu smagumu pie manis. Tad man jāsaka godīgi, ka esmu viens no cilvēkiem, kas var staigāt un skaļā balsī dziedāt, lai sevi mobilizētu.

Tās spēka dziesmas?
Jā! Un tā īstā katrreiz atnāk pati. Šodien arī, šķiet, es diezgan daudz dziedāju...

Kādu dziesmu?
Rīt ar Stiprajām sievām plānojam dziedāt vismaz četras, un secināju, ka vienai līdz galam nezinu vārdus, tāpēc staigāju apkārt un pie sevis dziedāju Vij, dieviņ, zelta viju. Jāsaka godīgi, ka tāda izdusmošanās ar savējiem, kas to neņem personīgi, ir labākā metode. Jo ar dusmām iet ārā sabiedrībā... Nevar teikt, ka tā nekad nenotiek, bet – nevajag. Tāpat neviens nesapratīs. Pareizākā metode, lai atbrīvotos no dusmām, būtu svaigs gaiss, skriešana, slēpošana... Es cenšos, bet izdodas ļoti reti.
 
Jums ir svarīgi rituāli – uguns, pirts, gadskārtu?
Man patīk tradicionālās pirtis, tās atklāju pavisam nesen. Īstā latviešu fantastiska, to novēlu visiem. To sajūtu, ko dod darbošanās ar daudzām slotiņām, kur katrai sava loma, pareizā temperatūrā, ar pirts dziesmām, esmu izbaudījusi ar Inesi Krūmiņu, kas ir 3 x 3 kustības vadītāja Latvijā. Šogad nometnē viņa mācīja pirts gudrības gara attīrīšanai.

Atvainojos, jūs uz tādu pirts pasākumu varat aizbraukt kā normāls cilvēks, cik brīvi tas notiek?
Tas, protams, ir sarunāts intīmi, atsevišķā pirtī. Atzīšos, ka man patīk arī mūsdienīgi SPA, jo sniedz labsajūtu, noņem spriedzi un stresu.

Vai jums nākas iet arī uz kompromisiem, cik laika veltīt savam bērnam, ģimenei?
Ja dzīvē vispār ir kaut kas, par ko sevi šaustu, tad tas saistīts ar bērna audzināšanu. Man ir viena meita Dārta. Apbrīnoju politiķi Danu Reiznieci-Ozolu, kurai ir četri bērni; tā ir liela mīkla, kā viņa ar visu tiek galā. Man būt kopā ar meitu ir ārkārtīgi svarīgi, patiesībā viņa visu laiku tepat arī grozās, jo pēc skolas nāk pie manis.

Izmācās tepat, jūsu kabinetā?
Blakus telpā. Tagad viņa katru vakaru dejo, bet, kad tā nebija, bieži nāca man līdzi uz kultūras pasākumiem.

Jūs bieži redz kopā.
Jā, un tas ir svētīgi – pirmkārt, viņa redz, ko es daru, un labāk mani saprot, otrkārt, daudz iegūst no kultūras viedokļa. Jo mīlestība uz kultūru, ko bērnam iedodam bērnībā, – ieradums iet uz teātri, koncertiem, izstādēm –, vēlāk kļūst par dabisku dzīves sastāvdaļu. Bet man reizēm pietrūkst laika tādai pacietīgai pasēdēšanai, parunāšanai. Dārta gan ir tajā vecumā, kad nepatīk, ja kaut ko mēģina borēt (smejas).

Ka mamma bāžas virsū un izprašņā?
Jā, jā. Parādās jau tāda tīniska pasaules uztvere. Jājūt, kurā brīdī vari tuvoties, bet kad to labāk nedarīt, jo dzirksteles var iet pa gaisu.

Protams, bijušas arī ļoti grūtas dienas, kad nevari savaldīties, un pēc tam sevi šausti, ka jāmācās sevi kontrolēt. Bet bērni ir fantastiski skolotāji. Un spoguļi, jo visu, ko neizdarām, pēc tam redzam viņos. Arī savus nepareizos ieradumus.

Jūs caur Dārtu arī audzināt sevi?
Noteikti! Drīzāk var teikt, ka viņa audzina mani. Augšana ir abpusēja.

Vai jūs būtu gatava tam, ka Dārta vairs nenāktu uz ministriju, bet izklaidētos ar draugiem?
Dārta vēl nav tajā vecumā, ka drīkstētu klīst apkārt, arī no likuma viedokļa ne. Bet es, protams, saprotu, ka vienā brīdī nabassaite tiks ļoti strikti nogriezta. Tad viņus interesē tikai draugi, un vecāki lai nejaucas. Taču pēc kāda laiciņa viņi nāk atpakaļ. Ļoti labi atceros, kā pati gāju atpakaļ pie saviem vecākiem. Bija jāizkaro sava vieta lielajā dzīvē, bet tad es atgriezos. Tāpēc vienkārši jāprot gaidīt.

Tagad cenšos baudīt to, ka ar Dārtu kopā var vēl kaut kur aiziet, parunāties, padarīt. Man ļoti svarīgi šķiet parādīt – es esmu tā vieta, kur tu vienmēr vari atgriezties. Lai kur tu ietu, es vienmēr būšu, un tu vienmēr vari pie manis atnākt – tas obligāti bērnam jāiedod. Lai viņš zina, ka esmu drošā osta.

Esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem, kuri joprojām ir mani spēka avoti. Reti kuram ir tāda laime. Man ir jau pietiekami daudz gadu, bet man ir stipri vecāki, uz kuriem es paļaujos.

Tā mīlestība nav salīdzināma ne ar ko citu?
Jā, un arī ģimene kā tāda. Mani brālis un māsa ir fantastiski. Ja ienāk jauna dzīvība – manai māsai nesen piedzima atvasīte –, mēs visi ap viņu konsolidējamies. Kad redzu, ar kādām milzīgām rūpēm pret savu tikko dzimušo māsīcu izturas mana meita, tad šķiet, ka arī es kaut ko labu esmu izdarījusi. Es redzu viņā ārkārtīgi lielu mīlestību uz jaunu dzīvību, vēlmi palīdzēt, izrādīt jūtas, ģimeniskumu – tas ir forši.

Jūs pati esat ģimenisks cilvēks?
Noteikti! Jo nāku no trīs bērnu ģimenes. Atzīšos – augu ar domu, ka arī man būs liela ģimene, bet acīmredzot dzīve man bija ieplānojusi darīt citu. Bērni jau pēc pasūtījuma nedzimst, viņi nāk tad, kad viņi nāk. Laikam taču kāds Dieva rakstīts likums tajā ir. Katram savs ceļš, ar to jāsamierinās.

Pieminējāt Heses Sidhārtu. Vai ir vēl kādi kultūras piedzīvojumi, kas atstājuši dziļu nospiedumu jūsos – jebkādā vecumā?
Lielākie kultūras nospiedumi, kas ietekmē rakstura veidošanos, noteikti ir saistīti ar bērnību. Skatoties atpakaļ, domāju, ka tā bijusi laimīga jau tāpēc vien, ka nebija šīs nenormālās informācijas pārbagātības.

Esmu laimīga, ka uzaugu laikā, kad grāmata bija vērtība, lasīju visu pēc kārtas. Cilvēki pēc grāmatām stāvēja rindās tāpat kā pēc doktordesas. Es no vecāku grāmatplaukta lasīju visas grāmatas pēc kārtas – Raiņa kopotos rakstus, Viļa Lāča un Džona Golsvertija romānus. Bet vislabāk atmiņā man ir pirmā lielā lasīšanas pieredze – sērija Pasaules tautu pasakas, spīdīgos vākos. Tās ļoti attīstīja iztēli.

Bērnudārzā mani kā Laimes lāci vadāja no vienas grupiņas uz otru, un es visiem stāstīju pasakas. Ja nevarēju atcerēties, izgudroju (smejas). Man vecāki ļoti daudz lasīja, katru vakaru, ilgi un pacietīgi. Man tik ļoti patika viss, kas saistīts ar tekstu, ka nolēmu kļūt par žurnālisti.

Gāju Jauno žurnālistu skolā, strādāju vietējā avīzītē Liesma, kaut ko uzrakstīju arī Pionierim un Padomju Jaunatnei. Taču Atmoda mani aizstūma vēstures virzienā. Astoņdesmito gadu vidū un otrajā pusē pastiprināti lasīju vēstures grāmatas. Padomju Savienībā iestājās atkusnis, izdeva pirmās no krievu valodas tulkotās grāmatas par Staļina laiku. Kaut kā sadabūju Ģērmaņa grāmatu (Uldis Ģērmanis, Latviešu tautas piedzīvojumi – Red.) un slepeni zem segas lasīju.

Padomju laikā pasaules mākslu mēs faktiski neredzējām. Tētis no kāda brauciena bija atvedis Anrī Matisa grāmatu ar sievieti uz vāka (Dekoratīva figūra uz ornamentāla fona, 1925.) . Kad pirmo reizi deviņdesmito gadu beigās biju Parīzē un iegāju Pompidū centrā (Francijas Modernās mākslas muzejs), pēkšņi ieraudzīju to gleznu.

Sieviete kā mītiska būtne, Matisa spilgtās krāsas, savā ziņā nereālas (padomju laikā taču bijām pieraduši pie reālisma), sapnis no bērnības par kaut ko mistisku, tālu, pasakainu... Ieraugot šo gleznu dzīvē, tevī saslēdzas vesels laikmets, saproti, kādu kūleni esam apmetuši, no slēgtas formācijas pārkūleņojot uz atvērtu, kad pēkšņi viss, kas tev likās mītisks un neiespējams, ir tavā priekšā.

Vai jums reizēm ir vēlēšanās izkāpt ārpus rāmjiem, atstāt ministres kostīmiņu uz pakaramā un ļauties krāsām, vējam, neprātam...?
Jā, man ļoti patīk ātrums. Man to patīk izjust ar ķermeni, ātri braucot ar slēpēm. Kad biju nedaudz jaunāka, viens no izaicinājumiem bija brauciens pa melno trasi. Tagad to vairs nedaru, bet man joprojām patīk braukt ātri – tā sajūta, ka tu gandrīz lido, ir ļoti laba. Arī, braucot ar skrituļslidām, man patīk, ja vējš traucas garām. Tajā brīdī aizmirsti visu, esi ar sevi un ļaujies sajūtām.

Tajā ziņā esat bezbailīga?
Ar katru gadu kļūstu prātīgāka. Jāatbild par sevi, jāaudzina bērns.

Jūs bieži apmeklējat izstāžu atklāšanas. Vai, raugoties uz mākslas cilvēkiem, jums reizēm negribas ļauties ja ne gluži bohēmai, tad vismaz aiziet nevis kā ministrei, bet, neskatoties pulkstenī, piedalīties sarunās?
Kaut ko tādu reizēm izdodas noķert komandējumos. Vakaros, kad nav jākreņķējas, vai bērns ir izmācījies, paēdis, jo ir kādam uzticēts. Tādā situācijā un attālumā brīvības sajūtu noķeru. Bet tie ir īsi mirkļi, kas gadās ļoti reti.

Bet, šķiet, bohēmu jaunībā esam baudījuši visi. Nevaru sūdzēties, vidusskolas gadi man bija ar Atmodas romantiku kopā ar draugiem. Ar vilcienu aizbrauc uz rokoperu Lāčplēsis, esi dabūjis biļetes pēdējā rindā, atpakaļ uz Valmieru nevari pagūt, un nakts jāpavada kaut kur Rīgā, staigājot apkārt.

Tāpat esmu uz Liepājas dzintaru braukusi – nodzīvojies līdz četriem rītā, ne tev naudas, ne viesnīcas, mēģini pa jūras malu staigāt, pa dienu izgulies un tad ej uz nākamo koncertu... Visādā ziņā man nav sajūtas, ka dzīvē kaut ko nebūtu paguvusi izbaudīt. Piedalījos protestos, Valmierā ar citiem jauniešiem no zaļa katūna šuvām platas bikses un kreklus ar uzrakstu Raksim ciet metro!, rīkojām gājienu. Astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā bija fantastiski rokkoncerti – Pērkons, Līvi –, kuros no sirds varēja iztrakoties.

Bijāt slavenajā Pērkona koncertā?
Nē, biju Pērkona koncertā Valmieras estrādē un ļoti labi to atceros. Arī Līvu koncertu, ko piedzīvoju savos astoņpadsmit. Visas sajūtas, kad dzirdi tos vārdus, kad jaunieši kopā dzied un trako... Katru vasaru došanās uz Liepājas dzintaru bija kā svētceļojums – tas viss veido ļoti labas atmiņas, un saproti, ka no tiem Latvijas 100 gadiem tu vairākus esi tā pilnasinīgi nodzīvojis.

Jūs varētu rakstīt savu stāstu.
Droši vien. Kad būšu aktīvs seniors, varētu pievērsties memuāriem. Vajadzētu arī doktora darbu uzrakstīt.

Par ko jūs gribētu?
Ilgu laiku man šķita, ka gribu rakstīt par Dziesmu svētkiem un to nozīmi Latvijas valsts dzimšanā. Nezinu, vai tad, kad līdz šim darbam tikšu, joprojām domāšu tāpat. Katrā ziņā tas būs saistīts ar kultūru. Bet – visdrīzāk – ne ar kultūrpolitiku, uz kuru nevaru raudzīties kā zinātniece. Pārāk daudz tajā esmu bijusi iesaistīta.

Runājot par kultūrpolitiku, rakstniekam un māksliniekam vienmēr aktuāls ir jautājums – strādāt maizes darbu vai paļauties, ka nopelnīs ar daiļradi. Piemēram, rakstnieks Māris Bērziņš, lai uzrakstītu Svina garšu, ieķīlāja māju. Ar honorāru vien cilvēks izdzīvot nevar.
Arvien vairāk iedziļinoties radošo ikdienā, es patiesi uzskatu, ka katrs no viņiem ir apbrīnojams misijas cilvēks. Latvijā pierādīt, ka radošajā darbā un cilvēkos jāinvestē, nav vienkārši.

Prioritātes ir ļoti sāpīgas. Ja jāizvēlas starp kultūru un veselību, starp cilvēkiem, kas mirst, un cilvēkiem, kas grib uzrakstīt jaunu grāmatu... Nedrīkst salīdzināt, bet realitātē tādas izvēles notiek.

Es uz visiem radošajiem cilvēkiem skatos ar milzīgu cieņu un apbrīnu, ka viņi šo darbu dara un neatsakās no sava sapņa. Mans uzdevums, protams, ir darīt visu, lai viņiem būtu vieglāk.

No nākamā gada tiks ieviesta Radošo personu atbalsta programma. Tikko biju intervijā Latvijas Radio, un klausītāju jautājumi parādīja, cik atšķirīga sabiedrībai ir izpratne par kultūru un tās nepieciešamību. Vieni sūta pateicības vārdus par to, ka šo darbu daru, bet otri uzbrūk: “Kā jums nav kauna prasīt naudu kultūrai laikā, kad cilvēki slimo?!”

Priecājos, ka Latvijas valsts simtgades programma paver iespējas īstenot daudz brīnišķīgu sapņu. Kaut vai Londonas grāmatu tirgus – 2018. gadā trīs Baltijas valstis tajā ieņems galveno vietu, kas nozīmē, ka vairākiem rakstniekiem būs iespēja sevi spilgti pieteikt starptautiskajā arēnā. Ne vienmēr vari iedot konkrētu summu, bet vari radīt kādas papildu iespējas. Solīti pa solītim. Visādi cenšamies pielāgoties Eiropas fondiem. Lai gan tie nav mērķēti uz kultūru, bet ik reizi skatāmies, kā varam vairāk iegūt, lai mūsu radošie prāti un sirdis varētu īstenot sapņus. Mēs esam tādi sapņu īstenotāji.

Sapņu ķērāji.
Jā, drīzāk ķērāji.

Runājot jūs pat uzzīmējāt tādu kā gabaliņu no sapņu ķērāja.
Jā, ir iespēja analizēt, ko tas nozīmē (smejas).