Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Zini, ar tām šausmām ir tā – cilvēks baidās, bet viņam ir arī interesanti," saka Aiks Karapetjans. Izrādās, šausmu filmas ir viens no pasaulē populārākajiem kino žanriem, uzreiz pēc porno. (Foto: Oļegs Zernovs)

"Pirmdzimtā" režisors Aiks Karapetjans: "Ticu, ka katrā cilvēkā sēž dēmons"

Intervijas
2017. gada 19. novembrī 07:01 2017. gada 19. novembrī 07:01
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Režisors Aiks Karapetjans, kuram patīk cilvēkus biedēt ar šausmām uz ekrāna, atzīst, ka reizēm baidās no sievietēm, ir dzīvojis blakus noziedzniekiem un mēdz justies ļoti vientuļš. Šoruden uz lielajiem ekrāniem iznāca viņa jaunā filma "Pirmdzimtais", kuras tapšanas gaitā režisors pats kļuva par tēvu.

Pasaulē vairāk ir šausmu vai mīlestības?
Grūti atbildēt... Tas katram cilvēkam ir individuāli. Mīlestības pasaulē noteikti ir mazāk, bet, vai vairāk ir šausmu, nezinu.

Kāpēc tev patīk par tām stāstīt?
Jo šausmas ir ļoti kinematogrāfiskas. Šis žanrs ļauj ar skatītāju runāt vizuālā valodā, nevis caur dialogiem, tekstiem. Gan šausmas, gan trilleri un detektīvi ir vairāk piemēroti vizuālai valodai, tāpēc arī ļoti populāri. Režisori vienmēr atgriežas pie tāda tipa filmām.

Kuras filmas ir ietekmējušas tavu personību?
Ļoti daudzas, nevarēšu nosaukt konkrētas.

Un režisori?
Arī daudzi. Varētu runāt par konkrētiem dzīves periodiem. Bērnībā man patika visādi bojeviki, bija videokasešu laiks. Tīņa gados sāku vairāk skatīties Eiropas kino, kad kļuvu vecāks – japāņu. Joprojām atklāju kaut ko jaunu – piemēram, pēdējā laikā skatos indiešu kino.

Foto: Oļegs Zernovs

Bolivudu?
Nē, ir brīnišķīgs režisors Satjadžits Rejs no piecdesmitajiem un sešdesmitajiem gadiem, kuram ar Bolivudu nav nekāda sakara; viņš ir uzņēmis ļoti skaistas filmas par cilvēkiem.

Arī indiešiem ir alternatīvais kino...
Ir gan, vienkārši mēs par to neko nezinām.

Tu esi dzimis Armēnijā?
Vecāki tolaik jau dzīvoja Latvijā. Kad tuvojās dzemdības, mamma aizbrauca uz Armēniju, jo tur bija vairāk saules.

Tavs tētis ir armēnis?
Abi vecāki ir armēņi.

Tu tik labi runā latviski, esi iefiltrējies, dzīvo starp latviešiem...
Es neiefiltrējos, bet – jā, esmu pilnīgi latviešu vidē, vismaz pēdējos desmit gadus. Mana sieva ir latviete, es strādāju ar latviešiem, man draugi ir latvieši, bet ne tikai.

Ko tev nozīmē Armēnijas saknes?
Kāda nozīme tam, ka esmu armēnis? Nekāda. Katrs cilvēks savu tautību uzskata par talantīgāko, skaistāko un interesantāko, bet to nav iespējams objektīvi izvērtēt. Protams, es jūtos kā armēnis un esmu armēnis, tā ir daļa identitātes, bet neesmu uz to ieciklējies. Okei, es piederu pie konkrētas kultūras, arī radinieki ir armēņi, nevis latvieši, krievi, japāņi. Tā sanāca, bet es par to daudz nedomāju.

Armēnijā dzīvo tavi vecvecāki?
Visi radinieki, izņemot vecākus. Pēdējo reizi tur biju pirms gadiem trim. Diemžēl ar armēņiem kontaktējos ļoti reti, bet, kad iznāk, saprotu, ka tajā vidē jūtos daudz dabiskāk. Kad sēžu pie galda ar armēņiem – ēdu, dzeru, runāju –, viss ir atvērtāks, plūstošāks...

Ir vieglāk?
Vieglāk, cilvēciskāk un sirsnīgāk. Diemžēl esmu no tā attālinājies, it kā kļuvis par latvieti. No tā nevar izbēgt, tu kļūsti par daļu no vides, kurā dzīvo. Bet, kā jau teicu, latviskums, krieviskums, armēniskums – tās tēmas man ir tālas, sarunās par tautībām pat nepiedalos.

Vai tu uzaugi tādā guļamrajonā kā tavā filmā "Cilvēki tur"?
Nē, visu mūžu esmu pavadījis centrā.

Tu vienkārši pazini tādus puikas...?
Jā, kad "Cilvēki tur" iznāca, man bija jāatzīst, ka daļēji tas ir autobiogrāfisks stāsts, bet nav saistīts ne ar Purvciemu, ne citu konkrētu guļamrajonu. Īsu periodu, kad biju tīnis, gadus divus pavadīju ar tādiem cilvēkiem. Uzaugu Ģertrūdes ielas galā, pie dzelzceļa netālu no Maskačkas, tas deviņdesmitajos bija diezgan kriminogēns rajons. Tur esmu pavadījis lielāko daļu mūža, daudz ko redzējis un dzirdējis. Taču tas viss ir pagātnē.

Tev arī bija iespēja pārkāpt likumu, iekulties reālās nepatikšanās?
Nē! Biju liecinieks, bet nebiju dalībnieks. Man pagalmā bija draugi, kuri arī bija tālu no kriminālām lietām, mēs to vērojām no malas. Mums neviens nedraudēja – visi pēc sejas pazīst, ka tu tur dzīvo, un ar savējiem problēmu nav. Bet pazinu daudz tādu jauniešu... Cilvēkos tur viss bija ļoti cenzēts un mīksts. Tajā periodā modē bija narkotikas, viss rajons sēdēja uz heroīna.

Esmu redzējis, kā cilvēki mirst, bet pats nekad neesmu ne lietojis, ne interesējies par tāda tipa narkotikām, tāpēc no šīs tēmas filmā izvairījos. Gribēju stāstīt par to, ko zinu un saprotu. Narkotiku problēmai vajadzētu veltīt atsevišķu stāstu, nevis tās kaut kur piekabināt.

Kā māksliniekam tev tā vide labi noderēja.
Jā, bet nekas tik interesants manā dzīvē nav noticis, lai būtu ko stāstīt.

Telefonu uz ielas neatņēma?
Nu, vienreiz atņēma, bet tas cilvēks... nepalika nesodīts.

Kurš viņu sodīja?
Nav svarīgi. Savējie.

Aiks divu gadu vecumā. (Foto: no privātā arhīva)

Vai tev ir būtiski filmās dot mājienu, ka sliktais tiks sodīts?
Nē, es neiedalu sliktajos un labajos. Ticu, ka katrā iekšā sēž dēmons. Ja paskatītos dziļāk, pamanītu, ka man visas filmas ir par to, kas mūsos iekšā dzīvo. Ir cilvēki, kuri dēmonu spēj apspiest, bet visi to nevar, un tas nāk ārā. Šī tēma mani interesēja, tāpēc esmu to dažādos iepakojumos piedāvājis skatītājam. Pirmā filma bija sociāla drāma, otra – šausmu filma, tagad – psiholoģisks trilleris.

Esi atzinis, ka, rakstot scenāriju filmai Pirmdzimtais, esi tajā ielicis daudz no savām problēmām.
Nē, tā nav taisnība. Kad sāku rakstīt, bērns nebija plānots. Tikai tad, kad jau gatavojāmies filmēšanai, uzzināju, ka būšu tēvs. Tā bija sakritība. Pēc tam jau caur savu prizmu, caur to, kā pats uztveru faktu, ka mana dzīve mainās, sāku labāk izprast galveno varoni un šo to pierakstīju. Tu negribi, lai dzīve mainās, jo baidies no tā, ko nezini! Tas man varbūt kļuva mazliet skaidrāks.

Bet citādi es vienmēr ļoti maz cenšos ielikt no sevis. Protams, pieredze palīdz, bet es neticu teorijai, ka filmas jātaisa par to, ko zini. Tā ir maldinoša filozofija. Veidojot filmu par maniaku, es neteikšu, ka labi zinu, kas slepkava ir par cilvēku. Tā ir mana fantāzija.

Mūsdienās nav problēmu iegūt jebkuru informāciju, un šī filma bija vēsi izrēķināts projekts. Filma M.O.Ž. bija spontāna, kā džeza mūzika, mēs daudz improvizējām – ne uz laukuma, bet montāžā, skaņas apstrādē. Tad izdomāju, ka nākamo filmu taisīšu absolūti racionāli, naratīvu, ļoti vēsu, kur visa kontrole būs manās rokās. Tādā ziņā šī ir egoistiskākā mana filma. Tev bija interesanti to skatīties?

Jā...
Kas tev nepatika?

Tas, ka jutu – tu ar mani mazliet manipulē.
Mhm. Vai vienā brīdī bija sajūta, ka tu vairs neko nesaproti?

Nē, bija jautājums par vienu ainu... Kā var izdomāt kaut ko tādu? Vēl jo vairāk, ja tu tikko biji blakus sievai grūtniecības periodā, jutis to neaizsargātību...
Tā ir alegorija par pavisam citu tēmu. Bet – jā, par to vietu ļoti daudz runājām arī ar aktieriem, viņi no tās ainas baidījās. Kaspars Znotiņš, kurš tajā nepiedalās, teica, ka tā esot ļoti riskanta. Bet Zāle – kas viņam, jauns, grib darīt visu.

Kā tu Kasparu Zāli pierunāji kailskatiem?
Viņš ir profesionāls džeks. Man šķiet, normāls aktieris, ja saprot, kāpēc tas jādara, to arī izdarīs. Ja nesaprot, protams, pretosies. Man krīt uz nerviem aktieri, kuri saka: “Es šito nedarīšu!” Bet tev jāpasaka, kāpēc nedarīsi, nevis man kā režisoram jāmēģina tevi motivēt, lai tu to darītu.

Tā gan nav, ka visi profesionāļi tam būtu gatavi...
Jā, tie parasti ir jaunie, jo viņiem vēl nav kompleksu par savu ķermeni. Man diplomdarbā bija aina, kur vajadzēja kailu sievieti ap piecdesmit, nevarēju atrast aktrisi. Beidzot Krievu teātrī atradu. Man viņa izraisīja cieņu, jo skaidrs, ka viņa to nedarīja naudas dēļ.

Arī šajā filmā ir gultas aina – Maija Doveika un Kaspars Zāle. Mēs vispār nerunājām, kāda tā būs, pat nebija jautājumu, vai viņi būs kaili, tas bija pašsaprotami. Lielākais prieks bija strādāt tieši ar aktieriem. Iepriekšējās filmās bija salīdzinoši grūti, jo pārsvarā bija vai nu neprofesionāli, vai ar ļoti mazu pieredzi. Ja arī pats kā režisors esi maz pieredzējis, tad ir ļoti smagi. Šeit varēju radīt, mēģināt, runāt, nevis cīnīties par to, lai viņš ticami pasmaida kadrā. Tagad saprotu, ka strādāt ar profesionāliem aktieriem ir normāls radošs process, tu vari neuztraukties. Vienā brīdī pārņem miers, ka viss būs labi.

Skatītājs jūt līdzi Znotiņa varonim, kad it kā sairst viņa iekšējais pamats, ko nojauc nejaušas sakritības. Kad uzzināji, ka būsi tēvs, tev nešķita, ka tā ir pirmā nopietnā sakritība?
Nē, es par sakritībām nedomāju. Kad jau krāsojām filmu, manā klātbūtnē viens no grupas uzzināja, ka ceturto reizi būs tēvs, lai gan nebija to gaidījis. Cilvēks, kurš taisīja titrus, uzzināja, ka uzreiz pēc pirmā bērna būs otrais. Teicu: “Ātrāk beidzam šo filmu, tas vairs nav normāli!” Protams, joks. Tā ir māņticība, jo bērni man būtu agri vai vēlu, un, ja laikā, kad es uzvestu izrādi, kurā viens no varoņiem ir bērns, sagadītos, ka man arī būs – o, kāda sakritība!

Tu netici nekādām zīmēm, esi racionāls cilvēks?
Ja fantāzija strādā, var atrast visu ko. Es tam neticu. Cilvēks grib justies svarīgs, uzskatot, ka viņa eksistencei ir tik liela nozīme, ka Dievs vai Daba viņam sūta zīmes.

Tu nejūties svarīgs?
Kam? Savam bērnam varbūt esmu svarīgs, saviem vecākiem.

Bet pasaules mērogā?
Protams, nē. Pasaulē ir tūkstošiem svarīgāku cilvēku.

Kāds ir tavs pasaules uzskats? Cilvēkos tur ir sektas tēma.
Reliģiju man vajadzēja kā stāsta elementu, lai galvenajam varonim iedotu pazemošanas momentu, pēc kura nāktu attīrīšanās, parādītos apjausma, ka šī pasaule nav bezcerīga, ka ir kāds, kas var palīdzēt. Kad viņš piedzīvo vilšanos, tad aiziet pilnīgā pašdestrukcijā. Citas nozīmes reliģijai tur nebija.

Tajā laikā dzīvoju netālu no vienas sektas. Aizgāju, paskatījos. Ar tām sektām ir interesanti... Es tur cilvēkiem redzēju laimīgas sejas. Sākumā man tas viss ļoti nepatika, bet uz beigām sāku domāt – cits, lai kļūtu laimīgāks, lieto alkoholu vai narkotikas. Arī sekta savā ziņā varbūt ir narkotika, taču cilvēkiem vajag kādu cerību.

Paziņa stāstīja, ka viņam bijusi kaimiņiene gados, kura knapi spējusi uzkāpt līdz piektajam stāvam, bet tad kādu dienu viņš ieraudzījis, ka sieviete pa kāpnēm burtiski lēkā. Izrādījās, viņa sākusi apmeklēt kādu sektu un uzreiz sajutusi dzīves enerģijas pieplūdumu. Lūk, savā ziņā tas varbūt ir labi, bet, ja reliģija sāk cilvēkus aplaupīt, pieprasa dalīties, atdot naudu – tas jau aiziet...

... biznesā?
Skaidrs, ka baznīca ir pirmais bizness cilvēces vēsturē.

Tev pašam reizēm ir vajadzīgi garīgie kruķi – kā citiem reliģija vai pašpalīdzības grāmatas?
Es skatos filmas, lasu grāmatas, klausos mūziku. Tas vispār ir vienīgais attaisnojums cilvēcei, tam, kāpēc mēs eksistējam. Ja nebūtu mākslas, tad... Nu, ko labu mēs darām? Neko. Esmu pārliecināts, ka no citām būtnēm Visumā mēs atšķiramies tikai ar to, ka radām gleznas, mūziku, filmas...

Tava pirmā augstākā izglītība ir mākslas zinātne, tu diplomdarbā izvēlējies tēmu – nāve latviešu glezniecībā. Kāpēc?
Neatceros, ar ko tolaik biju aizrāvies. Katram vajadzēja izdomāt kādu oriģinālu tēmu, es spontāni pateicu – nāves tēma glezniecībā. Par nāves tēmu domā visi, tikai daži nebaidās par to runāt skaļi. Bet tagad es vispār neredzu jēgu runāt par nāvi, jo mēs par to neko nezinām.

Tu esi gājis pie ietekmīgiem onkuļiem vai tantēm prasīt naudu kino?
Nē, tas nav mans darbs, lai to dara producents. Pie mums Latvijā diemžēl skatās tikai vienā virzienā – uz Kino centru. Pa kreisi vai pa labi retais meklē (un atrod) sponsorus. Bet ir entuziasti, kuri palīdz sarunāt ja ne atbalstu naudā, tad vismaz mašīnu vai ēdināšanu. Paldies dievam, es naudu prasīt neesmu gājis un ceru, ka nekad neiešu.

Iespaidīgi esot bijuši Pirmdzimtā ziemas filmēšanas skati. Bija liels aukstums?
Jā, baigs! Mums ļoti paveicās, pēdējā ainā ar āliņģi mums vajadzēja ne tikai sniegu, bet arī ledu. Bija doma – ja nebūs, nāksies pārrakstīt scenāriju vai atlikt filmēšanu uz vēlāku laiku. Neviens, izņemot režisoru, nesēdēs un negaidīs sniegu, aktieri aiziet citos darbos. Kā teicis kāds itāļu teātra režisors: “Tu esi nevienam nevajadzīgs, vientuļš cilvēks.”

Tu arī tā jūties?
Protams, reizēm tā jūtos – ka tas darbs ir vajadzīgs tikai tev, nevienu citu tas īsti neinteresē.

Mēdz teikt, ka priekšnieka krēsls esot ļoti vientuļš. Vai režisora krēsls filmēšanas laukumā arī?
Laukumā nē, pēc filmēšanas gan. Tas ir mans mīļākais periods – vientulība ar savu darbu. Godīgi sakot, man nepatīk, ja apkārt ir daudz cilvēku. Tāpēc arī filmēšanas process ne visai patīk – daudz cilvēku, grūti koncentrēties. Savukārt montāža ir mans mīļākais periods – pusgadu sēdi tumšā istabā.

Ar montāžas režisoru?
Jā, ar Andri Grantu esam montējuši divas filmas.

Abi galveno varoņu tēlotāji, Maija Doveika un Kaspars Znotiņš, ir ļoti jūtīgi aktieri. Tu apzināti viņus izvēlējies?
Tolaik vēl nebijām pazīstami, bet Kaspars bija man galvā jau scenārija rakstīšanas laikā. Protams, nav labi rakstīt, domājot par konkrētu aktieri.

Tu tiešām lomu rakstīji viņam?
Jā, bet nebija nekādu garantiju, ka viņš piekritīs. Jāatzīstas, ka diemžēl ļoti reti apmeklēju teātri un Doveiku nezināju vispār. Kad Kirils Serebreņņikovs Nacionālajā teātrī mēģināja Raiņa sapņus, reiz kopā ēdām vakariņas un es teicu, ka meklēju savai filmai aktrisi. Viņš teica: “Es tieši mēģinu izrādi, un tur ir viena brīnišķīga aktrise.” Tas, protams, ir smieklīgi, ka režisors no Krievijas man ieteica latviešu aktrisi.

Tādas sievietes, kāds ir Maijas tēls filmā, no malas skatoties, varbūt ir fascinējošas, bet dzīvē ar tādām ir ļoti grūti.
Man šķiet, ka tādas ir visas sievietes, jo nestabilitāte ir raksturīga sievietes dabai. Man bija svarīgi Maijas Doveikas varonei piešķirt neprognozējamu reakciju – viņa uzvedas tā, bet tad pēkšņi pasaka kaut ko pilnīgi pretēju. Taču tas nenozīmē, ka sievietes nav stabilas mentāli! (Smejas.)

Kad veicu testu, saaicināju noskatīties filmu cilvēkus no malas. Izrādījās, ka sievietes ļoti labi saprata Znotiņa varoni, bet vīrieši, lai gan identificējas ar Znotiņa varoni, tomēr labāk saprata Doveikas varoni. Bija pat neliela diskusija starp vīru un sievu, vīrs teica, ka tas nav loģiski, bet sieva: “Nē, nē, tas ir ļoti loģiski!”

Tāpēc dažreiz no sievietēm ir bail: šķiet, ka tūlīt jābūt skandālam, bet nekā tāda nav, taču citreiz pat nav tādas domas, un pēkšņi – pilnīgs ārprāts! Sievietes uztver pasauli ļoti emocionāli. Krievu rakstnieks Dmitrijs Bikovs, kad viņam jautāja: “Vai jūs strīdaties ar savu sievu?”, atbildēja: “Es neesmu jucis, lai to darītu. Kad jūtu, ka būs strīds, paņemu suni un eju ārā staigāt.”

Tev ir suns?
Nē, bet es jau sāku par to domāt (smejas).

Vai tev pēc filmas nodošanas atliek vairāk laika, ko veltīt ģimenei?
Es gatavojos nākamajai operas izrādei, sākot ar septembri, man būs ļoti maz laika. Domāju arī par nākamo filmu, kuras scenāriju rakstu. Tev visu laiku jābūt formā, nevar tā – nodevi filmu un nu tik atpūtīsies. Tu pats radi savu darbavietu, ja nedarīsi, darba nebūs. Režisoriem atvaļinājums ir tikai tad, kad nav darba. Ja tas ir par garu, var sākties depresija. Man tā bija, kad gadu neko nedarīju. Diezgan smagi.

Kadrs no filmas M.O.Ž. (Foto: no privātā arhīva)

Šarla Bodlēra advokāts aizstāvības runā par "Ļaunuma puķēm" atsaucās uz Edgaru Alanu Po. Viņš uzsver, ka arī šausmas ir vajadzīgas, jo arī caur šausmām cilvēks iepazīst sevi. Tu varētu teikt līdzīgi?
Noteikti! Vēl jo vairāk tāpēc, ka M.O.Ž. pamatā bija Edgara Alana Po īsais stāsts, no kura man radās ideja par filmu. Stāsts bija par cilvēku, kurš gāja iekšā guļošu cilvēku mājās un viņus nogalināja. Mēs lasām, kas notiek slepkavas galvā, kas ir pasniegts tā, it kā būtu dabiski un normāli, tāpēc šķiet vēl šausmīgāk. Arī M.O.Ž. sākumā ir aina, ka džeks iekļūst guļošu cilvēku mājās...

Zini, ar tām šausmām ir tā – cilvēks baidās, bet viņam ir arī interesanti. Šausmu filmas ir viens no pirmajiem kino žanriem un joprojām ir populārs – uzreiz pēc porno visvairāk ražo un skatās tieši horror. Cilvēkam iekšā maz kas mainās.

Filmu daudzums ir milzīgs, mēs nekad neuzzināsim par visām. Tās neprasa lielu budžetu un kinematogrāfiski ir ļoti ērtas – viegli uztaisāmas, ar gaisotni, kustību, ritmu, gaismām un ēnām; var nofilmēt bez dialogiem, var manipulēt ar skatītāju, mānīt viņu... Ar romantisku komēdiju būtu krietni grūtāk. Cits – kādā līmenī tu to taisi. Tas ir iepakojuma jautājums. Ja par džeku, kas ar cirvi pa mežu dzenas pakaļ meitenei ar lielām krūtīm, – tas ir viens veids. Bet var arī par to, kā cilvēki iemīlas, un tā būs horror filma par iemīlēšanos, kā alegorija.

Tu pats esi kādreiz tā pamatīgi nobijies?
Es vakar nobijos, nenormāli. Gāju ārā no studijas, taisīju ciet durvis un pēkšņi izdzirdēju balsi. Biju iegrimis domās, satrūkos, pagriezos – stāv mūsu sekretāre. Klišejisks gadījums. Ar mani tā notiek baigi reti, sen tā nebiju nobijies. Protams, mēs katru dienu no kaut kā baidāmies – lai bērns nenokrīt, lai māja nenodeg, lai nesaslimtu... Bailes par to, kad iznāks filma, par nākamo izrādi... Par nezināmo.

Filma "Pirmdzimtais" tika rādīta Kannās?
Tas bija kinotirgus, tur rāda kādu tūkstoti filmu. Ar Kannu festivālu tam ir diezgan maz sakara. Kannu kinofestivāla programmā mēs neesam bijuši.

Tev nav bail, ka Latvijas skatītājam filma nepatiks?
Taisot M.O.Ž., montāžas režisoram Andrim Grantam teicu, ka Latvijā tā filma nevienam nepatiks. Pēc tam viņš man to atgādināja: “Atceries, ko tu teici! Tā arī notiek!” Filma aizgāja ļoti klusi, šeit, Latvijā, nebija daudz cilvēku, kam tā patiktu. Toties to ļoti labi pārdeva ārpus Latvijas – pateicoties šai filmai, es ļoti daudz uzzināju, iepazinos ar cilvēkiem, biju vairākos interesantos festivālos.

Tas bija foršs piedzīvojums un liels gandarījums – tu uztaisi bez nekā, un pēkšņi par tevi raksta; ārzemēs par filmu bija aptuveni piecdesmit recenziju. Kad pēc tam M.O.Ž. vajadzēja rādīt šeit, producentam Robertam Vinovskim teicu: “Klau, nerādām, nav jēgas, nebūs cilvēku.” Tā arī bija, bet nerādīt, protams, nevarēja.

Zinu, ka Lielā Kristapa atlases komisija filmu nebija redzējusi, tātad viņi pieņem lēmumus, nezinot, par ko. Iznāk, ka Latvijā ir bail no bailēm. Arī Forum Cinemas šausmenes rāda diezgan reti. Angļiem, zviedriem un amerikāņiem tas žanrs sēž iekšā jau ģenētiskā līmenī, kopš 18. gadsimta, bet mums nevienam nav interesants. Varbūt latviešu literatūrā nav tādu tradīciju.

M.O.Ž. pirmizrādē kopā ar Antu Aizupi un Robertu Vinovski. (Foto: no privātā arhīva)

Atklāsi, kāda opera tev ir padomā?
16. martā Francijā būs Karmenas pirmizrāde. Ziemā divus mēnešus būšu tur mēģinājumos, tas būs interesanti. Ne tikai tāpēc, ka tā ir franču opera. Tā ir arī viena no slavenākajām pasaulē, un franči to ļoti mīl.

Kāda būs tava Karmena?
Ai, man tur nebūs Karmenas! Būs viss, tikai ne Karmena.

Karmena bez Karmenas?
Tieši tā!

Citi šobrīd lasa

FOTO: pat apcietinājumā Māris Martinsons rūpējas par Ziemassvētku noskaņu Rīgā 41
VIDEO: cilvēki uz šosejas steidz savākt no bruņumašīnas izbirušu naudu 13
FOTO: britu karaļnams tradicionāli publicē apburoši ģimeniskas Ziemassvētku kartītes 16

Aika mīļāko filmu TOP5

1. Melnā sērija (režisors Alens Kornē; 1979). Viena no retajām filmām, kuru skatoties nezini, ko galvenais varonis izdarīs nākamajā mirklī. Patrika Devēra labāka loma viņa īsajā karjerā.

2. Velna vecene (režisors Kaneto Šindo; 1964). Trīs varoņi, laukums un bedre – Šindo ar dažiem elementiem bija spējīgs radīt aizraujošu, baisu un mistiski atmosfērisku filmu.

3. Vakarkleita (režisors Bertrāns Blijē; 1986). Absurda, drosmīga filma, kuras ritms nezūd ne sekundi. Viena no retajām filmām, ko noskatījos divas reizes pēc kārtas. Neprognozējami varoņi un stāsta attīstība. Nevaru iedomāties, ka mūsdienās būtu iespējams uzfilmēt tik drosmīgu komēdiju. Jāatceras, ka šis periods bija visinteresantākais Žerāra Depardjē karjerā.

4. Atspulgs zelta acī (režisors Džons Hjūstons; 1967). Ļoti dīvaina filma par militāras amatpersonas slēpto homoseksuālismu. Marlons Brando šajā lomā ir sasniedzis tādu līmeni, kam vēl ļoti ilgi neviens aktieris nevarēs pietuvoties. Elizabete Teilore spēlē sev raksturīgu kuci.

5. Itāliešu vārdā (režisors Dīno Risi; 1971). Neesmu varējis saprast, kāpēc tik daudz runā par Federiko Fellīni un Mikelandželo Antonioni, ja viņu laikā bija Dīno Risi un Vitorio Gasmans. Šī filma ir viens no Risi desmit šedevriem.

Это официально: Алла Пугачева объявила время и место концерта-возвращения на сцену

Елена Степаненко нашла молодую замену Евгению Петросяну