Mācītājs Krists Kalniņš atgūstas no depresijas: "Šķita, ka mana pasaule sašķīst gabalos..."

2015. gada vasarā Krists Kalniņš ar sievu Lindu Kalniņu skaistā un romantiskā izbraucienā ar jahtu atzīmēja 20. kāzu gadadienu. Tad vēl viņi nenojauta, ka virs Krista galvas strauji savelkas tumšs mākonis, kas drīz viņu apņēma pilnībā. Allaž dzīvespriecīgais un gaišais Krists 44 gadu vecumā nonāca depresijas varā, kas ar laiku viņu noveda līdz pusmūža krīzei – nomācošam prāta stāvoklim, kad bijušais un esošais, viss līdz šim sasniegtais un paveiktais kļūst traucējošs, lieks un netīkams.

Pēc pilnīgā tumsā, smagumā un bezcerībā aizvadīta gada mācītājs Krists Kalniņš aizvien atgūstas no pieredzētā. Viņš piekrīt runāt par depresiju un pusmūža krīzi, jo saprot – viņa personīgās pieredzes stāsts var uzrunāt daudzus, jo tieši nezināšana un apjukums Kristam pašam savulaik sagādāja lielākās ciešanas.

Kādi bija pirmie signāli par to, ka jūs ir piemeklējusi depresija?

Viss sākās ar pārgurumu, kam sekoja iztukšošanās sajūta. Lēnām sāc zaudēt interesi, krīti apātijā, tad atrodi visādus veidus, kā to sevī esošo tukšumu kompensēt – vai nu ēd briesmīgi daudz, vai skaties TV, vai sēdi un skaties vienā punktā.

Ar prātu apzinies, ka varbūt būtu jāiet un jādara, bet depresijas dēļ griba ir tiktāl apspiesta un zaudējusi spēku, ka neko nespēj. Kļuvu atturīgāks un vienaldzīgāks pret cilvēkiem, pret visu – gan darbu, gan attiecībām. Tajā brīdī ir vēlme nošķirties no pilnīgi visa.

Man tas sākās ļoti lēnām, un sākumā nemaz nenojautu, ka ciešu no depresijas, kas manā gadījumā pārauga pusmūža krīzē. Šie scenāriji, tāpat kā iemesli, katram var būt atšķirīgi. Tas ir pilnīgi cits izdzīvošanas režīms, pilnīgs pretstats normālam dzīves plūdumam.

Vislielākais izmisums bija par to, ka netieku galā ar savu dzīvi. Esi taču pieradis dzīvot, uzņemties atbildību, vismaz šķietami justies, ka pats savu dzīvi kaut kādā veidā vadi un kontrolē. Tev ir savas attiecības ar Dievu, tu mēģini dzīvot saskaņā ar to. Un pēkšņi tā visa vairs nav. Viss izšķīst.

Ir cilvēki, kuri gadiem mokās depresijā, kas ik pa laikam atkal un atkal ierauj savos žokļos. Viņi teic, ka no šīs laivas ārā izkāpt neizdodas, ka jāpieņem...
Esmu pārliecināts un ticu, ka no šīs laivas var izkāpt. Protams, tas nav viegls un vienkāršs process. Ir pagājis aptuveni gads, varbūt jau būs pusotrs, kopš jūtos brīvs. Bet bija vajadzīgs laiks, lai vispirms saprastu, kas ar mani notiek, un pēc tam atkal kāds periods, lai no tā lēnām ietu ārā. Principā apzinos, ka joprojām eju, taču šobrīd jau izprotu, zinu lietas, kas palīdz, un mēģinu tās no zināšanas līmeņa iedzīvināt savā ikdienā, savā ritmā.

Šī problēma Latvijā ir daudzu profesiju pārstāvjiem, kuri uzskata, ka viņu darbs ir prioritāte. Viss, ko dari, kļūst tik liels un svarīgs, ka visu laiku sevi pašu noliec beigās. Kādu laiku jau tā var, bet, kļūstot vecākam, rezerves izsīkst, un – jo ilgstošāk esi tikai ņēmis no sevis ārā, neko neliekot iekšā, jo tie caurumi veidojas ātrāk un plešas lielāki. Tas ir tā, kā pavelkot izirušu diegu, – rodas mazs caurumiņš, un, turpinot vilkt, caurums plešas arvien lielāks. Un kas notiek? Tad cilvēks krīt panikā, kļūst viegli ievainojams.

Cik ilgi nodzīvojāt ar to apjukumu, ar neziņas izjūtu – kas ar mani notiek?
Tie bija aptuveni četri vai pat pieci mēneši. Tā bija mana laime, ka salīdzinoši ātri uzzināju, kas mani ir piemeklējis.

Kā uzzinājāt?
Tajā brīdī tā jau bija kļuvusi par pusmūža krīzi. Mana vecākā māsa Dana, kurai atklāju savas izjūtas, man reiz pateica: „Bet, Krist, šīs ir klasiskas pazīmes, ka tev ir pusmūža krīze!” Viņa man atsūtīja informāciju, ko lasot sapratu – jā, tas tā ir. Tas bija tāds kā uzplaiksnījums, starts uz izeju, jo brīdī, kad esi depresijā, tā ir pilnīga tumsa. Kurā tava pasaule izjūk, un tu vienkārši krīti, nezinot un neticot, ka vispār tiksi atpakaļ.

Man ir daudz secinājumu par depresiju. Pirmkārt, ir svarīgi saprast un atzīt sev, ka tev ir depresija. Zinu, kas ir veģetatīvā distonija, tāpēc uzskatu, ka depresija nav fizioloģiska problēma, kā izjaukts līdzsvars, ko var kompensēt ar zālēm. Tā rodas tieši no psiholoģiskiem vai situatīviem aspektiem. Un tad tu meklē, domā un atpazīsti, no kurienes tas nāk.

No kurienes, pa kādām spraugām depresija piekļuva mācītājam, cilvēkam ar ļoti plašām garīgām zināšanām?
Domāju, ka biju pārlieku daudz sevi izdāļājis citiem, pats par sevi nedomādams. Depresija bija absolūti nesabalansēta dzīvesveida sekas.

Visa mana dzīve, ikdiena ir saistīta ar garīgiem jautājumiem, bet domāju, ka arī mana problēma, kas ir lielā mērā visu mūsu laikmeta cilvēku problēma, ir – mūsu zināšanu, kas var būt ļoti plašas, un realitātes līdzsvars ir ārkārtīgi niecīgs. Ikdienas skriešanā ļoti maz laika atvēlam attiecībām ar Dievu, ar sevi.

Visu laiku esi tādā kā citu vajadzību apmierināšanas jūklī. Tur jau tas līdzsvars tiek izjaukts. Ja neesi šajās garīgajās, dzīvajās attiecībās ar Dievu, kad vari reflektēt sevi, atpūsties, vari paēdināt savu dvēseli... Ja tā visa nav, tu piedzīvo tieši to pašu, ko cilvēks ikvienā kalpojošajā profesijā.

Esat labojis kļūdu tik pārmērīgi atdoties?
Ļoti cenšos. Dienā 12 stundu darbalaiks ir realitāte, kad izbrauc no mājām pusastoņos vai septiņos rītā un atgriezies no baznīcas tikai ap desmitiem. Ir jau ne tikai svētdienu dievkalpojumi, ir neskaitāmas tikšanās, organizatoriskas lietas, sagatavošanās, lekcijas, semināri un tā tālāk. Tādu profesiju ir daudz. Profesijās, kur cilvēkam visu laiku ir jādod, ir svarīgi, lai būtu arī laiks, kad viņš pats saņem. Šis viss ļoti bieži ir kalpojošo profesiju izdegšanas pamatā. Cilvēks tikai dod, dod, dod, un vienā brīdī nav vairs, ko dot. Un pats paliec bez spēka, bez spara, bez gaismas.

Un izdegšana pāraug lielākās problēmās?
Izdegšana var pāriet jebkurā citā stāvoklī – var rasties krīze, var izzust spēks, un, protams, ja ir liela atbildības izjūta, cilvēks par šo nespēju šausta sevi. Cilvēkiem, kas savos darbos ir perfekcionisti, šis stāvoklis ir ļoti pazīstams.

Bet manī nu ir tā sarkanā brīdinājuma gaismiņa, kas saka – tā nedrīkst, citādi viss atkal var beigties ar pilnīgu iztukšotību, tukšumu un tumsu.

Depresijas laikā bijāt spiests ņemt slimības lapu vai atvaļinājumu?
Varbūt vajadzēja, bet es to nedarīju. Mana dzīve turpinājās – gan darbs, mana kalpošana, gan attiecības, tēva pienākumi. Un kaut kādā veidā tas bija jānes cauri. Un kā vīrietis jau nevari iet un izgaismoties, ka tev ir grūti un nepanesami. It īpaši savā kalpošanā.

Tad baznīcā citiem nemaz neļāvāt manīt, ka dzīvojat lielās mokās?
Grūti pateikt, varbūt kāds arī ko manīja. Bet tas varbūt tika citādi redzēts.

Sabiedrībā ir stigma attiecībā uz depresiju un depresīviem cilvēkiem. Līdz ar to ir kauna un vainas izjūta, piemēram, ģimenes priekšā, jo neesi spējīgs funkcionāli izdarīt elementāras lietas. Līdz ar to var komplektā nākt arī visādas destrukcijas, piemēram, alkohols, ar ko mēģini nomākt to visu... Kāds meklē zāles. Es, kā jau minēju, ļoti daudz ēdu...

Ģimenei, pašiem tuvākajiem tomēr bija skaidrs, ka ar jums notiek kas nelāgs?
Depresija ir tāds stāvoklis, kas ļoti izolē. It īpaši attiecībās, tāpēc ģimenē to varēja pamanīt. Ne tikai pamanīt, bet arī sajust. Piemēram, krasi mazinās vēlēšanās un spēja kaut kur iesaistīties, kaut kur doties kopā. Atbrauc mājās no darba un gribi, lai tevi visi liek mierā.

Jūties tik slikti, ka nevēlies savu smagumu uzkraut citiem?
Sajūta ir tāda, ka netiec pats ar sevi galā un tev nav, ko dot. Kā vari tikt ar savu tuvāko lietām galā, ja pats ar sevi un savām lietām netiec? Negribas ne dzīvesbiedra, ne bērnu klātbūtni.

Protams, tu mēģini būt kopā, kaut vai lai nedarītu pāri. Bet realitātē tas prasa milzīgu iekšējo spēku un piepūli.

Nenoliedzami, ģimenes locekļi to jūt. Viņi redz, ka kaut kas ar tevi nav kārtībā. Bet to, kas nav kārtībā, pats nevari nodefinēt. Vienkārši jūties slikti, un tad saki: „Lieciet mani mierā.” Tas varbūt der vienu vakaru vai divus, bet, ja tas viss iet dziļāk depresijā vai krīzē laika izteiksmē, tad viss ir ļoti atkarīgs arī no ģimenes.
Parunāt ar otru tajā stadijā īsti nevar, bet otrs cilvēks jau grib, lai tu runā.

Grib atbildes, vai ar viņu kaut kas nav kārtībā vai kas cits nav labi...
Saprotams. Tajā brīdī ir ļoti svarīgi kaut mēģināt komunicēt. Mums ar sievu Lindu bija dažas sarunas. Sākumā tās norisinājās ļoti sarežģīti, jo nevarēju paskaidrot, kas notiek.

Vienīgais, ko teicu, bija: „Tas nav tikai par mūsu attiecībām, tas ir kas svešs, kas ar mani notiek, ar ko man nekad iepriekš nav nācies tikt galā...” Domāju, ka vienā brīdī Linda saprata, ka mums vienkārši jābūt pacietīgiem, stipriem un jāiet kopā tam cauri. Bet tas nav viegli, jo tā nav nedēļa, tas nav mēnesis, tie ir vairāki mēneši, iespējams, tas ir pat gads, kā tas bija man. Es lūdzu viņu būt saprotošai.

Ģimene var atbalstīt kaut ar to, ka mēģina kaut kādā veidā respektēt to, kas ar tevi notiek. Nevis saskatīt attiecību krīzi, meklēt vainu sevī. Lai gan zināmā mērā jau tas tāpat notiek, jo tās tomēr ir attiecības.

Ir svarīgi saprast un sajust, kā vari otram palīdzēt – būt vienkārši līdzās ar savām rūpēm un klātbūtni, ļaujot nejusties vainīgam. Neuzlikt viņam vēl vienu nastu, par ko viņš justos vēl sliktāk. Jo viņš nespēj īstenot to, ko no viņa sagaida.

Tas nozīmē, ka pret depresiju cīnījāties nevis viens, bet komandā ar sievu?
Tā sanāk. Lai gan sākumā arī viņai bija ļoti grūti. Kad ilgstoši esi attiecībās un pēkšņi redzi, ka otrs mokās un saļimst, ka kaut kas ar viņu notiek, kaut kas tāds... Kad viņš aiziet kaut kādos neizprotamos dziļumos, nogrimst kaut kādā tumsā, un tu nemaz netiec klāt. Protams, tas ir biedējoši... Visās krīzēs attiecības tiek pārbaudītas. Tu otram vari vienpusēji pateikt – ej un tiec galā ar to. Ja tiec, nāc atpakaļ, ja netiec, tad – čau. Vai arī tomēr uzticies tam, ko jūti pret to cilvēku, un izlem būt blakus, lai arī kas notiktu. Iet tik tuvu, cik tas cilvēks tajā brīdī tev atļauj. Man no Lindas puses tas palīdzēja ļoti, ļoti.
Esmu no sirds pateicīgs, ka viņa palika, ka viņa ļāva man iet tam cauri, un domāju, ka šobrīd abi jūtamies laimīgi, ka esam palikuši kopā.

Šī jums abiem ir lielākā uzvara?
Jā, šī mums ar Lindu ir līdz šim lielākā uzvara. Noteikti. Protams, dzīvē arī pirms tam ir bijušas visādas krīzes, visādi kāpumi un kritumi, tuvumi un tālumi, bet no krīzes viedokļa tik ekstremālā izpausmē šī ir mūsu lielākā uzvara. Protams, ja cilvēki līdz tai uzvarai tiek, tad tā svinēšana ir liela.

Interesantais fakts ir tāds, ka depresija un pusmūža krīze mani piemeklēja drīz pēc tam, kad ar Lindu bijām atzīmējuši 20. kāzu gadadienu. Tagad atceros, ka laikā, kad sākām vadīt laulāto kursus, pētījām statistiku un atklājām, ka Latvijā visvairāk cilvēku šķiras tieši pēc 20 gadu kopdzīves, kas vislielākā mērā sakrīt ar cilvēka pusmūžu. Tagad ieraudzīju, kas ir tā pusmūža krīze, kura lielā mērā izārda šīs attiecības un liek meklēt jaunus resursus, lai tās attiecības turpinātu. Lai savu dzīvi turpinātu...

Par pusmūža krīzi izplatītākais viedoklis ir tāds, ka vīrietis tad parasti meklē gados jaunu sievieti, pērk dārgu automašīnu, dažs pat jahtu... Neizklausās pēc smaguma un mokām.
Tā jau ir tā ārējā puse. Iekšējā ir tāda, ka cilvēkā iestājas pilnīga tumsa. Atrodoties krīzē, nespēj objektīvi novērtēt to, kas dzīvē līdz šim ir bijis. Liekas, ka ir pieļautas kļūdas, ka viss ir bezjēdzīgs un nekā nav.

Tāda liela bezjēdzības izjūta par visu līdz šim izdzīvoto. Liekas, ka ir jāmēģina no jauna kaut kādas lietas pierādīt sev, citiem, tāpēc, domāju, daudziem veidojas jaunas attiecības. Cilvēki bieži arī maina nodarbošanos, jo tas, kas darīts līdz šim, šķiet nevērtīgs. Ja pēkšņi jūties savā dzīvē bezjēdzīgs, tad, protams, meklē to jēgu citur.

Kaut gan jāteic, ja cilvēki būtu pacietīgāki, ja viņiem būtu iespēja iziet cauri šim stāvoklim ar profesionāļa palīdzību, kurš saprot šos posmus, tad, krīzei beidzoties, saprastu, ka tieši pati krīze rada tās melīgās izjūtas. Ka tā nav patiesība par tavu dzīvi. Tie ir tādi tumsas māņi, meli, kas pēkšņi apgriež tavu pasauli kājām gaisā... Ir pasaka par Sniega karalieni, kur zēnam Kajam acī iekrīt lauska, un tad viņš visu skaisto redz neglītu, draudzība ir smieklīga. Manuprāt, tas lielā mērā varētu būt precīzs raksturojums personības vai vecuma krīzei.

Tādā stāvoklī var sadarīt trakas lietas.
Cilvēkiem būtu jāzina, ka pusmūža krīze nav jaunas automašīnas un jaunas meitenes. Ir simptomi, kurus sevī atpazīstot – jo ātrāk, jo labāk – ir lielāka iespēja, ka sapratīsi, kas tev ir nepieciešams, lai krīzes brīdī nepieņemtu visstulbākos dzīves lēmumus, ko pēc tam nožēlosi.

Kad krīze beigusies, tad saproti, ka esi izpostījis savu dzīvi tikai tāpēc, ka tajā brīdī tev šķita, ka līdzšinējais darbs nekādu gandarījumu vairs nedod, attiecības neko nesniedz, draugi vairs neinteresē un tagad braukšu projām.

Jau kopš seniem laikiem ir vērtīgs baznīcas tēvu padoms – nekad krīzes brīdī nepieņemiet lēmumus. Jebkurā krīzes brīdī. Jo tad loģiskā, strukturētā domāšana nestrādā, cilvēks vairāk funkcionē emocionāli, balstoties uz izjūtām. Bet bieži vien izjūtas rodas no meliem, no melīgi, nepareizi, sagrozīti uztvertas informācijas.

Vai šo gudro domu – nepieņemt lēmumu – atcerējāties, arī savā krīzes bedrē atrazdamies? Apsvērāt domu, vai vispār turpināt mācītāja darbu?
Mana dzīve tagad ir atgriezusies vecajās sliedēs. Bet, jā, protams, apsvēru šādu domu.

Bija izdomāta arī alternatīva?
Tas vispār nav jautājums par alternatīvu. Tā vienkārši bija tāda smaga neapmierinātība ar pilnīgi visu savu līdzšinējo dzīvi.

Atceros, ka reiz sēdēju un domāju – varbūt esmu kaut ko pārpratis pirms tiem vairāk nekā 25 gadiem. Man bija 21 gads, kad iekšēji sapratu, ka Dievs mani aicina būt par mācītāju. Tagad gan droši varu iebilst pats savām greizajām domām. Man taču ir bijis tik daudz apliecinājumu, ka tas ir īstais ceļš, pa kuru Dievs mani ir vadījis. Ir noticis tik daudz lietu, gūta garīgā pieredze, bet tajā brīdī jau neko no tā neredzēju. Jo biju pilnīgā tumsā, aklumā.

Acu priekšā bija tikai tas smagums?
Jā. Smagums, apjukums, iekšēja panika, ka netiec ar sevi galā.

Arī garīgās zināšanas nelīdz?
Jā, zināšanas nepalīdz. Skatiens it kā aptumšojas. Tomēr es jūtu, ka Dieva un ticības klātbūtne ir tā, kas tumsai ved cauri arī tad, kad to nejūti un nepiedzīvo tādā apzinātā līmenī. Saņēmu daudz tādu Viņa apliecinājumu, tādas kā zīmes, iedrošinājumus.

Piemēram, vienā rītā mazākais dēls Lūkass pienāca pie gultas, kur atrados ar visām savām smagajām domām, nespēku un bezjēdzības izjūtu, un mani ļoti cieši apskāva. Vienkārši aplika rokas, pastāvēja un aizgāja. Tas bija ļoti agrs rīts, un šis cilvēkbērns tika Dieva pamodināts, lai iedotu man tādu iedrošinājumu un cerības brīdi.

Kā tas beidzās?
Sāku lasīt nopietnu informāciju par psiholoģiskiem un psihofizioloģiskiem simptomiem. Atpazīstot pretinieku, kļūst nedaudz vieglāk. Vienā brīdī sajutu, ka tā pasaule lēnām sāk griezties atpakaļ. Pēkšņi atkal sāc redzēt vērtību tam, ko dari, jēgu attiecībām, sāc priecāties. Tieši tāpat kā pats neierosini to brīdi, kad viss apgriežas kājām gaisā, tieši tāpat neierosini mirkli, kad tas griežas atpakaļ. Un tad tu dzīvē atgriezies jau kā pavisam cits cilvēks.