Viņa pirmā šķiršanās bija Valentīndienā. Tagad Dons tieši tajā dienā vienmēr dzied

Liela daļa sabiedrības Donu jeb Arturu Šingereju ievēroja jau tad, kad viņš piedalījās šovā "Talantu fabrika". Tas ir suģestējoši – tāds jauns cilvēks var vienkārši pasmaidīt, un būs tādi, kas sekos. Jau tad viņš nāca kā mīlestības vēstnesis, jo skatītāju acu priekšā uzplauka ne tikai viņa talants, bet arī mīlestība uz šova dalībnieci Lily jeb Lindu Kalniņu. Vēlāk dzeltenā prese sekoja līdzi kāzām un šķiršanās procesam, bet pie cilvēkiem atnāca Dona dziesmas "Ja es būtu vējš", "Signāls", "Pēdējā vēstule", "Tev piedzims bērns..."

Apsmaidīts, kaitinošs, intriģējošs – kā nu kuram – ir dziedātāja meklējumu ceļš Indijā. Vai viņš brauca šķīstīties, izskalot no sevi dēmonus, to labāk zinās viņš pats.

Desmit meitenes un Dons mašīnā

– No jaunajiem plakātiem tu veries ļoti nopietns – tā arī jūties?
– Neesmu domājis – bilde nopietna vai priecīga, bet droši vien noskaņa ir mazliet piezemētāka, jo stīgas un koris ievieš savas korekcijas. 14. februārī būs jaunā albuma koncerts, bet, protams, skanēs arī dziesmas no iepriekšējiem.
– Esi teicis, ka ar dziesmām stāsti priecīgus un skumjus stāstus par savu dzīvi. Varbūt atklāj kaut vienu notikumu vai situāciju.
– Nu man ir vairāki stāsti. Tāds mīļš stāsts ir Pēdējā vēstule – dziesma ļoti tuvam cilvēkam, atskats uz visu to, kas noticis, un sapratne, ka jādodas tālāk.
– Kā atvadas?
– Es tā neteiktu. Laikam ejot, mēs pieņemam... teiksim, novērojumus par savu rīcību. Ja neizdarām secinājumus, tad joprojām kaut kur kuļamies. Lai ietu tālāk, jāatskatās uz situāciju, jāpieņem vai ne – tā ir katra paša izvēle. Bet, piemēram, attiecības beidzas vai sākas, un mums tās jāfiksē, vismaz es savā iedomātajā fotoaparātā to nobildēju un atstāju kā atmiņu vai stāstu, ko pēc tam var stāstīt no skatuves vai atgriezties, ja vajag, iedvesmas brīdī, lai radītu kaut ko jaunu.

– Tas klipiņš, kurā arvien vairāk meiteņu sēžas pie tevis mašīnā, ir tāda kā tavas radošās darbības kvintesence. Šķiet, nav neviena cita tik ļoti meiteņu mīlēta dziedātāja kā tu.
– Te jau visu gaisu sajaucis mūsu mīļais režisors Kaspars Roga, paldies viņam par to. Es to vairāk redzu kā viņa fantāziju par braucienu Rīga–Engure.
– Kur viņš ir pie stūres?
– Jā, pieļauju, ka viņš pats (smejas). Viņš tādā veidā gribēja dokumentēt savu sapni – paldies! Man bija liels prieks piedalīties viņa klipa tapšanā.
– Ja manā teiktajā nebūtu taisnības, tu katru gadu nerīkotu koncertus 14. februārī, kas ir vēstījums Latvijas meitenēm.
– Jā, nu jau es to izjūtu kā datumu, kad jādzied. Varam teikt, ka tas ir ievazāts no Rietumiem, bet tā ir mīlestības diena. Manuprāt, skaisti, ja puisis var saņemties uzaicināt meiteni uz randiņu kaut vienu reizi gadā un kaut tik klišejiskā datumā kā 14. februāris. Tas ir superpiedzīvojums, notikums – iet vakariņās, runāties, pasniegt ziedus un doties uz koncertu. Skaisti. Man liekas, ja man būtu tāda iespēja... Pirms gadiem piecpadsmit Valentīndiena nebija tik populāra. Pirms gadiem divdesmit es sāku iet uz randiņiem, kad man bija trīspadsmit, četrpadsmit.
– Vedi meiteni uz vienīgo kafejnīcu Brocēnos?
– Kādu kafejnīcu! Naudas jau nebija. Vedu uz BMX trasi garās pastaigās.
– O, cik romantiski.
– Varbūt, bet es, protams, sapņoju, ka varētu vest uz kafejnīcu, tad mēs tur sēdētu sveču gaismā un ēstu, bet naudas atlika vienīgi Orbit košļenēm, lai tās gremotu un uztrauktos par to, kad būs tā skūpstīšanās.
– Ārprāts, žokļi sāp no košļāšanas!
– Tur jau tā lieta. Bet uztraukums un viss pārējais bija baigi forši, tam jāiziet cauri, un novēlu to katram tīnim, lai ir ko atcerēties. Pēc tam ir nākamie posmi, arī droši vien smieklīgi.
– Tu tīņa gados piedzīvoji pirmo nelaimīgo, dramatisko mīlestību?
– Jā, domāju – ahh, tad šitā tas viss ir... Šķiet, ka pirmā šķiršanās man arī bija Valentīndienā, un tad likās, ka es nekad vairs negribēšu svinēt to dienu. Bet, re, pagāja laiks, un es to svinu katru gadu.
– Tu izej arēnā kā Amors, mīlestības vēstnesis, bet tās meitenes jau nāk vienas – ap desmit tūkstošu.
– Patiesībā ļoti daudz nāk ģimenes un pāri. Protams, ka tad, kad ir sadziedāšanās, dāmas ir spalgākas, skaļākas – varbūt tā mēs varētu mērīt publikas proporcijas.
– Decibelos.
– Jā, bet man ir prieks redzēt pārus ar bērniem, vecvecākus.

Rekorda kilometri

– Esi pārvēlies pāri 30 gadiem, tev ir trīsdesmit trīs. Tevī jaušams briedums, ko nekultivē mediji, tie vēl nes tavu puikas tēlu. Vai jūti, ka kāds posms ir aiz muguras?
– Es ļoti reti atgriežos pagātnes kartītes apskatīt. Es kļūstu lēnāks, slinkāks – ja kaut kas nesanāk, saku – nu nekas, nākamreiz, ejam uz priekšu. Bet tas nenozīmē fiziski lēnāks, drīzāk – mentāli. Es jau vēl eju uz kaut kādiem rekordiem fiziski, lai varētu pārsist pats sevi sportā – to, kāds biju pagājušonedēļ.
– Sporta zālē? Kādi ir tavi rekordi?
– Šobrīd gribu 60 minūtēs nomīties 40 kilometru.
– Uz velotrenažiera?
– Jā, uz sporta velotrenažiera, tas ir kā bodibaiks. Pašlaik esmu aizkūlies līdz 37,8 kilometriem, līdz mērķim pietrūkst 2,2 kilometru.
– Tu tā nopietni kā uz darbu ej uz sporta zāli – gandrīz katru dienu?
– Nu, tā sanāk. Kamēr sasniegšu tos četrdesmit.
– Un kad tad būs?
– Tad varbūt izvirzīsies četrdesmit pieci. Bet droši vien riteņu posmu nomainīšu. Es ik pa gadam mainu sporta rīkus, vingrinājumu kompleksus, stilu, lai pašam interesantāk. Gadiem ilgi es nevarētu darīt vienu un to pašu. Varbūt vienīgi basketbolu spēlēt. Tagad to nedaru, bet ļoti sekoju līdzi šim sporta veidam.

Ugunīgs un kluss

– Varbūt tas lēnīgums, ko var saukt arī par mieru, ir tava garīgā ceļa rezultāts?
– Tā sevis izzināšana un apzināšanās, manuprāt, nebeidzas nekad. Esmu runājis ar viediem kungiem un dāmām gados, vienmēr jautāju kā tāds mazs bērns un saņemu atbildi, ka tas jau nebeidzas. Un es arī negribētu, lai tas kaut kad beidzas. Kad iemācies vadīt sajūtas un emocijas, ir ļoti patīkami. Nav garlaicīgi pašam ar sevi. Kādreiz man vairāk patika kompānijās tusēties, tagad mierīgi ilgu laiku varu būt viens pats. Esmu mierā ar sevi, nekādu problēmu. Jā, droši vien Indija bija tā, kas mani pagrūda diezgan tālu uz priekšu – tādā mierīgumā. Mēs jau paši radām to stresu sev apkārt. Ir lietas, ko nevaram ietekmēt; ja kāds borē pie durvīm, cērt asfaltu, tad ir katra paša ziņā, kā reaģēt. Var mest spilvenu, segu pa gaisu un bļaut – maitas tādi! Traucē manu mieru! Vai pagaidīt, kad tas pāries, un dzīvot tālāk, vienkārši – nededzināt nervu šūnas tik daudz.

– Tikt galā ar emocijām, vadīt, neļauties – bija lielākais no jautājumiem, ko gribēji apgūt, saprast?
– Tā bija viena daļa, noteikti. Bet joprojām man nākas apvaldīt emocijas, īpaši, ja redzu kādu netaisnību, tas manī izraisa tādu... Var jau mācīties vadīt emocijas, bet temperaments paliek, kāds tas ir. Es nepelšu arī savu temperamentu, sakot – kļūsti mierīgāks. Nē, diemžēl vai par laimi man patīk, ka varu būt ugunīgs, bet varu būt arī kluss un mierīgs – kā jūras lauva.
– Tu domā, viņš ir mierīgs?
– Nezinu. Krastā viņš mierīgi guļ, mušas un kaijas lido apkārt, viņš tikai ar pleznu pasit. Bet, ja vajag, varu iespiest gāzi grīdā, būt punktuāli ātrs un... dusmīgs. Taču dusmas neko labu nedod, tās varbūt aizšķiļ, bet dedzināt par ilgu – esmu sapratis, ka man tas galīgi neder. Izdedzini sevi un beigās vēl apkārtējos noved līdz baltajām pelītēm, lai gan viss, kas varbūt bija vajadzīgs, – izdzert trīs glāzes ūdens. Starp citu, esmu pamanījis – dzert daudz ūdens – arī tas nomierina. Ja ir diskomforts, jūties nelabi, sāp galva, tas var būt no tā, ka dzer par maz ūdens. Lai visu laiku būtu harmonijā, cilvēkam laikus jāpaēd un jāpaguļ. Tikko lasīju – zinātnieki pierādījuši, ka laime nav tik daudz atkarīga no naudas kā no pilnvērtīga miega. Viss pārējais ir pakārtots. Man ir jāpiekrīt...

Ja neesi godīgs – veltīga diena, dzīve un gads

– Esi kādreiz gājis askēzē, ilgi neēdis vai izticis ar rīsu saujiņu dienā?
– Jā, man patīk tādas pārmaiņas. Pirmoreiz es to izmēģināju, ejot vipasanas kursu Indijā; tā ir desmit dienu klusēšana un meditācijas. Ir samazināta pārtikas deva, pamatā veģetāra, kādas 1200 kalorijas dienā. Bet daudz arī neprasās. Meditācijas sešas septiņas stundas dienā sākumā ir nogurdinošas, pēc tam ir neaprakstāma sajūta.
– Ir dzirdēts, ka ne tikai ar pārtiku uzņemam kapacitāti, bet arī ar saules gaismu.
– Absolūti. Es gan neņemos spriest, vai var pārtikt tikai no saules enerģijas. Bet jā – mēs redzam, kādas ir cilvēku sejas novembra pēdējā nedēļā, kad līst, vai februāra spalgumā un kādas tās ir pēc Jāņiem vai jūlijā, kad spīd saule, apkārt zaļš, visi ir priecīgi, smaidīgi, veselīgi, arī āda uzlabojas. Bet man patīk, ka ir visas četras sezonas, jo tad arī pa īstam var izbaudīt vasaru. Ja būtu kā Kalifornijā, mēs citādi domātu, bet saules būtu par daudz. Tāpēc ir ļoti labi.
– Negribētos domāt, ka tu uz Indiju brauci mārketinga nolūkos, lai būtu gudrais puisis, kurš no skatuves dod vēsti par Vārānasī vai ko tamlīdzīgu.
– Uz Vārānasī es dabūju aizbraukt otrreiz, jo dziesmā tas ir minēts. Bet, atbildot uz to, ko teici – dzīvot dzīvi kādam citam, izliekoties par to, kas neesi, manuprāt, ir veltīgi. Es teiktu – veltīgi nodzīvota diena, dzīve vai gads. Jo pamatā jau ir dialogs pašam ar sevi. Ja esi godīgs, vari atklāti teikt – jā, reizēm esmu maita, reizēm esmu labs, bet tāds nu es esmu. Pats sev. Dialogs pilnīgi mierīgā balsī, ne bļaujot uz sevi, ne strostējot. Tad braucieni uz Indiju, Krieviju vai Ameriku... ir sev. Un ceļošana bagātina kopainu.
– Paplašina iekšējo pasauli?
– Es teiktu – izkrāso. Pagājušajā pavasarī biju Dominikānas Republikā – ļoti interesanti. Eju – karsts, 33 grādi, domāju – kā cilvēki tur dzīvoja pirms 100 gadiem, kad nebija kondicionētāju, pie kuriem paslēpties no karstuma. Bet atbilde uz jautājumu, vai braucu komerciālos nolūkos... Kas būtu nolūks – es nezinu.
– Runājot par tavu daiļradi, Indija vienmēr tiek pieminēta.
– Man bija jogas posms, līdzīgi kā tagad riteņbraukšana. Tad vairāk sāku domāt, ka gribu braukt, un janvārī man piezvanīja no Latvijas Televīzijas projekta 1000 jūdzes apkārt Indijai. Saruna bija smieklīga, viņš teica – čau, Don, vai gribi braukt uz Indiju? Es teicu – gribu jau divus mēnešus. Rudenī sāku par to domāt, janvārī piezvanīja, un martā aizbraucām. Teicu – jā, jā, tikai nepērciet biļeti atpakaļ. Nofilmēsim raidījumu, un es palikšu uz kursiem. Nezinu, vai tas bija kāda pirksts vai sakritība, katrs var domāt, kā grib.

Atgriezties pie Mazā prinča

– Esi vēl pieredzējis, ka tavas domas materializējas?
– Domāju, katram tās materializējas, jo doma ir pirmais punkts. Jā, esmu pieredzējis, ka idejas pārtop darbos, tikai reizēm mēs aizmirstam, ka tā kādreiz bija ideja. Esam ar to jau sadzīvojuši. Ņemsim par piemēru Engures kafejnīcu – tur esam jau divas pilnas sezonas, bet kādreiz tā bija tikai ideja – ai, cik būtu forši! Un tad es attīstīju to domu. Tāpat ienāk melodija – sākumā kā doma.
– Vai sajūta.
– Jā, kopums. Nu labi beigās dziesma nav taustāma, bet tā ir klausāma. Ja dzirdi, ka tā ir palīdzējusi tikt pāri kādam posmam dzīvē, tas ir aizkustinoši.
– Cilvēki tev stāsta konkrētas lietas?
– Jā, raksta vēstules. Tagad, digitālajā laikmetā, viss notiek internetā.
– Neesi nobloķējies, lai tevi netraucē?
– Nē, kāpēc, neviens jau netraucē, ja tu pats neielogojies. Tāpat ar telefonu – nogriez uz kluso, pagriez otrādi, un neviens netraucēs. Interesanti, reizēm notiek tādi atgadījumi, kas liek iziet no dienas skriešanas un paraudzīties ar vēsāku, mierīgāku prātu. Piemēram, saņēmu vēstuli par to, ka meitenīte pārcietusi sirds operāciju, mamma rakstīja, vai es varētu atbraukt viņu apsveikt dzimšanas dienā. Es viņai aizvedu grāmatu "Mazais princis". Man tā patīk, un šķiet, ka ik pa brīdim tā katram būtu jāpalasa. Mamma teica, ka viņa meitai lasījusi to grāmatu, kad viņa bija reanimācijā. Kad notiek tādas sakritības... nu, nezinu, liekas, ka esam daļa no kāda saistīta tīkla, no lielas, lielas kopienas, tīri enerģētiski. Daudz ko nevaram izskaidrot. Un ir forši, ka ir kas tāds, ko nesaproti, kā tas notiek. Un, ja arī tās ir tikai sakritības, tās ir patīkamas un maģiskas. Un tas atkal dod tādas labas sajūtas.
– Tev ir augsti standarti pret cilvēku, kas ir tev blakus? Un kāds ir galvenais?
– Godīgums. Jebkurā situācijā.
– Tu starp godīgumu un uzticību liec vienādības zīmi?
– Godīgums pirmām kārtām jau pašam pret sevi. Jo tikai tad var būt godīgs pret citiem. Par augstajiem standartiem ir interesants jautājums. Es nekad nebiju domājis, kādi man ir. Katrā ziņā ārējam izskatam nekad nav bijusi tik liela loma.
– To droši vien apšaubīs tie, kuri atceras, ka tu apprecējies ar skaistuli Lily.
– Nu... Lindai bija tāda trausla, bet vienlaikus stipra un spēcīga iekšējā pasaule. Un joprojām droši vien ir. Tas man ļoti patīk. Reti, reti ir sastopami tādi cilvēki.
– Tu sev pārmet, ka nenoturēji šīs attiecības?
– Nē. Nav ko pārmest. Pagāja laiks, un tā tam bija... tā tas vienkārši notika. Mēģinājām... bet, domāju, ir labi tā, kā ir. Mums tagad ir labas attiecības. Kaut kādā mērā. Es viņai visu laiku vēlu to labāko un jūtu arī tādus sirsnīgus novēlējumus pretī. Esam taču pieauguši cilvēki, dzīvojam civilizētā pasaulē. Tā tas notika, bet manī tas vairs neizraisa skumjas vai sēras. Tas ir, kā paskatīties uz skaistu bildi, uz to, kas bijis.
– Uz kāzu bildi.
– Kāzu vai Ziemassvētku vakariņām – labas atmiņas. Forši, ka vari galvā tā pašķirstīt.
– Un zināmā mērā pateikt paldies?
– Jā, pateikties par pieredzi, kas man bijusi, un visām labajām emocijām.

Sava istaba

– Kad Latvija par tevi uzzināja no šova Talantu fabrika, izskatījās, ka tev viss sanāk tā viegli, esi veiksmes nobučots.

– Es neesmu domājis – esmu veiksminieks vai zaudētājs. Esmu mierā ar sevi. Bet vai varu apsēsties un patmīlīgi teikt, ka esmu veiksminieks... Ir bijis daudz kā tāda, ko gribētos, lai nebūtu bijušas.
– Piemēram?
– Dzīves notikumi, par kuriem es nestāstu intervijās, ne arī runāju par tiem ar cilvēkiem. Ir notikumi, ko man patīk paturēt pašam sev. Vai tos var saukt par neveiksmēm vai pārdzīvojumiem... Bet tie visi veido personību, mūs kā cilvēkus un padara par tiem, kādi esam. Neteikšu – stiprākus, vājākus, garākus vai tievākus, bet katrs paklupiens un lēciens ir svarīgs. Taču iztirzāt visas savas šķautnes – es to uzskatu par nevajadzīgu laika tērēšanu. Kam to vajag? Varbūt kādu interesē dzīvot tādu dzīvi, visu laiku sevi iztirzājot, bet varbūt jāatstāj arī kāda sava istabaa, kur vari aiziet. Lai ir brīdis pašam ar sevi. Kā reiz teica viens gudrs vīrs – pēdējā brīdī tu būsi pats ar sevi. Un tad sapratīsi, esi godīgs vai negodīgs. Pret sevi.
– Varbūt beigās arī sapratīsim, bet ikdienā esam tik sarežģīti un īsti nevaram atbildēt. Cilvēki šaubās, domā, nevar aizmigt, pamostas un atkal domā...
– Par ko?
– Varbūt par savām attiecībām ar citiem.
– Jā, bet es domāju – vai blakus galaktikā ir vēl kāds. Veroties zvaigznēs naktī, man vienmēr ir savdabīgas, patīkamas izjūtas. Ka tas viss ir tik liels. Un neaizsniedzams. Ka ar prātu to nevar saprast. Vismaz es nevaru. Bet jebkurā gadījumā tas mani aizrauj. Ļoti. Iziet ārā augustā, kad ir zvaigžņu lietus, – tas ir skaisti. Ja iedomājies, ka miljardiem, miljardiem kilometru attālums uz vienu un otru pusi ir dzīvībai bīstams (smejas). Mēs tur neizdzīvotu, jo tur nav skābekļa.
– Esam savā kokonā.
– Jā, savā kokonā peldam apkārt Saulei un domājam, ka viss griežas ap mums. Bet tā nav. Iespējams, ir lietas, par kurām mēs nezinām, kā notiek. Bet zinātnieki tās atklāj. Tas ir tas, kur vajag piesiet prātu, par ko padomāt.

Dziesmas ar savvaļas zirgiem fonā

– Kāpēc brauci cauri Krievijai vilcienā?
– Ā, nu tā bija tāda radošā nometne, lai rakstītu jaunas dziesmas. No Maskavas līdz Vladivostokai, gandrīz septiņas dienas.
– Kāda bija sajūta, ko redzēji?
– Redzēju Sibīriju, miljardiem koku, skaists skats, braucot naktī gar Baikāla ezeru. Stacijā varēja pudelēs nopirkt ezera ūdeni, ikru maizes paēst pie Novosibirskas, satikt cilvēkus. Tur ceļotāji bija no visas pasaules – franči, dāņi, viens amerikānis. Nu jā, ņem ģitāru un radi, tā bija nometne ar citu piesitienu – visu laiku mainās dekorācijas.
– Tev rakstījās?
– Jā, bet es neteiktu, ka daudz vairāk nekā tad, kad ieej studijā un piespied sevi rakstīt. Tagad jāizdomā citi triki. No augstuma man ir bail. Kur vēl? Garākais iespējamais ceļš ar vilcienu ir izbraukts. Varētu sagaidīt, ka orbītā varētu izlidot, ne?
– Bet tas ir ļoti augstu...
– Ar lidaparātiem man nav bail, ar gaisa balonu es noteikti nevarētu. Lidmašīnā ir sienas, ilūzija, ka droši. Visi tie, kas esam piedzīvojuši smagu turbulenci... tajā brīdī atveras viss, kas noticis. Pēc tam – fū, viss okei, viss okei. Dzīvošu vēl 30 gadu (skaļi smejas).

– Vai, braucot cauri Sibīrijas plašumiem, juti asinis uzjundījam, jo tev senčos esot mongoļi, slāvi?
– Mana mamma ir dzimusi Omskā. Nezinu, vai tā uzreiz apjautu sevī Čingishana asinis, bet redzēt skrienam simtiem savvaļas zirgu vai kilometriem, kilometriem, stundām ilgi braukt cauri mežam ir iespaidīgi. Pa vidu būdiņa, un aiz tās atkal mežs. Jā, tas atraisa domas par to, kā tad ir pareizi dzīvot – Rīgā, Londonā, Ņujorkā vai kaut kur pa vidu mežam. Lai gan tas varbūt nav īstais formulējums – pareizi vai nepareizi, bet kas ilgāk izdzīvotu – droši vien, viņi. Ja mums pilsētā noņemtu pārtiku no lielveikaliem, internetu, elektrību, domāju, tas daudziem, arī man, sagādātu lielas problēmas. Jo mēs šīs ērtības pieņemam kā pašsaprotamas. Meža vidū dzīvojot, ir mazliet citi likumi – jāpielāgojas dabai. Bet nav pareizāk vai nepareizāk. Vienkārši ir tā, kā ir. Katrā vietā, kur dzīvojam, ir savi likumi.
– Kādā intervijā teici, ka arī taisies uz gadu mežā, būdiņā – tu to realizēji?
– Tas bija domāts vairāk tā iekšēji...
– Metafora?
– Jā, ielīst savā būdiņā. Bet uz Mongoliju – pavisam biju aizmirsis – es tiešām gribētu aizbraukt, jurtā padzīvot kādu nedēļu. Tā – tīri pieredzei. Viņi esot ļoti sirsnīgi cilvēki.
– Mākslinieks bieži vien ir provokators. Tu ilgu laiku esi runājis vienā valodā – tev nav gribējies dumpoties?
– Nav jau ko dumpoties, ko ar to var panākt... Samaisīt gaisu jau var diezgan ātri, taču noturēt to tīru, mēģināt ar mīlestību to tīrīt ir mazliet citādi. Mums ir tāda mierīga lauku sēta – Latvija, visās jomās – gan mūzikas industrijā, gan politikā, biznesā. Mēs esam ļoti maziņi, bet talantīgi, tāda mīļa ģimene, cits citu zinām. Katru gadu notiek viens un tas pats. Nāks atkal svētki, 18. novembris, būs lietus, migla un salūts, ko tikai pa pusei varēs redzēt. Tad nāks Jaunais gads, Jāņi... Es, šķiet, esmu no tiem, kas cenšas pielāgoties. Jo tā ir interesantāk. Varbūt reizēm esmu vērotājs no malas.