"27 gados es gribēju nomirt" - psiholoģe Diāna Zande atklāti par savu dzīvi

“Es Lāsmiņa neesmu bijusi nekad,” reiz atzinusi Diāna, bet tas neizslēdz kaislību. Un aizrautība savukārt neizslēdz pamatīgumu, kas viņai acīm redzami piemīt. Līdzās siltam gaišumam un pat mazliet biedējošai atklātībai dzīvo dziļa nopietnība un dzelžaina mērķtiecība – redzot kalna virsotni, uz upurakmens likt pašu dārgāko. Diānas Zandes privātprakse nav iekārtojusies klusajā centrā, tuvāk naudīgiem klientiem, bet mitinās klusuma piejaucētā daudzstāvenē Andromedas gatvē Purvciemā. Gaišās, ergonomiskās mēbeles Diāna ir projektējusi pati. Zaļo birztalu aiz loga gan nav stādījusi, bet priecājas par to jebkurā gadalaikā.

Zinu, kad skriet un kad apstāties

– Tu tagad strādā par psihoterapeiti...
– Esmu kognitīvi biheiviorālā terapeite. Nesen aizstāvēju disertāciju, vienpadsmit gadu biju īsta maratoniste. No bakalaura līdz doktora disertācijai, bez akadēmiskajiem – vienkārši maucu. Jāatzīst, tas bija laiks, kad mans līdzsvars bija diezgan iedragāts.

Mācības prasīja ārkārtīgi daudz, un es atdevu, no cita paņemot. Tagad izjūtu milzīgu atvieglojumu, ka beidzot varu dzīvot vairāk vai mazāk parastu dzīvi. Tas nenozīmē, ka guļu dīvānā un neko nedaru, bet zinu, ka reizēm piektdienas būs brīvas. Tajos gados televizoru neskatījos, veļu pārstāju gludināt, kad piedzima trešais bērns (smejas). Es nesatikos ar draugiem, nelasīju daiļliteratūru. Kad man kāds teica – tu gan visu vari paspēt –, viņš droši vien domāja, ka dzīvoju visu parasto dzīvi plus vēl to, ko daru. Bet es negāju pie manikīra, pedikīra, uz masāžām, baseinu...

– Tu koncentrējies uz svarīgāko...
– Jā, man kā zirgam klapes bija uzliktas – mērķis. Tagad baudu dienas, kad plānotājā nav nekā.

– Tad neuzrodas bērni ar mazbērniem – ak, tev brīva diena...
– Droši vien es maksāju par laiku, kad biju diezgan nepieejama ģimenei. Bērni ir jutuši – šobrīd nevaru, rakstu, atnāc vēlāk... Es viņus mazāk dzirdēju, redzēju, mazāk viņiem atvēlēju. Varbūt tajā laikā lielā meita pierada, ka es mazbērnus tik ļoti nevaru pieskatīt. Bet es arī neesmu no tām vecmāmiņām, kas ikdienā ir klāt, un tādu sieviešu šobrīd ir ļoti daudz.

– Kāda biji bērnībā?
– Klaiņotāja. Pēc stundām vai sporta nodarbībām Pārdaugavu izķemmēju kā savu kabatu.

– Tu mācījies lietišķajos. Kaut ko vēl dari ar savām mākslas skolas zināšanām? Dziju krājumi ir sapirkti?
– Nē, pēdējo gadu laikā esmu uzadījusi divas zīdaiņu sedziņas un uztamborējusi divas pandas. Tagad jau pusotru gadu adu sev milzīgu šalli. Kondženes laikā gan adīju un tamborēju mākslas saloniem – mēģinājumos. Bet vispār es neesmu sēdētāja.

– Joprojām klīsti apkārt?
– Nē, mēs esam laukos. Mums ir brīnišķīgs dārzs, kopts un mīļots. Tā ir nekuriene, pleķis mežā, bet tur ir ļoti skaisti – pie Mālpils. Tas ir manas mammas lielais ieguldījums. Viņa 80. gadu beigās dabūja zemi, bija doma par saimniecību, bet būvniecība apstājās. Saimniecības ēka nostāvēja nepabeigta, līdz pagājušogad nolēmām ķerties klāt, pamazām mēģinām to sataisīt par dzīvojamu. Par dzīvi lielos vilcienos – man šķiet vērtīgi, ka esmu iemācījusies pieņemt lēmumu: tagad skrienu, bet tagad apstājos.

– Cilvēki bieži vien nenovērtē atpūtas nozīmi.
– Rabindranats Tagore ir teicis – atpūta piederas pie darba tāpat kā plakstiņi pie acīm. Tik vienkārši un skaisti. Šobrīd ļoti modē ir apzinātība, zālē meditējam uz sveci, bet es domāju – aizej mežā un lasi brūklenes, tas ir tas pats. Vai ravēšana. To ļoti izbaudīju doktorantūras laikā, kad galva bija kā bišu spiets.

Lauki bija mana no stresa brīvā zona, kur nedomāju ne par ko. Tikai par to burkāniņu, kliņģerīti... Un adīšana – divi labiski, divi kreiliski, tu koncentrējies un savā ziņā iztīri galvu no liekā. Nevaru teikt, ka esmu lielisks paraugs, tāpat šad un tad pārstrādājos, daru sev pāri, bet to gan paturu prātā – kad ir bijusi lielāka slodze, tad tiek dots gods ķermenim, atpūta. Tas ir svarīgi.

Ar ko es maksāju

– Esi teikusi, ka jaunībā biji kaislību cilvēks. Tas, šķiet, mazliet atšifrē tavu būtību, jo mācīšanās vienpadsmit gadu garumā arī pieder kaislībai, tāpat kā pieci bērni...
– Jā, nu jaunākajos gados tā bija attiecību kaislība... Tagad es varu redzēt plašāk un līdz ar to jūtu, ka šobrīd dzīves groži manās rokās ir vairāk, nekā tas bija divdesmit gados. Kaut ir lietas, ko nevaru ietekmēt, bet ir gana daudz, kuras varu, un tad es to daru apzinātāk. Var teikt, ka cenšos darīt to, kas man patīk, ir interesanti, un tad man tas arvien labāk sanāk. Labākais ir līdzsvars – ka varu būt gan emocionāla, gan racionāla un izvēlēties, kurai lietai nodoties ar pilnu jaudu un kura ir tā, kur spēkus vajag taupīt. Uz katru štruntu jau nevajag sevi izlikt.

– Jaunībā bieži vien tērējamies. Biji perfekcioniste, gribēji būt ideālā mamma, kaut audzinot pirmo bērnu?
– Ar pirmo noteikti nē, jo biju studente. Bet esmu gribējusi būt ideāla, laba mamma. Esmu daudz par to domājusi, bimbojusi par savām kļūdām, neizdošanos, par to, ko esmu samaksājusi attiecībās ar bērniem, mācoties šos garos gadus. Es to apzinos.

– Bieži vien profesionālā karjera tiek veidota, pateicoties stiprajam plecam, kas blakus. Tavs vīrs bija tas, kurš ģimenē aizpildīja tukšumu?
– Ar Juri esam kopā 22 gadus, pazīstami gandrīz trīsdesmit, un manā dzīvē partnerattiecības ir pašas galvenās. Vispirms, protams, attiecības ar sevi pašu. Jo es dzīvoju savu dzīvi, bet pēc tam pirmais cilvēks ir viņš.

– Nevis bērni?
– Nē, bērni izriet no attiecībām. Un bērni aiziet.

– Saprotu, bet ir grūti to pieņemt.
– Es gan vīram bieži vien esmu teikusi: “Pagaidi!” – un pievērsusies bērniem, bet ne ar vienu no viņiem man nav tik intensīvas dzīves divatā kā ar Juri. Un tas ir normāli, jo ar partneri tu guli vienā gultā, plāno dzīvi. Man bērni ir ļoti svarīgi, un ar katru veidojas citas attiecības, ir citas problēmas, prieki un cita veida mīlestība. Kad vecāki saka – es jūs visus mīlu vienādi –, tie ir meli, jo nav divu vienādu attiecību.

Bez rozā brillēm – nepareizais stāsts

– Tev laimējās satikt savu cilvēku? Daudzām Latvijā nelaimējas...
– Tas ir tāds jauks skaidrojums – ak, es nabadzīte, man nelaimējas! Tad es varētu teikt – man divreiz nelaimējās... Jau padsmit gados zināju, ka gribu labu ģimeni. Un varbūt tas arī radīja manas pirmās kļūdas, ka pieņēmu lēmumu, to kārtīgi neizvērtējot.

– Cilvēku?
– Un sevi arī – vai esmu gatava būt šajās attiecībās. Cilvēku es redzēju pozitīvā gaismā. Mani mīl. Un man arī ļoti gribas, lai mani mīl. Kāda pasniedzēja Teātra fakultātē teica – tu mīli mīlestību. Tas uzkāpa uz varžacīm, jo bija precīzi teikts.

– Tu to saprati?
– Tajā brīdī galīgi ne. Bet es ļoti gribēju labas attiecības, un man bija ticība, ka ar centību es to izdarīšu. Un ar kaislību (smejas). Nuja... Es nevaru teikt, ka man nelaimējās. Es pieņēmu lēmumus un arī pati biju tajās attiecībās. Un neviens cilvēks jau nemainās tik ļoti. Sākumā viņš bija tas pats, tikai es negribēju redzēt. Taču attiecībām ar Juri es ārkārtīgi saprātīgi piegāju, štukoju un domāju, vai var kaut kas sanākt, vai man tas ir vajadzīgs.

– Tev jau bija bērni?
– Jā, trīs.

– Tevi paņēma ar trim bērniem...
– Tā ir maldīšanās, ka, pieaugot bērnu skaitam, samazinās izredzes satikt cilvēku un izveidot attiecības. Jā, tas var būt mazliet ierobežojošs apstāklis, bet nav tā, ka vispār izsvītro. Esmu dzirdējusi, ka sievietes saka – ko nu es, man ir divi bērni, man nekā vairs nebūs. Neviens nav paņemams kā puķu pods, jo attiecības veidojas divu cilvēku mijiedarbībā, un viens nav pilnīgi pasīvs.

– Bet jūsu attiecības taču sākās arī ar sirdi, ne tikai ar prātu?
– Jā, protams, tikai tā – aha, cērtams bērziņš – nē. Mūsu attiecības vairāk sākās caur draudzību, cilvēcisku iepazīšanu. Mēs bijām jau diezgan labi pazīstami, kad pirmoreiz fiziski viens otram pieskārāmies.

– Pamazām iepatikāties viens otram?
– Fui! Man sākumā viņš ļoti nepatika. Un viņš pats arī nezināja, ka es viņam patīku. Mēs bijām ģimenes draugi.

– Kā Holivudas filmās par pāriem...
– Jā, mēs sapazināmies, kad piedzima mūsu bērni – man trešais, viņam pirmais. Šad un tad ar ģimenēm vieni pie otriem ciemojāmies. Es ļoti labi jutos viņa vecāku mājā, tiešām jauki. Tad pamazām sāka irt mana laulības dzīve, un arī viņam... gāja visādi. Es izšķīros, bija sarunas.

– Uzticējāties viens otram? Kratījāt sirdi?
– Nē. Es pat nevaru pateikt, kā... Patiesībā es par to īsti negribu runāt. Tas ir interesanti – kad biju iepriekšējās attiecībās, es varēju daudz par tām stāstīt, bet šobrīd vairāk ir klusēšana. Droši vien tāpēc, ka tās man ir tik ļoti svarīgas un foršas. Dažreiz domāju, ka tagad man ir ļoti maz draugu, jo paši piepildām savu dzīvi. Es pēc dabas esmu ļoti introverta. Man nepatīk small talk. Reiz cilvēks pajautāja: “Nu, kā tev iet?” Un es atjautāju: “Vai tev tiešām tas interesē?” Pēc tam domāju – Diāna, ko tu dari?! Viņš centās...

Aktieri tukši muld

– Vai bija kāds starpgadījums, apvainojums, ka aizgāji no teātra?
– Nē, droši vien es nekad tā īsti neesmu bijusi teātrī. Piedzimu mākslas pasaulē, un kino, televīzija bija vide, kuru pazinu, tāpēc loģisks turpinājums – iet Kinoaktieru studijā. Ar Zani Jančevsku bijām jaunākās, sākumā nodevāmies ar lielu kaislību, bijām vienīgās, kas gāja uz visām nodarbībām. Bet es to nepabeidzu.

– Tevi uz skatuves neatceros...
– Biju Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā...

– Vairāk tevi asociē ar kinolomām. Tev sanāk ļoti organiski – tā ir liela dāvana.
– Vecāki mani ir ļoti apdāvinājuši, liels resurss ir bijis piedzimstot – grāmatu un mākslas pasaule, sarunu un diskusiju pasaule, analizēšanas pasaule, neatkarības un savas brīvības pasaule, šaubu, cilvēcisko attiecību, dažnedažādu samezglojumu un neordinaritātes pasaule. Tajā bija ļoti daudz neveselīgu aspektu, bet arī ārkārtīgi daudz bagātību. Esmu pateicīga vecākiem par savu intelektu.

– Tu domā, tas ir ielikts šūpulī vai kā zīmulītis asināts?
– Gan ielikts, gan asināts. Man teica – domā ar savu galvu! Izlem pati! Tagad daudzi runā – ai, padomju laiks… Kāds laiks? Bērnu audzina ģimene. Es zināju Ziemassvētku dzejoļus, man bija sava nacionālā nostāja. Trešajā klasē, ekskursijā braucot, visi puiši gribēja pie manis sēdēt, jo es zināju visas Čikāgas piecīšu dziesmas. Vecāki man iemācīja drosmīgi paust savu viedokli. Atceros, uz ielas pie Bērnu pasaules satiku Gundaru Āboliņu, viņš teica: “Teātra fakultātē ir uzņemšana, vai tu nestāsies?” Ā, nu labi, aiziešu... Bet man nebija sapņa par teātri vai kino.

– Tu Limuzīna filmēšanas laikā nebiji Āboliņā samīlējusies?
– Nē, jo man tajā laikā bija cita mīlestība – pirmā un lielā. Un tas nebija Gundars. Kino bija mana dzīve. Vai dārznieka bērns rozi uztver kā kaut ko ekstra apjūsmojamu? Tā ir viņa ikdiena. Es tur iestājos, mācījos, bet nekad neesmu bijusi no tiem, kas teātrī dirn līdz naktij pie vīna glāzes un muld. Lai piedod aktieri, bet liela daļa no runātā ir bez jēgas.

– Tā saucamā bohēma?
– Jā, un te nu ir mans praktiskais prāts – ko man tas dod, ja man tas neko nedod. Ja man nav interesanti, es eju prom, negribu tērēt savas dzīves laiku. Esmu kaķis, kurš staigā, kur pašam patīk. Tā ir mana daba. Man šķiet, es joprojām gribu piederēt pie kāda grupējuma, kolektīva, bet parasti neiesaistos. Es it kā sāku un tad saprotu, ka nē. Esmu neatkarīga, pati par sevi. Dažkārt tas ir skumji un sāpīgi, jo gribas būt iekļautai, bet… nē. Spēju būt viena, un man nav vajadzīgs kāds, lai justos labi. Līdz ar to teātrī cilvēciski nejutos ļoti piederīga; neteikšu, ka tas man sagādāja kādu ārkārtīgu kaifu.

– Parasti stāsti ir pilnīgi citi. Mamma saka – neej uz aktieriem, labāk par zobārstu –, bet cilvēks visu mūžu sapņos redz, ka spēlē teātri.
– Man, protams, ir bijuši sapņi par teātri. Ir pāris režisoru… Ja viņi mani uzrunātu, es darītu visu iespējamo, lai tiktu pie viņiem strādāt.

– Tu jau neatklāsi, kino vai teātra?
– Tā ir Virdžīnija Lejiņa. Viņa man ir ārkārtīgi svarīgs cilvēks. Un Varis Brasla, kurš reiz teica, ka esmu viens no retajiem veiksmīgajiem piemēriem, ka cilvēks aiziet no teātra un ir laimīgs tajā, ko dara.

Katrai profesijai sava kroplība

– Tev bija ilūzijas, ka, mācoties psiholoģiju, sakārtosi sevi?
– Nē (smejas). Lai sakārtotu sevi, ir jāiet terapijā. Man nebija šādu ilūziju. 1995. gadā, kad filmēja "Lai tev labi klājas", kolēģe Indra Tilaka bija iestājusies psihologos, un arī es par to štukoju. Gāju terapijā un par to domāju. Biju šķīrusies, dzīve putrā – āā... Bet Indra stāstīja, ka tur statistika ir tik briesmīga. Es uzķēros, noraustījos un neaizgāju.

– Par kādu statistiku bija runa?
– Matemātiskā – kurss psihologiem. Tā kā es matemātikā biju nesekmīga, pieņēmu, ka tas nav man. Nu šajā ceļā esmu ļoti ilgi. Par psiholoģijas jautājumiem – pētniecību, terapiju – varu runāt stundām.

– Tev klientu problēmas reizēm nešķiet banālas?
– Varu teikt, ka neesmu redzējusi standarta klientu. Varbūt ir situācijas, kuras ir līdzīgas. Es par to domāju – katrai profesijai ir sava kroplība. Terapeiti ir ārkārtīgi pieņemoši – gandrīz jebko. Manas cilvēciskās pārliecības, vērtības reizēm nesakrīt ar klienta, bet tajā brīdī esmu profesionāle un spēju viņu saprast.

– Vai reizēm esi jutusies kā grēksūdzē, ka tev tiek atklāti varbūt pat noziegumi?
– Cilvēki pie terapeita bieži vien stāsta tādas lietas, kuras nevar teikt pat tuvākajam – bailēs, ka neuzklausīs, nesapratīs vai vienkārši grūti uzticēties. Terapijā attiecības prasa lielu paļaušanos, un te pastāv konfidencialitātes princips. Atbildot uz tavu jautājumu – jā, esmu dzirdējusi daudz ko.

– Un ko tu dari?
– Tas ir mans darbs. Ja cilvēkam ir drosme būt pašam, tad pieredze dod iespēju saprast, ka arī otrs ir viņš pats, tikai citādāks, un tāpēc mazāk gribas pārveidot pēc sava ģīmja un līdzības. Es savas pārliecības paužu nevis terapijā, bet lekcijās.

Piemēram, par to, cik daudzi cilvēki, pat intelektuāli attīstīti, ārkārtīgi viegli pavelkas uz dažādiem guru, skolotājiem, semināriem, kurus vada speciālisti bez izglītības. Un pieauguši, gudri cilvēki tic šādiem vadoņiem, iedvesmotājiem, nepārbaudot, kas viņi ir. Tad jautāju – vai ejat pie zobārsta, kurš ir pamācījies pie kāda skolotāja? Nē taču! Bet kāpēc savu emocionālo labsajūtu uzticat visādiem bābiešu semināriem, kur sievietes iet jūrā, apskaujas?

– Tevi neaicina uz sieviešu nometnēm?
– Nē. Jo viņas aizbrauc, tā ir kolosāla kopības izjūta, ko tur gūst, bet problēma tā, ka pēc tam dzīvo tālāk to pašu dzīvi. Un pēc gada atkal brien jūrā. Būtībā viņas meklē labās sajūtas, bet ne jau reāli grib mainīt dzīvi. Saraudini sievieti, un viņa būs laimīga… Esmu pret, jo tā ir citu cilvēku ciešanu izmantošana. Tāpēc saku – lūdzu, skatieties cilvēka CV, kāda ir viņa izglītība, profesionālā pieredze. Un astoņu stundu lekcija nav izglītība. Pat ja viņam ir 100 sertifikātu pa astoņām stundām, tas nav nekas. Bet mums patīk – ēd, ko gribi, un vājē (smejas). Taču tas nav iespējams, ka nekas nebūs jādara un viss mainīsies. Nu nē, būs diezgan jāpabrien pa dublīšiem, ja gribi no tiem izkāpt.

Bīstamās pieredzes

– Tu saki to klientiem pirmajā tikšanās reizē, uzliec šādu programmu?
– Nē. Šad un tad mēdzu būt skarba un ļauju cilvēkam teikt, ja ir par daudz. Pat sesijas laikā pajautāju, vai es pārāk nespiežu, vai nebija par grūtu.

– Vai tu pieņem, ka psiholoģija varētu kaut kā bagātināties, izprotot mistisko un iracionālo pieredzi cilvēka dzīvē?
– Jā, bet tad jāspēj profesionāli atšķirt, kurā brīdī šī iracionālā pieredze ir okei un kurā nepieciešama psihiatra palīdzība, zāles. Esmu bijusi transpersonālās psiholoģijas mācībās, izmēģināju un sapratu, ka šādi instrumenti var kļūt par ieročiem. Un ar tiem patīk rīkoties cilvēkiem, kuriem nav stabilu zināšanu neiropsiholoģijā un psihiatrijā.

– Tev ir?
– Neiropsiholoģija iekļaujas psihologa izglītībā, un psihiatrija ir gan bakalaura, gan maģistra, gan doktora studiju ietvaros. Jo man ir jāsaprot, kas notiek bioloģiskā līmenī, un arī robeža, aiz kuras man šis cilvēks ir jāsūta pie psihiatra. Un tā ir mana atbildība.

– Bieži vien ir gadījumi uz robežas, kā uz naža asmens. Grūti saprast, un iedrošinot vari pagrūst otrā pusē.
– Ja profesionālis nenotur, klients var aiziet pa pieskari. Esmu pret cilvēcisko bezatbildību, kas notiek pa labi un kreisi. Esmu bijusi holotropajā elpošanā un esmu spējīga palaist sevi vaļā, cik gribu, bet tad vienā brīdī apturēt, jo es sevi labi kontrolēju. Esmu absolūti atklāta, brīva, varu bļaut – nav problēmu. Bet ir cilvēki, kas sāk bļaut un apklust nevar. Un varbūt viņiem pēc tā bļāviena aiziet tādi procesi, ka vispār nesaproti, ko darīt. Ticot brīnumam, cilvēki bez kritikas iet uz dažādām pieredzēm, nesaprotot, vai tas ir derīgi un vai cilvēks, kas palīdz piedzīvot...

– ...nav šarlatāns?
– Jā. Tā ir ķeza, ka liela daļa informācijas emocionāli ir pievilcīga un mēs to uzņemam par patiesību, lai gan tā ir krietni nepatiesa. Vienkārši – man patīk, ko man saka.

– Tas ir līdzīgi, kā tu teici, domājot par jaunības mīlestībām, laulībām, ka mums ar to cilvēku ir kopīgs negatīvais fons, kura dēļ viņam pieķeramies.
– Jā, mums ir pazīstama nelaime, distress, un mēs to saožam. Pat it kā nenojaušam, apzināti nesaprotam, bet pielasām tādus cilvēkus. Kad sieviete saka – atkal man gadījās tāds vīrs... Nē – es atradu tādu partneri. Tas ir grābeklis sērijveida attiecībās – kāpēc tu joprojām to izvēlies.

– Jāiedarbina kritiskā domāšana?
– To es parasti novēlu – domāt, saskatīt, analizēt. Tas nenozīmē, ka dzīve kļūs pelēka un blāva, bet tu ieraudzīsi arī to, ko ļoti negribas redzēt.

– Taču tas būs objektīvi un veselīgi?
– Jā. Un arī es tagad vairāk varu ieraudzīt sevī ne sevišķi labas lietiņas, pasmaidīt par tām, būt līdzjūtīgāka pret sevi un arī pret citiem.

Beidzot sākam īstenot savu dzīvi

– Tu jūties jauna?
– Šobrīd apzinos savu vecumu – nu, tāds tas ir, 54 gadi. Bišķi biedējoši, jo skaidri apzinos, ka man nekad vairs nebūs 35, vairs nebūs bērnu, ka tas, kas būs, mani neatturami virza pie tā, ka es kādreiz nomiršu. Jūtos jauna, esot kopā ar tiem, kam ir 30, 40, 25, man šķiet, ka esam līdzvērtīgi, bet saprotu, ka viņi mani tā neuztver. Esmu bijusi tur, kur ir viņi, bet viņi nav bijuši tur, kur esmu es, tāpēc sajūta par līdzvērtību ir ilūzija.

– Vai Juris ir tavs atbalsta punkts?
– Ir svarīgi, ja cilvēks, kas ir tev blakus, ļauj tev būt. Un jāsaka – viņš ļauj man dzīvot manu dzīvi. Un es viņam ļauju dzīvot viņējo.

– Kāda ir viņa profesija?
– Inženieris elektriķis, bet bez piecām minūtēm arī maģistrs psiholoģijā un kognitīvi biheiviorālais psihoterapeits.

– Tu viņu saindēji?
– Nē, viņš jau iepriekš bija par to domājis. Tas man bija interesants atklājums, ka Juris pusaudža gados un agrā jaunībā bija gribējis kļūt par mācītāju. Viņam ir ļoti savdabīga domāšana, interesanta iekšējā pasaule.

– Tāpēc viņu izvēlējies?
– Sākumā man krita uz nerva viņa savdabīgā humora izjūta. Zinu, ka dažreiz viņu var pārprast, bet mēs tik ļoti viens otru papildinām. Varam būt divās paralēlās pasaulēs, un vienlaikus mūsu divu pasaule ir tik ārkārtīgi interesanta, jo attīstāmies. Viņš ļoti mani atbalstīja, kad mācījos, pieciešot manus šausmīgos emocionālos izbrēcienus, izgājienus, kad netiku galā un uztraucos. Viņš dabūja trūkties, bet izturēja un tad, domāju, piedzīvoja to, ka pamazām nostabilizējos, pieaugu, kļuvu mierīgāka... Un arī tam viņš pieskaņojās. Es savukārt viņam. Kad iestājos doktorantūrā, viņš pateica, ka ir iestājies bakalauros.

– Tu nezināji?
– Viņš gribēja jau agrāk, bet nospriedām, ka abi nevaram mācīties. Nez kāpēc viņš izdomāja, ka tad, ja esmu doktorantūrā, tad varam paralēli (smejas). Mēs priecājamies viens par otra sasniegumiem, un es priecājos par to, ka viņam ir mērķi, intereses, kaut tas ir grūti, jo man ir parādījies brīvais laiks, bet viņam tā nav gandrīz nemaz.

Mēs bērniem atvainojamies, ka daudzas lietas, ko cilvēki dara 20 vai 30 gados – atrod profesiju, nostabilizējas tajā, būvē mājas –, mēs darām tagad, kad mums ir piecdesmit. Bērni lieli, drusku atbrīvojušās finanses. Kad bijām septiņi, mēs sitāmies kā pliki pa nātrēm, tagad beidzot sākam īstenot savu dzīvi. Parasti piecdesmitgadnieki – tad ir joga, frizieris, ceļojumi. Bet mēs...

– Joprojām kāpjat kalnā.
– Jā. Ir jāatbalsta bērni, drusku arī mana mamma, kura lieliski turas savā elegantajā vecumā. Tagad esam stute, vidējā paaudze, kodols. Redzēju pārraidi, kurā žurnāliste cilvēkam, kurš atjauno māju Kanādas ziemeļos, teica: “Lai jums veicas!” Viņš atbildēja: “Kā darīsim, tā veiksies.” Un tā ir – ka nevis es izvilku pilno lozi, bet – kā esam darījuši, kā esam viens otram bijuši... Mēs abi šo gadu laikā esam bijuši arī depresijas nomākti. Bijušas riktīgas bedres, kad vienam vai otram ir ļoti smagi iekšējie stāvokļi.

– Rodas šaubas, vai vispār palikt kopā?
– Jā, reizēm gribu viņu samalt! Tie ir īslaicīgie stāvokļi, bet ir bijis tā, ka grauž ilgi – kas ar mums notiek... Bet esam turpinājuši neatlaidīgi darīt, mēģināt kopt to dārzu, lai gan tur ir bijušas visādas laputis, gliemeži, sals un sausums. Tagad izskatās – redz, kā viņiem veicas, cik viss jauki.

– Kā es tev jautāju – vai tev palaimējās satikt īsto vīrieti?
– Man palaimējās aptvert, ka es to darīšu – redzēšu otrā cilvēkā labo, ko gribu mīlēt, izcelt, kas viņā ir īpašs, un sapratīšu, ka arī manī ir kāds tārps, kas viņam jāpiecieš. Ka mums abiem ir tas, kas ir dots, un kaut kur ir tas, ko šajās attiecībās nevarēsim dabūt. Un tas veido palaimēšanos.

Tā nenokrita dienā, kad viens otru ieraudzījām, un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Vispirms viņi izgrauzās cauri sāls pudiem, Augeja staļļus izmēza, graudus un pelavas pārlasīja un ar pūķiem izkāvās – katrs ar saviem un ar kopējiem. Un nu jau esam tur, kur vairāk varam baudīt viens otru, nevis ciest. Un tas tāpat neizslēdz to, ka priekšā nebūs krīzes, darbu un mēslu mēšanas. Bet tā jau ir dzīve... Man ir tikai viena vēlme – kaut mēs nomirtu vienā dienā sirmā vecumā pie pilna saprāta. Gribētos to mīļam dieviņam lūgt. Ļoti.