Kas ir dāma, kura "uzspridzināja" Kiviča TV raidījumu? Stāsts par dziednieci Mirdzu

Pats Kivičs pēc raidījuma (tam sekoja vairāki atkārtojumi - red.) tviterī atzīmēja, ka cilvēku interese par Mirdzu bijusi ārkārtēja un bija spiests viņas kontaktinformāciju publiskot - tik liela bijusi TV skatītāju vēlme ar kundzi sazināties.

Aptuveni pirms septiņiem gadiem Mirdza ievēroja, ka viņai piemīt spēja enerģētiski uzlādēt ūdeni. Parastā krāna ūdenī, kas ieliets glāzē, tiklīdz tam pieskaras dziednieces rokas, parādās sīki burbulīši, kas kā migla virs pļavas kāpj uz augšu, kļūst arvien lielāki, līdz ūdens glāzē burbuļo gluži kā gāzēts. Ja ūdeni glāzē ielej cits cilvēks, tad ūdens… ir vienkārši ūdens. Tiklīdz šī cilvēka rokai pieskaras Mirdza, ūdens sāk burbuļot. Pēdējo gadu laikā ar Mirdzas ūdeni izdziedinājušies vai atvieglojumu guvuši simtiem cilvēku gan Latvijā, gan ārzemēs. Mirdza atstāj ārkārtīgi vitāla, silta un jauka cilvēka iespaidu. Atrodamies viņas vienistabas dzīvoklītī – saimniece laipni uzklājusi kafijas galdu, ko vainago aromātisku smalkmaizīšu kalns.

Vēstules no tālienes

Mirdza kaut ko meklē palielā vēstuļu kaudzītē uz palodzes, līdz priecīgi iesaucas: “Redz, man no Zviedrijas arī atnāca ziņa par to, kā es uzlādēju ūdeni tepat no mājām. Žēl, es Kivičam raidījumā neiedevu palasīt, ko man tas cilvēks atrakstīja pēc tam, kad viņš to ūdeni bija padzēris! Tur teikts, ka ūdens kļūst burbuļains, kamēr no mājām runāju ar viņu pa telefonu.”

Skaļi lasu rūpīgā rokrakstā rakstītu vēstuli: “Sveika, Mirdza! Ūdens kompresi lieku no rītiem un vakaros, kad eju gulēt. Tieši tāpat iedzeru divus malkus ūdens. Šodien biju uz pārsiešanu – viss ļoti smuki dzīst. Vēl tikai nedaudz, nedaudz palicis sadzīt, un tad pieteiks operāciju dažu skrūvju izņemšanai, lai varu kustināt un likt arī svaru uz kājas. Paldies Jums liels!”

Mani urda zinātkāre: “Kad vakar skatījos raidījumu, man gribējās jautāt – kā jums pašai šķiet, kāpēc šī spēja izvēlējās tieši jūs?” Mirdza ar atbildi nekavējas: “Mīļā, man bija klīniskā nāve, kad man bija četrdesmit, bet es jau no mazotnes jutu spokus, jutu, ka mani kāds novēro… Pēc kara, kad zaldātiņi gāja bojā un viņus veda uz kapiem glabāt, mēs, tādi sīkie, skrējām visi skatīties, bet pēc tam divus mēnešus jutu, kā viņi man staigā pakaļ. Fiziski jutu, bet atskatos – nav neviena. Man tā bija daudzus gadus, un klasesbiedrenes pēc tam sašutumā teica: “Ko tu neteici, kad skolā gāji!” Bet es saku: “Ko jūs gribējāt – lai mani psihiatriskajā slimnīcā ieliek?” Kad mammai reiz ieminējos par tiem spokiem, viņa brīnījās – kādi spoki? Tad jau nokauta cūka arī nākamajā dienā skraidītu pa kūti! Nu, lūk,” Mirdza strauji pabeidz šo tēmu un dod man savu mobilo tālruni, kurā ir atvērts īsziņas teksts: “Labvakar, šeit Harija mamma. Gribējām teikt, ka lietojam jūsu ūdeni. Analīzes augšanas hormonam ir uzlabojušās, bet pilno verdiktu varēs pateikt novembrī, kad būs  kārtējā pilnā izmeklēšana. Ar cieņu Alīna.”

Mirdza turpina cilāt vēstuļu un fotogrāfiju kaudzīti. “Re, tas puisis, kas bija nokritis no kraujas un gulēja Spānijā slimnīcā. Pie manis atnāca viņa māsa ar šo foto, es pārbaudīju ar svārstu, un tas nerādīja nekādu enerģiju, bet es tā strikti paturējos pie svārsta, un tā enerģija mainījās. Viņš gulēja komā, bet tajā dienā pakustināja pirkstu… Pēc tam atkal palaidām enerģiju, un viņš tajā vakarā atvēra acis! Bet dakteri bija radiem teikuši, ka ar tādām traumām izdzīvo labi ja viens vai divi procenti. Šim nedeva nevienu! Un tad trešajā dienā, kad tēvs atlidoja, dēls viņu pazina un gribēja runāt.”

Jautāju, kā puisis jūtas tagad; kopš negadījuma pagājuši vairāki gadi. Mirdza stāsta, ka šogad atbraucis ciemos, jūtas ļoti labi. Viņa palīdzējusi arī puiša māsai, iedevusi ūdeni ar vārdiem, ka to viņa var papildināt, papildināt un papildināt… “Šopavasar, kad viņi abi bija atbraukuši, viņi atnesa to ūdens pudeli līdzi, saka – paskaties, tā jau dzeltena palikusi!” Mirdza brīnās: “Ūdens dzeltens – cik daudz viņa lējusi klāt! Māsa atnesa pudeli intereses pēc – pārliecināties, vai tur vēl enerģija ir vai nav.” Mirdza iegriež svārstu virs pudeles, pasmagais atsvariņš sāk riņķot kā lapsene ap medu: “Redzi, enerģija kā bija, tā ir!” 

Ūdens gudrība

“Man te kāda sieviete, kas pirms pāris gadiem bija paņēmusi ūdeni, piezvanīja un teica tā: “Visa enerģija pazuda, neviena burbulīša vairs nebija, es to ūdeni izlēju ārā un pudeli aizmetu.” Mīļā, enerģija nav burbulīšos, enerģija ir ūdenī!” saka Mirdza un piekodina: “Tie burbulīši ir vienkārši reakcija. Jo ūdens ir informācija. To savulaik pateica profesors Aldis Kaļķis – lai viņam vieglas smiltis! Viņu atveda, kad atrada vēža šūnas. Viņam sievasmāsa daktere, zinot, ka man pie ķermeņa turas karotes, un atveda profesoru uz šejieni. Viņš atnāca tāds neticīgs, apsēdās krēslā. Nolikām piecu litru pudeles ar ūdeni, es paturējos ar vienu roku, ar otru pie tām, kamēr pļāpājām, un tā – nekas tāds īpašs… Pēc tam palaidu viņam enerģiju, un viss, viņš aizgāja projām. Toties, kad viņš atbrauca nākamreiz, man prasa: “Mirdza, kāpēc tev tas ūdens burbuļains paliek, kāpēc veikalā nepaliek burbuļains?” Bet es: “Ak tu, tāds profesors, ķīmiķis! Kāpēc tu man, muļķei, prasi?” Nebija jau man arī, ko teikt… Un tad viņš paņēma universitātē pārbaudīt, kas tam manam ūdenim mainās, ka tas gan burbuļains top, gan enerģija tajā ir. Kad atbrauc atkal, saka: “Mirdza, mēs neko nevaram atrast! Ūdens kā jau parasts krāna ūdens. Mums nav tādas iekārtas, lai varētu kaut ko smalkāk izpētīt…” Un kā secinot piebilst: “Mīļā, Dievu izpētīt nevar, tas vēl nevienam nav izdevies. Katrs var pateikt savas domas, bet izpētīt – nē.” 

Es tikmēr skatos uz caurspīdīgajām ūdens pudelēm, ko sarunas sākumā Mirdza piepildīja ar ūdeni. Uzliktas uz palodzes pret gaismu, tās atgādina naktslampiņas ar burbulīšiem. Kā nohipnotizēta pētu gaisa burbuļu kustību uz augšu. Nu, nav jau ko teikt. Viss ir tieši tik brīnumaini, ka jautājumi kaut kur izgaist.

“Sieviete, kas ūdeni izlēja, tagad man zvana: “Mirdza, vai es varētu no jums to ūdeni dabūt?” Un tagad, kad šai sievietei paprasu enerģiju, nekas neiet! Tā ir ļo-oti gudra enerģija, ar to ir ļo-oti prātīgi jāapietas; tā visu redz, zina un saprot,” Mirdza stāsta un palūdz man ieliet glāzēs krāna ūdeni. Beidzot ir vieta arī manam jautājumam: “Vai tad tā nav jūsu enerģija, bet vienkārši iet caur jums?” 

“Nav gan mana,” atbild Mirdza. 

Pa šo laiku glāzes ir piepildītas, un es uzlieku tās uz galdiņa. Saimniece aicina iebāzt glāzē pirkstu un nedaudz paturēt. Es to izdaru – ūdens paliek, kāds bijis. Tad Mirdza palūdz pieskarties viņai ar otru roku un iebāzt ūdenī pirkstu vēlreiz. Manā acu priekšā ūdenī lēnām sāk celties jau pazīstamā migliņa no sīkiem burbulīšiem… Mana sirds sāk sisties straujāk, bet Mirdza turpina vienā mierā: “Redzi, tā enerģija izgāja tev cauri! Un viss notiek – mainās struktūra. Tu taču redzēji, ka es pati neturējos pie tās glāzes. Tātad šis ir tas ūdens, kur mēs iebāzām pirkstu, bet šis ir tas, kur mēs neko nedarījām. Tagad es no šīs glāzes ieliešu otrā, un, redzi, tas ūdens momentā maina struktūru!”

Nedaudz sabijusies, atklāju, ka jūtu sīkas tirpiņas, kas kā straumītes ceļas pa apakšdelmu uz augšu. Mirdza atkal brīnās par pašas radīto iespaidu uz ūdeni un ieinteresēti jautā: “Tu sev arī gribi tādu ūdeni? Bet, redzi, ūdeni nedrīkst dot citam.” Tad viņa jau sauc no virtuves: “Tā enerģija laikam saprot – vienam cilvēkam iedod, un darbojas, bet, ja iedod to pašu otram, tad tā nesaprot, ko no viņas grib. Jo tam otram ir cita slimība.”

Abas vērojam, kā no krāna pudelē ielaistais ūdens sāk gāzēties. “Tā kā migliņa, bet pēc tam arvien vairāk un vairāk,” Mirdza brīnās. “Es nezinu, KAS TAS IR!” Viņa demonstrē, ka karote pielīp pie delnas kā magnēts, un saka, lai es iedodu savu roku – to, kurā nav gredzena. Es sāku spontāni smieties, jo patiešām karote pielīp pie manas plaukstas! Mirdza triumfējoši apliecina: “Tā ir tā psihiskā enerģija!” Spriežu, ka laikam šis enerģijas veids piemīt katram, bet Mirdzas rausta plecus: “Es nezinu. Nezinu! Es aizgāju no darba Jūrmalas domē 2009. gadā. Iegāju grāmatnīcā (paņem no blakus galdiņa grāmatu “Psihoenerģētikas noslēpumi”) un četras reizes vilku ārā no plaukta šo grāmatu… Līdz tam par enerģijām neko nezināju. Mani burtiski nelaida projām no tā plaukta! Skatos – maksā četrus latus. Nopirku un atnesu mājās.” 

Grāmata visa sastrīpota ar dzelteno marķieri. Mirdza atver lappusi ar grāmatzīmi un lasa: ““Psihiskās enerģijas spēju uzlādēt priekšmetus senie cilvēki izmantoja, lai magnetizētu ūdeni, kas tādējādi kļuva dziedniecisks. Var minēt vēl kādu apbrīnojamu psihiskās enerģijas īpašību – tā spēj pati atdalīties, patvaļīgi aiziet no cilvēka, bez viņa ziņas darīt to, ko uzskata par vajadzīgu.” Aiziet no manis pie tevis… Jā, es toreiz domāju, nu gan… Un vēl te rakstīts, ka saprātīgā enerģija atdalās no cilvēka un steidzas palīgā tam, kas nonācis grūtībās. Un vēl – ka daudzi būs izbrīnīti, uzzinājuši, ka magnēts un psihiskā enerģija ir vienas un tās pašas enerģijas izpausme. Mūsdienu zinātne nespēj izskaidrot magnēta būtību. Redzi? Vēl viņi raksta: “Neaizmirstiet arī to, ko ar psihiskās enerģijas palīdzību izdarīja Kristus!” Skaidrs, ka tādas enerģijas jau nu gan man nav, bet kaut kādai migliņai tad, kad man bija klīniskā nāve, es tur gāju cauri.” 

Enerģijas maigā vara

2010. gadā Mirdza aizgāja uz tikšanos ar matemātiķi Andri Buiķi, kurš runājis par enerģijām, un rādījusi, kā pie viņas turas karotes. Buiķis bijis pārsteigts, atzinis, ka tā ir reta parādība. Savukārt dziednieks Dreimanis teicis: “Mirdza, tev cilvēkus vajag ārstēt! Nedomā, ka es visiem to saku.” Tad viņa aizgājusi uz konsultāciju pie daktera Jura Vecvagara, kurš sacījis: “Mirdza, mēs te lielas naudas izmetam par cilmes šūnām, bet tev tas spēks ir rokās ielikts. Tev cilvēkus vajag ārstēt! Tev jāpadomā, kur tu vari dabūt kādu atļauju, lai varētu rīkoties.” Mirdza tā kā pikti nopurpina: “Bet es netaisījos neko darīt…” 

Jautāju, vai pašai bija interesanti zināt, kas ar viņu notiek, vai Mirdza pētīja sevi kā projektu. Viņa apstiprina: “Jā, jo man dega rokas, dega kājas, vakaros enerģijas bija vēl vairāk. Kad beidzot aizgāju uz tiem reiki kursiem, tad arī visi brīnījās un prasīja, kur tās rokas tik karstas. Es saku – traki ir gan. Tur man ieteica pielikt rokas pie radiatoriem – tur riņķo ūdens, būs, kam atdot enerģiju, Tā aizies projām. Man tiešām nebija viegli.” 

Izsaku minējumu, ka varbūt Mirdzu šajos meklējumos dzinis uztraukums. Dziedniece skaidro: “Nu kā tad! Ir taču redzētas dokumentālas filmas, kur cilvēki sadeg, bet drēbes paliek veselas. Es domāju – es te ar vienreiz sadegšu, viena pati dzīvoju.” 

Neuzmanīgi nožāvājos. Jau pašā ciemošanās sākumā ievēroju, ka, tiklīdz pārkāpu nelielā dzīvoklīša slieksni, man sāka nākt žāvas. Mirdza apstiprina: “Te daudzi guļ, neuztraucies. Enerģija te ir tik bieza, ka visiem karotes turas virsū!” Viņa norāda uz abām ūdens glāzēm. “Redz, te jau pilns ar sīkiem burbulīšiem. Glāzē, kurā tu pirkstu iebāzi.” Interesējos, vai varu to ūdeni dzert un cik malku. Atbilde ir negaidīta: “Ja neārstējas, var dzert, cik grib, jo šis ūdens neārstē, kad to daudz dzer. Ja grib ārstēt, tad dzer dažus malkus.” 

Mirdza runā aumaļām – gan par brīnumaino enerģiju, gan par sevi pašu. “Kad fotogrāfs Kreicbergs, ar kuru draudzējāmies, nomira, es trīs gadus te viena pati mocījos – baidījos palikt viena. Zini, kādi tie vīrieši ir? Kad zina, ka sieviete viena pati dzīvo…” Es prasu: “Atnāk ciemos?” Mirdza skanīgi iesmejas: “Aha, nāca gan! Es no viņiem visiem muku. Man vienudien kaimiņi saka: ”Mirdza, tu redzēji? Arkādijs no rītiem zem taviem logiem trusikos vingro.” Prasu, cikos. Astoņos. Es tik smejos, ka no rīta līdz desmitiem guļu, neredzēju. Un tas jau nebija viens vienīgais.” Bilstu, ka citas būtu laimīgas, un Mirdza piekrīt: “Pareizi! Tāpēc mani vīrs pameta, atrada citu. Pēc tam vēl trīs nomainīja un atpakaļ prasījās. Lūk, un tad es aizgāju uz mājām, kur bērnībā skraidīju, jo vecāmāte tur dzīvoja. Dzirdu, kāds aizmugurē prasa: ”Kundzīt, jūs kaut ko meklējat?” Paskatos un saku: “Ilmāriņ, tu jau laikam mani vairāk nepazīsti!” Sešdesmit gadu ar viņu nebijām tikušies, kopš bērnības. Es viņu pazinu! Un es saku: “Ilmār, tev jānāk pie manis pa vakariem pasēdēt, papļāpāt, lai man ir, kam enerģiju atdot.” Viņš tāds neliela auguma, baidījās nākt, domāja, ka es viņu izvarot vai ko gribu… Bet man vajadzēja to drošumu. Bet tagad, kad viņš kādus trīs četrus gadus pie manis dzīvo, vienurīt uzceļas, šito šķīvi un vēl citu šķīvi piekarina un ienāk istabā lielīgs. Pirms tam bija sakarinājis jau deviņas karotes…”  

Komentēju Ilmāra foto, ko man parāda Mirdza: “Deviņas karotes stāv uz krūtīm un divi šķīvji – kā kādās afrikāņu ciltīs!” Prasu, vai tagad Ilmārs vairs nebaidās, un Mirdza nosmej, ka nu vairs ne. 

Saskaitāmais ar nezināmo

“Dievs rāda brīnumus, bet es pati nezinu, ko es drīkstu un ko nedrīkstu darīt. Es jau nevienam neko neaiztieku, es tikai palaižu enerģiju,” Mirdza joprojām ir šaubīga par savām spējām. Mēģinu iedrošināt: “Domāju, ja būtu kāds ļaunprātīgs nodoms, iespējams, tas varbūt varētu nākt par ļaunu. Bet, ja jūs to darāt no tīras sirds… Tā enerģija taču arī nav nekāda duročka.”

Mirdza aizdomājas: “Nav gan. Redzi, tagad tā karote pati tev līp klāt, tev nav jātur. Bet aiziesi mājās, un neturēsies, turas tikai, kamēr tu esi manā enerģijā. Un es… es visiem varu palaist enerģiju. Piemēram, Ilmāram.” Mirdza atdzīvojas. “Ilmāram tagad (viņa runā tā kā pie sevis un šūpo svārstu) aiziet enerģija! Ir tā, ka cilvēki to jūt pat pēc fotogrāfijas. Bija viens pāris, kuri bija solījušies atnākt, bet sievu ielika slimnīcā, viņai dikti bija uztūcis celis. Vīrs atnāca viens, atnesa fotogrāfiju un prasīja, vai varu palaist sievai enerģiju. Es to izdarīju, un tad viņš zvanīja un teica, ka visa tūska nogājusi. Arī tāpēc man bail. Jo vairāk tie brīnumi notiek, jo vairāk uztraucos… Reiz palīdzēju kādam profesoram, un viņš piezvana, lai palaižu enerģiju vēlreiz, tad atkal. Pēc kāda laika viņš zvana trešo reizi –nezinu, mēnesis vai dažas nedēļas pagājušas –, bet enerģija neiet, svārstiņš stāv un nekustas no vietas. Es viņam saku: “Heinrih, enerģija neiet! Tu esi darījis kaut ko tādu, ko es teicu, ka nedrīkst darīt.” Viņš man neatbild, saka: “Es vēlāk piezvanīšu.” Pēc kāda laika viņš zvana, un es saku: “Nu neiet tā enerģija! Tu man vari melot, cik gribi, es jau nezināšu, vai tu melo vai nemelo, ko tu esi darījis, ko neesi, bet tā enerģija visu zina, redz un pati darās. Un pati apstājas.” Redz, tagad, kad gribu palaist viņam enerģiju, rāda uz otru pusi (svārsts griežas uz otru pusi). Tas nozīmē, ka viņam dot nedrīkstu.”

Minu, ka varbūt viņš būs gājis pie kāda burvja. “Nē,” attrauc Mirdza. “Es viņam saku – tu esi kādam to ūdeni devis! Tas ūdens visu zina un saprot. Viņš liedzās, teica, ka māsa laikam tā esot bijusi, nu…. (Mirdza atkal griež svārstu.) Pozitīva enerģija – tur, kur glāzē bijām ielējušas ūdeni, svārsts griežas pa labi. Redzi? Bet, kā es paprasu Heinriham, tā nav.”

“Tā jau uz visiem jautājumiem var rast atbildes,” saku.

Mirdza ir pavisam nopietna: “Es varu!” 

Esmu patiesi ieinteresēta. “Ko jūs par to enerģiju esat sapratusi? Teicāt, ka jūs to nepazīstat, bet, izskatās, ka tā enerģija jūs pazīst gan!” 

“Jau astoņus gadus es ar viņu tā sadzīvoju. Puisis bija apdedzis, viss vienās čūlās. Mans dēls. Viņš nodibināja firmu, nodarbojās ar ventilāciju sistēmām un ko tur vēl. Nezinu, kur viņi bija uzpildījuši freonu, bet ar lielu spiedienu viņam to iepūta rokā, un viņš nosaldēja roku. Atnāk pie manis nākamajā rītā ieplestiem pirkstiem, un es saku: “Cik reižu tev teicu, ka jānēsā ūdens līdzi! Ja kaut kas, tad momentā ūdenī – vai aplej, vai aptin. Un viss – nekas nebūtu redzams. Tad es atnesu ūdeni, noliku bļodiņu…”  

Kārtējo reizi Mirdzas stāstījums jāpārtrauc, jo šajā mirklī sajūtos pavisam dīvaini, rokas sāk trīcēt. Mirdza skaidro: “Tu taču redzi – enerģija strādā ar tevi! Tas ir kā pierādījums, ka tā karote tev turas. Bet tas tev neko sliktu nevar izdarīt, kaut ko dzen ārā.” Un mierīgi turpina stāstu, acīmredzot pieradusi pie tādām situācijām savās mājās: “Saku, lai iebāž roku ūdenī. Labā roka, domāju, ārprāts, plikiem kauliem staigās tā kā ģindenis! Nu, viņš noticēja, ielika, paturēja minūtes piecpadsmit. Ieskanējās telefons, atnāca atpakaļ, es saku – paskaties, jau gaišāka kļuvusi! Viņš skatās un netic savām acīm, bet es saku, lai patur vēl. Paturēja, izvilka atkal pēc minūtēm piecpadsmit, un bija rozā.”

Mīlestība, glāze un radiators

Nav manos spēkos neatgriezties pie jautājuma, kas satrauc manu prātu. “Interesanti, Kiviča raidījumā jūs teicāt, ka nedzerat, nepīpējat, ar vīriešiem nedzīvojat. Attiecības ar pretējo dzimumu – tā ir liela pieķeršanās. To ir tiešām grūti saprast. Vismaz man.”

“Zini, pirmais vīrs mani trīs reizes dienā izvaroja, es beigās nevarēju paiet. Es no viņa aizgāju projām, negribēju nevienu vīrieti. Otrais vīrs pats aizgāja, kā jau teicu. Pēc tam ļoti labi dzīvojām ar Kreicbergu. Viņš palīdzēja man, es – viņam. Man nevajadzēja seksu, viņam nevajadzēja seksu, un mēs tā ļoti draudzīgi dzīvojām kādus desmit gadus. Viņš nevienu nakti šeit pie manis nav gulējis, bet pēc nāves neiet prom no šejienes.”

Laikam jau būs bijusi ļoti liela pieķeršanās, varbūt pat īstā mīlestība, es minu. 

“Redzi, es toreiz pārdevu divistabu dzīvokli, man bija nauda. Šo dzīvokli jau es biju izpirkusi, izmaksājusi, jo bankā biju paņēmusi kredītu, bet viņš tajā laikā bija Francijā. Es taisīju kapitālo remontu, radiatorus mainīju, pie reizes nomainīju arī viņam par savu naudu, jo viņam bija veci čuguna radiatori un viņš sala nost. Viņš atbrauca un pat neievēroja, tikai pēc laika,” Mirdza smejas. “Mēs tiešām draudzīgi dzīvojām… Un tagad viņš neiet projām, viņš dzīvo šeit (rāda uz citu glāzi, kas tur bija jau pirms manas atnākšanas). Katrai enerģijai ir vajadzīgs ūdens – vienalga, vai tā ir mirusi vai dzīva enerģija. Tāpēc es noliku to ūdeni uz galda, lai stāv. Šo ūdeni nevar uzlādēt. (Mirdza runā arvien emocionālāk.) Tur caur tevi mēs uzlādējām, un tas mainīja struktūru. Šeit, kur viņš sēž iekšā, es neko nevaru izdarīt. (Mirdza pieceļas, iziet istabas vidū un iegriež svārstu.) Redzi, istabā man ir pozitīva enerģija (svārsts intensīvi griežas), un tur, kur viņš sēž iekšā, tā ir viņa enerģija. Tur es neko nevaru izdarīt. Tad viņš naktī reizēm izlien ārā un ņem enerģiju no manis. No pulksten diviem līdz četriem rītā es nevaru gulēt, visādas domas… Grozos, visu nakti dedzinu sveci. Un tad vienreiz domāju – jāpamēra, kas te man tajā dzīvoklī notiek. Svārstiņš vai nu stāv uz vietas, vai nu griežas uz otru pusi! Naktī, kad es uzceļos, šeit griežas uz labo pusi – brīva vieta! (Mirdza runā ar lielu azartu un jau pierasto izbrīnu.) Šis izlīdis ārā un vazājas, ņem enerģiju. Un tad es viņam teicu: “Janci, ja gribi te dzīvot, ej vietiņā!”” 

Es pārjautāju: “Glāzē? Tiešām?” 

“Jā,” Mirdza apstiprina. “Es tev tūlīt parādīšu!” Un uzskaita: “Es viņu esmu nesusi uz kapiem, to ūdeni lējusi uz viņa kapiņa, pa logu, tualetē un visur kur, bet vienalga viņš ir atpakaļ. Un tagad, kad es pasaku, ka to ūdeni izliešu ārā, viņš negrib, ka viņu izlej –redzi? (Svārsts reaģē.) Viņš iznāk ārā, un tagad tur ir pozitīva enerģija.” Mirdza ašā gaitā soļo pa istabu: “Viņš stāv istabā – tu redzi? Viņš stāv un gaida, kad es izdarīšu to, ko solīju – ka izliešu ārā. Tas ir… neticami! (Šķiet, ka Mirdza aiztur elpu. Es laikam, neelpoju jau kādu brīdi…) Paskaties, es ar šitādu simtgramīgu svārstu to pārbaudu – viņš stāv uz vietas (aiziet uz citu vietu), un šeit, redzi, tukša glāze – viņš izlīda ārā! Tagad gan es izliešu,” nosaka Mirdza un iet uz virtuvi.

“Ar Jančuku mēs dzīvojām no bērnības,” skan Mirdzas balss no virtuves. Es saku, ka šī pieķeršanās droši vien bija stiprāka nekā ar jebkuru no vīriem. Mīļiņā, tur, kur nav seksa, tur ir ļoti laba pieķeršanās! Un tagad es viņu atnesu atpakaļ, un es to ūdeni nevaru uzlādēt, jo viņš sēž iekšā. Viņš ir ielīdis iekšā, un miers. Tā ir ar tiem mirušajiem, tāpat arī ar āderēm… Vajag ūdeni.”

Katram savs tomāts

Mirdza izstāsta atgadījumu, kad cilvēkam ar sausās acs sindromu pēc ūdens lietošanas parādījās asaras. “Puisim bija iedūrusies acī metāla skaida, un ik pa laikam viņš gulēja Gaiļezerā. Mans dēls teica: “Aizbrauc pie manas mammas!” Tu zini, kā ir, kad negribas ticēt, vai ne? Kad viņš galīgi netika no mājas ārā, tad zvana un prasa, vai nevar svētdienā paskatīties. Nu, draugam nevar atteikt. Tad tas puisis atskrēja garāmbraucot, un pēc tam viņš rudenī atveda vēl tēvu, māti, sievasmāti un stāsta: “Mirdza, zini, es eju pa ielu un domāju – ko man tie vaigi slapji, ja nav ne lietus, ne sniega.” Viņš visu laiku pilina acīs mākslīgās asaras. Un pēkšņi saprot: “Tās bija asaras! Man gadiem nav bijušas!” Un kopš tās reizes, kad viņš bija te, kad viņam bija iekaisušas, sarkanas acis, vairs nav nekādu problēmu! Mīļā, Dievs rāda brīnumus! Ne jau mana enerģija tā ir, ne mana… Bet es nezinu, kas notiek.”

“Katram cilvēkam der savs”, nosaka Mirdza un iet uz virtuvi pēc tomātiem. Viņa ar svārstu pārbauda sarkanos tomātus. “Redzi, tev nekas slikts no tiem nenotiek, tu vari ēst. Svārsts nekustas. Uzliec šo dzelteno – arī to tu vari ēst. Man rādīja, ka es sarkanos nevaru ēst, bet dzeltenos varu.” Piebilstu – kas vienam zāles, otram inde. Katram derēs savs. Cilvēkam pašam sevi ir ļoti smalki jāizprot. Mirdza iebilst: “Mīļā, dakteriem arī vairāk vajadzētu iedziļināties. Atnāk cilvēks – aspirīns jādzer, augsts spiediens, zāles jādzer un vēl urīndzenošas tabletes, jo pampst kājas. Es saku – mīļo cilvēk, paanalizē, padomā pats! Tu dzer urīndzenošas tabletes, un tev no asinīm, kur ir 92 procenti ūdens, izdzen ūdeni ārā, asinis kļūst biezas, tāpēc tās vajag šķīdināt. Ja ir biezas asinis, tad ir augsts asinsspiediens. Tu paanalizē, un lai tā daktere pati padzer tās zāles!”

Piekrītu, ka būtu jādzer vai jāēd tik un tik, bet patiesībā katram ir cita norma. “Es dzeru ūdeni ar trim šķipsniņām sāls un apēdu 100 gramu biezpiena,” saka Mirdza. “Un, kamēr pie manis nāk cilvēki, es arī nestaigāju. Es biju šodien priecīga, kad varēju iziet ārā, lai tevi sagaidītu. Bet agrāk katru dienu gāju septiņus kilometrus uz jūru un atpakaļ. Braucu uz domi, uz Mellužiem, kāpu ārā no autobusa un gāju kājām.”

Beidzot uzdodu jautājumu, kas bija plānots kā viens no pirmajiem: “Cilvēki jūs nenomāc? Citi atzīst, ka šādi tiek uzņemtas visu atnākušo cilvēku nelaimes.” Mirdza apstiprina, ka tā arī esot: “Pēc tam māju tīru ar uguni un ūdeni, pati arī attīros ar uguni un ūdeni un eju dušā noskalot to visu nost. Un tagad man nāk virsū depresija, tāpēc ka nāk tie cilvēki, un es negribu! Tomēr gadu ir daudz, mīļā… Izskatos labi, lai vingrotu zem mana loga, bet gadu ir daudz.”

Es pilnā kaklā iesmejos: “Tas ir kolosāli un iedvesmojoši! Es gribētu tā dzīvot, lai kāds pēc gadiem gribētu zem maniem logiem pazīmēties!” Mirdza ironiski pārtrauc: “Mans bijušais direktors sapulcē reiz, visiem dzirdot, saka: “Mirdza, kakaja ti krasivaja, ja vsegda v okno smotrju, kogda ti prohoģiš.” Bet man ir kauns! Man nepatīk! Maziņa tiešām biju smuka, man bija blondi mati, melnas uzacis, skropstas, visi mani mīlēja, bet māte teica: “Kāda tur smuka, paskaties – līkas kājas!” Saproti, manī iedzina to mazvērtības kompleksu. Un man nepatīk, ja man saka komplimentus.”

Iebilstu, ka tas taču sagādā prieku. “Skaistums atbruņo, ļaujiet cilvēkiem priecāties!” 

“Mēs pensijā aizgājām divas kolēģes vienlaikus, un tā otra saka: “Mirdza, es saprotu, kāpēc tie veči vienmēr gāja pie tevis – direktors, deputāti vīrieši un tā.” Es to uztveru kā joku, bet viņa saka – tāpēc, ka tev tā magnētiskā enerģija! Es saku: “Helgiņ, mīļā, viņi nāca pie manis, latviski sakot, padirsties. Viņi atnāk, mēs pasmejamies, parunājam, un viņi aiziet prom smaidīgi.”