Gunārs Cilinskis - visskaistākais latviešu aktieris, kurš nekad nedižojās ar iegūtajām sievietēm

Cilvēks, kas sacentās ar sevi  

Gunāram Cilinskim bija viss, ko no aktiera var vēlēties: augums, izskats, balss, muzikalitāte, vīrišķība. Tomēr aktiera gaitu sākums viņam nepavisam nebija viegls. Viņš bija liels un skaists, taču pārāk kokains. Vajadzēja ieguldīt lielu darbu, lai no tā atbrīvotos. Režisors Alfreds Jaunušans kādā intervijā atzina, ka Cilinskis bijis cilvēks, kurš nemitīgi pārvarējis un pārspējis pats sevi, it sevišķi sākuma posmā, kad viņa aktierisko veikumu neviens īpaši neslavēja. Sākumā režisori viņam deva varoņu-¬mīlētāju lomas, bet Gunārs ar tām netika galā, jo bija pagalam sasaistīts. Tā pa īstam viņš atklājās tikai raksturlomās, kad skatītāji zālē smējās aizgūtnēm. Un tikai pēc tam viņš atraisījās arī varoņu lomām.

Gunāram bija vēl kāda īpatnība – viņš bija viegli ievainojams. Kā stāsta draugi, savā būtībā viņš bijis ļoti smalkjūtīgs, romantisks un sentimentāls. Pat pārāk sentimentāls. Turklāt viņš bija augstākajā mērā delikāts cilvēks – ja kāds viņam uzticēja savas bēdas, tas bija droši kā seifā. Bet to, kas sāpēja pašam, Gunārs ļoti reti kad izteica, ar savām rūpēm citus neapgrūtināja. Viņam bija pārāk jūtīga sirds, kas beigās neizturēja, kad viņš ar ūdensslēpēm traucās pa Baltezeru. Vēlāk ne viens vien atzina, ka Gunārs aizgāja ļoti skaisti – ar ūdensslēpēm iebrauca debesīs.

Ar smagu darbu

Gunārs Cilinskis piedzima 1931. gadā Rīgā. Viņa tēvs kara laikā pazuda bez pēdām, un dēls palika divatā ar māti. Kaut arī māte bija Ķuzes fabrikas saldumu veikala vadītāja, Gunāra pusaudžu gadi nebija viegli. Pēc kara viņam nav bijis pat mēteļa, valkājis Latvijas armijas karavīra šineli. Pabeidzis pamatskolu, Gunārs turpināja mācības Ogres Mežsaimniecības tehnikumā, kur pašdarbības līmenī aizrāvies ar teātri. Viņš pat uzrakstījis viencēliena ludziņu Meža cirtējs, kuru ar skolas biedriem nospēlējis uz Ogres kultūras nama skatuves.

Tiesa gan, sākumā Gunārs nav domājis mainīt savu iemīļoto mežinieka darbu – viņš jau bija ieguvis mežizstrādes tehnologa diplomu un sācis strādāt Baldones mežos –, tomēr vēlāk, citu mudināts, nolēma ļauties skatuves vilinājumam. 1951. gadā viņš nokārtoja iestājpārbaudījumus un sāka studēt Latvijas Konservatorijas Teātra fakultātē.

Jau mācību laikā Cilinskis sāka strādā Drāmas teātrī (tagad Nacionālais teātris) un turpināja līdz brīdim, kad izvēlējās savu dzīvi veltīt vienīgi kino. Vietā piebilst, ka visu turpmāko mūžu Gunārs saglabāja siltas attiecības ar saviem Ogres tehnikuma draugiem, kuri veltīja Gunāram tikai atzinīgus vārdus – izskatīgs, sportisks, draudzīgs un vienkāršs, turklāt nekad nav bijis lepns; arī tad ne, kad kļuva par slavenu aktieri un režisoru.

Tomēr sākumā ceļš nepavisam nebija rozēm kaisīts. Kad Gunārs apprecējās ar Drāmas teātra primadonnu Veltu Līni, viņš vēl nekas nebija, bet Velta atradās popularitātes virsotnē. Kad abi parādījās sabiedrībā, visi pievērsa uzmanību Veltai, jo viņa bija teātra dīva, bet Gunārs – tikai sievas pavadonis. Tas, ka Cilinskis sociālajā statusā atradās zemāk par sievu, viņam deva papildu motivāciju attīstībai. Un pēc kāda laika lomas mainījās – kad abi kopā parādījās sabiedrībā, uzmanību lielākoties tika pievērsta Gunāram.   

Slavens visā PSRS

1967. gadā Cilinski uzaicināja tēlot izlūku Nikolaju Kuzņecovu vēlākajā grāvējā – krievu spiegu filmā "Garā stiprie". Tā bija filma, pēc kuras viņš kļuva megapopulārs visā Padomju Savienībā. Filmu noskatījās rekordliels skaits cilvēku – 39 miljoni, un Cilinskis ieguva PSRS populārākā un labākā gada aktiera titulu daudzmiljonu tirāžas žurnāla "Sovetskij ekran" aptaujā. Gunārs atradās slavas zenītā. Kad uz Maskavu atbrauca populārā aktrise Sofija Lorēna ar Itālijas un PSRS kopražojuma filmu Saulespuķes, kur arī Cilinskim bija loma, sajūsminātā krievu publika viņam veltīja daudz vairāk uzmanības nekā itāļu zvaigznei.

Latvijā par publikas sapņu princi Cilinskis kļuva romantiskajā Maksa Friša lugā "Santakrusa" (1971). Zīmīgi, ka tieši teātrī viņš nospēlēja visus tos varoņus, kuriem piestāv apzīmējums liktenīgie skaistuļi: Oskars Kļava ("Zvejnieka dēls"), Stenlijs Kovaļskis ("Ilgu tramvajs") un Arbeņins ("Maskarāde"). 1979. gadā Cilinska popularitāte un tautas mīlestība beidzot tika apstiprināta arī oficiāli, proti, viņš saņēma augstāko oficiālo atzinību Padomju Savienībā – PSRS Tautas skatuves mākslinieka goda titulu – un līdz ar to arī augstāko algas un honorāra likmi teātrī un kino.

Sievietes, sievietes...

Aktiera draugi un paziņas atceras, ka Gunāram bijusi pārsteidzoši liela piekrišana pie sievietēm, turklāt viņš nepavisam nav bijis monogāms. Tomēr nekas vairāk par šo tēmu draugu atmiņās tā arī neatklājas. Jautāti par Gunāra sievietēm, paziņas smalkjūtīgi klusē. Piemēram, režisors Varis Brasla vien nosmaida: “Gunārs ļoti mīlēja dzīvi, viņam patika to baudīt. Domāju, šajā pļavā viņš ne vienu vien puķīti noplūcis.” Arī operators Gvido Skulte bija korekts: “Donžuāns Gunārs nebija, taču foršas sievietes nesmādēja. Tas viņu neiztukšoja, jo Gunārs bija ļoti atbildīgs pret visu, ko dzīvē darīja. Pārdomāts un izsvērts. Bet par sievietēm viņš citiem nekad nestāstīja.”

Sieviešu sajūsmu par Gunāru ne reizi vien pamanījis arī režisors Jānis Streičs: “Lielākajai sieviešu daļai viņš ārkārtīgi patika. Reiz pat biju liecinieks, kā uzvedas samīlējusies sieviete. To es redzēju Krievijā. Tas varētu būt kā etalons, kā jātēlo šīs jūtas. Mēs bijām kādā Krievijas nostūrī – guberņā, kur notika Latvijas kino dienas. Bija nepārprotami, ka dāma, kura mūs pavadīja, tā iegrābusies Cilinskī, ka šķita – viss viņā vibrēja uz viņa pusi. Pieskarties, kādu pūciņu noglaust, ar smaidiem, ar skatieniem, viss, viss uz Gunāra pusi. Bet viņš tā mierīgi, it kā tas uz viņu neattiektos. Tas viņam bijis nebijis. Vai viņš to juta vai nejuta, nezinu. Nekad viņš nedižojās ar savām uzvarām pie sievietēm, nekad nedzirdēju no viņa neķītras anekdotes, jēlības. Viņš bija ļoti tīrs šajā ziņā.”

Arī aktrise un režisore Dzidra Ritenberga atzina, ka Gunāra iespaids uz sievietēm bijis teju vai maģisks. “To piedzīvoju Ļeņingradā, kad filmējos Ļenfiļm. Tur bija tāda kafejnīca, kur starplaikos varēja paēst. Aizeju un skatos, kas tur par mudžekli pie letes. Sievietes čalo, redzu tikai visam pāri gaišu pakausi. Skatos, mīlīši, Gunārs! Un viņas ap Gunāru kā bites! Neviena jau neuzdrošinās parunāties, bet tikai kā bitītes riņķo apkārt. Bet viņš – mierīgi. Es pieeju no mugurpuses, aizsedzu viņam acis, bet viņš kā īsts džentlmenis jau neies raustīties. Tad pēc kāda brīža pagriezās un ieraudzīja mani... Cik viņš bija laimīgs, ieraugot mani. Viņš teica: “Vai!” Tad paņēmām kafiju, un, to malkojot, viņš teica: “Kaut tu zinātu, kā man nepatīk braukt prom no mājām! Man ir tik grūti neierastā vidē – viesnīcas, šis bišu bars, kas riņķo, tas mani nogurdina.” Ritenberga neslēpa, ka arī pašai Gunārs paticis. “Uz viņu skatījos kā uz tādu labu antīku gleznu. Tāds ziemeļniecisks skaistums! Tāds atturīgs, it kā no sevis mazliet atstumjošs! It kā vēss... Es uz viņu vienmēr raudzījos kā uz tādu antīku lietu.”

Gunārs Cilinskis tomēr nav bijis liels brunču mednieks un sieviešu kolekcionētājs. Drīzāk otrādi – reizēm pat bikls. Lai vai kā, bet trīsdesmit piecus gadus viņš nodzīvoja ar savu dzīvesbiedri Veltu Līni, kurai līdzās aktrises talantam piemita arī spējas pievērt acis uz vīra sānsoļiem. Jau pēc dzīvesbiedra nāves viņa atzina: “Gunāram bija vienreizējs šarms, dāmas pēc viņa trakoja līdz pēdējai dienai. Pat kapos vainagus bija izkārtojušas pa savam. Greizsirdīga nebiju, paziņas teica, ka tā ir mana gudrība... Pielūdzēji man bija, bet es pat iedomāties nevarēju, ka kļūtu neuzticīga. Ne viņa, bet sevis dēļ, es tam netiktu pāri, nevarētu uz sevi spogulī paskatīties. Es esmu monogāma. Jā, tāda es esmu.”

Ar hipnozes spēku

Gunārs bija populārs, mīlēts un labi situēts, tomēr kaut kā viņam pietrūka. Viņu vilka uz režijas pusi, viņš pats vēlējās taisīt filmas. Interesanti, ka viņam nebija kinorežisora izglītības, lai gan savulaik bija rakstījis lugas un tautas teātros vadījis režiju. Kad Gunārs pirmoreiz kā režisors gribēja startēt ar savu "Ezera sonāti", Rīgas kinostudijas vadība tomēr baidījās uzticēt darbu vienam pašam Cilinskim, tāpēc filmai bija divi galvenie režisori – viņš un Varis Brasla.

Tomēr skatītājiem šī filma lielākoties asociējās tieši ar Cilinski. Varis Brasla bija spiests atzīt: “Jau tad, kad veidojām filmu, sapratu, ka publika šo filmu galvenokārt saistīs ar Gunāru. Tā arī notika, un daudzi nemaz nepamanīja, ka filmai ir divi režisori. Lielai daļai publikas tā bija vienīgi Cilinska filma, un es tajā procesā biju kā aklā zarna. Sākumā Garais to nepamanīja, bet vēlāk saprata neveiklo situāciju un, stāstot par filmas uzņemšanu, sāka bīdīt mani priekšplānā.”  

Paziņas stāsta, ka Gunārs savu popularitāti bieži vien uztvēris kā slogu, tāpēc vairījies no sabiedriskām vietām. Varis Brasla atceras: “Kad Rīgas kinostudijas Mākslinieciskajā padomē bijām veiksmīgi aizstāvējuši "Ezera sonātes" aktieru kinomēģinājumus, vēlējāmies divatā to atzīmēt un arī apspriest nākotnes ieceres. Iegājām viesnīcas Rīga bāriņā un apsēdāmies pašā kaktā, lai mūs neviens neredz un netraucē. Pēc kāda laika pie mūsu galdiņa pienāca tolaik populārais hokejists Viktors Hatuļevs un krievu valodā jautāja Gunāram: “Tu esi aktieris, vai ne?” Garais kratījās vaļā un apgalvoja, ka esot inženieris. Hokejists aizgāja, bet pēc brīža atkal ieradās un nelikās mierā: “Nē, tu taču esi aktieris!” Gunārs atkal kratījās vaļā un stāstīja, ka esot inženieris un tagad ar kolēģi apspriežot svarīgas būves projektu. Hatuļevs neticīgi paskatījās uz Garo un piedraudēja: “Tu skaties! Nedabūsi abonementu uz hokeju!””

Brasla piedzīvojis vēl kādu gadījumu, kas skaidri apliecinājis Cilinska lielo popularitāti un sieviešu sajūsmu par viņu. “Braucot tūrē pa visu Latviju ar "Ezera sonātes" pirmizrādēm, reiz iegājām Aizputes universālveikalā. Tur pārdeva tolaik modē esošās zamšādas žaketes, un kinostudijas direktors Heinrihs Lepeško sacīja, ka man tādu noteikti vajag, jo zamšādas žakete ļoti labi piestāvot kinorežisoriem. Lepeško nolēma uztaisīt eksperimentu – viņš uzvilka man žaketi, un mēs mierīgi aizgājām nesamaksājuši, jo visas pārdevējas kā nohipnotizētas skatījās tikai uz Gunāru. Toreiz varējām nemanīti iznest visu nodaļu, jo mums neviens nepievērsa ne mazāko uzmanību. Visi blenza uz Gunāru.”

Kā liels un stiprs suns

Vairāki kolēģi atzina, Gunārs nemaz nav atgādinājis aktieri, drīzāk tādu īstu latviešu zemnieku, mežstrādnieku. Par to liecinājusi arī viņa gaita. Gunārs bija fiziski labi attīstīts vīrietis, jaunībā nodarbojies ar boksu un nebaidījās no fiziska darba. Īsta latviešu zemnieku tips, bet tajā paša laikā apveltīts ar labu gaumi. Sabiedrībā vienmēr bija perfekti apģērbies. Mājās – ļoti vienkāršs. Viņa patika staigāt sandalēs, kas uzvilktas plikās kājās. Patika šorti un lieli svīteri.

Aktiera paziņas atceras, ka uz viņu varēja absolūti paļauties; Cilinskis bija vecis, ar kuru droši varēja iet izlūkos. Nevienam viņš neizdabāja, tomēr pret visiem izturējās pieklājīgi. Viens otrs kolēģis gan uzskatīja, ka Cilinskis ir iedomīgs, jo pret daudziem ieturēja distanci.

Gunāram bija divas lielas aizraušanās – laivas un automašīnas. Viņa volga vienmēr bija perfekti iztīrīta un uzraudzīta, un Baltezerā viņam bija vairāki kuteri, kurus aktieris pats kopa un remontēja. Cilinskis labi apzinājās savu vērtību, bija nosvērts un mierīgs. Kāds kolēģis viņu pat salīdzināja ar lielu un spēcīgu suni, kuram nav jārej, lai sevi pierādītu. Savus trumpjus viņam nemaz nevajadzēja speciāli izspēlēt – tie vienkārši bija viņa dabā. Aktiera ilggadējais draugs kinooperators Gvido Skulte atcerējās: “Gunārs bija tautas mīlēts aktieris, meitenes viņa klātbūtnē ģība un mira nost, bet viņš tāpēc nejutās kā piemineklis.

Tiesa, visiem čoms viņš nebija. Pie priekšniekiem nelīda, jo tie paši nāca pie viņa, lai pazīmētos blakus tautas mīlētam māksliniekam. Partijas sekretāri aicināja viņu uz medībām. Gunārs gāja, un ieroči viņam ļoti patika, mājās pat bija vesela kolekcija, bet neesmu dzirdējis, ka būtu nogalējis kādu dzīvnieku. Tā vairāk bija izklaide dabā, nevis alkas pēc asinīm.”
Tautā mīlēta aktiera statuss deva dažādus bonusus, piemēram, padomju laikā deficīta preču iegādāšanās Gunāram nesagādāja nekādas problēmas. Viņam daudz kur bija pazīšanās, un arī tur, kur tādas nebija, veikalu pārdevējas un vadītājas, ieraugot šarmanto aktieri, bija priecīgas izpalīdzēt. Viņam arī nebija problēmu ievest draugus restorānos, kur brīvu vietu it kā vairs nebija. Atlika vien parādīties Gunāram, un visas durvis, kas bija aizvērtas ierindas pilsoņiem, pēkšņi atvērās.

Savulaik kinorežisors Jānis Streičs jokoja, ka Krievijā ļaudis būtu gatavi pat iznest Ļeņinu no mauzoleja, ja vien Gunārs to palūgtu.
Jāatzīst, aktierim bija arī vājās vietas, piemēram, viņš ļoti pārdzīvoja kritikas nelabvēlību. Savā ziņā Cilinskis bija paradoksāls: no vienas puses – vīrišķības simbols, no otras – mocījās ar mazvērtības kompleksiem.  Un neviens nav varējis saprast, kāpēc tā. Visticamāk, iemesls bija meklējams bērnībā. Viņš bija audzis bez tēva, māte bija vienīgā audzinātāja. Daba Gunāru bija apveltījusi ar vīrišķīgu izskatu, bet tajā pašā laikā – ar maigu un jūtīgu dvēseli.

Reizēm savas pārdomas par dzīvi Gunārs fiksēja rakstiski. 1989. gadā  veiktajos pierakstos mēs varam lasīt: “Dzīve ir smaga. Sarežģītāka nekā jebkad un brīžiem pat šķiet bezcerīga. Joprojām esmu tajās domās, ka mums šodien ir vajadzīgas atpūtas filmas, komēdijas. Pēc šīs nospriegoti drūmās, neziņas pilnās ikdienas. Ja man katru dienu jābrauc garām izgāztuvei, tad es negribu mākslā šo izgāztuvi skatīties. Taču tā vietā, lai lauzītu galvu, kā noturēt skatītāju interesi un saglābt finanses, mēs šogad izlaižam uz ekrāna filmas, kurās rādītās cilvēku attiecības ir ne tikai līdz nežēlībai dramatiskas, bet psihiski slimas, šizofrēniskas. Kam man tas jāredz?!”

Kad Gunārs filmējis "Vilkaču mantinieci", daudziem viņš licies pārāk saspringts un nervozs. Kādā brīdī pat izteicies, ka varbūt šī ir pēdējā filma, ko Rīgas kinostudijā uzņem. Ar laiku viņš kļuvis arvien drūmāks un pesimistiskāks. Režisors Jānis Streičs atceras: “1992. gada pavasarī mēs braucām uz Ruānu, uz festivālu. Gunārs veda "Indrānus" konkursam, es – "Cilvēka bērnu" ārpuskonkursa skatei. Ceļojām ar studijas Ikarusu trīs diennaktis, pat ilgāk. Es no loga neatgāju, bet Gunārs gulēja visu ceļu. Viņš bija kļuvis rezignēts, laikam taču saprata, ka pienācis laiks, kad katram vieta zem saules būs jāizcīna ar nagiem un zobiem. Viņš tam nebija gatavs.”

Juku laiki un zīlēšana

Gunāra Cilinska dēls Aigars vēlāk kādā intervijā stāstīja, ka tēvs sabiedrībā ieņēmis pozu, kas bijusi paredzēta svešiem cilvēkiem, taču, atgriežoties mājās, viņš to nometis. “Viņš nevarēja atļauties šļauganu pozīciju. Jebkur – teātrī, kinostudijā, uz iela – vajadzēja būt spīdošam, šarmantam. Tādu visi viņu atceras. Mājās bija dažādi. Reizēm viņš sabruka. Reizēm bija absolūti nevajadzīgi skandāli. Ir pat bijis tā, ka mēs drusku esam sakāvušies, tajās reizēs es pat apvainojos. Bet tagad, pēc gadiem, saprotu, ka tēvs bija novests līdz stāvoklim, ka viņam kā japāņu firmā, kur ir priekšnieka gumijas lelle, ko brīvajā laikā var kārtīgi piedauzīt, arī gribas piedauzīt kādu, tad atgriezties darbā, kad esi jau relaksējies. No otras puses, privātajā dzīvē viņš bija daudz dzīvīgāks, ar veselīgāku humoru, arī veselīgu huligānismu.”

Politisko pārmaiņu laiks iedragāja Gunāra paļāvību dzīves stabilitātei, un tas ietekmēja arī veselību. Dēls Aigars stāstīja, ka tēvs bieži ļāvies drūmām prognozēm par savas ģimenes nākotni. Gunārs atcerējies nabadzīgo pēckara periodu un gatavojies sliktākajam. Mājas pagrabā bijušas vairākas kastes ar konserviem, kā arī kaste ar ziepēm un sērkociņiem. Viņš ļoti raizējies, ka juku laikos vairs nespēs nopelnīt iztiku, pēdējos gados pat meties uz saimniecisku rosīšanos – paņēmis meža cirsmu un cerējis, ka ar to varēs pelnīt. Savas dzīves pēdējā gadā Gunārs Baltezerā uzbūvējis siltumnīcu un iestādījis tomātus, tomēr izbaudīt sava darba augļus nav paguvis. Kā vēlāk stāstīja Velta Līne, savā pēdējā vasarā Gunārs paguvis nogaršot tikai vienu tomātu.

Interesanti, ka tolaik Cilinskis sācis interesēties par dzīves iracionālo, mistisko pusi, bijis biežs viesis pie kāršu licējām. Dēls Aigars to skaidroja ar tēva iekšējo nestabilitāti, nepārliecinātību un nedrošību par nākotni. Vecā sistēma juka un bruka, pajuka arī Rīgas kinostudija. Laikā, kad Gunārs aizgāja no šīs dzīves, uz viņa galda bija atstāta Bībele un grāmata Dzīve pēc nāves.

Nāve uz slēpēm

Cilinskis aizgāja no dzīves pavisam neikdienišķi – braucot ar ūdensslēpēm pa Baltzezeru. Pie motorlaivas stūres bijis Gunāra draugs operators Gvido Skulte, kurš vēlāk stāstīja: “Iztaisa vienu līkumu, iztaisa otru... Uzreiz, kā kad viņu kāds būtu sašāvis – saļimst. Es vēl tāds nikns, tik forši sāka braukt, tagad atkal jāmet riņķī loks un... Piebraucu klāt un redzu – kaut kas nav labi. Gunārs guļ ūdenī ar vaļējām acīm, redzokļi tādi... Tālāk sākās tas murgs. Kliedzu palīgā, palīgā! Mans puika skraida gar krastu, nezina, ko darīt, atpeldēt tādu gabalu arī viņš nevar. Apkārt ļoti daudz zvejnieku, tur laivu nomātava. Viņu daudz, visi makšķerē. Atceros tik to, ka mēģinu Gunāru kaut kā dabūt laivā.

Un no tā rakursa skatos – virsriņķī apkārt laivas kā amfiteātrī, kā cirkā. Un neviens nebrauc palīgā. Apkārt svelmains laiks, zila debess, ar nāvi galīgi tas nav saistāms. Pilnīgi pretdabīgi. Nāvei it kā jābūt dramatiskai – mākoņi, negaiss, vējš. Un te – pilnīgi pretēja daba, tādā kontrapunktā šim baigajam faktam... Ar Sandru mēģinām Gunāru dabūt uz augšu laivā... Nezin no kurienes, kā Dieva sūtīts, parādījās kāds krievu zvejnieks, neko neprasot, palīdzēja uzstumt Gunāru uz laivas, uzstutējām, braucām krastā, viņš palīdzēja Gunāru aiznest kādu gabaliņu nost no ūdens, tad saka: “Slušai, no etot že, igral v Siļnije duhom!” Tā viņš man palīdzēja Gunāru nolikt krastā. Un pazuda... Pēkšņi, kā Dieva atsūtīts. Pacēla, pazina Gunāru un, pat paldies nesaņēmis, pazuda.

Tad es skrienu apkārt pa mākslinieku ciematiņu un saucu kādu palīgā. Klusums. Neviens neatsaucas. Neviens neatskrien palīgā. Iznāca Velta, arī viņa netic, kas noticis. Es mēģinu masēt, elpināt sirdi. Jūtu – it kā pulsētu sirds, it kā ne, tad saprotu, tā ir mana sirds, kas pukst. Es jūtu pats savu sirdi. Pa visām malām plūst pretī tāds aukstums, uz to vietu, kur savas rokas turu. Ka tā ir nāve – it kā ir saprotams, un tomēr tam nevar noticēt. Spīd saule, skraida putniņi. Velta kaut ko sedz virsū Gunāram, lai viņam nav auksti...”

Izcilā aktiera un režisora Gunāra Cilinska dzīve aprāvās 1992. gada 25. jūlijā. Pēdējā gaitā viņu izvadīja no kinoteātra Rīga, apglabāja Pirmajos Meža kapos blakus mīļotajai mammai.