Intervija ar Āboltiņu mirkli pirms viņu izslēdza no partijas: "Bez ballītes aiziet diez vai izdosies"

Publicējam interviju, kuru Solvita Āboltiņa sniedza, vēl nezinot, ka partijas biedri lems viņu izslēgt no politiskā spēka. Intervija tika publicēta žurnāla "Kas Jauns" 17.10.-23.10 numurā. 

Šoruden daudz beku salauzāt?

Nē, es pēc satikšanās ar vīru vairs neesmu sēņotāja. Lai gan man personīgi pabūt mežā vienatnē ar dabu šķiet brīnišķīgi. Var arī kokiem izsūdzēt bēdas, jo tie uzklausa, neiebilst un bēdas paņem pie sevis. Bērnībā man ļoti patika sēņot. Lai arī vīra tēvs bija mežzinis, mans Jānis nelabprāt iet mežā. Līdz ar to man tagad atliek tik skatīties sociālajos tīklos un priecāties, kādas sēnes draugi salasījuši. Otra lieta ir tā, ka mums mājās sēnes neviens tikpat kā neēd.

Kāds jums vispār ir šis rudens, atskaitot to draņķību, ka visu laiku līst?

Jā, ir netipiski lietains rudens, līdz ar to arī mūsu latviešu raksturs, kas jau tāpat izceļas ar nīgrumu, tiek padarīts vēl nīgrāks. Skaidrs, ka saulainā laikā problēmas risinātos vieglāk. Bet jāteic, ka man personīgi šis rudens ir darbīgs, pārmaiņu pilns. Ir pieņemts lēmums savā darba jomā kaut ko kardināli mainīt un nolikt deputāta mandātu. Eju prom no politikas, jāpārdomā, kas izdarīts, kas nav izdarīts, kā būs turpmāk.

Lēmumu pieņēmāt spontāni, vai tas brieda un gatavinājās?

Tas nāca ilgi. Jau trīs gadus sev uzdodu jautājumu, vai man jābūt politikā. Nākamajā dienā pēc 12. Saeimas vēlēšanām, kad rezultāti bija zināmi un bija skaidrs, ka neesmu ievēlēta, saviem tuviniekiem teicu – ai, droši vien pietiek! Bet Vienotības valde uzstāja, ka man vismaz līdz kongresam jāpaliek. Un tā arī paliku, bet domas, ka kaut kas tāpat būs jāmaina, iekšā gruzd nu jau vismaz trīs gadus. Un gruzd spēcīgi. Pēdējā laikā, redzot, ka Vienotībā ir pārliecība – mainīties var tikai tad, ja organizācijā nav pat Āboltiņas ēnas –, nācu pretī un jau pavisam drīz iešu prom.

Parunājam par jūsu parādīšanos parlamentā pēc 12. Saeimas vēlēšanām. Nebijāt ievēlēta. Ievēlētais modelis Jānis Junkurs aizdomīgos apstākļos pēkšņi nolika deputāta mandātu, lieloties, ka viņam iecerēts labs darbs Honkongā. Cik dzirdēts, nekāda darba viņam tai Honkongā tomēr nebija. Nu jau tam visam iestājies noilgums, pastāstiet, kā tas gadījās, ka uzradāties Saeimā.

Ar to saistītās tenkas un spekulācijas ik pa brītiņam uzpeld. Kad es kaut ko pasaku ne tā, kā atsevišķu izdevumu žurnālistiem gribētos, un to, kas skar Zaļo un zemnieku savienību, tad viņi nekautrējas komentāru slejā atgādināt par „gaišo zēnu, kuram esmu atņēmusi mandātu”. Atzīšos, mana sirdsapziņa šajā notikumā ir tīra. Ne es viņu spiedu atkāpties, ne viņam draudēju, ne kādā veidā ietekmēju... Zinu, ka bija cilvēki, kas ar viņu runāja, un zinu, ka viņš pats šo lēmumu pieņēma.

Būsim atklāti, ne viņš bija aktīvs partijā, ne viņš bija aktīvs priekšvēlēšanu kampaņā. Viņš Saeimā iekļuva ar partijā neakceptētu priekšvēlēšanu avīžu palīdzību, par kuru izdošanu un laišanu tautās partijai pēcāk atņēma tik nozīmīgo valsts finansējumu. Bet, protams, daudz garšīgāk uz visu notikušo ir raudzīties caur Āboltiņas prizmu, izplatot mītus par briesmīgo Solvitu.

Es visus šos trīs gadus esmu sev uzdevusi jautājumu – vai man vajadzēja ņemt to mandātu? Tāpat uzdodu jautājumu – vai šajos gados esmu ko izdarījusi? Un varu sev godīgi atbildēt, ka bija vērts ņemt un esmu izdarījusi gan lietas, kas attiecas uz valsts drošības jautājumiem, gan valdību veidošanā.

Būsim godīgi, Vienotībai pēdējie trīs gadi ir diezgan briesmīgi un smagi. Viena izgāšanās pēc otras. Dzintars Zaķis, kas tagad tāds pavisam kluss, tiek saistīts ar iespējamu balsu pirkšanu vēlēšanās, Veiko Spolītis brauc dzērumā un sēž sutkās... Tagad partija irst pa visām vīlēm, un vai maz Vienotībā vispār ir kāds sakarīgs politiķis palicis? Nu arī Āboltiņa vēl iet prom. To kantori nevajag slēgt ciet?

(Nopūšas.) Ja es tagad sākšu stāstīt par iespējamo nākotni, tas būs tāds malā stāvētāja padoms. Es vienmēr uz visu skatos caur Āboltiņas prizmu. Ir teiciens par neiespējamu atkārtotu iekāpšanu vienā upē. Es saskatu kādas līdzības ar laiku, kad Vienotības veidotājpartiju Jaunais laiks ar skaļiem vārdiem pameta Sandra Kalniete, sašķeļot politisko spēku. Toreiz mēs ar briesmīgi zemiem reitingiem turpinājām strādāt un to partijas krīzi pārvarējām. Ja tagadējie līderi paļausies cits uz cita un būs partijas atbalsta plecs, var notikt brīnumu lietas. Vienotība, manuprāt, vēlētājiem ir vajadzīga, bet viņu nākotne atkarīga no pašas Vienotības un līderu vēlmes saprast, kas paši ir un ko vēlas.

Lielajā politikā pavadījāt krietni vairāk nekā desmit gadu. Kurš ir tas posms, kas pašai šķita labākais, noderīgākais...?

Man sanāk 15 gadu, jo uz Saeimu atnācu 2002. gadā. Tika izveidota Einara Repšes valdība, un daļa zīmīgajā datumā – 02.02.02. – izveidotā Jaunā laika biedru kļuva par ministriem, un es dabūju mīksto mandātu. Manas darbības posmi bijuši dažādi, bet tos vienojis tas, ka esmu bijusi aktīva, nevis sēdētāja malā. Man patika vadīt Saeimas Juridisko komisiju, man patika būt par tieslietu ministri. Tas tiešām bija ļoti intensīvs un piesātināts laiks, no kura spilgti atceros cīņu ar tiesu izpildītāju patvaļu, maksātnespējas administratoru sāgas sākumu, cīņu ar korupciju tiesās...

Bet dosieties strādāt uz Ārlietu ministriju. Jums taču tik ļoti patika strādāt Tieslietu ministrijā, kāpēc ārlietas?

Pirms Saeimas strādāju Ārlietu ministrijā. To jau esmu kaut kur kā joku teikusi, ka dusmīgais vēlētājs par Āboltiņu vienmēr saka, lai viņa iet uz turieni, no kurienes nākusi! Un es tad arī eju...

Bet, atgriežoties pie labākajiem 15 gadu politiskās darbības posmiem, jāatzīst, ka no partijas vadītājas laikiem man nav kauns atcerēties gan komandas darbu, saglābjot partiju pēc Kalnietes demonstratīvās aiziešanas, gan Valda Dombrovska iedrošināšanu ieņemt premjera amatu un atbalsta pleca nodrošināšanu viņam sarežģītos brīžos.

Pilnīgi citāds ir laiks, vadot Saeimu, esot Saeimas priekšsēdētājai. Ceturtdienās, protams, jūties kā sapulces vadītājs, kuram jāuztur kārtība zālē, jāievēro ne tā vienkāršākā procesuālā kārtība, kas galīgi nav viegli. Bet citādi – Saeimas spīkers tomēr ir otra augstākā amatpersona, kurai jāpārstāv valsts un tās intereses pietiekami augstā līmenī. Un tīri cilvēcīgi man bija iespēja tikties ar Romas pāvestu, veselu virkni karaļu un dažāda līmeņa politiķu, Karlu Biltu un Šimonu Peresu ieskaitot.

Un vēl jau pienācās glauns un vienmēr nospodrināts limuzīns, kā arī miesassargi, kas rūpējas par katru bosa iegribu...

Tā man bija diezgan sarežģīta lieta. Laimīga, ka mani apsargā, nebiju. Nav tas forši, kad tev visu laiku kādam jāsaka, kur iesi, ko darīsi. Es turpināju savai ģimenei cept kotletes, un, piedodiet, es pati gāju veikalā un to gaļu tām kotletēm pirku.

Saeimas spīkeres amatā izcēlāties arī ar frizūru, kas taču katru rītu bija meistariem jāuzfrišina.

Katru rītu nebija! (Smejas.) Politikā ir tāda sieviešu diskriminācija, ka par vīriešu frizūrām un uzvalkiem, izgludinātām vai neizgludinātām biksēm spriešana ir maza, bet par dāmām – tur viedoklis un izpaušanās ir visiem. Nu atzīsim, ka gadījumos, kad par Valsts prezidenti tika ievēlēta Vaira Vīķe-Freiberga un pēcāk par premjeri – Laimdota Straujuma, pirmās ziņas taču bija, kā viņas izskatās un ko uzvilkušas mugurā. Nekā tāda, kad amatos iecēla vīriešus, nav bijis.

Kura frizūra pašai patīk labāk – tā kuplā vai tagadējā?

Kad nogriezu matus, gandrīz visi jautāja, kāpēc es to neizdarīju agrāk. Man netraucēja iepriekšējā frizūra, to varēja arī dažādi saveidot. Bija pašai grūti pieņemt, ka man ir īsi mati, velkot mēteli, ik pa laikam pieķēru sevi, mēģinot neesošos matus „vilkt ārā no apkakles”. Par gariem matiem man ir arī tāds stāsts, ka pirmo reizi savus matus nogriezu laikposmā starp 10. un 11. klasi. Man bija klasiskā garā bize līdz astes kaulam.

Ko ģimene saka, ka vairs nebūsiet parlamentā un politikā?

Tas nav tik vienkārši. Ģimenei bija sarežģīti, kad biju politikā, nebūs viegli, kad es no tā visa aizeju. Viņiem nekas neatliek, kā pieņemt manu lēmumu, jo viņi redz – man ir iekšēja pretruna starp to, ko tagad daru, un to, ko īstenībā vēlos darīt. Viņi redz, ka nu jau pārāk tiek zelēts mans tēls. Es nācu politikā, lai darītu, ko uzskatīju par pareizu, nevis sēdētu mājās dīvānā un kritizētu, cik nepareizi citi dara. Šobrīd ir vienkārši jāpaiet malā. Ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums, tā ka tāpat jau savā ziņā būšu politikā, tikai nepieņemšu lēmumus.

Dzīve noteikti būs vienmuļāka. Tagad teju vai katru dienu presē var kaut ko lasīt par Āboltiņu. Nepietrūks publiskās intereses par jūsu personību?

Es pati sev dažkārt jautāju, kāpēc tas tā, ka Saeimā ir 100 cilvēku, bet par visu jāatbild un viss jāskaidro kādiem pieciem līdz desmit. Publiskā interese noteikti nav tas, kā dzīvē var pietrūkt.

Esat bijusi piecos Saeimas sasaukumos. Kurš bija profesionālākais?

Viennozīmīgi – 8. Saeima, tagadējā 12. Saeima trijniekā neiekļūst. 8. Saeima profesionālākā bija gan ar motivāciju ko darīt un uzlabot valstī, gan arī ar spēju un prasmi to izdarīt. Ar katru sasaukumu gan motivācija, gan sastāva spējas kļūst aizvien mazākas.

Kas tad slikts šajā Saeimā?

Paskatieties kaut vai debašu kvalitāti...

Kādu kvalitāti? Nav debašu! Plenārsēdes beidzas stundu pēc sākuma – čiks, čiks, un viss kārtībā. Un pēc tam tik atkal labo brāķi. Vienīgā garā sēde bija pagājušā gada budžeta nakts, no kuras galvenais vēstījums bija: deputāts Valdis Kalnozols sēdi nogulēja, bet viņa kolēģis – deputāts Artuss Kaimiņš – ar guļošā biedra foto dalījās sociālajos tīklos.

To es arī gribēju pateikt. Izskatās bēdīgi. Vienkārši brīnišķīga likumdevēja attieksme pret savu darbu. Es tik domāju, kurš no šiem politiķiem ir krutāks, kvalitatīvāks un vērtīgāks. Tas, kurš gulēja, vai tas, kurš fotografēja... un arī nestrādāja, jo bija aizņemts ar bildēšanu.

Nosauciet savas trīs lielākās kļūdas pa šiem 15 politikas gadiem. Esmu šodien labs, vienu pateikšu priekšā – nevajadzēja ūjināt pensionāriem.

Tā īsti nav kļūda. Tas ir stāsts par interpretāciju. Es nemānu sevi, ka tā netiks nosaukta par manu kļūdu. Varu tikai pateikt, ka gan tie pensionāri, kas tur bija, gan sižeta veidotāja no sabiedriskā medija labi zina, ka tur nebija nekādas ņirgāšanās par pensionāriem. Tur saslēdzās attiecīgā medija vadība un „mana draudzene” Ilze Viņķele, kas to pasniedza sev vēlamā gaismā. Protams, ka tā ir lieta, ko politikā nepiedos, – ja vajadzēs un būs izdevīgi, cels atkal gaismā.

Par kļūdu no tagadējā skatupunkta gribu nosaukt to, ka nebiju pietiekami stipra, pakļāvos padomdevēju – gudro PR speciālistu ­– rosinājumiem un neuzstāju, ka jāpieņem toreizējā prezidenta Andra Bērziņa aicinājums piekrist pretendēt uz premjera amatu uzreiz pēc 12. Saeimas vēlēšanām. Viņš man nākamajā dienā pēc vēlēšanām zvanīja. Viņš bija viens no retajiem, kuram es pacēlu, un viņš man teica, ka gadījumā, ja esmu gatava, viņš mani nominēs premjera amatam tūlīt un uzreiz. Tagad domāju, ka vajadzēja piekrist, jo jau tad situācija Vienotībā nebija laba, bija sākusies lejupslīde. Varbūt šādā variantā ar Vienotību nebūtu tā, kā tagad, un iekšējā plosīšanās nebūtu sākusies.

Vai par kļūdu var saukt to, ka esmu uzticējusies cilvēkiem, kuri pēc tam ir sāpīgi nodevuši? Īsti kļūda tā nav, tā ir sāpīga realitāte.

Politika vispār ir netīra lieta?

Šobrīd noteikti diezgan netīra. Un to netīru padara paši politiķi, izmantojot gandrīz vai jebkuras metodes. Pati par sevi politika nav un nevar būt netīra, bet cīņā par varu izmantoto metožu klāstā ir arī riktīga šmuce. Skumjākais, ka nu jau ir tā, ka ne tikai pret konkurentiem lieto netīrus paņēmienus, bet tos jau liek lietā arī pret valstī darāmajām un nepieciešamajām lietām. Īslaicīga pašlabuma dēļ tiek grautas pat valstiski nepieciešamas un loģiskas reformas.

Kā atzīmēsiet aiziešanu no Saeimas? Būs ballīte?

Īsti pamata svinēt nav. Aizeju, kad manai partijai nav viegli. Bet tā ir partijas iekšēja vēlme, lai tiktu noņemta pat aizdomu ēna par manu milzīgo ietekmi šajā politiskajā spēkā. Un ne tikai politiskajā spēkā. Droši vien kādu veidu atradīšu, kā pateikt paldies tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā šos 15 gadus strādājām, ar kuriem bijām komanda. Bez ballītes aiziet diez vai izdosies.