Viesturs Rudzītis skaidro, kas Latvijā sagājis šķērsām vīriešu un sieviešu attiecībās

Skatos, te ir daudz tavu grāmatu. Pa kuru laiku strādā un pelni, ja visu laiku raksti grāmatas?
Šīs pēdējās piecas grāmatas ir tapušas, sākot no 2008. gada. Pa vienai gadā, ja neskaita pāris gadu publicēšanas pauzi, – tas ir normāli. Bet mana pirmā grāmata iznāca 2002. gadā. Arī pats daudz lasu, bet neesmu no tiem, kas galveno informāciju iegūst no ārpuses – no lasīšanas. Es daudz ko dabūju rakstot. Tieši, kad pats rakstu, manī rodas idejas, apjausmas, atklāsmes.
Pagaidi, es paņemšu salveti...

Tepat uz galdiņa ir salvešu paka, kāpēc jāiet citām pakaļ?
Tās uz galda ir raudamās salvetes, bet es gribu degunu noslaucīt. Raudamās ir smalkākas un mīkstākas…

Tā arī ir, ka cilvēki nāk un raud?
Nu, kad nāk raudiens, ko tad darīsi?

Kā saprotu, esi cilvēks, kas darbu ņem uz mājām. Tas, starp citu, neesot diez ko labi...
Man mājās ir iekārtota darba zona.

Savulaik Rīgas rātē bendes sieva nāca ar pretenzijām, jo vīrs sāka ņemt darbu uz mājām. Ko tava ģimene saka, ka klientus ved uz mājām?
Pieraduši. Neesmu dzirdējis, ka kādam tas ļoti patiktu vai kādam sagādātu ciešanas. Pa dienu jau lielākoties neviena nav mājās. Jaunākā meita studē, sieva strādā valsts darbā. Es ar saviem pacientiem nevienu netraucēju.

Kas nāk biežāk – bēdu sagrautas sievietes vai nodzērušies vīrieši?
Es nevaru izdalīt vienu tādu tipu.

Var jau arī mainīt vietām. Tad bēdu sagrauti vīrieši vai nodzērušās sievietes?
Es par cilvēkiem nedomāju tādās diagnostiskās kategorijās. Vairāk eksistenciāli pieeju situācijai. Man pat tāda tipoloģija galvā neveidojas.

Kas Latvijas iedzīvotājiem ir lielākā sāpe, kuras dēļ viņi vēršas pie tevis?
Ģimenes lietas, ģimenes stabilitāte. No visām pusēm. Tāpēc arī uzrakstīju grāmatu Ģimene.

Tā grāmatnīcās ir topā!
Jā, dažas nedēļas Jānī Rozē, bet līdz pašai augšai vēl nav.

Juris Pūce savulaik ļoti iestājās par kopdzīves likuma ieviešanu, un sabiedrība to lielākoties uztvēra kā mudinājumu legalizēt viendzimuma pāru attiecības. Bet, ja tā padomā, cik mums daudz ir šķirtu ģimeņu, kur tēva nav. Lielu daļu šo mūsdienu bezatbildīgo vīriešu ir uzaudzinājis savā ziņā viendzimuma pāris – mamma un vecmāmiņa. Kas, pēc tavas definīcijas, ir īsta ģimene?
Bērnu reanimatologs Pēteris Kļava teica ļoti precīzi un lakoniski: „Ģimene sākas no tēva.”

Bet tēvs ir daudz jaunāka loma, nepierastāka un neapgūtāka nekā mātes. Normāla ģimene, kurā ir tēvs, māte un bērni, – tas nav nekas dabisks, tas ir kultūras sasniegums, tapis ilgā darbā.

Man patīk pārdomāt, kas tikai ir noticis, lai no pērtiķu bara izveidotos modernā monogāmija. Protams, tur, kur ir dažādas katastrofas, kultūra nobrūk. Tad ļoti bieži atkrīt uz vēsturiski eksistējušām vecākām ģimenes formām, piemēram, matriarhālu ģimeni, kur ir tikai māte, kurai katrs bērns no sava bioloģiskā tēva, kuri ilgi pie šīs struktūras nenoturas. Šāds modelis dabā ir ļoti ilgu laiku.

Manai mātei ir tieši tā – mēs, visi trīs dēli, esam katrs no cita tēva.
Patiesībā šo modeli nemaz nebūtu jāsauc par ģimeni, jo ģimene ir tēvs, māte un bērni.

Kultūras prasība, kas turas pretī mežonībai, ir tēvu nostiprinoša. Ir tāds vācu psihoterapeits Berts Helingers, bijušais dominikāņu mūks, kurš uzskata, ka šķiršanās gadījumos gandrīz vienmēr bērniem būtu jāpaliek dzīvot pie tēva. Jo, ja tēva nav, mātes nelaimīgums un no aizvēstures nākušie psihes dziļumi norullē dēla vēl nenobriedušo un tās ierāmēšanas uzdevumu veikt nespējošo dēla psihi. Sevišķi, ja viņš ir vienīgais dēls.

Latvijā vīriešu rindas divi kari ir pamatīgi izretinājuši. Manuprāt, aizvien sievietes te ir vairākumā.
Ar tiem kariem ir interesanti. Man ir klienti, kam pirms vairākām paaudzēm kāds ģimenē nozīmīgs un stiprs vīrietis ir kritis karā. Bet nākamajā paaudzē sievietes neapprecas.

Tam tiešām ir saistība?!
Jā. Tā nav zinātniska, bet gan manā pieredzē gūta pārliecība, ka krituša karavīra meitai vai mazmeitai ir bailes, ka ar viņu var notikt tas pats, – viņas vīrs arī var iet bojā. Neapzināti sieviete vīrieša nāvi karā uztver kā nodevību. Šāda sieviete nereti citiem vīriešiem atriebjas, neapprecoties ar viņiem.

Tad vairākās paaudzēs dzimst bērni bez tēva, kas, protams, šiem bērniem par labu nenāk. Respektīvi, karš nebeidzas ar datumu kalendārā.  

Sarežģīta dzīve veidojas arī sievietēm, kuru vecāki ir šķīrušies. Viņas gandrīz vienmēr ir ar zemu pašapziņu un dzīvo ar pārliecību – es nekas neesmu. Pēc viņas dziļas izjūtas to pierāda tas, ka tēvs no viņas ir aizgājis. Neviens viņai nepierādīs pretējo.

Tas izklausās pilnīgi dumji.
Šāds reflekss ir veidojies ne šajā dzīvē. Tas ir palicis kolektīvajā zemapziņā no laikiem, kad nebija likumu un policijas. Sieviete varēja justies aizsargāta tikai tad, ja viņai ģimenē ir pieaudzis vīrietis. Ja šā pieaugušā vīrieša nav, ķermenis sāk justies kā pamests un pazemots, bez šāda vīrieša sievietes sāka justies kā meitu mājā.

Ja tēva nav bijis, šis pazemojums un bailes var zemapziņā palikt, bet, satiekot vīrieti, šai sievietei sākumā ir cerības: „O, šis būs izņēmums! Šis būs tas, kas mani izglābs!” Taču: „Pierādi, ka izglābsi, ka esi labāks nekā mans tēvs! Es tev to neļaušu, jo man ir arī bailes, ka tāpat mani pametīs. Labāk es pirmā... Turklāt viņam, izrādās, ir arī savas intereses, draugi…” Tad sievietē pamostas atriebība tēvam par to, ka viņš meitu ir pametis. Meita tagad atriebjas vīram, kam nu vienmēr jāmaksā tēva rēķini.

To sauc par zāģēšanu.
Zāģēšana faktiski ceļas no pārliecības, ka vīra pozīcija nav jāciena un ar to nav jārēķinās. Ka šī sieviete zina, „kā jābūt”, kā ir normāli. Jo viņa tak ir arī Dieviete, kam jāsaņem vīra ziedojumi un kas izlems, cik tie atbilstoši viņas augstajam statusam.

Zāģēšana faktiski ir spiediens padarīt vīrieti par mazu, paklausīgu puiku. Ja tas izdodas, sākas atkarības epopeja.

Lasīju, ka žurnāliste Inga Spriņģe žēlojās – varētu dzemdēt kaut trīnīšus, bet tik un tā Latvijas demogrāfiju un ekonomiku tas neglābtu. Viņa pauda viedokli, ka vienīgā izeja ir imigrantu ievešana. Kāpēc tevi šī doma tā dikti satracināja?
Tas, ka Latvijā būtu stipras ģimenes, internacionāli nevienam nav vajadzīgs. Šobrīd trends ir globalizēt sabiedrību, un tur jēdzieniem ģimene, nācija vai valsts nav vietas. Sabiedrība ir vajadzīga kā masa, kā smiltis jūrmalā, kas pūšas uz to pusi, kur ekonomikai vajag, kur lielajai naudai vajag. Re, cik ideāli – atradām valsti, no kuras 300 000 paši aizbrauc, izglītoti, strādīgi.

Nemaz nebija vergu kuģos jālādē. Paši aizbrauc uz Īriju, iestājas šampinjonu audzētavās... Liberālisma ideoloģija, kas līdz ar Trampa uzvaru vēlēšanās ir tā kā nedaudz pieklususi, ir globalizācijas interesentu instruments.

Tādas meitenes kā Inga Spriņģe nesaprot, ka viņas ir noderīgi idioti globālo spēlētāju komandās. Viņas nostājas to spēku pusē, kas mēģina atomizēt Latvijas ģimenes. Nevis rosina stiprināt mūsu ģimenes, cīnīties, pierādīt, ka mums ir arī savs mugurkauls! No vienas puses, viņas realizē tēvoču ideju par tautu sajaukšanos. No otras, neapzināti aicina te īstus vīriešus, kas neļaus viņām te tā cimperlēties, kā novājinātie latviešu vīrieši ļauj.

Bet vai nevar būt tā, ka liela daļa tagadējās sabiedrības redzamāko cilvēku cenšas būt moderni? Bieži cilvēki nesaprot, par ko runā, tikai kladzina kādam līdzi.
Tā var būt. Ir jābūt diezgan pamatīgam smadzeņpodam, lai varētu ieraudzīt to globālo bildi. Ne visi to var. Patiesībā neviens jau nevar uzlikt pierādījumus uz galda īstā tiesā un parādīt – lūk, kā tās lietas tiek organizētas. Hipotēzes, ko daži sauc par sazvērestības teorijām, savā jaunākajā grāmatā Ģimene apskatu. Ģimenes terapijā hipotēze ir darba instruments, kas strādā ar to, ka tiek vai nu pieņemta, vai atmesta.

Ekonomikai, protams, varētu būt interesanta un vajadzīga šāda imigrācija, bet mūsu kultūrai un dzīves jēgai tas nav vajadzīgs. Mēs te esam 1,9 miljoni. Nu un? Tikpat, cik 19. gadsimta beigās. Divos pasaules karos iecirstie robi joprojām eksistē mūsu demogrāfijā, bet mēs to pārdzīvosim. Nu un, ja nokritīsim līdz pusotram miljonam? Ja būs optimisms tautā, tas viss sakārtosies. Mums sava zeme nevienam nav jāatdod.

Par Ingu runājot... Es paudu viedokli, lai kāds viņu apprec. To sacīju tāpēc, ka izskatās – viņa ienīst sievišķību. Viņa spļauj virsū sev kā sievietei un pārējām sievietēm, tas ir kļuvis moderni. Visas kreisā liberālisma aktivitātes ar to ir saistītas. Sievietes, kļūstiet par vīriešiem! Ejiet strādāt, taisiet karjeru, nedzemdējiet bērnus, gan pagūsiet. Appreciet kāds to Ingu – tas nozīmē, ielieciet viņu rāmjos, padariet viņu laimīgu kā sievieti. Lai viņa beidz veci brunčos spēlēt. Tādas kā viņa ir kāliem, kas bēg no sevis un mēģina iekarot telpas, kas agrāk bija absolūti vīriešu telpas.

Bet varbūt pasaule mainās? Un tur neko nevar darīt. Tikai tāpēc, ka vīrietim bail zaudēt savas pozīcijas, nevaram mākslīgi ņemt un noturēt to, kas mainās neatkarīgi no tevis. Varbūt kaut kādas slūžas ir pārrautas?
Tam nav sakara ar vīriešu bailēm, bet gan ar mūžīgo Erota un Tanata cīņu, kuras rezultāts fiksējas demogrāfu tabulās. Tam ir sakars ar došanu un ņemšanu, ar optimistisku enerģiju un depresiju. Bet sieviete atstāj ģimeni, un viņa nedzemdē, jo jau kādus 100 gadus tas ir moderni. Un tā Inga saka – kamdēļ viņai jādzemdē? Iveta Kažoka savulaik teica vēl krutāk – neviens man nepiespiedīs dzemdēt!

Tās tomēr ir viņas tiesības.
Cilvēktiesības un sieviešu tiesības, manuprāt, ir mazāk svarīgas kā nācijas un bērnu tiesības. Tās pirmās ir Tanata spēlētāji, otrās – Erota.

Nu nevar taču ķert parkos un ar varu apsēklot!
Nē, nav jau viegli ar stulbeņiem un ideoloģiskiem ienaidniekiem. Bet faktiski tā ir pavisam vienkārša lieta – kur ir bērni, tur ir optimisms. Ja demogrāfija ģimenē, dzimtā vai tautā ir pozitīva, tur arī ir optimisms.

Tik materiālā pasaulē, kāda tā ir tagad, runāt tādus nacionālus saukļus ir nevietā. Tikai ekonomika var piespiest cilvēkus vairoties. Pavadot pusdzīvi nabadzībā, kurš gan grib savus bērnus vēl nolemt nabadzībai?
Manai vecākajai meitai ir pieci bērni, vidējai – trīs. Viņas jūtas laimīgas un skaistas, pārvarot daudz grūtību. Bet viņām abām ir arī maģistra grādi, un, kad tas būs iespējams un kad viņas to gribēs, viņas var dzīvot arī citu dzīvi. Viņām pirmajā vietā ir dzīves jēga, nevis globālā ekonomika, kurai peļņas dēļ vieglāk ir cilvēkus pārvietot, nevis izaudzināt.

Visa postpadomju telpa, arī mūsdienu Latvija, vīrieti vienmēr ir pozicionējusi kā neuzticamu staigātāju, ar ļoti primitīvām vēlmēm – viņam nav atbildības, viņš uztaisa bērnu un aiziet pie kaimiņienes. Vienīgi sieviete var uzaudzināt bērnu... Un, ja viņa to negrib, viņa var to nedarīt.
Tā bija arī padomju ideloģija, kas daļēji sakņojās kara seku pērvarēšanas nepieciešamībā, kur bija jāizdzīvo, nevis jābūt sievietei. Paradokss, ka pēckara Rietumi, sevišķi jau pēc 1968. gada, aizgājuši turpat un vēl tālāk. Mediju telpa, augstskolas, kultūras telpa pārstāv kreisā liberālisma ideoloģiju. Tā tas ir Latvijā, un tā tas ir Rietumos. Šis process ir organizēts, tas nav tikai nejaušs. Grib likt saprast, ka visi sūdi sākas no stipra tēva.

Man liekas, ka no stipras mātes var būt daudz lielāki sūdi.
Latvijā 51 % darbavietu un 47 % vadošo amatu aizņem sievietes. Piedodiet, pa kuru laiku tad viņas dzemdē? Viņas ir iegājušas lielā skaitā vīriešu teritorijā, un tas apdraud šīs sabiedrības pamatus. Turklāt jaunajā paaudzē sievietes augstāko izglītību iegūst 56 % gadījumu, vīrieši – 26 %. Latviešu sievietes ar savu Eiropā stiprāko matriarhātu neapzināti, bet objektīvi konstatējami izdara spiedienu uz vīriešiem, kas gan nav attaisnojums, ja tie, būdami pieauguši, neiztur.

Tu tā runā, ka rodas iespaids, ka tu nicini sievietes…
Gluži otrādi! Vai tad tu nedzirdi, ko es saku? Es nicinu šo pret mūsu tautu vērsto noziedzīgo kreisā liberālisma ideoloģiju.

Bet kāpēc nav labi, ka sieviete mācās? Nu nevar taču cilvēkam liegt zināšanas, karjeru. Man patīk spēcīgas sievietes. Mana sieva ir ārste, spēcīga sieviete, un es viņai ļauju būt vājai tad, kad viņa grib.
Šķiet, tu klausies ko citu, nevis mani... Visām manām meitām ir augstākā izglītība, jaunākā iegūst otru, būs ārste. Bet viņai nebūs viegli iekļauties dabas noliktajos rāmjos, sēt pavasarī un pļaut rudenī. Tas ir ļoti grūti jebkurai sievietei šodien.

Kā tad glābsim Latviju no izmiršanas?
Glābjot sievišķību. Pabeidz bakalaura studijas, apprecies, radi bērnus. Kad jaunākais bērns aizgājis bērnudārzā, iestājies tālāk maģistrantūrā vai ej darbā, ja gribi to vīrieša karjeru. Ja dzīvo trīsistabu dzīvoklī Purvciemā, tad jau tev kā sievietei tur nav diez ko daudz darīt. Bet ir izvēle – vai nodarbosies ar ģimeni, bērniem vai pelnīsi naudu.

Taču nevajag pūderēt meitenēm smadzenes, ka bērnus saražosiet pēc 30. Nu nedzimst tie bērni pēc 30 tik viegli! Daba ir daba. Vislabāk bērni dzimst līdz 30. Ja dzemdē, ja audzini bērnus, esi sievietes draivā. Tā ir dabiska lieta jebkurai sievietei, un tikai caur turieni, nevis caur vīrieša dzīvi veidojas sievietes pašapziņas pamats.

Bet visu bojā tas, ka viņa dzird no visiem stūriem – uz vīriešiem nevar paļauties, tavs vīrs tevi noteikti krāpj un pametīs, ja pašai nebūs stabila darba un ienākumu, paliksi uz ielas. Tāpēc ej un taisi karjeru.

Bet no kā tad lai tas bērns pārtiek? Kādas Latvijā ir algas, kādi pabalsti. Kā lai sieviete to bērnu uztur, ja nestrādās?
Nekad vēsturē mēs, latvieši, neesam dzīvojuši tik bagāti kā šobrīd. Ja tavi vecāki domātu kā tu, tevis nebūtu.

Piemēram, ar pedagoga vai policista algu pat par dzīvokli knapi pietiek samaksāt, kur nu vēl ēst nopirkt.
Dzīve ir dzīve. Svarīgākais ir motivācija, kā sevi virzi un veido. To, ko tev vajag, to vari sagādāt. Kāda nabadzībā augusi sieviete man teica – kad biju pusaudze, man ienāca prātā doma: pasaulē taču ir tāda lieta kā nauda, tātad eksistē arī ceļš pie tās. Un viss, kas man ir jāsaprot, ir – kāds ir šis ceļš. Tagad viņa ir turīga.

Bet Āfrikā viņi dzimst uz vella paraušanu, mokās nabadzībā, mirst badā… Domā, ka viņi ir baigi laimīgi?
Kas tas vispār tāds par terminu – laimīgi? Es runāju par optimismu, nevis par laimi. Bet tu tagad esi uzņēmies spriest Dieva vietā. Bet faktiski esi bezatbildīgs un infantils, kurš savas vajadzības liek augstāk nekā bērnu vajadzības, – tādā ziņā esi ļoti izplatīts tipāžs, Tanata kareivis.

Kam šis optimisms ir vajadzīgs? Vai tiešām tikai trulā vairošanās procesā ir tā dzīves jēga?
Tāpēc, ka mēs dzīvojam. Vai es neteicu, ka bērnus vajag pabarot, izglītot? Kādu radio tu šobrīd savā galvā esi ieslēdzis?

Atvaino, bet man liekas, ka tu propagandē viduslaikus.
Gluži otrādi! Viduslaiki tajā kreisajā liberālismā nāk ārā. Liberālisms ir tīrākais matriarhāts, uzbrukums Tēvam. Pat nevis viduslaiki, bet akmens laikmets, te nāk ārā tie senie slāņi. Moderni ir tas, ka vīrietis un sieviete var atrast veidu, kā sadzīvot un vienam otru paciest, pieņemt un cienīt kā no sevis atšķirīgu.

Vai tad loģiski nav pārtraukt attiecības, ja cilvēki saprot, ka nevar sadzīvot?
Tas ir infantili, turklāt parasti tas tiek izsecināts, ne ar vienu nekonsultējoties, nestrādājot, neinvestējot ģimenē. Ir ārkārtīgi svarīgi saprast, ka šķiršanās – tā ir poligāmija. Ja ir poligāmija, tas nozīmē, ka bērniem ir absolūta neskaidrība. Kamēr bērnam ir viens tēvs un viena mamma, bērna psihe var veidoties stabili. Tiklīdz ir šķiršanās, seko arī jaunas attiecības, ir divas mammas un divi tēvi, un sajukums, dezorientācija, nodevības izjūta.

Bet vai tiešām bērnam labāk ir dzīvot kopā ar vecākiem, kas viens otru ienīst?
Tu izplati šantāžu, kas saka tā – priekšroka ir pieaugušajiem, nevis bērniem, tāpēc ka pieaugušajiem ir stiprākā tiesības. Es uzskatu, ka pieaugušajiem būt laimīgiem ir nevis priekšnoteikums, bet pienākums.

Viņiem ir pienākums mīlēt un cienīt vienam otru. Viņiem ir pienākums izveidot tādas attiecības, lai bērni tajās labi augtu. Ģimene ir tā, kur priekšroka ir bērnu interesēm. Bet tagad tiek sludināts pilnīgs modernās sabiedrības trulums – ja mums nav labi kopā, šķiramies.

Bet kāds cilvēks izaugs no bērna, kas dzīvojis mūžīgos tračos, nesaskaņās un divu pieaugušu cilvēku savstarpējos pazemojumos, kas ir palikuši kopā tikai tālab, lai bērns augtu ar abiem vecākiem?
Tu taču nedzirdi, ko es saku, un turpini savu infantilo šantāžu! Pieaugušajiem ir pienākums panākt, lai nebūtu trača. Kopdzīve nozīmē smagu darbu. Pilnīgs absurds ir tas, ka cilvēki dzīvo ar pieņēmumu – ja divi cilvēki dzīvo kopā, tad ir jābūt laimei pilnīgai. Nē! Tur, kur vīrietis un sieviete ir kopā, ir stress. Nenormāls stress! Laime ir tikai medusmēnesī. Visu pārējo laiku ir jādomā, kā šo dzimumu naidu, šo stresu, kas ir starp vīrieti un sievieti, samazināt.

Ja to naidu nejūtu, es neesmu normāls? Jo ilgāk ar savu sievu esmu kopā, jo interesantāk, stabilāk un foršāk jūtamies.
Daudz ko no tā, ko jūtam, mēs nejūtam, bet ieraugām savā uzvedībā. Bieži vien brīnāmies – kāpēc es tā izdarīju? Kad iedziļinās tajā, kas īstenībā notiek starp vīru un sievu, atklājas tik daudz brīnumaina, visa pasaules vēsture nāk augšā. Ne tikai tas, kas ir noticis šā pāra dzīvē, bet arī tas, kam cauri gājuši viņu vecāki, vecvecāki. Kas attiecas uz dzimumu naidu, tas nereti slēpjas zem bailēm, bet bailes apslēpj kultūras un reliģijas rituāli, pieklājība. Jo šaurākā telpā un grūtākos apstākļos pāris dzīvo, jo sliktāk viņi izglītoti un jo mazāka ir bijusi viņu no vecākiem pārņemtā pieredze, jo lielāks risks, ka dzimumu naids izlauzīsies. Redzam to ik uz soļa.

Tev kā ārstam tas ir ļoti interesanti, bet, skatoties, kādi izskatās sieviešu žurnāli, cilvēki negrib iedziļināties. Viņi grib ātru atbildi, problēmas atrisinājuma recepti tūlīt un tagad. Īsas un saprotamas frāzes, vienkāršā valodā.
Vergi ir vergi! Bet Verdzība ir izvēle. Katram jādomā par savu atbildību, nevis jāatskatās uz citiem.