Daudzbērnu tēvs Kārlis Leiškalns: “Bērniem foršākais vecums ir līdz 5 gadiem. Jo tad viņi nerunā pretī!"
Viņi savu mīlestību ne vienmēr pauž vārdos, taču viņas zina, ka ir mīlētas, aizvējā un saņems atbalstu, ja tas būs nepieciešams. Par bērnību, kopā būšanu un beznosacījumu mīlestību stāsta tētis un meita - bijušais politiķis Kārlis Leiškalns un fonda "Mākslai vajag telpu" vadītāja Katrīna Jaunupe.
Kārļa un Anitas Leiškalnu ģimenē uzauguši četri bērni – Guna, Katrīna, Dārta un Jēkabs. Nu katram ir sava ģimene, bet vecāku mājās Jūrmalā teju pilnā sastāvā bērni un mazbērni sabrauc gandrīz katru sestdienu. “Tā ir mana miera osta. Kopā pavadām laiku, gatavojam ēst, runājamies,” stāsta Katrīna, un Kārlis piebilst, ka tas ir iemesls, kāpēc viņš ar meitu ikdienā nesazvanās, jo viss taču tiek izrunāts sestdienās!
Kopš agras bērnības tēvu un meitu vienojušas sarunas par politiku un mākslu. Abi kopā pat gājuši gleznot pie mākslinieka Kaspara Zariņa. Katrīna smejas, ka darbu, ko parādīt, viņiem gan neesot, uz ko Kārlis iebilst, ka viņam daži ir saglabājušies, protams, ne tādi, ko izvietot muzejā pie sienas.
“Tētim gleznošana padevās daudz labāk nekā man,” paskaidro Katrīna. “Es izbaudu procesu, bet drīzāk varu sevi saukt par mākslas baudītāju, nevis radītāju. Šajā žanrā mūsu ģimenē talantīgākā ir māsa Dārta.”
Katrīna: “Visu laiku kaut kas bija jādara – jāgatavo ēst, jāravē, jākopj dārzs un lopi, jāpieskata dvīņi. Mana tante uzskatīja, ka bērns nekad nedrīkst būt bez darba.”
Kad bērni bija mazi, Leiškalnu ģimene rūpējās par lielu lauksaimniecību netālu no Sabiles. “Uz skolas autobusu kājām bija jāiet seši kilometri. Sabiles vidusskolā mani sauca par laucinieci, par spīti tam, ka esmu dzimusi Jūrmalā,” atmiņās gremdējas Katrīna, un Kārlis smejoties piebilst, ka dažreiz meitas līdz autobusam vedis ar traktoru.
“Katrīna bija ļoti čakla un mierīga, spēlēja kokli un palīdzēja mājas darbos. Tas nav mainījies. Arī tagad viņa ir mērķtiecīga un strādīga.” Katrīna piebilst, ka nekad nav bijusi nemiera cēlāja un pat pusaudža vecumā uz ballītēm nav gājusi, pildījusi mājas darbus un pieskatījusi dvīņus Dārtu un Jēkabu.
Lielu strīdu ar vecākiem nav bijis, jo sakritusi vērtību sistēma. “Laukos katrs zināja savu vietu, kas un kā jādara, īpaši nebija par ko strīdēties,” viņa paskaidro. Kārlis apstiprinoši māj ar galvu un atzīst, ka vidējā meita ir visatbildīgākā. Dārta esot nemierīgākā, tad seko Guna, bet Jēkabs ir tā pa vidu.
“Katrīnai varēja uzticēt visus darbus. Vēl tagad atceros, kā viņa ar oglēm kurināja krāsni. Mūsdienās būtu neiedomājami ļaut sešgadīgam bērnam bez uzraudzības mest karstā krāsnī ogles. Lauki iemāca darba tikumu,” viņš spriež, un Katrīna ir vienisprātis.
“Jā, lauki norūda. Visu laiku kaut kas bija jādara – jāgatavo ēst, jāravē, jākopj dārzs un lopi, jāpieskata dvīņi. Mana tante uzskatīja, ka bērns nekad nedrīkst būt bez darba. Kad viss bija apdarīts, viņa lika mums iet uz mežu lasīt stiklus, lai neesam bezdarbībā. Atceros, kā sākumskolas gados tante man uzticēja saliet kandžu un rūpēties par nodošanu pircējiem. Īsti nezināju, kas ir tas, ko pārdodu, bet mācījos biznesu un atbildību,” smejas Katrīna, “Bērnībā bija daudz piedzīvojumu. Organizējām tētim priekšvēlēšanu fotosesiju, pēc tam vārījām klīsteri un braucām izlīmēt plakātus. Tā kā tētis bija aktīvs politikā, pie mums vienmēr ciemojās interesanti cilvēki – vēstnieki, politiķi, mākslinieki, kultūras darbinieki. Visapkārt bija sarunas par politiku un mākslu. Vecāki mūs, bērnus, nekad neizolēja, ļāva iesaistīties. Par to esmu ļoti pateicīga, jo tādējādi radās interese par šīm jomām, iemācījos diskutēt, uzzināju, ko jaunu. Laikam tieši tāpēc savu profesionālo karjeru izvēlējos saistīt ar mākslu, politiku un sabiedriskajām attiecībām.”
Kārlis apstiprina, ka Bļodās nedēļas nogalēs vienmēr tika uzņemti viesi. “Pie mums ciemos brauca visi tā laika atmodas aktīvisti ar ģimenēm. Bērniem vienmēr bija vienaudži, ar ko kopā pavadīt laiku. Stabulnieks spēlēja klavieres, gājām pirtī, skatījāmies zvaigznēs, gatavojām ēst – tas bija labs laiks. Paši visu izaudzējām – visi bija paēduši, apģērbti, katrs zināja savu vietu. Manā bērnībā bija pavisam citādāka, esmu pēckara bērns.
Kā jau visi tolaik, dzīvojām milzīgā nabadzībā. Galvenā problēma bija, kā paēst. Grūti salīdzināt manu, Katrīnas vai mazbērnu bērnību. Mazbērniem ir grūti saprast, kā ir tad, kad nav ko ēst.”
Katrīna piebilst, ka tētis vienmēr bijis pieticīgs un nekad nemet ārā ēdienu. “Esmu praktisks. Arī vīnus nepērku pārāk dārgus, jo neredzu to atšķirību. Ja nav jēgas, negribu pārmaksāt,” viņš paskaidro.
“Tētis tāds vienkārši ir – godīgs, talantīgs un gudrs. Viņi abi ar mammu ir komunikabli un harismātiski, tāpēc jau laikam pie mums laukos pulcēja ap sevi tik daudz talantīgu cilvēku,” Katrīna lepni stāsta par saviem vecākiem. “Nē, es esmu savrups cilvēks,” iestarpina Kārlis, uz ko Katrīna iebilst: “Nu, nestāsti, tu nevarētu būt savrups cilvēks un būt aktīvs politikā! Tu pārņem vadību jebkurā pasākumā.” Kārlis smejas: “Jā, esmu sabiedrības lauva, sieviešu mīlulis – tā arī uzraksti!” (Abi sirsnīgi smejas.)
“Vēl tētim vienmēr ir taisnība. Arī tad, ja centies pierādīt savu ar faktiem no enciklopēdijas, viņš vienmēr atradīs argumentu, kāpēc enciklopēdijā nav rakstīts pareizi,” stāsta Katrīna. Kārlis turpina: “Bērniem visforšākais vecums ir no trīs mēnešiem līdz pieciem gadiem, jo tad viņi nerunā pretī. Bet vispār mēs ar sievu nekad neesam sprieduši par to, kā audzināsim bērnus. Svarīgi ir rādīt paraugu ar savu dzīvi.
Nodrošināt vidi, kurā bērns var augt gudrs un laimīgs. Viņi jau katrs piedzimst ar savu dabu, ko es tur varu izaudzināt! Varu tikai priecāties, ka manas meitas izaugušas sievišķīgas un dēls vīrišķīgs. Protams, bērniem augot, noteikti kaut ko būtu varējuši darīt citādāk, bet sieva vienmēr ir teikusi – nekad neskaties atpakaļ.”
Katrīna novērtē vecāku paraugu, kas ļāvis pārņemt viņu vērtības, estētisko gaumi un skatījumu uz dzīvi. “Viņš nekad to skaļi nesaka, bet zinu, ka mani ļoti mīl,” sarunas noslēgumā par tēti saka Katrīna.
