Izdevēja Aija Šmidre: “Garlaicīgi nav ne brīdi!”
"No jebkura sliktuma mēģināšu dabūt labumu." Tā skan uzņēmējas, SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi valdes priekšsēdētājas moto. Saruna ar Aiju notiek drīz pēc izdevniecības divdesmit gadu jubilejas vērienīgas atzīmēšanas un vijas gan ap izdevniecību un mediju pasauli, gan māju, ģimeni un valsti. Ap un par dzīvi.
Kā jums “sākās” Rīgas Viļņi?
Pilnīgi nejauši, nokļuvu šeit ģimenes traģēdijas dēļ. Nebiju tam gatavojusies, bet, tā kā esmu spītīga, nolēmu – ja reiz te nonācu, tad visu uzcelšu!
Tātad izdevniecības jubileja tika svinēta apstākļu sakritības dēļ?
Jā! Tolaik pat iedomāties nevarēju, ka nāksies atzīmēt izdevniecības divdesmito jubileju. Turklāt tāda svinēšana vienmēr drusku biedē – gribas jau, lai visiem būtu labi.
Jūs esat emocionāla, pārdzīvojat?
Jā, esmu emocionāla, taču, neraugoties uz emocionalitāti, vienlaikus esmu arī racionāla. Ir lietas, par kurām pārdzīvoju, un tādas, par kurām pilnīgi nesatraucos. Apkārtējo viedoklis mani pārstāja uztraukt jau pirms trīsdesmit gadu vecuma. Pēc tam jau tu strādā, baudi dzīvi, saproti, ko vari, ko – nevari; tev ir cīņas, zaudējumi, uzvaras. Ja cilvēkiem ir kaut kas runājams, lai viņi runā – mana dzīve no tā nemainās. Cik sevi atceros, man nav bijis arī autoritāšu. Vecāki stāsta, ka jau bērnībā es esot staigājusi atstatus no pārējiem, pati savā nodabā, katru puķīti un kukainīti pētīdama, darījusi, ko gribējusi. Protams, ir cilvēki, kurus respektēju un kuru viedoklis man ir svarīgs, bet nekad neviens tā īsti nav varējis norādīt, kas man darāms. Man pašai vienmēr jānonāk pie lēmumiem un rīcības. Protams, pa vidu bijušas arī nejaušības un muļķīgi lēmumi.
Arī mamma ne?
Mammai, pieļauju, tieši tāpēc ar mani nebija viegli. Viņa, protams, gribēja visu kontrolēt, bet tas nebija ilgs dzīves posms – tikām ar to galā, un miers. Es gan īsti nesaprotu, kāpēc mamma ar katru gadu par mani uztraucas arvien vairāk; iespējams, jo vecāki kļūstam, jo vairāk uztraucamies par bērniem.
Kuri izdevniecības vēsturē bijuši grūtākie brīži, kad šķiet – viss, pietiek...?
Tie ir nepārtraukti, tas ir never ending story! Ja nav sakārtota viena lieta, tā velk līdzi nākamo. Garlaicīgi nav ne brīdi, tev neviens neļauj atslābt. Cilvēki to neizprot, jo no malas tas nav redzams, taču šajā –mediju – jomā darboties ir ārkārtīgi grūti. Mūsdienās sarežģītākās jomas un trakākie tirgi ir telekomunikācijas un mediji, kur jaunumi parādās ik pēc pāris mēnešiem. Turklāt jāņem vērā, ka mēs ražojam jaunu produktu ik nedēļu, nevis, piemēram, esam radījuši vienu velosipēdu un cenšamies ar to ieiet pasaules tirgos. Nē, tev katru nedēļu jāizlaiž jauns modelis, turklāt ne tikai velosipēdi, bet arī traktori, mašīnas, motocikli...
Taču man patīk tas, ko es daru, patīk šurp nākt, patīk komanda, patīk izdevniecība. Es redzu iespējas, cenšos prognozēt nākotni un globāli interesējos par mediju attīstību, vēroju, kurp viss virzās. Nesen lasīju, ka amazon.com īpašnieku kompānija uzstādīja ultimātu brendiem, kurus tirgo pats amazon, – ja jūs neizturēsieties pret amazon.com kā pret mediju kanālu (kreatīva mārketinga, datu un pārdošanas veicināšanas kampaņu izvietošanai), izmetīsim ārā visus jūsu produktus!
Savukārt Facebook izveidotājs Marks Cukenbergs paziņojis, ka ar 1. jūliju iet prom no Facebook vadības, jo viņam ir jauni izaicinājumi. Prātoju – ko gan viņš varētu darīt? Droši vien ražos Facebook saturu... Un dienu vēlāk Facebook paziņo, ka viņi paši ražos seriālus un filmas! Mediju attīstība ir ļoti interesanta.
Manuprāt, portālam kasjauns.lv arī ir lieliska iespēja kļūt, piemēram, par televīziju, jo nākotne ir tur. Ko darīs drukātie mediji? Labais saturs – saturs kā karalis – protams, paliks. Cits jautājums, cik liela būs auditorija un tirāža. Latvijas tirgus ir ārkārtīgi niecīgs. Bieži vien pietrūkst kritiskās masas, lai kāds labs produkts teorētiski būtu rentabls.
Tomēr Latvijā ir ļoti daudz dažādu izdevumu, reizēm pārņem izbrīns, kas to visu lasa. Vai nav par daudz?
Domāju, ka ne. Ja konkrētais izdevums ir stendā, tātad tam ir pietiekami daudz lasītāju. Manuprāt, mums pat nav pilns tirgus piedāvājums. Ja jūs ieietu jebkurā preses veikalā Norvēģijā, Vācijā vai Zviedrijā, tad redzētu, ka tur piedāvājums ir četras un piecas reizes lielāks. Tātad – proporcionāli līdzīgi. Cita lieta, ka mūsu izdevniecībā ir mediji, kurus subsidējam, jo uzskatām, ka bez tiem tirgus būtu nepilnīgs.
Praktiski labdarība?
Protams! Domāju, arī citās izdevniecībās notiek līdzīgi. Mēs, protams, cenšamies pelnīt, bet, ja mērķis būtu tikai peļņa, mums būtu citādāka piedāvājuma pakete un citādāk noritētu arī izdevniecības uzņēmējdarbība.
Kā klājas šobrīd?
Mēs esam ļoti atkarīgi no ekonomiskās situācijas valstī, no tā, cik naudas cilvēkiem ir un kādi ir nodokļi. Ekonomikā ir stagnācija, turklāt valdība katru gadu izdara kaut ko tādu, lai mums klātos aizvien sliktāk. Pēc jaunās nodokļu reformas pirmā priekšlikuma sākumā šķita – beidzot kāds sāk domāt par iedzīvotājiem! – , taču tagad, pēc izmaiņām, viss ir pilnīgā bedrē.
Izdevniecībai ir divi galvenie tēriņi – tipogrāfija un cilvēku resursi, turklāt pirmajā vietā ir cilvēki, mēs nodrošinām darba vietas. Es neredzu, nesaprotu, kā šajā valstī cilvēki normāli var izdzīvot! Vienīgais pluss – pateicoties internetam un visām komunikāciju sistēmām, varu atļauties vienmēr nebūt uz vietas birojā, bet strādāt arī no mājām vai atrodoties izbraukumā.
Jūsu dzīvē šogad bijis vēl kāds nozīmīgs notikums – jūs nesen apprecējāties. Vairs neesat Aija Simsone, bet – Aija Šmidre. Par dubultuzvārdu nedomājāt?
Jā, mēs ar Pēteri (uzņēmējs Pēteris Šmidre – Red.) to beidzot izdarījām. Uzvārdu mainīju, kā jau pieņemts – ja tu izej pie vīra, tad pie vīra. Ciest nevaru dubultuzvārdus – ne šur, ne tur...
Visbanālākais jautājums – vai kaut kas ir mainījies?
Īsti tam neticēju (un man jau slikti nebija arī līdz tam), bet kāda netverama, nenoformulējama atšķirība tomēr ir…
Vai vīru negribas vairāk uzpasēt?
Mēs esam kopā vairāk nekā divdesmit gadu. Man nepatīk, ja kāds pret mani izturas privātīpašnieciski, un arī es tā neizturos.
Jūsu savienībā tādi viņš man atļauj, es viņam neatļauju vispār nepastāv?
Nē! (Smejas.) Man šķiet, ka vienam otru ierobežot vai mainīt nav ne jēgas, ne vajadzības. Ja tu otru respektē un cieni, tad taču tu viņam nedarīsi to, kas ir nepatīkams.
Dažai dāmai kungs izvēlas garderobi, piedalās pie kleitas pirkšanas.
Man ir otrādi, jo Pēterim riebjas staigāt pa veikaliem. Man savukārt nepatīk, ja viņš man nāk līdzi, labāk jūtos, iepērkoties viena, visbiežāk – internetā vai ārzemēs. Tā ir mana pasaule, kurā ar prieku spēlējos.
To var nosaukt par zināmu atslodzi?
Protams! Mode ir viena no parādībām, kas izkrāso mūsu dzīvi, neko neuzspiežot un neprasot. Tā ir tava spēļistaba, un nevajag pret to izturēties nopietni.
Ja jums kaut kas patīk, bet nav modē, pirksiet tik un tā?
Jā! Un rītdien tas būs modē...
Jums ir kāda īpaša vājība?
Somiņas, jā!
Jums ir arī Birkin bag.
To man ir pietiekami, turklāt tiem birkiniem, kurus pirku pirms 15–20 gadiem, tagad cena ir trīsreiz lielāka. Tā ka investīcijas atmaksājās. (Smejas.)
Vai jums ir kāda aizraušanās ārpus darba?
Pirms vairākiem gadiem atklāju sev divas nodarbes, kas man ļoti iepatikās. Pirmā – fiziskās aktivitātes un vingrošana. Sapratu: lai justos labi, jāsavāc ķermenis, un to saku arī visiem savējiem – ir jākustas, kaut vai caur nevaru! Man patīk pašsajūta pēc vingrošanas, turklāt, pateicoties kustībām, jūtos dzīvāka un veselāka.
Turklāt, tā kā man ir grūti pārciest (to droši vien teiks visa Latvija) saules trūkumu tumšajā periodā – nomākts garastāvoklis, nav arī īsti kur iziet pastaigā, visur tumšs, laiks slikts –, nopirku slīdceliņu, un, skatoties seriālus vai ziņas, pa to staigāju. Citādi taču mēs visu laiku sēžam – mašīnā, darbā, mājās.
Otra aizraušanās – dārzs. Es pilnībā pārveidoju savu dārzu – izraku visu ārā, savedu no Vācijas koku stādus... Man ļoti patīk tur ņemties – cirpt formas, veidot zināmu stilu. Nu jau esmu tikusi iekšā mežiņā – ar dārzu ir par maz (smejas). Pavasaros un vasarā ilgi ir gaišs, dārzā var darboties gan no rīta, gan vakarā.
Vai jums ir arī iemīļots sporta veids?
Vienmēr esmu darījusi visu, citādi taču ir garlaicīgi! Gan braukusi ar riteni, gan nodarbojusies ar daivingu, gan kaut kur kāpusi, gan slēpojusi. Labprāt pamēģinātu veikbordu – ar to vēl neesmu nodarbojusies – gribētos sajust, kā ir, kad parauj augšā.
Kā ar sabiedrisko dzīvi un draudzēšanos? Visur raksta, ka draudzība jākopj. Jums tam atliek laika?
Daži labi draugi un draudzenes man ir jau gadiem ilgi. Tiekamies reti, jo mums visiem ir gana pilna dzīve. Ar īstajiem cilvēkiem var netikties gadiem un satiekoties justies tā, it kā jūs būtu šķīrušies vakar. Ja tu ar draugu tā nejūties, ko tur var sakopt?
Turklāt esmu gana pašpietiekams cilvēks. Man ir vajadzīga mana vientulības deva. Ja galva ir pilna, savējiem pasaku – pēc stundas atkal būšu ar jums, bet tagad, lūdzu, man vajag pabūt vienai! Aizveru durvis, ieeju vannā, izeju dārzā vai pastaigāju gar jūru. Arī tad, ja ir kādi kreņķi, vajag to vienpatības laiku, lai sevi savāktu (kreņķi, bez šaubām, vienmēr ir par darbu, ne jau par ko citu).
Tāpēc man arī ļoti patīk ceļš no Jūrmalas uz Rīgu un atpakaļ, ko mēroju katru dienu. Tas ir mans laiks, esmu viena, varu sakārtot galvu. Parasti braucu klusumā, bet, ja bijusi mazāka slodze un galvā ir vieta, paklausos Latvijas Radio 1, kur ir dažādi forši raidījumi. Vislabāk man patīk Eduarda Liniņa raidījumi, jo var uzzināt daudz jauna.
[..]
Vai, jūsuprāt, vīram ir jāstāsta viss?
Priekš kam?! (Smejas.) Vīriem viss nav jāzina! Es arī viņam neprašņāju par visu. Katram ir sava nosacīta telpa; ja gribēs – pastāstīs.
Agrāk intervijā esat teikusi, kamēr jūs neesat pārnākusi mājās, mājās nenāk arī kungs – ko viņš tukšā mājā darīšot... Tā ir joprojām?
Nu jau sāk mācīties palikt viens pats mājās... Tas uzlabojas (smejas).
Abstrahējoties no konkrētām personām, ko jūs principā nepaciestu vīrietī?
Dzeršanu. Agresiju. Arī skopumu. Par to vispār nav runas, uz tādiem es pat neskatītos! Man tēvs ir diezgan labs piemērs, lai es prastu prātīgi izvēlēties cilvēku, ar kuru būt kopā. Noteikti nevarētu paciest par sevi vājāku vīrieti. Un – ja tu otram neuzticies, tad ir viss... Tad var darīt jebko, nekas nesanāks.
Esat teikusi intervijā – kamēr es mīlu, varu piedot visu. Tiešām visu?
Man šķiet, jā – ja tu mīli.
Ja nu viņš katru nedēļas nogali ies meitās?
Tu taču nemīlēsi to, kas iet meitās! Saproti?! Tu jau viņu nemīlēsi! Viņš pats būs nobeidzis sevi tevī.
Bet ir milzums sieviešu, kuras mīl neuzticīgus vīrus.
Tā ir viņu problēma!
Kas vēl ir svarīgi?
Lai otrs cilvēks attīstītos. Nemitīgi jāiet uz priekšu, jāuzzina kaut kas jauns, jārūpējas gan par intelektu, gan ķermeni. Man ir ļoti interesanti vērot, kā otrs to dara. Ar tādu pašu interesi vēroju arī sevi – vai es pirms divdesmit gadiem varēju iedomāties, ka man iepatiksies darboties dārzā, cirpt krūmus un taisīt bumbas? Nekad mūžā! Tur jau ir tas dzīves skaistums, ka tev nav ne jausmas, kas būs aiz nākamā pagrieziena.
Ko darāt, ja vienam vai otram ir slikts nosakņojums?
Es pabrīdinu – man šodien ir slikts garastāvoklis, esmu ātri aizkaitināma! Kādreiz arī izkliedzos, un – viss... Pēc tam pati par to atvainojos. Nē, ik pa laikam jau pakliedzam mēs abi! (Smejas.) Bet ne vienlaikus un ne viens uz otru. Katru nokaitina kaut kas cits.
Vai kādreiz strīdaties par sīkumiem?
Nē, ja mums ir domstarpības, tad drīzāk par globālām tēmām. Par ekonomiku, politiku. Reizēm atrodam kopsaucēju, reizēm paliekam katrs pie sava.
Kā ar gastronomiskajiem priekiem?
Esam gana izvēlīgi, bet ne jau cenu līmeņa ziņā – ēdienam jābūt svaigam un labam. Vai nu tu ēd zvejnieku ciematiņā, kur tev pagatavo tikko nozvejotas zivis, vai mišelinos – tas nemaina būtību. Turklāt ēdiens ir neatņemama jebkuras tautas kultūras sastāvdaļa, caur kuru tu labāk izproti tautu. Tas ir ļoti interesanti.
Vai jums iznāk palasīt arī konkurējošo izdevniecību žurnālus?
Jā, man ir žurnālu atkarība! Varu izpirkt visus žurnālus gan Peru, gan Jaunzēlandē vai Francijā.
Jūs lasāt franciski?
Jā, un, lai arī nesaprotu visus vārdus, uztveru jēgu. Vāciski – tāpat. Angļu un krievu valodā lasu ļoti labi, arī itāliski man ir viegli lasīt, grūtāk pagaidām ir ar spāņu valodu. Jebkurā valstī mans pirmais gājiens pēc izkāpšanas no lidmašīnas ir uz preses stendu pēc žurnāliem. Neko nevar padarīt, ir man tā atkarība! (Smejas.)
Vai, tik ilgi vadot izdevniecību, ir nācies vilties cilvēkos?
Jā, arī tāda pieredze piederas pie dzīves. Vienmēr saku – paldies Dievam, ka man tā tiek dota! Iedomājies, daļa ķīniešu visu mūžu nostrādā vienā rūpnīcā, nav izaicinājumu, nav vilšanās... Es vienmēr Dievam pasaku paldies par to pieredzi, kāda man tiek dota. Pieredze tikai attīsta – pasaki paldies un ej tālāk. Protams, ir cilvēki, kuru manā dzīves ceļā vairs nav.
Nav gadījies – lai nu no kura, bet no viņa gan es to negaidīju...
Tā gluži ne, jo intuīcija man piemīt un sev ir jāuzticas – kurš zinās labāk par tevi pašu? Drīzāk gaidīju: nu tad – kad...? Ā, ir! Skaidrs, viss kārtībā.
Kādas darbinieka īpašības var izvest no pacietības?
Stulbums! Vēl mani kaitina paviršība un nekārtība – to nomet, šo neizdara līdz galam. Virspusējība visā. Ja neredz un nesaprot kopējo fonu. Ja neanalizē un neiedziļinās.
Kā ar sievišķīgo dzīves pusi? Visās intervijās taujā par sevis lutināšanu...
Es drīzāk to sauktu par tehnisko apkopi (smejas), kas ik pa laikam vajadzīga. Tas ir kaut kāds ārprāts! Tajā paketē ietilpst tik daudz – un tas aizņem tik daudz laika... Ir jau arī procedūras, kuras tu izbaudi, bet principā tā nav nekāda lutināšana, tas pieder pie ikdienas sevis kārtībā uzturēšanas. Uz SPA es neeju. Tur nokļūstu tikai tad, ja mana masāža notiek SPA telpās, bet gulēt burbuļvannā, neko nedarot... Man ar to nepietiek, garlaicīgi. Lai labi justos un attīrītu galvu, labāk aiziešu garā pastaigā, taču noteikti kaut ko darīšu. Bet, ja būšu nogurusi, savākšu apkārt žurnālus, kādas garšīgas končas un vienkārši paslinkošu.
Ja būtu pilnīgi brīva nedēļa, tad...?
Jebkurā brīvā nedēļē es brauktu padzīvot uz mūsu Spānijas māju Marbejā, Andalūzijā. Tur ir mūsu paradīze ar dažādiem ikdienas priekiem. Silts jebkurā gadalaikā, ziema – kā Latvijas vasara, un vienmēr var atrast darāmo.
Cik bieži iznāk turp aizbraukt un vai vienmēr – abiem kopā?
Divos mēnešos vismaz nedēļu cenšamies būt Spānijā, bet vasarā mēģinām tur pavadīt mēnesi. Marbejā ir saule un siltums, un, ja ir saule un siltums, esmu laimīga! Tā kā mums ar Pēteri ir līdzīgs darba režīms, cenšamies braukt kopā. Ko tad viens brauksi – skumji bez otra.
Kuras ir mīļākās no mākslām?
Man ļoti patīk glezniecība. Pēdējais vistrakākais piedzīvojums (man, to atceroties, joprojām kaklā ir kamols) bija Ščukina gleznu kolekcijas izstāde Louis Vuitton Foundation muzejā Parīzē. Staigājot pa zāli un aplūkojot fantastiskos darbus, asaras bira pašas no sevis un iekšā bija tāds smagums... Pēc tam, skatoties dokumentālo filmu par Ščukinu, sapratu savu reakciju. Gleznās bija tāda enerģija, ka izlasīju tajās viņa mūžu.
Kāda ir jūsu attieksme pret vecumu?
Bailes ir, bez šaubām! Neticu, ja kāds saka, ka viņam nav no tā bail. Neparko negribētos būtu atkarīgai no citiem. Medicīna gan attīstās, un, cerams, ka tad, kad es būšu veca, pasaule pret vecajiem cilvēkiem būs labāka. Šīs cerības mazliet iedrošina.
Man šķiet, dzīve lobās pa kārtai nost kā sīpols, un katram laikam ir savs jaukums. Lai spētu to ieraudzīt un piedzīvot, jāuztur sevi pie labas fiziskās un garīgās veselības. Jādzīvo plati atvērtām acīm – noliekot malā slikto, jāpriecājas par skaisto. Turklāt – ne mirkli neaizmirstot pašironiju!
Jūs spējat par sevi pasmieties?
O, jā – to es daru regulāri!
Vai viegli aizvainojaties?
To, lūk, es nevaru pateikt! No vienas puses, mani aizvainot ir grūti, no otras – ir lietas, par kurām aizvainojos momentā. Bet tad arī neslēpju – pasaku, ka esmu abižojusies. Turēt sevī kreņķus negribu, no tā nevienam nekļūs vieglāk. Tomēr, lai gan neesmu ļaunatminīga, varu būt arī ļoti pacietīga – ja zinu, ka mana pārliecība ir taisnīga, varu gaidīt kaut piecdesmit gadu. Nav sliktuma bez labuma. Es jebkurā sliktumā mēģināšu saskatīt un dabūt labumu! Mācību, gudrību.
Vai jums ir kāda vājība, no kuras gribētu atbrīvoties?
Gribu atmest smēķēšanu. Lēnām gatavojos...
No kādas traucējošas īpašības?
Zini, nedrīkst būt par daudz labs, reizēm jābūt stingrākai – kaut kas uz to pusi... Darbā, protams. Mājās... Nu, kur tu no sevis aizbēgsi – sevi jau sen esmu pieņēmusi. Bet pakļaut sevi kaut kādām mocībām... nē.
Ja pienākums šķietami liek apmeklēt kādu pasākumu, bet negribas?
Neiešu, un viss!
Par ko vēl brīnāties?
Vai, par visu! Nav ne dienas bez brīnumiem. Sākot no tā, kas notiek valstī, un beidzot ar dārzā uzziedējušu skaistu puķi.
Katrs jau to skaistumu nemaz nepamana.
Man uz detaļām ir acs, es pamanu uzreiz! Ja cilvēks iet garām, uzreiz viņu visu noskenēju – ahā, tas, tas, tas un tas!
Kā pietrūkst pilnai laimei?
Ekonomiskās labklājības un valstiskā uzplaukuma – pilnīgi godīgi! Lai šeit beidzot kāds sāktu domāt ar galvu, ar visu pārējo mēs tiksim galā paši. Tracina jau tas, ko tu nevari ietekmēt. Kādreiz man bija ļoti bail lidot, vienmēr, kad lidmašīna cēlās gaisā, raustījos. Bet pēc tam, sapratusi, ka neko nevaru ietekmēt, to pieņēmu – tagad paļaujos, un viss. Ir miers.
Taču tas, kas notiek mūsu valstī, ir pretrunā ar cilvēcisko loģiku un veselo saprātu. Iznāk, ka mēs visi – visa Latvijas tauta – esam pilnīgi idioti, pāris cilvēku sadalīs visu, ko un kā viņiem vajag, un tu neko nevari padarīt! Pat, ja tev pieder mediji, tu vari rakstīt, skaidrot, piedalīties, bet...
Saproti, pārējās dzīves situācijās ir tā – ja tu kļūdies, vari to izlabot; ja kādu aizvaino – atvainoties; ja kaut ko sabojā – salabot. Ir rīcība, sekas un atkal rīcība, lai šīs sekas novērstu; tu zini, ko ar to iesākt. Bet te tu nezini, ko iesākt!
