"Ir smieklīgi lietot vārdu - miljonārs!" Mairitas Solimas padomi veiksmīgai dzīvei

Nupat sarīkojāt grandiozu labdarības balli ar mērķi vākt līdzekļus Rīgas Latviešu biedrības nama remontam. Kādas vēl labas lietas jūs spārno šoruden?
Manuprāt, labā ziņa ir tā, ka man nav sliktu ziņu. Gutenbergs ir pilns ar viesiem, Mārcienas muiža laukos tāpat, man ir jauka ģimene – vīrs Niks, inženieris, kurš uzņēmumā pārzina visas tehniskās lietas, dēls Sandis, direktors un jau sen faktiskais uzņēmuma vadītājs, jo īpaši finanšu un plānošanas jomās, vedekla Linda, kura audzina divas mazmeitas Aleksandru (2) un Sofiju (12), māsa Vita, labākais palīgs it visos darbos, man ir brīnišķīgi kolēģi...

Ir iestājies tas brīdis, kad priecājos par katru dienu, kas ir pavadīta sekmīgi, veiksmīgi. Tas arī būtu normāla cilvēka redzējums uz dzīvi, nevis visu laiku tikai skriet pa dzīvi tā, ka ausis plīvo, – kā es to visu dzīvi esmu darījusi.

Labdarības projektos esat piedalījusies jau diezgan sen. Par ko visvairāk gribētu uzsist sev uz pleca?
Mārcienā esam atjaunojuši Mārcienas pareizticīgo baznīcu. Tā bija pilnīgā drupu stāvoklī, un par šo darbu man ir lielākais gandarījums. Esmu Rotary kluba Rīdzene biedre kopš 2001. gada – arī pirms diviem gadiem organizētā labdarības akcija, vācot naudu simts Ukrainas bērnu, kas palikuši karā bez vecākiem, ārstēšanai Latvijā, bija foršs darbiņš kopā ar rotariešiem, Latvijas uzņēmējiem un simtiem ziedotāju.

Kurā brīdī jums kļuva svarīgi piedalīties dodot, rosinot dot?
Ja tev ir viss, ko vēlies, un pēkšņi dzīve iedod ļoti smagi pa zobiem... Tad ir brīnišķīgi, ka ieraugi sev blakus cilvēkus, kas tevi velk darbā, neļauj sabrukt, neļauj aiziet bojā. Tolaik vēl strādāju žurnālistikā. Atceros, kā kolēģe, žurnāliste Lidija Dārziņa pat manā vietā rakstīja reportāžas no preses konferencēm, jo es vienkārši nespēju salikt kopā teikuma sākumu ar beigām.

Iemācījos labdarību, kad pirms 30 gadiem aizgāja bojā dēls. Šī traģēdija mainīja manu dzīvi. Pārstāju skriet kā kaza pa zaļu pļavu. Kad ieraudzīju un piedzīvoju, ka pasaulē ir arī sāpes, tas man lika kļūt labākai.

Aptuveni tajā laikā netīšām sakrita tā, ka satikos ar ārzemju latviešiem, kas veda uz Latviju humānās palīdzības kravas. Mans vīrs izvadāja pakas pa dažādām mājām laukos, pa visu Latviju. Redzēju, kā tie cilvēki dzīvo, pieredzēju, ka tiešām ir sāpes mums visapkārt, ka ir cilvēki, kam ir nepieciešama palīdzība.

Toreiz, pirms 30 gadiem, jau bijāt turīga?
Nē. Tad vēl nebiju liela uzņēmēja. Vairāk nekā 20 gadu strādāju laikrakstā Sports par žurnālisti, tad 90. gadā kopā ar Vides aizsardzības klubu nodibināju avīzi Elpa, pēc tam arī izdevniecību Elpa.

Visu mūžu esmu cīnījusies ar bankrotu, zinu, ko nozīmē, kad skaties apkārt mājās uz sienām un domā – ko vēl varētu pārdot, lai būtu, par ko bērnus pabarot. Zinu, ko nozīmē, kad nav naudas, un joprojām taupīgi dzīvoju. Droši vien tāpēc ļoti daudz Gutenbergā un Mārcienā daru savām rokām.

Tagad esat divu lielu viesnīcu saimniece. Pastāstiet, kas deva sparu un drosmi mesties iekšā pavisam svešā sfērā.
Domāju, ka tas ir manā raksturā, kas man no tēva. Man patīk skriet pret vēju, esmu kā tāds barjerskrējējs, kas pārlec vienai barjerai – hops –, izdevās! Tad gribas iet tālāk, tikt pāri arī nākamajai, aiznākamajai un tā tālāk. Man vienmēr ir licies, ka varu vēl. Izaicinājums, kad esi to pieveicis, rada gandarījumu.

Manā mūžā nav neviena projekta, ko nebūtu līdz galam izdarījusi. Gan avīzē Elpa, gan Sporta redakcijā, gan viesnīcā, gan Mārcienas muižā.  

Daudzi baidās sākt ko lielu, jo pārsvarā bez kredīta neiztikt. Bet mūsdienās, kad finansiālā stabilitāte valstī un pasaulē līdzinās šūpolēm, garantiju nav nekam...
Mēs ņēmām kredītu, vispār nedomājot. Ēka, kurā tagad atrodas viesnīca Gutenbergs, bija nolaista tipogrāfija. Nams, kas bija celts pirms 100 gadiem, nebija remontēts 50 gadu. Mēs to izpirkām no valsts. Valsts tipogrāfijas pārdeva tikai izdevniecībām, un, tā kā man bija izdevniecība Elpa, pieteicos, un dīvainā kārtā bijām vienīgie pretendenti. Tas bija 1998. gads, un nevienam tolaik nešķita nopietni, neticēja, ka varēsim to pacelt un izvilkt.

Bija jāiegulda milzīgi līdzekļi.
Jā, protams. Tipogrāfijai apgrozījums bija 1000 latu mēnesī... Valstij mēnesī vajadzēja atdot 6000 latu. Un šeit strādāja 47 cilvēki, kuriem vajadzēja maksāt algas. Pilnīgi dulla, vai ne?!

Praktiski tas izskatījās tā – skraidīju pie pazīstamiem un svešiem, piedāvādama tipogrāfijas pakalpojumus. Dempingoju cenas, pierunāju, sataisījām kļūdas, no jauna pārdrukājām pasūtīto, strādājām pat naktīs. Smērēju sviestmaizes, vārīju kafiju tipogrāfijas puišiem. Tad tipogrāfiju pārcēlām ārā no Vecrīgas un vietā vērām vaļā Gutenbergu.

Protams, tas nebūtu bijis iespējams, iztiekot bez kredītsaistībām. Man bija ļoti labs padomdevējs. Nu jau nelaiķis Uldis Klauss, kas tajā laikā strādāja Pasaules Bankā, mani mācīja: „Uzskati sevi par karali tad, kad ej pie bankas ņemt kredītu. Nevis banka ir tavs labvēlis, bet tu esi bankai noteikumu devējs.”

Pēc Ulda padoma, vienlaikus gājām uz četrām bankām, iesniedzot savu piedāvājumu. Tajā laikā Investīciju banka, kas tagad ir SEB banka un kuras klienti aizvien esam, bija vienīgā, kas mums uzticējās un noticēja. Man tomēr nebija nekādas uzņēmējdarbības pieredzes, ne arī viesnīcu biznesa pieredzes.

Kādu veidot viesnīcu, ņēmu vērā bankas padomu. Pašai bija doma, ka gribētu veidot studentu hosteli. Banka teica – nē, no studentu hosteļa nedabūsiet atpakaļ tādu naudu, kāda ir jāieliek šajās ēkās.

Līdz ar to šāvām uz pretējo virzienu – skaistu, greznu viesnīcu, kas ir atbilstoša tā laika stilam, kad šīs mājas ir celtas. Tālākajā attīstībā ar padomu daudz palīdzēja viesnīcu jomā zinoši cilvēki, kā Margarita Platace, kas tajā laikā strādāja viesnīcā Roma.
Savu sākumu salīdzinu ar situāciju, kad pēkšņi jākonstruē kosmosa kuģis.

Tā bija liela avantūra.
Jā, bet dzīvē vajag atļaut sev būt avantūristam.

Cik liels bija cipars, kuram vajadzēja saņemties, kā saka, dvēseli pārdodot vellam?
Taisījām savus finanšu aprēķinus, kas pēc tam izrādījās pilnīgi nepareizi. Jo dzīve ievieš savas korekcijas, un ne jau uz to labāko pusi. Izdevumi izrādījās lielāki.

Man nāk prātā, ka tā bija tiešām astronomiska summa – 850 000 latu. Gandrīz miljons, ko ielikām, un varbūt pat vairāk. Laika gaitā vēl un vēl.

Redzi, ja ņem kredītu, ir jādomā, kā to atdosi. Ir šausmīgi daudz pašam jāstrādā. Mums nevienu brīdi nav bijusi situācija, kad apsvērtu domu šo biznesu atdot kādam pārvaldniekam, cerībā, ka gan jau viņš... Un mēs varētu mierīgi dzīvot Maldīvu salās un braukāt ar lepnām mašīnām, un nestrādāt.

Nē, tas ir normāli, ka iegādātā automašīna var būt lietota, tas ir normāli, ka paši esam šeit uz vietas, un tikai tad viss izdodas. Nevari paļauties uz kādu citu.

No sirds ieliekat sevi visu darāmajā… Vai nav sajūta, ka dzīvē ir tikai darbs, darbs un darbs?
Man patīk darbs. Īstenībā nemaz neprastu dzīvot citādi, neko nedarot. Man patika gan būt žurnālistikā, gan mazgāt mājās smalkas sedziņas, lai nebūtu jānes uz ķīmisko tīrītavu, kur tās var sabojāt. Krīzes laikā Mārcienā mēs ar muižas direktori Daci un citiem darbiniekiem laukā stādījām kartupeļus, tomātus, ravējām dārzu.

Un kur tad miljonāres statusam piedienīgais luksusa dzīvesveids, ekskluzīvi ceļojumi, piemēram?
Es neesmu sagājusi sviestā un, ja braucu uz ārzemēm, joprojām skaitu naudu, rēķinot, ko varu un cik daudz varu atļauties.

Savulaik man bija šoferis, kurš man jautāja: „Mairita, vai tev ir tas jaunākās paaudzes dators mājās?” Atbildēju: „Nē, man nav. Bet tev tāds ir tāpēc, ka tu zini savu algu katru mēnesi. Tu vari rēķināties ar šo summu. Es nevaru rēķināties, nezinu, cik paliks pāri, kad visiem būšu samaksājusi algas.” Tāda ir uzņēmēja realitāte.

Uz daudziem uzņēmējiem raugoties, tā galīgi neizskatās.
Ļoti lielu kārtību ieviesa finanšu krīze. Atbira tie, kas brauca ar dārgajām, kredītā pirktajām automašīnām un dzīvojās pa lepniem silto zemju kūrortiem. Tie bankrotēja. Un pārējie iemācījās saprast, ka ir smieklīgi lietot vārdu "miljonārs". Jo es nevaru noskrūvēt skursteni no mājas un kādam aizdot pusmiljonu vai trepes noņemt un tirgū pārdot, lai iegūtu lieku naudu.

Man nav naudas, varētu teikt, vispār. Nauda ir apgrozībā. Protams, negrasos izlikties par nabadzi: mana pensija ir 320 eiro, alga – 680 eiro. Varētu teikt, ka dzīvoju grezni.

Latvijā tagad ir daudz cilvēku, kas ik mēnesi domā, ko notirgot, lai savilktu galus. Ko jūs viņiem varētu ieteikt?
Pareizā izeja ir nevis domāt, ko notirgot, bet ko vari darīt, lai nopelnītu. Varbūt vari adīt vai šūt, vai audzēt burkānus. Darīt kaut ko, nevis gaidīt, kad tev kāds kaut ko dos! Un darīt, nevis tikai domāt par darīšanu. Man ir simtiem biznesa ideju, ko varētu īstenot, ja būtu brīva. Esmu droša – es nekad nenomirtu badā.

Piemēram?
Mums Latvijā ir ļoti daudz brīvas zemes, kurā cilvēki var audzēt. To nopietni saku. Esmu iepazinusi dzīvi laukos, Mārcienas pagastā, un pārliecinājusies, ka tur dzīvo brīnišķīgi, uzņēmīgi, ļoti gaiši cilvēki, ar kuriem ir lieliski gan kopā strādāt, gan svinēt svētkus.

Tur ir brīvi dzīvokļi, brīvas zemes, un tur cilvēks var laukos uzsākt savu iztikšanu. Netālu no mums dzīvo ģimene, kurā vīrs ir datorgrafiķis un sieva ilgus gadus strādāja augstā amatā Rīgas pilī.

Rīgas divistabu dzīvoklī, kā viņa teica, dzīvei bija zudusi pievienotā vērtība. Pārdeva šo dzīvokli Imantā un pārcēlās uz laukiem.  Tagad audzē savvaļas zirgus un ir laimīga.

Tagad daudz tiek malts par to, ka jāved iekšā darbaspēks no citām valstīm. Jūtat, ka trūkst pašiem darba roku?
Jā, jūtu, ka nav darbinieku. Cilvēki nevēlas nākt strādāt. Un nevis tāpēc, ka darbīgie ir aizbraukuši. Esam pazaudējuši lielu Latvijas iedzīvotāju daļu, veselu paaudzi, maksādami viņiem sociālos pabalstus un tādējādi atbrīvojot no nepieciešamības strādāt.

Tā arī atklāti pasaka: „Man ir bērni, par bērniem saņemu pabalstu, man ir pašvaldības apmaksāta elektrība un arī bezdarbnieka pabalsts, kāpēc man jāstrādā?”

Varbūt esat skopa saimniece?
Tā gluži nevarētu teikt. Cilvēkiem darbs nepatīk. Ir bijis tā, ka pēc trim stundām pirmajā darba dienā aizskrien prom, jo nepatīk mazgāt traukus. Bet trauku mazgātāji Gutenbergā saņem trīs eiro stundā. Dienā apmēram ir desmit stundu slodze. Strādājot 20 dienas mēnesī, alga ir 600 eiro uz rokas.

Kāds risinājums? Viesstrādnieki?
Mana pirmā pieredze ar iebraucējiem diemžēl nav bijusi tā veiksmīgākā. Divi indiešu puiši bija pieteikušies traukus mazgāt. Pēc divām dienām bijām spiesti lūgt viņiem to vairs nedarīt. Viņi strādāja tik lēni, ka bija kauns uz tādu darbošanos skatīties.

Esmu secinājusi, ka labākie un apzinīgākie strādnieki ir mūsu pašu aizbraucēji, kas nedaudz atgriežas Latvijā. Man 90 % Mārcienas darbinieku ir bijuši Īrijā un Anglijā, kur ir pelnījuši iztiku, lasot sēnes un dalot vistas.

No darba nebaidās cilvēki, kas ir sapratuši, ka diemžēl ir jāstrādā, lai tiktu pie naudas. Tie arī nāk. Tā ka nepārdzīvoju, ka jaunieši brauc uz ārzemēm. Viņiem ir jāpārliecinās, ka, lai nopelnītu, darbs tiešām ir jādara un ar imitēšanu nepietiek. Bet tie, kas ir vienkārši izlaidušies, sēž pie veikala ar aliņu.

Kādi darbinieki piesakās?
Uzticamākā paaudze ir sievietes pēc četrdesmit. Tādas mums šobrīd ir Gutenbergā gan trauku mazgātājas, gan istabenes. Bija jaunas meitenes, vairāku bērnu mammas, kuras no rīta bez brīdināšanas vienkārši neierodas darbā.

Protams, tad velku kājās džinsus, ērtākās botas un eju strādāt par istabeni. Un man absolūti nav nekādu pretenziju uzvilkt gumijas cimdus un iztīrīt podu, dušas kabīni izmazgāt un uzklāt gultu.

Kā pašai šķiet, kas ir lielākais cilvēcīgais rūgtums, kam pēdējo gadu laikā esat tikusi pāri? Savulaik publisku jautrības vilni uzsita Mārcienas muižas spa reklāma, kurā bijāt nofilmējusies. Tas sāpēja?
Šā video publiskošana bija ļoti aizskaroša un sāpīga, bet es tiku tam pāri. Lai gan uzrakstīju tolaik Andrejam Ēķim privātu vēstuli, ka tas ir pāri visiem mēriem, ka neesmu vainīga. Toreiz man bija jau pāri 60 gadiem, rakstīju, ka neesmu pelnījusi tādu ņirgāšanos.

Video publiskošana bija kļūda?
Tas tika sarīkots mērķtiecīgi. Kad filmējos, rēķinājos, ka top jēlmateriāls, kas tika sagatavots, lai varētu paskatīties, kā tas apmēram varētu būt. Bija paredzēta vēl viena filmēšana. Izmēģinājuma materiāls atradās Tūrisma valsts attīstības aģentūras datorā un tika nozagts, lai uztaisītu lielu skandālu.

Vainīgo izdevās izskaitļot?
Jā, pēc tam sapratu, no kurienes pīlei kājas dīgst. Šo afēru īstenoja sieviete. Un viņa izmantoja mani, lai izraisītu skandālu pret Uldi Vītoliņu – Tūrisma valsts attīstības aģentūras priekšnieku, no kura vajadzēja atbrīvoties. Un arī atbrīvojās.

Kāpēc netiesājāties?
Tāpēc, ka zinu – jo sūdu vairāk kustina, jo tas vairāk smird. Man ir vēl viena līdzīga mācība – ja tu otram sit, tad dari to tā, lai viņš nositas! Nedrīksti iespert. Ja iespersi, dabūsi atpakaļ. Un sāpīgi. Nepārprotiet, es nerunāju par fizisku vardarbību.

Bet zināt, kas ir skaisti? Tas, ka šī ir tikai trešā reize, kad kāds cilvēks piemin šo atgadījumu.

Tas ir brīnišķīgi. Takta izjūta cilvēkiem ir diezgan augstā līmenī. Neviens no maniem pazīstamajiem un nepazīstamajiem nenāca klāt teikdams: „Es tevi redzēju!” Visi klusēja kā beigtas peles, un tas bija lieliski.

Mairitas Solimas 3 padomi veiksmīgai dzīvei

Vizualizē savu mērķi!
Aiztaisi acis un iedomājies, ko redzi ap sevi, kur redzi sevi, kādu redzi sevi, piemēram, pēc pieciem gadiem. Vizualizē to! Un tad uzdod jautājumu sev: „Kas man ir jādara, lai to sasniegtu?”
Vai jāiestājas skolā, vai jāmaina darbs, vai jāatstāj esošais dzīvesdraugs un jāmeklē cits – ir daudz variantu.

Nekad nevajag teikt, ka viss ir slikti!
Vienmēr atceros veco labo teiku par Burtnieku – kā zemnieks gāja pār lauku un viņam virs galvas bija melns mākonis. Kad viņš nosauca šo mākoni vārdā, tas nokrita lejā un kļuva par Burtnieku ezeru. Mums visiem virs galvas dažreiz ir tādi milzīgi tumši mākoņi, un no tiem var atbrīvoties, nosaucot vārdā. Tikai tad saproti, kas tad ir tā tava problēma – vai tā ir peļķe vai dīķis, vai tā ir jūra, kuras priekšā tev jāatkāpjas.

Jābūt stipram!
Nekad nepadoties un nekad neļaut kādam citam novest tevi līdz sabrukumam.