Rēzija Kalniņa: "Bieži vien mums, sievietēm, nav sava viedokļa. Nav mugurkaula"

Reklāmas industrijā love mark ir kaut kas vairāk par zīmolu, to neanalizē, bet vienkārši mīl. Tāpat cilvēki allaž priecājas redzēt un dzirdēt tevi.
Jā, viņi ir pieķērušies... Nezinu, varbūt atkal skanēs feministiski vai pretenciozi, bet, manuprāt, sievietes savos pārdzīvojumos un priekos dalās vairāk. Ir pat zinātniski pierādīts, ka mums viss jāizrunā ārā – kaut ar žurnāla palīdzību, lai tad caur otra skatījumu saprastu, kas ar mums noticis, kam piekrītam vai nepiekrītam. Tāda drošības vai māju sajūta, ko, iespējams, mēs viena otrai spējam sniegt, turklāt nespēlējot lomas.

Pieredze var būt atšķirīga, bet lielākajos jautājumos saprotamies?
Tas droši vien ir vairāk sensitīvais, empātiskais, sirds apziņas (atsevišķi vārdi) līmenis. Sievietei ārkārtīgi svarīga ir drošības un ne-vientulības sajūta. Nav runa par plauktiem vai līmeņiem – lai kurā valsts nostūrī tu būtu, zini – ir kāds, kurš domā un jūt tāpat kā tu, tikai, iespējams, tu to vēl nebiji noformulējusi. Vienkārši sakot – mēs neesam vienas.

Pēdējais laiks tev droši vien bijis grūts, jo izrāde "Svinības" ir diezgan smaga.
Es teiktu – ļoti smaga. Jebkuram skatītājam, vīrietim vai sievietei, kurš ir lietas kursā par mūsu valstī notiekošo un noklusēto, par krīzes centriem, kuros nepietiek vietu, kur sievietei ar bērniem paslēpties. Apsveicami, ka par šo neērto un Latvijā “neesošo” problemātiku spējam runāt no skatuves un likt cilvēkiem domāt.

Kā teica Ģirts Ķesteris: “Mani tagad interesē, kas notiek aiz sienas kaimiņos.” Arī man ir personīga interese, kad, braucot pa Mārupi, redzu mazus bērniņus vienus ejam pa ielu. Saprotu, vecāki strādā un te ir diezgan droša vieta. Diemžēl mēs nedzīvojam drošā pasaulē, mēs dzīvojam pilnīgi slimā pasaulē un savā veidā visi esam atbildīgi.

Tas ir kā karsts kartupelis. Sēžot zālē, šķita, ka apmēram puse skatītāju būtu laimīgi, ja par to nerunātu, jo vieglāk ir to ignorēt. Būtībā arī par to ir izrāde.
Tieši tā, par ignoranci. Ziedošanas akcijās mēs it kā atpērkamies, piezvanot un ziedojot pāris eiro, lai tikai tas neskar mūs pašus, lai mūs neaicina izkāpt no komforta zonas. Atceries, padomju laikā nebija prostitūcijas. Kā vēl tolaik nebija...?

Seksa.
Pareizi! Toties tagad mēs caur šo dīvaino demokrātijas formu kļūstam tādi visu pieņemoši. Man patīk, kā teica mans kolēģis, draudzes loceklis: “Pieļausim viendzimuma laulības, jo esam taču empātiski, tad pieļausim, ka šajās ģimenēs tiek adoptēti bērni, jo viņi augs mīlošās attiecībās, nevis vardarbīgā ģimenē.
Bet kur ir robeža, kad teiksim: “Visu pārējo – jā, bet to nē!”? Kā pamatosim, kāpēc nevar ar dzīvnieku?”

Tie ir neērti jautājumi, jo uzrunā tavu atbildību. Parasti visi klusē un piever acis, bet upuriem ir kauns, un viņi jūtas vainīgi. Būtu interesanti dzirdēt, ko par šo tēmu saka Viesturs Rudzītis – kā tas arhetipiski ir veidojies. Kāpēc mēs nespējam būt kategoriski spriedumos par to, kas ir labs un kas – slikts. Mēs neiedziļinoties pasludinām savu absurdo taisnību par patiesību, izvairoties no līdzatbildības.

Par spīti tam, ka izrāde ir smaga, var redzēt, ka tu spēlē ar baudu. Ar lielu jaudu esi atgriezusies Dailes teātrī. Vai esi pēc šīs skatuves noilgojusies un to izbaudi?
Man ir ārkārtīgi grūti to komentēt vai piekrist; redzēs, kā sezona veidosies tālāk. Esmu pieķērusies tieši šai lomai, Helēnei. Kāpēc? Jo bieži vien mums, sievietēm, nav sava viedokļa, mugurkaula, bieži vien baidāmies.

Psihoterapeite Gunta Andžāne, kura mums palīdzēja analizēt lugu "Liec Dievam pasmieties", teica, ka vidējie bērni ģimenē parasti ir kā hamburgeri – viņiem jācīnās gan par vecāku uzmanību, gan ar vecākajiem un jaunākajiem brāļiem vai māsām. Un arī lugā "Svinības" mana varone Helēne ir bērns hamburgers. Viņai visu laiku bijusi konkurence – Kristiāns ar Lindu, dievinātie un izmantotie bērni. Visu laiku ir bijis noslēpums, kuru viņa nav zinājusi, bet ir jutusi. Ne velti viņa saka: “Šī māja vienmēr bijusi spoku pilna.”

Viņa ir meita, kas dievina tēvu, meita, kas konkurējusi ar vecāko māsu un arī ar māti. Helēne ir ārkārtīgi trausla. Esmu pateicīga kolēģim Laurim Dzelzītim – parunājām par Helēnes lomu 15 minūtes, un viņš iedeva man atslēgu. Man ir liels prieks, jo šī ir pirmā pieredze daudzu gadu laikā, kad kolektīvs ir tik saliedēts – cits citam dod padomus, atbalsta, lūdz palīdzību. Izrādes režisors Aleksandrs Morfovs to kaut kādā veidā panāk, liekot atbildēt ne tikai katram par savu lomu, bet arī citam par citu.

Dzelzis pateica, ka Helēne ir ļoti trausla tāpēc, tāpēc un tāpēc... Un arī viņa ir atkarīgā. Tāpēc viņas partnera izvēle ir tāda – melnādaina sieviete. Filmā tas ir melnādains vīrietis (1998. gada filma Fasten jeb Svinības, režisors Tomass Vintenbergs – Red.).

Izrādē ir runa arī par rasismu, kas, spriežot pēc skatītāju neadekvātajiem smiekliem pilnīgi nevietā, pastāv arī Latvijā. Tas šokē ne tikai mani, bet arī daudzus kolēģus – cilvēki smejas par to, kam, manuprāt, jāizraisa sašutums. Saprotu, ka tā ir aizsargreakcija – pūļa instinkts, viens iesmejas, citi seko. Šī izrāde, šķiet, tiešām atklāj, kas mēs esam.

Izrāde liek apzināties, ka ikviens ir seksuāla būtne un cik ievainojami caur to esam. Vai tu esi jutusi, ka tiek pārkāptas tavas intīmās robežas?
Jā, esmu to jutusi gan kā cilvēks, gan kā māksliniece – attiecībās ar anonīmo skatītāju, komentētāju. Esmu to piedzīvojusi arī no kolēģiem, kuriem afekta dēļ sašaurinās intelekts.

Kā to saprast?
Afekta stāvoklī sašaurinās asinsvadi, cilvēks kļūsti neadekvāts un atļaujas pacelt balsi pret sievieti. Un pēc tam nevis kā džentlmenis atvainojas, bet uzskata, ka viņam bija tādas tiesības. Pat ja tev nav bijis vecāku, kuri būtu ieaudzinājuši cieņu pret sievieti, tu taču pats vari sevī to audzināt. Kā pretendents uz inteliģenci.

Ja cilvēks, kurš tikko runājis sabiedriskajā medijā par atbildību, inteliģenci, apziņu, nākamajā dienā rīkojas pilnīgi pretēji, paceļot balsi uz kolēģi sievieti, tad redzu (un arī Latvijā tas ir izteikti), ka sieviete patiesībā ir “zemāka” būtne. Ko saka feministes – mēs negribam darīt to, ko nedara vīrietis. Ja viņš sēž dīvānā un dzer alu... Man dzīvē apkārt ir vīrieši, kuri ciena sevi un līdz ar to – sievieti, viņu audzināšana ir pilnīgi citā līmenī.

Balss pacelšana, protams, ir agresija, bet daudziem vīriešiem šķiet normāli arī garāmejot uzsist pa dibenu, iekniebt...
Jā, un sievietes klusē, jo negrib dabūt pa muti.

Vai pieņem spēles noteikumus, jo tas ir “normāli”.
Tad ir jautājums – kāpēc pieņem? Kāpēc viņām tas šķiet normāli?

Zema pašcieņa?
Ļoti zema pašcieņa!

Tu vari kļūt asa, ja pārkāpj tavas robežas?
Ļoti, ļoti asa. Es šo cilvēku uz laiku izslēdzu no savas dzīves.

Viņš to jūt?
Es nezinu, man ir vienalga (pieceļas un iet aizrādīt jauniešiem, kuri izturas pārāk skaļi).

Sadevi?
Nevis sadevu, bet laipni palūdzu.

Jūti, ka tagad tevi aprunā?
Jā! Redz, mums kā aktieriem ir ārkārtīgi izteiktas Šerloka Holmsa novērošanas un jušanas spējas. Mēs visu dzīvi vērojam cilvēkus, un es jūtu, ja uz mani skatās. Bet, zini, tagad savā Mārupes ciematiņā tik ļoti tieku lutināta...

Rimčikā, tiekoties ar savām mīļajām pārdevējām, ar ķīmiskās tīrītavas brīnišķīgajām meitenēm, Lāču veikaliņā... Tā ir īpaša sajūta, ka tevi pieņem bez grima, bez visa tā, kas esi pārējai sabiedrībai. Līdzīgi varētu būt daudzbērnu ģimenē, kad zini – tevi pieņems jebkurā brīdī, vienalga, kas ar tevi notiks.

Es saprastu, ja tu tā teiktu par kaimiņiem.
Arī par viņiem. Man ir brīnišķīgi kaimiņi, kas vienmēr palīdzēs; viņš salabos katlu, iesitīs naglu, viņa izceps pankūkas, nopirks vistu olas. Tā varbūt ir atbilde uz jautājumu, vai jūtu, ka mani aprunā. Jā, jūtu, bet tad braucu mājās, kur mani neaprunā.

Tevi gaida divi suņuki.
Jā, un rižais karalis Mikijs. Viņam ir sava teritorija, “otrais stāvs” – dīvānu atzveltnes un virtuves lete.

Tava darba diena ir gara. Viņi ir noilgojušies?
Jā! Arī, kad pēc šīs ļoti smagās izrādes aizbraucu mājās un atveru durvis, tas viņu blusu prieks, kad viņi lec desmitreiz augstāk par savu augumu... Tā ir pilnīga terapija! Bet Mikijs, kurš nevis lec vai skrien pretim, bet uzreiz dodas pie sava trauciņa, ņaud un saka: “Viss, tagad man vajag ēst! Kur tu tik ilgi biji?”

Šķiet, tev mājas vienmēr bijušas svarīgas. Arī, kad dzīvoji viena Lāčplēša ielā, katrs stūrītis bija pārdomāts.
Jā, esmu pilnīgs mājas cilvēks. Kad ar Aināru viņa darba dēļ kaut kur braucam, parasti lūdzu, lai Ainārs pasūta aģentūrai apartamentus ar virtuvi, lai varētu gatavot.

Tu aizbrauc, teiksim, uz Barselonu un ej uz tirgu meklēt zivis vai artišokus?
Jā, jā – eju, izvēlos... Barselonā ir pasakains tirgus. Tā, zini, ir sava veida normālība šajā, es teikšu, nenormālajā profesijā, caur šo sievišķīgo meditāciju, rituālu varu atkal ieiet sevī. Jo es nedrīkstu pakļaut savām vai tēla kolīzijām nevienu cilvēku, ne dzīvnieku. Man nav tiesību to darīt.

Cik bieži tev iznāk braukt līdzi Aināram?
Vasarā, cik varu, braucu visu laiku. Nesanāk jau daudz. Tas mums ir liels pārbaudījums.

Citi gaida pensiju, radošs cilvēks droši vien ne. Ainārs stāvēs orķestra priekšā, cik ilgi varēs, arī tu noteikti spēlēsi. Spilgts piemērs – tava kolēģe Lidija Pupure, uz kuru šajā izrādē ir liels prieks skatīties.
Jā, un uz Āri Rozentālu, kuram ir astoņdesmit. Olga Dreģe, Ilze Vazdika – Dailei ir kāds kalums. Kā lugā Helmuts, kuru spēlē Dainis Gaidelis, saka par Helgi, kuru atveido Ģirts Ķesteris: “Viņš ir tāda tēraudlietuve.” Tā varu teikt par mūsu seno paaudzi. Nesaku “veco”, jo viss ir nosacīti, bet mums ir ko mācīties no viņiem – pamatīgumu, atbildību, spēles prieku, entuziasmu, profesionālismu. Un to, ka viņi neko nedara pavirši.

Tas ir cerību pilns vēstījums tiem, kas pusmūžā, – ka tērēdams nevar sevi iztērēt. Tu sevi dedzini, varbūt brīžiem šķiet, ka tevis kļūs mazāk, bet patiesībā tu kļūsti kā krams.
Galvenais, vai tu sevī investē, nevis tikai lasi lugu, paralēli spēlējot datorspēles. Investīcijas ir vajadzīgas nepārtraukti, citādi visu laiku paliec vienā ampluā; neiegūst ne nākamie tēli, ne tu pats kā cilvēks.

Tu spēlē arī izrādē Kaķis uz nokaitēta skārda jumta. Sen, pirms gadiem padsmit, teici, ka sieviete ir kaķis. Šķiet, šajā izrādē atkal parādās tava kaķiskā šķautne – izdzīvotāja.
Tam pilnīgi, absolūti simtprocentīgi varu piekrist – es esmu izdzīvotāja. Tāda ir gan Megija, gan izrādes režisore Laura Groza- Ķibere – arī izdzīvotāja un cīnītāja šajā maskulīnajā pasaulē un profesijā.

Tikpat aizdomīgi kā uz sievietēm mācītājām skatās arī uz sievieti, kas labi izskatās, labi ģērbjas un ir laba režisore. Jauna, skaista un gudra. Pārnestā nozīmē Megija caur Lauru stiprina mugurkaulu, spēju pateikt jā un nē. Protams, jebkura loma savā veidā ienāk arī manā dzīvē, un periodā, kad strādājām ar Kaķi uz nokaitēta skārda jumta, es biju diezgan drosmīga attiecībā uz to, ko vēlos un nevēlos.

Ārpus teātra?
Jā! Jo kā Rēzija es vienmēr palienu apakšā – lai tikai visiem citiem būtu labi, tad jau arī man būs. Bet tajā periodā es spēju pateikt – lieciet mani mierā, es negribu! Es tagad gribu kaut ko citu...

Kam? Aināram?
Viņa nebija Latvijā. Ainārs no tā izspruka (smaida). Cilvēkiem, kas man ir apkārt un, protams, nav manas ģimenes locekļi.

Vai arī tev kādreiz nācies izspēlēt tās spēles, ko izspēlē Megija, lai izdzīvotu?
Nē! Man ir automātiskā izdzīvošana – es raudu. Raudu, raudu, raudu, raudu, bēdājos, bēdājos, bēdājos, mirstu no emocionālām sāpēm, līdz vienā brīdī esmu stūrī. Tad vai nu jāceļas augšā un jāsāk par sevi cīnīties, vai jāpadodas. Parasti tomēr pieceļos. Jo esmu kaķis.

Vai pazīsti sajūtu, kad manta vai nauda konfrontē tevi ar sevi?
Jā, pazīstu. Zinu, kā ir, ja nav naudas, lai nopirktu jaunus zābakus vai smaržas. Kad saki – okei, varu izdzīvot ar tik, cik ir. Sievietei, māksliniecei tas nav viegli.

Gandrīz katra ģimene to piedzīvo.
Arī man nav laimējies to nepiedzīvot. Nav runa par brendiem – Gucci kurpēm, Prada somiņu vai nezin ko. Tas mani neinteresē. Esmu diezgan pieticīga, arī pārtiku lietoju maz. Kā Ainārs teica savai aģentei: “Mana sieva ir ļoti lēta.” Tāds dubultais jociņš, bet viņš to domāja iztikšanas ziņā.

Ka esi viegli uzturama.
Jā! Tomēr ik pa brīdim manā iekšiņā mazā Rēzija grib kaut ko jaunu. Kā vienmēr saku draugiem, kuri brauc uz Ameriku: “Atvediet man košļenes!” Tas ir simbols – kaut kas tāds... Kā Dullajam Daukam, skatoties uz horizontu. Par laimi, Visums mani ir apdāvinājis ar diviem brīnišķīgiem draugiem, eņģeļiem – Inesi Ozolu no Amoralle un Uldi Veitu no Bioderma. Viņi mani lutina.

Viņi tev dāvina...?
Jā!

Tāpēc, ka tevi mīl?
Arī. Viņi zina, ka es viņus mīlu.

Vai arī Ainārs mēdz tevi pārsteigt?
Viņš mani lutina. Mēs pietiekami bieži esam kopā ārzemēs, tad Ainārs man iedod savu karti un saka: “Ej, sirsniņ!”

Un tu ieej lielā, smaržīgā veikalā...
... un pirmais, kurp dodos, ir vīriešu nodaļa.

Tu proti izvēlēties viņam pa prātam?
Jā! Ne jau viņam pa prātam. Man vajag, lai ir pa manam prātam.

Un viņš zina – ja tev patīk, tad ir okei?
Jā!

Kopš esi ar Aināru, vai tava dzīve pārvērtusies par rāmu jūru?
Nē, pilnīgi nav.

Par dīķi, kurā peld balti gulbīši?
Arī nē, šajā profesijā tas īsti nav iespējams. Tāpēc izbaudu brīžus, kad, aizbraucot pie Aināra, lai kur viņš būtu, varu neņemt līdzi lugas eksemplāru, bet grāmatu, ar kuru pavadīt kaut pāris dienu. Es to saucu par normālību, saku: “Ai, cik forši tagad mazliet padzīvot normālībā.”

Vai tev vajag arī normālu dabas sajūtu?
Absolūti vajag! To dabūju savā Mārupē. Ja ir sastrēgumi, man uz Dailes teātri jābrauc stunda. Ceļos astoņos – suņi mani modina, un dodamies pastaigā pa pļavu, zālienu.

Pēc izrādēm esi mājās pusnaktī. Droši vien nevari izslēgties kā robots?
Es mēģinu, patiešām!

Esi apguvusi iemigšanas tehnikas?
Nē, izstaigājos ar suņiem un eju gulēt. Kad mājās ir Ainārs, no lomas izeju, gatavojot viņam vakariņas.

Tik vēlu?
Jā!

Vai tad viņš tevi negaida ar vakariņām?
Viņš neiet virtuvē.

Vispār?!
Nu, kad ir prom, tad ir spiests kaut ko sev pagatavot, bet parasti viņš virtuvē neiet. Tā ir mana zona. To zina visi draugi, kas pie manis ciemojas. Es nelielos, bet neviens nevar pagatavot tik garšīgi kā es. Tas man no mammas, viņai ir kāda īpaša garšas izjūta. Es, teiksim, nekad negatavoju pēc receptes – tik un tik gramu no tā un tā... Nē, es paņemu šķipsnu, tad vēl vienu, nezinot, kāpēc.

Kas ir tavi firmas ēdieni?
O, tādu ir daudz, bet Aināram un maniem draugiem ļoti garšo tāds čili sautējums – paņemu bioloģisko malto gaļu, sacepu ar speķi un ķiploku, tad ķiršu tomātus iegriežu, tad tomātu pastu, sarkanās pupiņas, kumīnu pieberu, tabasko dažas lāsītes, tad sojas mērci, lauru lapu, piparu un pasautēju.

Kāda tev rādās nākamā sezona – vai šādiem priekiem vispār atliks laika?
Kad Ainārs ir mājās, man tādi prieki ir katru rītu un vakaru. Mums ir rituāli, bez kuriem ikdiena nav iedomājama. Par dažādajām mīlestības valodām jau esmu runājusi, manējā ir darbi. Ēst gatavošana nav nekas tāds, kas būtu jādara obligāti, bet tā man sagādā prieku. Viņa klusā čāpstināšana un baudpilnā kunkstēšana ēdot – tas ir viss! Tā dēļ ir vērts arī pēc izrādes neiet gulēt.

Obligātums prieku nogalina.
Tas atkarīgs no tā, kā mēs to uztveram. Ja, sākot kopdzīvi, sākam meklēt utis, tad sākam arī pārkāpt robežas un viens otru zaudēt. To apzināties man šķiet vissvarīgāk. Tāpat kā mums tiek uzdāvināta katra jauna diena un nakts, tāpat mums it kā uzdāvina cilvēkus.

Viņi ir vai nu mūsu skolotāji, vai eņģeļi. Un nekas, pilnīgi nekas nav pats par sevi saprotams! Arī šī satikšanās – es tagad, pirms izrādes, nevis stresoju, bet runāju ar tevi. Izrunājot skaļi, es arī kaut ko secinu – kas mainījies, kādas vērtības palikušas...

Esi teikusi, ka uz šīs zemes kopdzīve ir visgrūtākā skola, bet izklausās, ka tev viss ir viegli. Kur tad ir tas grūtums?
Grūtums, man šķiet, ir maksimālismā. Un arī šajā profesijā. Sākot no 3. augusta, katru dienu esam mēģinājuši šo lugu, es katru dienu esmu mēģinājusi Helēnes lomu, tāpēc ļoti gaidu rītdienu, kad būs Astoņas mīlošas sievietes, lai varētu atpūsties.

Grūtums ir sabalansēt un, lai vai kā, tomēr nostaigāt pa to naža asmeni, lai darbs neciestu no vienaldzības, bet ģimenes dzīve – no pārņemtības. Lai es nekļūtu kā Helēne, kura saka jā, ja citi saka jā, un nē, ja citi saka nē. Viņa pati nezina, ko domā, un nezina, ko jūt.

Tomēr viņa ir pietiekami drosmīga, lai izvēlētos īsto mīlestību.
Nu, es uzskatu, ka viņa izvēlas sev mammu. Kādu, kas viņu pieņem, saprot...

... mīl un rūpējas, bet ir cilvēks ar mugurkaulu?
Jā, kurš neklusē. Lai kā Helēnei nepatiktu, Umaima uzņemas iniciatīvu un saka: “Pacelsim glāzes par tavu brāli. Neizliksimies, ka viņa nav!” Un neizliksimies, ka nav problēmas. Katram ir savs viedoklis, bet es domāju, ka Helēne izvēlas sava dzimuma cilvēku, kurš viņu pieņem.

Noteikti ir arī patikšana...
Jā, bet, saprotot Helēnes izvēli, patikšana un seksualitāte man nešķiet tik būtiskas.

Morfovs saka, ka viņam pirms pirmizrādēm esot tukšuma, izmisuma sajūta un tad viņš sākot gaidīt sargeņģeli. Tev ir līdzīgi?
Nē, tādas sajūtas man nav. Redzi, man kā aktrisei galvenais ir pagūt līdz pirmizrādei izprast lomas skeletu. Kā teica režisore Gaļina Poļiščuka – svarīgi ir kamuški, pārkāpt no akmentiņa uz akmentiņu. Tie ir pamatelementi – gaiss, zeme... Man vajag skaidru karkasu, lai varētu radīt, nevis katrā izrādē sajuktu prātā.

Taču kā režisore es Morfovu varu saprast. Es gan to nesauktu par sargeņģeļa, bet brīnuma gaidīšanu. Varbūt arī nekas pārdabisks nenotiek, bet viens ir tas, ko redzi savā galvā, otrs – ko dara dzīvi aktieri uz skatuves. Galvenais, lai nebūtu pārāk liela nobīde. Bet, ja nobīde ir, lai tā nāktu par labu izrādei.

Brāļu un māsu tematika, skeleti skapī tavā radošajā tematikā ienāca jau ar tavu režisēto Liec Dievam pasmieties. Tāpat ir šajā izrādē. Sakritība vai likumsakarība?
Domāju, tematika par to, ka viss sākas bērnībā, vispār šobrīd ir ārkārtīgi aktuāla. Nezinu, kā ir vīriešiem režisoriem; viņi domā citādāk, iet pasaulei apkārt, nevis dziļumā. Tas nav ne labi, ne slikti, vīrieši vienkārši ir tā iekārtoti. Kā jau mēs saprotam – viss sākas ar Ādamu un Ievu; viss, pilnīgi viss sākas ģimenē! Arī valsts sākas ģimenē, audzināšanā, saknēs, atbildībā vienam par otru.

Tas, ka ģimenē esat tik vienoti, ir tavas mammas nopelns?
Protams!

Daudzās ģimenēs māca: “Rūpējieties viens par otru”, bet nāk pārbaudījums, teiksim, mantojums, un vistuvākie cilvēki kļūst par svešiniekiem.
Tas ir traki! Tas ir nenormāli, slimi. Cilvēki paši par sevi neuzņemas atbildību un tad vaino visu pasauli.

Tu varētu reāli atteikties no lielas naudas, kaut liktos, ka tas ir netaisnīgi, jo tev tā pienākas...?
Ģimenes labā? Noteikti...

Vai jums bija pirmizrādes ballīte?
Jā, bija brīnišķīga pirmizrādes ballīte, dažam īsāka, dažam garāka. Es biju laimīga, ka mani pavadīja Kārlis Trušinskis.

Ģimenes draugs?
Jā.

Ainārs tā ļauj...?
Ļoti muļķīgs jautājums, atļaušos neatbildēt. Kārlis ar savu humoru un vieglumu noņēma manas lomas smagumu.

Viņš spēja pārslēgties? Daudzi pēc izrādes nespēja aizmigt...
Nezinu, vai varēja, bet viņš bija spiests. Jo es biju trauslākais posms.

Jums parasti ballītes notiek šeit, bufetā?
Jā.

Baudījāt padarīta darba sajūtu?
Mēs vienkārši paēdām (smejas). Kā saproti, stress ir tik liels, ka pirms izrādes ieēst nav iespējams. Bet kāds draugs pēc izrādes man uzrakstīja, ka abi ar sievu nevis uznāks uz vīna glāzi, bet brauks mājās samīļot savu bērniņu. Un tajā brīdī man izrāde ir notikusi.