Neērtā juriste Ieva Brante par oligarhiem un traģēdiju savā ģimenē

Pastāsti mazliet par sevi – ne jau visi lieto sociālos tīklus.
Kas es esmu... Pilsoniski aktīvs cilvēks, kuram nav vienalga. Maizes darbs – juriste, specializācija – ģimenes tiesības. Šaura joma, kur parasti visi strīdas, turklāt nevar nopelnīt lielāku naudu, tāpēc to izvēlas retais. Protams, pētu arī citas sfēras, kas ir saistītas ar manu pilsonisko aktivitāti. Juristam nav jāzina atbildes uz visiem jautājumiem, bet jāzina, kur tās atrast.  

Tu aktīvi reaģē uz notikumiem politikā un iesaisties sabiedrības aktivitātēs. Pēc oligarhu sarunu publicēšanas plaši izskanēja tava gatavība dzīvot teltī pie prezidenta pils, ja prezidents nereaģēs uz tavu aicinājumu. Ko konkrēti tu gribēji panākt?
Izpētījusi Prokuratūras likumu, prezidenta pilnvaras un Saeimas sēžu sasaukšanas kārtību, sapratu, ka sākt vētīt ģenerālprokurora darbu drīkst tikai tad, ja ir sākta prokurora atlaišanas procedūra. Respektīvi, ja ir šaubas par prokurora darba kvalitāti un godprātību, tu vari prasīt viņa atcelšanu un atbilstoši tai veikt pārbaudi.

Ja nu prokurors izrādās godavīrs?
Tad, pabeidzot pārbaudi, atcelšana netiek apstiprināta. Tātad – nevis noskaidroju un atlaižu, bet ierosinu atlaist, lai tiktu pie pārbaudes. Tāpēc uz piketu par viņa atcelšanu nemaz negāju, mani nevajag, lai krīt galvas. Necenšos nevienu nomelnot vai apmelot, bet visi labi zinām, ka laikā, kad KNAB figurēja oligarhu lieta, tur strādāja Streļčenoks un Juta Strīķe, ģenerālprokurors bija Kalnmeiers un procesu virzīja prokurors Māris Leja. Kaut kur starp šīm personām acīm redzami ir notikusi informācijas noplūde, nesaprašanās; ir pazudis kāds posms. Jo tagad vieni tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji saka, ka par šīm sarunām neko neesot dzirdējuši, citi – ka jāpārbaudot sarunu autentiskums, vēl citi – ka sarunas neesot bijušas pievienotas krimināllietu materiāliem, bet Kalnmeiers tās vispār nav lasījis.

Mani interesē – kur ir sakabes trūkums? Visi saka – Juta ir cīnītāja. Nešaubos, bet izskaidrojiet man, kā šī lieta nonāca izbeigšanas kastē? Visu gadu darbs ir mēslainē, un neviens neko nezina! Ne Juta, ne Streļčenoks, ne Kalnmeiers nesniedz skaidru atbildi – kas īsti notika? Ja lieta ir samuļļāta, man nav ko pārmest jaunajam KNAB priekšniekam – viņš saņem tik šķidru mīklu, no kādas pankūku vienkārši nevar izcept. Tā arī beigsies – tur ne vella nebūs! Tas ir trakākais. Vienīgais, kādā veidā varētu kaut ko saprast, būtu šī vētīšana, bet, kā jau teicu, lai to sāktu, jāierosina ģenerālprokurora atlaišana.

Kurš to var ierosināt?
Ģenerālprokurora atcelšanas procesu var sākt prezidents, ierosinot šo jautājumu Saeimas darba kārtībā un aicinot deputātus balsot. Ja Saeimas deputātu trešā daļa nobalso, tiek ierosināta atcelšana un sākas pārbaude. Vēl atcelšanas procesu var ierosināt Augstākās tiesas priekšsēdētājs Bičkoviča kungs. Tātad vienīgā cerība bija, ka varbūt prezidents kādu rītu pamodīsies un sapratīs, ka viņš, lai gan ir ZZS ieliktenis, tomēr ir visas tautas prezidents. Varbūt godaprāts liks attapties... Piedod manu naivumu, bet ticēt vajag vienmēr. Es vismaz mēģinu. Bet zini – kad viņš iznāca pie tautas, nedrīkst tā teikt, bet... švamme. Stāv, lūpa trīc... Nav mums prezidenta. Viņš aicina, lai iesaistītie paši izvērtē (!), un bubina – mēs esam par tiesiskumu, jūs esat par tiesiskumu, mēs esam vienā laivā. Želejveidīgs veidojums, kurš ielikts, lai pārstāvētu mūsu tautu.

Tu savā vēstulē prezidentam...?
...noprasīju, ko viņš darīs – sasauks šo ārkārtas sēdi vai nesasauks. Tu vari to darīt pēc nedēļas, bet pasaki – jā vai nē. Viņš bija ārpus valsts, visu cieņu prezidenta kancelejai – viņi bija iznākuši ārā, rūpīgi mani uzklausīja, vēlāk piezvanīja un visu paskaidroja. Prezidents ārkārtas sēdi nesasauks. Viņi skaidro, ka šajā gadījumā to varot darīt arī Saeimas deputāti paši, savācot trešo daļu parakstu un liekot jautājumu galdā, tam nav nepieciešams prezidenta aicinājums. Tādējādi celt telti pie pils nebija jēgas, jo atbildi es saņēmu. Teltī apmestos tad, ja man neatbildētu.

Ko darīsi tālāk?
Runāšu ar Saeimas deputātiem, vai kāds būtu gatavs to virzīt.

Tev ir skaidrojums, kāpēc viens par papagaili saģērbies cilvēciņš var starodams ņirgt visiem ģīmī, neraugoties uz visu, kas viņam inkriminēts, un neviens neko nevar padarīt?
Domāju, konkrētajā gadījumā līdzētu tikai runāšana ar sabiedrību un skaidrošana. Atkal, atkal un atkal, vēl, vēl un vēl. Cik daudzi deputāti tiešām brauc un reāli tiekas ar saviem vēlētājiem? Otrām kārtām – mēs no padomju laikiem esam mantojuši sakropļotu domāšanu un procesa uztveri. Arī vienaldzību pret valsti – gan jau viņi tur paši tiks galā. Arī nežēlīgu iecietību pret alkoholismu – lai dzer, ka tik nes naudu mājās. Un tādu pašu iecietību pret zagšanu – visi taču zog, šis vismaz padalās. Kad mēs sapratīsim, ka tas nav normāli, ka valsts jāvada pašiem, nevis tādam...

Labi, pieņemsim, esam sapratuši. Un...?
Ejam un darām! Virzām cilvēkus, kurus tiešām interesē valsts, analizējam, sekojam līdzi procesam.

Tā jau vienreiz bija. Un kas notika ar Zatleru un viņa partiju?
Piekrītu... Ļoti smagi to atzīt, bet man nav ko teikt pretī. Taču ir jāmēģina vēlreiz. Nav variantu. Tam astoņkājim ir nez cik galvu, vienu nocērt, izaug trīs jaunas, bet es iedomājos, ka varbūt nav jācērt galvas, bet jāsit pa kājām. Pat, ja neizdodas izsist no apakšas visu kāju uzreiz, ir jāsit, jāsit un jāsit vēl! Ja prasīsi, vai mēs ar tevi piedzīvosim labāku Latviju, teikšu: labāku jā, bet tik labu, kā gribētu, ne. Iespējams, to piedzīvos mūsu bērni un mazbērni, ja spēsim iedot viņiem pareizo izpratni.

Kārlis Streips piemin Jēkaba ielas indīgo gaisu. Tur ieiet normāls cilvēks, noskaņots tādā pašā toņkārtā kā tu, bet pēc laiciņa viņu vairs ne dzird, ne redz. Re, lielais taisnības cīnītājs Artuss par Rīdzenes sarunām vispār neizsakās, bet ir taču, par ko bļaut!
Jā, viņš ir nepieklājīgi kluss. Esmu jauna un zaļa, bet tiem, kuri ir vecāki par mani, prasu – kā jūs esat nonākuši tik tālu? Šajā gadījumā – jūs, jo, kad biju maza un sīka, nevarēju neko ietekmēt.

Viens piemērs. Deviņdesmitajos uz Saeimu balotējās Zīgerista partija un Ziedoņa Čevera partija Saimnieks. Racionāli domājošie par Zīgeristu un viņa vēlētājiem bija nosmējušies līki, daudzi nobalsoja par Saimnieku kā pretmetu. Pēc vēlēšanām Saimnieks sametās kopā ar Zīgeristu.
Ko lai saka... Man šķiet, arī tagad notiek milzīga, apjomīga, vērienīga manipulēšana ar tautu. Visi tagad ir par Jutu Strīķi. Juta ir par tiesiskumu, mēs arī, viss ir lieliski! Bet man ir jautājums – Juta, ko tu darīji? Visa uzmanība bija pievērsta tam, kā plēšas Juta ar Streļčenoku, bet kas tikmēr notika ar oligarhu lietu? Mēs nezinām. Iestādes darbs nav padarīts.

Daudzi pilsoņi, vērojot, kā, neraugoties uz pieķeršanu nozieguma vietā, paliek nesodīti kukuļņēmēji, nodokļu naudas šķērdētāji un valsts nozadzēji, atmetuši visam ar roku.
Brīžiem arī man tā gribas, bet nesanāk. Dažreiz tiešām uznāk dusmas – visiem ir vienalga, kāpēc arī man tā nevarētu būt? Tajā brīdī saku sev – stop! Uzdod jautājumu citādāk – kāpēc citiem ir vienalga? Kāpēc viņiem nevajag vairāk? Kamēr man ir spēks, es to daru. Esmu pati par sevi, varu rēķināties tikai ar saviem spēkiem. Tā ir atbilde, kāpēc es neguļu līdz diviem, reizēm līdz trijiem naktī. Man vajadzētu asistenti (ir arī bijušas), bet tie darbi ir tādi, kurus varu izdarīt tikai pati. Uz vēstulēm, kuras man raksta Facebook, nevar atbildēt cits cilvēks. Reizēm iebirst pat piecdesmit vēstuļu, un tiešām cenšos atbildēt uz visām. Man var atrakstīt divos naktī, es atbildu. Baidos, ja es ieietu politikā, tam varētu pietrūkt laika, bet atbildēt man ļoti gribēsies.

Tavs mērķis ir iešana politikā?
Neesmu par to publiski runājusi, bet šādos un līdzīgos gadījumos, kad redzi – kaut kas ir jāmaina, bet apzinies savu bezspēcību, tas šķiet pašsaprotami. Neskandēšu skaļas frāzes, ka gribu cīnīties tikai par sabiedrības un tautas labumu; pirmām kārtām tas ir vajadzīgs man pašai. Es gribu dzīvot šeit, nevis braukt uz Angliju lasīt zemenes. Es vispār negribu nekur braukt. Skan ziepjaini, bet – man nav citu māju.  

Kā tavas aktivitātes sākās?
Manas sabiedriski aktīvās gaitas sākās pirms desmit gadiem. Pie meitas skolas nebija gājēju pārejas, es izcīnīju regulējamo pāreju, lai bērni varētu droši pārvietoties (diemžēl ierobežojuma zīme 30 kilometri dzīvē nedarbojas). Tad sapratu, ka es varu un ka ir jādara. Nevar stāvēt un neko nedarīt.

Ja tiešām kādreiz nonāksi politikā, varbūt vairs nebūsi ne dzirdama, ne redzama – tiksi piepulcēta. Daudzi iet ar milzu apņemšanos, bet... Tur ir kāda mums neredzama un nesaprotama kārtība.
Tā ir pilnīga taisnība! Manuprāt, ļoti precīzi teikts – mums neredzama un nesaprotama kārtība. Tāpēc gribētos aiziet un paskatīties, kas īsti tur ir. Ceru, ka man būtu arī dūša pastāstīt; par to faktiski nav šaubu. Cita lieta, ka es ļoti nopietni izturos pret solījumiem, ļoti! Ja es tiešām ietu politikā, man nebūtu nekādu solījumu. Saprotu, ka pareizi ir solīt, – visi zinām spārnoto frāzi kā var nesolīt –, bet kā lai zina, ko vispār var solīt, ja tev nav ne jausmas, ko tu tur ieraudzīsi? Vispirms vajadzētu paskatīties, kas tur ir.

Tu taču netaisītu savu blici?
Nē! Pie kā varētu iet... Teikšu godīgi, vēl neko neesmu analizējusi, un būtu arī pāragri par to runāt. Arī naudas reklāmai man nav. Nezinu, kas un kā notiks.

Cik gadu tev ir?
Es nezinu! Nopietni. Esmu dzimusi 1979. gadā. Skaiti, bet skaļi nesaki. Savu vecumu stabili zināju, kad man bija desmit gadu. Vēl, kad bija vienpadsmit, jo tas bija viens pēc desmit. Kad nāca divpadsmit trīspadsmit, sāku jaukt. Tik daudz gan atceros, ka meitu dzemdēju vēl nepilngadīga – pēc vispārējā sašutuma.

Vai tad tajā laikā par to vēl šuta?
Mīļā, vēl tagad šūt! Kad manai meitai bija mazais, to izjutu ļoti asi, tāpēc biju viņas atbalsts un palīgs itin visā.

Tavā ģimenē notika traģēdija.
Pirms pusgada man šķita, ka savu dzīvi esmu saplānojusi pa minūtēm, bet notikumi met tādus kūleņus... Tas datums – 29. janvāris – ir iegravēts manā prātā... Todien mazais Kārlītis bija pie mums, pavadījām kopā burvīgu dienu. Pēc trim stundām viņa vairs nebija. Meita nolika mazo gulēt, un vienā brīdī viņš pārtrauca elpot. Bērniņš bija absolūti vesels, pirms dažām stundām joņoja pa pludmali. Un tad aizmiga... Šķita, ka tavā istabā kāds pēkšņi izslēdzis gaismu un tu tā arī stāvi tumsā, nesaprotot, kas notiek.

Nevienam mūžā nenovēlu... Es biju sporta zālē, kad man piezvanīja. Kārlītis bija vēl silts. Ātrie jau bija bijuši un reģistrējuši faktu, bet es turpināju mazo elpināt. Un turpinātu tāpat darīt arī šodien, arī rīt.

Tādos gadījumos ierodas policija – tā tam ir jābūt. Inspektors man teica – Brantes kundze, man jums jāpasaka, ka par notikušo jau zina ministrs un mūsu priekšnieks, zina arī mediji. Prasīju – tāpēc, ka es esmu Brante? Jā! Tajā brīdī sapratu, ka man tas jāpaziņo publiski, jo, ja to neizdarīšu es, var sākties visādas peripetijas. Piedod, tāda ir dzīve – nelabvēļi izmantos visu, lai aplietu otru ar samazgām. Pēc tam nevienu neinteresēs, kā bija patiesībā. Tajā pašā dienā nomainīju Facebook bildi un paziņoju par sērām. Protams, bērniņam veica ekspertīzi, jo neviens nesaprata, kas ir noticis. Ekspertīze noteica, ka gripas komplikāciju dēļ bērnam pārstājušas darboties plaušas. No tā brīža ir pagājis pusgads. Skatos uz savu meitu un saprotu, ka viņa ir stiprāka par mani.

Tev bija jāpārcieš arī apkārtējo reakcija, kas, lai arī labi domāta, mēdz būt visai apgrūtinoša.
Mans vienīgais lūgums bija, lai man nesaka – turies! Tas ir vispretīgākais vārds. Un vēl – lai, katru reizi satiekot, man neķeras ap kaklu. Tu mēģini dzīvot, tu savaldies, tu centies iet tālāk, bet kāds atkal un atkal metas tev virsū – es zinu, ka tev ir grūti, bet man vajadzēja tevi apskaut! WTF, tev vajadzēja... Tad ej un apskauj stabu! Biju diezgan asa un Facebook ierakstīju – ja mani satiek, lai liek mieru. Daži to uztvēra kā noteikumu, bet – lai tā būtu. Man ir tiesības uz savu telpu, lūdzu, cieniet manu izvēli! Neviens draugs, pat vistuvākais, nav nācis man klāt, lai apmierinātu savu interesi. Tagad stāstu to pirmo reizi – neviens līdz šim brīdim nav zinājis Kārlīša aiziešanas iemeslu.

Fiziski neatceros, kā nodzīvoju pirmos mēnešus. Nezināju, kāds ir datums. Mani un meitu izvilka sports. Atspiedos no grīdas trīsdesmit piecas reizes, tad strādāju ar virvi, atkal atspiedos, atkal – virve. Piecās minūtēs sevi nokāvu tā, ka man tecēja puņķi, siekalas un asaras. Zāle strādā līdz 22.30, turpat kritu zemē, treneris jautāja – vai viss kārtībā? Bezspēkā atbildēju – jā! Beidzu sevi nost, lai tikai izdotos aizmigt, bet aizmigt vienalga neizdevās. Dažās dienās zaudēju četrus kilogramus.

Tev ir labs vīrs?
(Smejas.) Ai... Esam satikušās tādā sulīgā pārmaiņu laikā. Vakar lūdzu savam vīram atļauju iet. Taču man ir fantastisks vīrs!

Tas ir nojaušams, jo ir acīm redzami, ka tevi nav viegli izturēt.
Jā, jā, jā! Pilnīgi piekrītu! Viņam būtu jāuzceļ piemineklis. Esmu šausmīgi prasīga, asa, valdonīga, ātra... Manis ir daudz – aizpildu jebkuru telpu, kurā ieeju. Tā nu tas ir, un ar to jāsamierinās. Tāpēc jau arī meita nepilngadīga aizlaidās no mājām, lai dzīvotu patstāvīgi. (Smejas.) Nezinu, kā vīrs visus šos gadus ir to izturējis. Viņš ir ļoti vieds, citāds cilvēks ar mani nevarētu būt kopā. Visu šo laiku vīrs mani ir atbalstījis – vienmēr un visā. Viņam tas nav paticis, bet viņš to ir pieņēmis. Tā ir milzīga vērtība! Lai katrai sievietei būtu tāds vīrietis, kurš spēj viņu atbalstīt arī tad, kad viņam nepatīk tas, ko viņa dara. Un lai katram vīrietim būtu tāda sieva.

Tomēr tu lūdz atļauju iet.
Jā... Es patiešām ļoti cienu un mīlu savu vīru, tikai tas “mīlu” ir citādāks. Sīkāk šobrīd neko nespēju paskaidrot. Te nav runas par kaut kādiem pārpratumiem, viss ir labi, bet es jūtu – pat gluži fiziski jūtu –, ka manis tajā vietā vairs nav. Man jāiet tālāk citu ceļu, vienai. Tas nav ne labi, ne slikti.

Tev ir plāni?
Pavisam banāli – es visu sākšu no jauna, būs jāieplāno personiskais budžets. Ņemot vērā, ka šo atļauju lūdzu tikai vakar, praktisko pusi risināsim tuvākajā laikā.

Meita dzīvo pati par sevi?
Jā, Santa ir pilnībā patstāvīga. Kad bija mazais, viņa lieliski tika ar visu galā, tagad cenšas sākt dzīvot no jauna. Viņa ir dzimusi 1997. gadā un vidusskolu beidza ar punci. Izlaiduma fotogrāfs, ieraudzījis tādu apaļu meiteni, pienāca klāt un gribēja teikt, lai ievelk vēderu, bet, sapratis, kas par lietu, nokaunējās.

Skatoties tavu Facebook profilu, kur tu ievieto attēlus no sporta zāles un demonstrē muskuļus, kāds var nospriest: re, īsts narciss, kuram patīk izrādīties.
Man patīk sevi redzēt spogulī, man patīk, kāda esmu un kā izskatos. Esmu ar sevi tiešām apmierināta un laimīga. Bildes, kuras lieku facebook, ir citu cilvēku motivēšanai – ja tev ir mērķis, aiziet! To var izdarīt.

Ko tu sporta zālē dari?
Šobrīd esmu sev atklājusi gaisa akrobātiku – tur varu uzdrīkstēties, tur noder gan spēks un muskuļi, gan lokanība.

Tu neesi par vecu gaisa akrobātikai?
(Smejas.) Nebiju par to domājusi, daru, jo patīk. Godīgi sakot, kad mēs kopā ar pazīstamiem jauniešiem braucam ar velosipēdiem, viņi netiek man līdzi.

Muskuļi tev tiešām ir kā izdreijāti.
Pašreiz neesmu labākajā formā, bet vairāk arī nevajag – body bilding nodarbībās tu mani neredzēsi. Es esmu ļoti haotiska, un sports palīdz sevi disciplinēt. Lai izskatītos tā, kā gribas, iznāk darīt arī to, ko negribas.

Tu vienmēr spēj savākties?
Gandrīz, bet šad tad grēkoju, piemēram, šobrīd ēdu kūku (bet zinu, ka to atstrādāšu). Mēdzu apēst arī pa saldējumam, vēl pa kādam našķim, taču tas ir normāli.

Vai tev ir arī kāda mierīgāka nodarbe? Nevar taču būt tik aktīvs visu diennakti.
Esmu atsākusi krāsot smalkos zīmējumus – pavisam smalki smalkos, tiem ir pastkartes izmērs. Lietoju trīs milimetru pildspalviņu. Krāsošana nomierina, jo tam jāatvēl laiks, jāapsēžas vismaz uz stundiņu. Tā stundiņa var būt reizi mēnesī, bet var būt arī daudz biežāk. Ja sporta zālē es izlādējos, tad krāsojot droši vien nosedzu radošo pusi – varu, piemēram, iekrāsot rozā aku, zilus kokus... Izpausties, kā gribas, un, kad darbs ir gatavs, ieraudzīt – bāc, cik skaista ir tava pasaule! Vēl man šausmīgi patīk multenes – es tās dievinu! Kino man ir grūti nosēdēt, sāp dibens. Teātri un operu gan apmeklēju, tur to nejūtu. Vēl patīk dejot – ļoti gribētos dejot salsu, bet nav partnera.

Vai tas, ka tevis ir tik daudz, reizēm netracina apkārtējos?
Zini – jā un nē. Redzi, labs jurists tu droši vien esi tad, kad pretējā pusē ir viedoklis – viņa ir baigā maita. No cilvēciskā viedokļa droši vien dažu labu tracinu, bet tas mani netraucē.

Nav tā, ka cilvēki saka – re, pustrakā Brante nāk?
Tā arī ir – mani tā sauc, un tas ir super!

Kā tev trūkst?
Man laikam viss ir. Gribētu saglabāt sevi. Materiālajā ziņā... Ceļojumus pati nopelnīšu. Porsche man nav vajadzīgs – ko es ar to darīšu. Labprāt gribētu vienkāršu māju. Rīgā. Savas valsts saimniecei jāatrodas savas valsts galvaspilsētā.

Uzaugi Rīgā?
Jā, ar mammu un vecmammu, bez tēva, koka mājā. Gāju krievu skolā, bija pat laiks, kad vispār nerunāju latviski. Krieviski joprojām runāju bez akcenta. Izklausās dīvaini, bet tas mēdz būt apgrūtinoši – reizēm tu runā nepareizās konstrukcijās, bet, tā kā krievi domā, ka tu esi krievs (akcenta taču nav), skatās uz tevi ar neizpratni.

Kāpēc tevi laida krievu skolā?
Stāsts ir smagāks. Mana mamma bija sodīta par pretpadomju aģitāciju. To uzzināju, kad viņas vairs nebija (viņa aizgāja 2001. gadā), turklāt uzzināju nejauši. Mamma divus gadus izcieta Daugavpils nometinājumā, pirms tam tika spīdzināta Stūra mājā (to vairs neuzzināšu, bet pieļauju, ka viņa tur tika arī izmantota; mamma bija tiešām skaista sieviete). Tas bija 1978. gads. Es piedzimu Daugavpilī, bet pēc trim dienām mēs atbraucām uz Rīgu. Domāju, sūtot krievu skolā, viņa varbūt gribēja mani pasargāt, radīt varai lojālas personas ilūziju. Lai viņai – lai mums – liktu mieru.

Iekams neiepazinos ar lietu, neko no tā nezināju. Speciālā lieta ar speciālo kodu, ļoti apjomīga, var teikt – manas dzimtas vēsture. Nopratināti draugu draugi, radu radi, kaimiņu kaimiņi. Raudāju kā mazs bērns un trīcēju no tām atklāsmēm, kas man nāca pāri. Saņēmu atbildes uz daudziem jautājumiem, sapratu, kāpēc mēs dzīvojam tādā mājā ar kopēju tualeti trepēs (māja jau tad bija antisanitārā un avārijas stāvoklī), sapratu, kāpēc mamma mani kušināja, kad uzdevu nepareizos jautājumus, kāpēc viņai bija grūti atrast darbu. Sapratu, kāpēc viņa tā loloja Latvijas karogu. Tas bija emocionāli satriecoši.

Kā izpaudās pretpadomju aģitācija?
Viņa izplatīja skrejlapas, kuras rakstīja pati ar savu roku. Mammai bija ļoti glīts rokraksts. Viņi to darīja divatā. Vīrieti, ar kuru kopā mamma darbojās, atzina par nenormālu un piesprieda attiecīgu ārstēšanu. Ar viņu es neesmu tikusies.
Arī savu faktisko tēvu nezināju, atradu viņu jau pēc mammas aiziešanas. Tikāmies, runājāmies. Viņš zināja par manu eksistenci.

Kā tu viņu uztvēri?
Cilvēks kā cilvēks. Bet man ir lielisks tētis, kurš mani audzināja bērnudārza un pirmo klasīšu vecumā. Pēc sajūtām atceros to mīlestības kamoliņu, ko viņš manī ielika. Viņi ar mammu gan pašķīrās, bet es viņu biju iemīlējusi kā īsto tēvu, arī viņš mani ļoti mīlēja. Pēc divdesmit pieciem gadiem es viņu atradu. Joprojām saucu viņu par tēti, un viņš mani – joprojām par savu mazo Ieviņu. Tagad mēs viens otram esam.

Ko tu sev novēlētu?
Laikam pat neko nevajag vēlēt, es zinu, ka man viss izdosies. Kad šķīros no pirmā vīra (viņš ir manas meitas tēvs) un sāku dzīvi no jauna, man nebija pilnīgi nekā – ne māju, ne izglītības, ne naudas, ne darba. Aizgāju uz nekurieni. Man jautā – kā?! Tev nebija plāna? Nē, nebija, bet biju pārliecināta, ka rīkojos pareizi un tikšu galā. Tā nav ne tukša runāšana, ne uzpūsta pārliecība. Tā ir tāda jušana – tu vienkārši zini.

Tev no kaut kā vispār ir bail?
Jā, bailes vajagot izteikt skaļi... Man ir arahnofobija, bailes no zirnekļiem. Tās ir paniskas bailes, es ģībstu, es drebu... Laikam bērnībās trauma. Vīrs mani ir ieradinājis viņu pasaukt. Agrāk saucu palīgā kaimiņu, viņš to zirnekli aizvāca (pat runājot par to, man spiež galvu). Bet, ja mani spīdzinātu ar zirnekļiem, – es izturētu! Varbūt apčurātos, bet principiāli izturētu. No nāves bail man nav – esmu vienojusies ar “augšām”, ka tad, kad būšu šeit pabeigusi visus darbus, varēšu iet mājās. Drīzāk mani satrauktu veids – negribētos, lai līdzi cieš citi cilvēki.

Es vispār esmu principiāls skuķis. Bērnībā neko nevarēju izdarīt, lai visi nezinātu; biju ugunīga rudmate (tagad mati kļuvuši tumšāki), redzama pa gabalu. Laikam biju kaut ko sadarījusi vīrietim no blakus mājas, viņš noķēra mani aiz apkakles un pāraudzināšanas nolūkos iespundēja pagrabtelpas patrepē. Uz cik ilgu laiku – neprasi, man šķita, ka tā ir mūžība. Viņš domāja, ka bļaušu, sitīšos gar durvīm un lūgšos ārā. Es nelūdzos. Stāvēju, nepieskaroties ne sienām, ne durvīm. Kad viņš beidzot atvēra durvis, laikam bija cerējis ieraudzīt salauztu pusaudzi. Nekā! Es, cēli pārkāpusi slieksnim, noprasīju – un tas ir viss, ko tu varēji? Tas nekas, ka man bija slapjas bikses (ne jau tiešā nozīmē!), to neviens nezina, arī māte ne. Tas vīrietis palika tukšā, es nedevu viņam ne kripatiņas gandarījuma.

Ko tu vērtē visaugstāk?
Es ļoti augstu vērtēju atklātību. Ienīstu melošanu – saki, kā ir! Ja netiec ar kaut ko galā, tā arī pasaki. Ja tev kaut kas patīk – pasaki, ka patīk. Ja mīli, pasaki to! Saki un dari šodien – tu nezini, kas būs rīt...

Ievas Brantes TOP5, ko var darīt sabiedrība, lai Latvija kļūtu labāka

1. Jāsaprot, ka demokrātiskās valsts pamatvērtība ir aktīvs pilsonis. Tava māja būs tik tīra, cik tīru pats to turēsi.
2. Vajadzīga lustrācija. Valsts pārvaldē nedrīkst atrasties nelojāli PSRS režīma atbalstītāji.
3. Jādefinē Latvijas kā mūsu valsts mērķis, darba plāns, dienas kārtība.
4. Jābeidz melot (ārkārtīgi svarīgs punkts). Tas attiecas ne tikai uz politiķiem. Esam tā sapinušies melos, ka nevaram valsts līmenī pieņemt nevienu lēmumu bez saskaņošanas ar kādu X.
5. Darīt mazus darbus valsts labā. Mazumiņš pie mazumiņa var izveidot iespaidīgu lielumu.