Alvja Hermaņa aktrises ideāls Baiba Broka: "Man bijuši tikai dienesta romāni"

Mani ir milzīgs gandarījums, ka tieši kolēģi to novērtē un atzīst par tādu īpašāku veikumu. Tie, ar kuriem kopā šo izrādi veidojām, redzēja, kāds šis process bija. Saņemot balvu, nešķita – kāds šaubītos, vai tā ir pelnīta.

Vai mēdz arī būt, ka tu izliec sevi visu, bet to nenovērtē, un otrādi – reizēm šā tā nostaigā, bet zāle un kritiķi sajūsmā: “Re, kā viņš var!”?

Tā arī ir! Teātrim ar godīgumu un taisnīgumu vispār nav nekāda sakara. Jo ātrāk to saproti, jo labāk. Es to aptvēru ne pārāk ātri, bet daudz cietusi neesmu – nevaru sūdzēties, ka būtu ļoti nesaprasta vai kritiķu nenovērtēta. Tomēr vienmēr jābūt gatavam, ka varbūt šoreiz skatītāju mīlestība man nepievērsīsies. Taisnīguma nav arī attiecībā pret ieguldīto darbu. Ir aktieri (arī mūsu teātrī), kas patīk visiem, un skatītāji viņus mīl vienmēr, neatkarīgi no tā, darbs veikts godprātīgi vai pavirši. Tas ir labi – tātad cilvēks ir savā vietā.

Domāju, kritisko prātu viņi saglabā, bet visi esam tikai cilvēki, tātad subjektīvi. Ir vēl kāda parādība, kas apliecina, ka nav ne taisnīguma, ne godīguma. Daži kolēģi, kuru katrs darbs ir kā jauns atklājums, Spēlmaņu naktij tiek izvirzīti ik gadu, bet balvu nesaņem bieži, jo latiņa uzlikta ārkārtīgi augstu – viņu pašu darbu kontekstā. Tad notiek tā: nu, šī loma tomēr nebija tik spilgta kā iepriekšējā... Tikmēr cits aktieris, kurš varbūt nestrādā tik labi, vienreiz izdara kaut ko tādu, kas tieši viņa veikuma kontekstā parādās kā īpašs sasniegums, un tiek apbalvots un slavēts, lai gan, salīdzinot ar citu paveikto, tas varbūt nekas tik īpašs nav. Tādējādi jāsecina, ka jākoncentrējas nevis uz ārējo, bet savu iekšējo novērtējumu, apziņu, cik liels solis uz priekšu ir nākamā loma.

Tātad runa ir par attīstību.

Jā, un par jaunas valodas atklāšanu, savu štampu neekspluatēšanu, jo pašapmierinātība var piezagties jebkurā brīdī. Arī slinkums. Visu laiku jābūt tik modram...

Ir bijušas. Sākuma gados bija tik daudz lomu, ka visām nepietika ne spēka, ne intereses. Nemīļu lomu nav bijis daudz, par vienu gan vēlāk domāju – labāk būtu bijis saņemt drosmi un atteikties. Ir lomas, kuras nospēlēju tā... ne pārāk sapūloties. Tās arī nesniedz gandarījumu, ir tāda rutīnas pieskaņa. Par laimi, tā notiek reti. Pārsvarā tad, ja jūtu – šai lomai netiek prasīti mani spēki, to varētu izdarīt arī kāds cits. Dažreiz šķiet, ka varētu šaut ar lielgabalu – un to arī daru –, bet jūtu, ka šauju uz zvirbuļiem.

Saka, ka skatītājs neesot muļķis, bet reizēm, khm, tā neliekas...

Mēdz būt gadījumi, kad profesionāļi un kolēģi tavu darbu novērtē, bet skatītāji īsti ne. It kā jau saprot, ka aktieris ir ļoti strādājis, tomēr līdz galam nepieņem. Mēdz būt arī tā – pats jūti, ka esi atklājis kaut ko jaunu, bet skatītāju tas lāgā nesasniedz. Un skatītājam taisnība – tātad kaut kas nav paveikts līdz galam vai nav uztverams.

Iespējams, katram skatītājam nav tādas emocionālas pieredzes vai uztveres līmeņa. Gandrīz vienmēr ir mazākums, kas tomēr uztver...

Ja ir godīgi un pamatīgi strādāts, daļa skatītāju tiešām uztver. Bet, ja kāds ir neuzmanīgāks, ne tā jūtošs vai nav “pieslēdzies”...

Tikai tā! Tāpēc, neraugoties uz to, ka gadi iet, katrs jauns iestudējums atsviež tevi tajā nedrošībā, nulles punktā. Aktiermeistarība jau nekur nezūd, bet ir tā tukšā trauka sajūta, kas ir ļoti vajadzīga, lai varētu notikt kaut kas jauns, lai nebūtu skaidrs, kā jāspēlē. (Šajā brīdī grimētavā galvu pabāž Alvis Hermanis un, sapratis, ka notiek intervija, paziņo – Broka ir mans aktrises ideāls!, piekodinot to noteikti pierakstīt.)

Tātad Ļikai Marats arvien atnāk pirmo reizi?

Jā! Izrāde gāja piecpadsmit gadu, un es katru reizi, pirms sākt izrādi, atgūlusies tajā gultiņā, sev teicu – es neko neatceros, neko nezinu... Zinu tikai to, ka man jāsaka: “Kas jūs tāds esat?” Tālāk ir paļaušanās uz savu ķermeni, apziņu.

Partneris ir viss! Tā esmu mācīta un arī pieredzē pārbaudījusi, ka vislabāk tu nospēlē savu lomu, ja redzi, dzirdi, mīli savu partneri. Tas ir paradoksāli – tu it kā spēlē otram, bet patiesībā dabū labumu sev. Arī monologs tik un tā ir dialogs, tikai jāsaprot, kas ir partneris – skatītājs, Dievs... Protams, partneri atšķiras, ir tādi, ar kuriem vienādi domā un par līdzīgām lietām smejies, un tādi, ar kuriem ir grūtāk. Lai gan šeit, Jaunajā Rīgas teātrī, mēs esam tā saberzušies, ka nav partneru, ar kuriem būtu grūti. Tikai vienā varbūt jāiegulda vairāk, citā mazāk. Attiecības ar partneri man ir ļoti svarīgas arī ārpus izrādes.

Vai mēdz būt tā, ka dzīvē cilvēks nav īpaši tuvs, bet uz skatuves – klikt! – ideāla sazobe?

Jā, ir tā!

Daudz gan, jo pirms tam tas nospiedums bija blāvs, tikai skolas atmiņas. Paldies Dievam, nepatīkama uzslāņojuma par Aspaziju kā mietpilsonisku kundzīti, kāds padomju laikā bija radīts kā sods par viņas lojalitāti Ulmaņa režīmam, man nebija. Tolaik viņa apzināti bija nobīdīta perifērijā, atspoguļota gandrīz kā traucēklis Raiņa dzīvē. Kad ķērāmies pie darba, liels pamats bija Dobrovenska grāmata Rainis un viņa brāļi, arī Saulcerītes Vieses Mūžīgi spārni. No tām arī radās mans priekšstats par Aspaziju. Tik dziļu pētījumu, manuprāt, vairāk arī nav. Liela palīdzība man kā aktrisei bija gan dokumentālie kadri, gan balss ieraksts.

Jā, bet tā nav tikai balss atdarināšana, es ticu – un jūtu –, ka savā ziņā pārņemu arī domāšanas veidu, tā brīža izjūtas, pašsajūtu. Cik grūti, cik viegli, cik smagi, cik sāpīgi... Tas viss jūtams balss tembrā. Ja nebūtu šā ieraksta, manuprāt, loma būtu pavisam citāda. Tas bija pirmais, pie kā pieķēros. Ko viņa pati stāsta – ko izvēlas stāstīt – tajā ir ļoti daudz informācijas par Aspaziju pašu. Arī fotogrāfijās. Tolaik viņi pozēja, nebija kā tagad, kad momentuzņēmumā vari noķert to vai citu izteiksmi. Bet, saliekot kopā bildes – sākot no jaunās meitenes līdz trimdai Šveicē – un vērojot izmaiņas no fotogrāfijas uz fotogrāfiju, rūpīgi iedziļinoties, var iegūt daudz norādījumu, kas atspoguļo iekšējos procesus.

Kādi pēc tik ciešas līdzāsbūšanas, faktiski – iemiesošanās Aspazijā, ir jūsu iespaidi par viņu kā cilvēku, sievieti? Kādas emocijas viņa raisa – apbrīnu, līdzjūtību?

Manī ir dziļa līdzjūtība par Aspazijas smagajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem. Turklāt pat nezinu, kā dzīvo, kā jūtas tik ļoti (un nepārtraukti!) slimību mocīts cilvēks. Nevaru teikt, ka lomu veidoju tikai racionālā ceļā, tur ir arī kāds cits pieslēgums, jo... Tas notika pat mēģinot – lasot vēstuli, ko viņa raksta Rainim, kad viņš brauc ceļojumā pa Eiropu, man bija iracionāla sajūta. Pārdzīvojums aiz vārdiem bija tik dziļš, ka gandrīz nespēju vēstuli nolasīt. Aspazija raksta, ka vienmēr, viņam promesot, viņa ar savu mīlestību un rūpēm Raiņa dzīvību turējusi kā zīda pavedienā. Tās pašas sajūtas vadīta, viņa raksta arī šo vēstuli, kurā grib teikt visus mīļos vārdiņus, bet baidās, ka šie ziedi jau ir vītuši. Ir parādījusies Mēness meitiņa, Olga Kliģere, un Aspazija vairs nespēj runāt tā kā agrāk, tomēr vēstules beigās viņa saka – neiznieko, atgriezies pie lieluma! Tā ir tikai ikdienišķa aizraušanās, esi lielais dzejnieks, neesi sīks. Aspazija raksta, ka viņus abus veidojusi viņu kopdzīve, laulājis liels laiks, zvaigznes, visa tauta. Domāju, arī Raini var saprast – viņam bija vajadzīga šī aizraušanās, iedvesma, bet tas vienmēr nāk caur otra pārdzīvojumiem. Viņai tas ir bijis ārkārtīgi sāpīgi. Protams, mēģināju Aspaziju sajust kā cilvēku. Viņa man ir ļoti materiāla, es viņu izjūtu. Pati neaizraujos ar ezoterisku pieeju pasaulei, bet šajā gadījumā to varētu darīt.

Jā, un tādas ir. Nemaz negribu tās aprakstīt; nosauktas vārdā, tās izklausīsies banāli un tiešām ezoteriski, bet sajūta par kādu neracionālu pieslēgumu šai lomai man ir, un vismaz līdz šim ir šķitis, ka tas ir labvēlīgs – ka zināmu kodu vai Aspazijas būtību esam notvēruši.

Tur, augšā, neviens nav dusmīgs?

Šķiet, nav gan. Tāds arī bija mērķis – atdod Aspazijai parādu par to, ko cilvēki viņai dzīves laikā nodarījuši. Tāpēc arī strādājām ļoti godprātīgi – ar līdzi jušanu, bet neapejot tumšos nostūrus. Tāpat kā Aspazija mūsu vidē apdraudēts ir katrs mākslinieks, jo mēs darbojamies ar apziņu un zemapziņu – matērijām, kuras pakļautas dažādām ietekmēm. Aspazijai pārmet dzeršanu. Jā, reizēm viņa dvēseles sāpes remdēja ar vīnu, ko arī pati raksta dienasgrāmatā. Neizliksimies, it kā mums apkārt tā nenotiktu un mēs būtu balti un pūkaini.

Jā, domāju, viņa bija ļoti spēcīga. Balss ierakstā Aspazija saka, ka tad, kad viņai tiek darīts pāri, viņa neraud, drīzāk noslēdzas. Pirmo reizi viņa esot raudājusi pēc Vaidelotes pirmizrādes no saviļņojuma un prieka. Tā arī ir liecība par cilvēku. Man Aspazijā patika tas, kā lepna (lepna, nevis lepnīga, jo lepnums un lepnība ir atšķirīgi jēdzieni) sieviete iznes situāciju, kas apdraud viņas pašcieņu; kā tiek ar to galā, saglabājot lielumu, un kā ieslīd arī maziskumā.

Viņiem, protams, ir gājis karsti. Skaļi vārdi un cirstas durvis, vārdos droši vien arī līdz šķiršanās pieminēšanai. Bet tas nemaz tik viegli nebija izdarāms. Tagad tā var –mazliet padzīvo un šķiras, tolaik tas bija neiedomājami. Ko Aspazija varēja – pārbraukt viena pati no trimdas, un – ko tad? Iekšēji šķiršanās varbūt arī bija notikusi, bet ārēji viņi bija saķēdēti uz mūžu.

 Cik izrādēs jūs pašlaik spēlējat?

Četrpadsmit...

Neteikšu, ka spīdoši, bet, nemitīgi skrienot, kaut kā galā tieku. Bērni pārsteidz arvien vairāk, nesen sapratu: jo viņi augs, jo augs problēmas. Tagad viss vēl ir saprotams un izskaidrojams, bet, kad nāks lielāka apkārtējās pasaules ietekme, jābūt gatavam uz visu. Jābūt redzīgam, pamanošam, kas ir visgrūtāk, jo arī darbā jābūt ar simts procentu uzmanību. Meita iet skolā, puisītis vēl dārziņā. Izrāžu laikā ar bērniem paliek auklīte, mana laba draudzene, bet pārējais – uz skolu, no skolas, uz dārziņu, no dārziņa – ir uz mūsu abu pleciem. Ir katras dienas plāns – šodien tu to, bet es šo, mēnesi uz priekšu neko ieplānot nevaram. Bet šodien tāpat skrien visi, tas nav nekas ārkārtējs.

Abi ar dzīvesbiedru strādājat vienā teātrī.

Jā, mans dzīvesbiedrs Gatis Builis ir skaņu inženieris, viņš vada skaņu cehu. Tas sākās kā dienesta romāns. Man vispār ir bijuši tikai dienesta romāni – kur gan vēl es varētu kādu satikt? Turklāt saprast un pieņemt aktiera režīmu var tikai teātra cilvēks. Grūti iedomāties, kā var sadzīvot, ja vīram darbs ir no astoņiem līdz pieciem, bet sieva piecos dodas uz darbu teātrī. Kad viņi satiekas? Labi, sestdien no rīta, bet jau divpadsmitos var būt bērnu izrāde un vakarā atkal izrāde.

Tas, ka izrāde beidzas pusvienpadsmitos, ir diezgan dramatiski. Ātrākais, kad tieku gulēt, ir divi naktī, septiņos ir jāceļas. Ilgstoši tas nav viegli. Pēc izrādes nevari uzreiz ievelties gultā un aizmigt. Gribu to iemācīties, bet neprotu. Runa nav par nespēšanu iziet no lomas. Tev ir ierosināta psihe, un tas jau tā nebeidzas. Kaut ko lasu, skatos vai nokārtoju sadzīvi, jo ēst jātaisa, veļa un trauki jāmazgā, un dažreiz to daru arī pēc izrādes. Bet ne jau man vienai ir tā. Manuprāt, ļoti palīdz tas, ar ko tu samērojies. Ja samērojies ar mūsdienu aristokrātu, jūties kā melnstrādnieks, bet, ja samērojies ar tiem, kam jādzīvo kara apstākļos, viss nostājas savās vietās un domā – paga, vai es nevarētu izdarīt vēl kaut ko, kādam palīdzēt. Kad piezogas tāda nevarība – nu, kāpēc man tā ir jāskrien, noliec blakus citus apstākļus.

Tam, ka dzīvesbiedrs redz jūsu izrādes, ir kāda loma?

Tāpēc arī man viss mūsu attiecībās patīk – jūtos tieši tik brīva, lai varētu mierīgi darīt savu darbu, nedomājot, ka es kādu apdraudu vai tamlīdzīgi.

Jā, neuztraucoties, ka tas mājās radīs pārpratumus. Ja es bučotu Daudziņu ārpus skatuves, tad būtu citādi, bet ārpus skatuves es Daudziņu nebučoju (smejas). Tāpat kā Keišu un vēl dažus.

Ja pēkšņi no gaisa nokristu miljards un varētu nekur neskriet, nestrādāt... Jūs tā varētu?

Nevarētu! Ne velti man tā ir nolemts. Atceros, pirms bērniem bija sajūta, ka kaut kā ir par maz, kaut ko vēl gribi aizsniegt, sasniegt... Acīmredzot tas bija vajadzīgs, lai es man doto potenciālu realizētu pilnīgi, nekrājot kādai citai dzīvei. Viss notiek pareizi. No manis prasa, un, kamēr varu, man ir jāskrien. Tā ir taisnība – jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt. Atveras jauni – gan informācijas, gan spēku – avoti.

Arī laiks iet dažādā ātrumā.

Protams, esmu to pamanījusi. Pašlaik skrien tā... Zaudējums no tā skrējiena ir pārgurums, kura dēļ cilvēki kļūst vienaldzīgāki, nejūt iekšēju vajadzību par kaut ko iestāties, interesēties. Vienaldzība nav labs noguruma blakusefekts. Tu kļūsti piezemēts, darbojies tikai sadzīves līmenī, neatliek laika pat pašrefleksijai – padomāt, pārdomāt, aptvert. Un iestājas tāds – ai, kas būs – būs...

Es gribētu iekrist atpakaļ lasīšanas sajūtā. Lasīšana savā ziņā ir koncentrēšanās uz sevi, savām izjūtām, samērošanās ar tekstu. Tas cilvēkā atsvaidzina visu – gan domāšanas procesu, gan izjūtas. Kad gaidīju meitu, bija brīdis, kad varēju lasīt un lasīt. Tagad izdodas tikai izkampt pa gabalam laika.

Ir kāds darbs, kas mainījis redzējumu?

Valentīnas Freimanes Ardievu, Atlantīda! Liels emocionāls pārdzīvojums bija Noras Ikstenas Mātes piens. Tas izsauca arī personiskas asociācijas – esmu turpat dzīvojusi, burtiski izjutu hipodroma gaisu.

Labu filmu ir daudz, grūti izvēlēties. Turklāt filmas iespaids atkarīgs no daudz kā. Piemēram, samērā vēlā vecumā, būdama iemīlējusies, noskatījos “Madisonas apgabala tiltus”, kas tajā brīdī mani emocionāli burtiski satrieca. Man patīk filmas par manu profesiju un vidi, piemēram, Kasavītisa Pirmizrāde. Un Alehandro Injaritu “Putncilvēks”, kas dabūja Oskaru (nemūžam nebūtu ticējusi, ka filma par tik šauru vidi to saņems) – ar savu ironisko attieksmi. Man patīk, ja izdodas ironiski paskatīties arī pašai uz sevi un situāciju, kurā esmu, ieraugot tajā komisko elementu. Tas varbūt dažkārt pat traucē, jo nespēju vairs visu īsti ņemt par pilnu.

Tas taču labi!

Man jau arī tā šķiet, turklāt tas liecina par zināmu... sauksim to par briedumu.

Gatavošanas fane neesmu, bet daru to regulāri un ar labiem panākumiem. Ja tu tam, ko dari, pieslēdzies, padodas viss – tā tiešām ir, bez kādām ezoterikām! Mājas darbus es pazemībā pieņemu, bet, ja atrastos kāds, kas tos uzņemtos manā vietā, domāju, es no tiem momentāni atteiktos. Tāpēc saku – viss ir nolikts ar nolūku, lai es turētos pie zemes un pienākuma. Kad nonāku mammas aprūpē, pēkšņi vairs pat nezinu, kā uzsmērēt maizi – tas notiek ļoti ātri!

Attiecības ar mammu ir labas?

Ļoti! Arī bērnība bija labākā, ko var iedomāties. Man ir māsa un brālis. Brālis ir vecāks, ar māsu mums starpība ir gads un mēnesis, viņa ir mans tuvākais cilvēks. Ar ģimeni man ir veicies – mums joprojām ir pilna ģimene, māsa ir uzcēlusi māju Lielvārdē, vecāki dzīvo pie viņas, Ziemassvētki un daļēji arī vasaras tiek pavadītas tur. Redzot, ka vecāku un bērnu attiecības var būt pavisam citādas, man grūti saprast, kāpēc tā ir – cilvēki ir akli vai nejūtīgi?

Par maz... Ceru, ka nākamajā pusgadā tāda iespēja būs, man ir garš saraksts ar to, kas jāredz, un ļoti labi, ka ir ko redzēt! Savā teātrī joprojām esmu lielā sajūsmā par Vladislava Nastavševa izrādēm. “Cerību ezers”, manuprāt, ir pilnīgi jauns veids, kā komunicēt ar skatītāju. Tāda godīguma pakāpe... Latvijā nav otra režisora, kurš būtu atļāvies rādīt uz skatuves sevi, sev nekomplimentējot. Viņš ir īpašs mākslinieks. Varbūt tādi ir arī citi no jaunajiem, kurus neesmu redzējusi, – Seņkovs, Sīlis, Laura Groza-Ķibere. Viņi visi ir manā sarakstā.

Noteikti uz Gunu Zariņu. Kādreiz mana favorīte bija Rēzija, arī viņai teātrī ir absolūtā dzirde un ļoti liels talants. Man patīk Daiga Kažociņa, arī Ērika Eglija. Ir aktieri, kam uzreiz jūtu dzīvo nervu, pieslēgumu, tas ir gan domāšanas veids, gan humora izjūta, gan, gan... Domāju, ģeniāla sieviete un ģeniāla aktrise bija Artmane – liela personība, gudra, apveltīta ar intuīciju, kaislīga, dziļi jūtoša. Antra Liedskalniņa – visīstākais, tīrākais brīnums ar vistīrāko aktrises talantu un visjūtīgāko nervu sistēmu. Diemžēl – jā... Domāju, viņai nebija tās aizsardzības kārtiņas. Mūsu teātrī dieva dots aktieris ir Andris Keišs – viņš ir gluži neticams un, manuprāt, kļūst arvien labāks. Mani kursa biedri. Artūrs Skrastiņš. Ģirts Krūmiņš. No citas paaudzes – Uldis Dumpis. Savā ziņā arī Jakovļevs. Protams, Pāvuls. Domāju, arī Velta Līne. Diemžēl neesmu redzējusi Dinu Kupli, bet ieraksti ir – ne visai. Lilita Bērziņa – ja varēja attēlot tādas pašironiskas lomas kā Paulīni un Mirttanti. Ne velti viņa – tāpat Artmane – varējusi pielāgoties tik atšķirīgiem spēles stiliem. Bijusi pirmā gan pie Smiļģa, gan vēlāk reālismā. Manā skalā elastīgums ir liela talanta pazīme.

Kāda ir gaisotne teātrī?

Nav ne intrigu, ne greizsirdības – tiešām nav! Sākām visi reizē, mums ir cita gaisotne – nav sajūtas, ka kāds kaut ko nebūtu dabūjis. Draudzība vairāk ir nostiprinājusies ar tā sauktajiem vecajiem – Gunu Zariņu, Sandru Kļaviņu, Elitu Kļaviņu. Ar mūsu jauniešiem, kas vairs īsti nav jaunieši, draudzība veidojas pamazām. Mana labākā draudzene gan darbā, gan dzīvē ir Guna Zariņa. Tāda draudzība ir dieva dāvana. Ar Gunu varu runāt atklāti par visu, ko ne ar vienu citu nevarētu apspriest, nav baiļu, ka tevi pārpratīs (ar māsu man ir cita tuvuma sajūta, bet viņa nav teātra vidē). Viena otru cienām arī kā profesionāļi. Nav iespējama draudzība, ja tu otru, khm, neuzskati par īsti labu aktieri.

Nevar! Bet labai aktrisei var teikt – ko tu, būdama laba aktrise, tur darīji – kas tas bija?

Pieminējāt savu temperamentu. Esat straujas dabas?

Jā, laikam. Napoleons savus kareivjus esot atlasījis pēc tā, vai cilvēks no aizvainojama piesarcis vai nobālējis, un ņēmis tos, kas aiz dusmām nosarkst. Es piesarkstu un uzreiz aizdegos, kas ne vienmēr ir pozitīvi; dusmas ir straujas un nevaldāmas. Protams, šī profesija mudina straujo reakciju un temperamentu saglabāt, nevis ar to cīnīties.

Protams! Cik tik vajag...

Vai kājminams flegmatiķis vispār var būt aktieris? Labi, cienīgi lēnīgs...

Lēnīgs varbūt gluži ne, bet zinu cilvēkus ar tādu mazāku temperamentu, arī tiem ir uz skatuves vieta. Tomēr tiem kolēģiem, kurus vērtēju ļoti augstu, visiem ir ļoti ātra daba, domāšana un humora izjūta. Kas ir humora izjūta – spēja saskatīt paradoksālo.

Kā uztverat aprunāšanu?

Laikam izslēdzu no apziņas to, ko negribu dzirdēt. Zinu, ka ļoti ņemtu pie sirds, ja zinātu, ko par mani runā. Paldies dievam, man neviens neko neatstāsta, un es dzīvoju ilūzijās, ka par mani sliktu nerunā. Te iekavās vajag ierakstīt “smejas” (smejas).

Grūti skatīties tādu virspusēju televīzijas jautrību – kaut kādas dziesmas, kaut kādi joki, kas patiesībā nav ne jautri, ne smieklīgi. Lūk, Skutelim ir gan talants, gan humors, un to uzreiz redz! Televīziju gan skatos ļoti maz. Esmu aicināta uz šoviem, bet nekādi nespēju tam pieslēgties. Ne kā skatītāja, ne dalībniece. Šādam žanram atvēlēt savu dzīves laiku es nevarētu.

Ja būtu iespēja atpūsties uz pilnu klapi, ko jūs darītu?

Vispirms izgulētos. Esmu kļuvusi tik mazprasīga, ka, ja varētu nodrošināt pamatvajadzību – mazliet vairāk miega, es jau paceltos gaisā. Labprāt būtu gājusi peldēt, labprāt aizbrauktu uz sulu kūri, kur kādreiz ļoti sen esmu bijusi. Baidos tikai, ka man būtu garlaicīgi. Ā, bet tur varētu lasīt! Kad iznāk izrauties, aizstaigāju līdz jūrai, nogrābju savā īpašumā skujas – mums Garciemā top brīvdienu mājiņa. Tā ir brīnišķīga manas dzīves puse. Visapkārt priedes, vide, kurā jūtos labi. Mājiņa ir pavisam neliela, mēs to necēlām, tā tur jau bija. Interesanta sakritība, ka meistari, kuri atjaunoja mūsu mājiņu, pirms tam bija pabeiguši Aspazijas māju Dubultos. Ja grib, var vilkt paralēles. Mums ir tā paveicies, ka dzīvojam pie jūras, bet mēs to nenovērtējam. Es arī tikai brieduma gados sāku saprast, cik tam ir milzīga nozīme. Jūru vajadzētu izmantot pie mazākās iespējas, kādas nu kuram ir.

Mani satriec, ka pieņemam kā normu to, ka politikā, valsts pārvaldīšanā godīgums nav iespējams. Pat tie, kas deklarējuši, ka ir iespējams, vēlāk no tā atkāpjas. Vai tiešām cilvēks, iegūstot varu, tik ļoti mainās? Acīmredzot alkatība un godkāre ir īpašības, kuras pie zināmiem apstākļiem tiek izaicinātas visvairāk. Cilvēki, kurus pazīstu un kuriem esmu uzticējusies, nonākot tur un ieraugot to absurdu, pieklust, jo saprot, ka nebūs vienkārši piepildīt principu “es tagad būšu taisnīgs un godīgs”. Sistēma ir tā sapīta, tik greiza, ka pat visgodīgākais cilvēks neko nevar izdarīt. Šī apziņa arī ir vissatricinošākā, vieš vislielāko bezcerību. Gribot dzīvot godīgi un ticēt, ka visi ievēros vienus principus, jūtos kā naiva muļķe.

Sīkāk par politiku neizteiksieties?

Labāk ne, jo pārtieku no informācijas drumslām. Tikko atteicu sporta raidījumam. Man prasa – vai jūs tiešām nevarētu kaut ko pateikt par sportistiem? Es tiešām nevarētu! Ja ir kaut kas, kas mani neinteresē vispār, tas ir sports. Vismaz par kādu dzīves sadaļu esi godīgi sev pateicis – es drīkstu par to nelikties ne zinis, un man par to nekas nebūs. Un uzreiz – fū! – kļūst tik viegli!

Vai nu profesijas dēļ, vai tas ir dabas dots, bet man piemīt spēja iejusties, empātija. Kādreiz biju diezgan kategoriska, tagad arvien vairāk izprotu, kāpēc cilvēks tāds ir. Vai nu nav varējis izglītoties un tādēļ redz dzīvi tik šauri, vai ir smagi sāpināts un tāpēc visu redz greizā spogulī. Ja izproti kaut daļu no tā, kas veido personību, tu vairs nespēj viņam spert, gribas pasaudzēt.

Traucē, ja cilvēkam nav humora izjūtas – ir grūti sarunāties tikai vienas dimensijas līmenī. Vēl trakāk ir tikai tad, ja cilvēki bez humora izjūtas mēģina jokot. Man ir laba īpašība – es smejos, kad smiekli nāk, un nesmejos, kad nenāk. Cienu cilvēkus, kas nesmejas pieklājības pēc, jo arī tā ir liekulība. Ja dalām dzimumos, tad vīrietis nedrīkstētu būt sīkumains – gan materiālā, gan citās izpausmēs –, aizdomīgs, greizsirdīgs. Patiesībā vīrietim ļoti svarīga ir pašapziņa, kas arī izslēdz lielu daļu no nosauktā. Sievietēs savukārt kaitinoša var būt tāda pārlieka sievišķība, arī sīkumainība, klīrēšanās, ļoti izteikts akcents uz ārējo izskatu. Protams, mums jāizskatās skaisti un gaumīgi, bet ja tas aizņem teju visu dzīves laiku... Re, visu atrisina viens ļoti ietilpīgs vārds – pašapziņa. Ir cilvēki, gan vīrieši, gan sievietes, kas šausmīgi ap sevi ņemas, un tas šķiet pavisam garlaicīgi.

Kam jānotiek, lai jūs ar cilvēku pārstātu komunicēt?

Ja vienreiz pieķeru cilvēku melos – viss! Neesmu skolotāja tips, kas mēģinās kādu pārtaisīt, eju prom, savā apziņā šo cilvēku izsvītrojot. Taupu spēkus, jo man nav atvēlēts tik daudz, lai izaudzinātu visu pasauli. Jārūpējas par savu šauro loku. Negodīga rīcība mani var izvest no pacietības. Joprojām prātā ir gadījums, kurā cilvēks rīkojies negodīgi, piesavinoties cita cilvēka darba augļus. Mūsu vidē diemžēl tā notiek. Ir pagājis zināms laiks, bet joprojām, izvelkot to ārā, man ir kā sarkana lupata gar degunu, neko nevaru sev padarīt. Mans temperaments liek atkal iedegties un atkal nošausmināties – nu, kā tā drīkst...! Būtu jāseko rīcībai – tas jādara publiski zināms, vaininieki jāpārmāca, bet uzskatu, ka tas ir kāda augstāka kompetencē un visi mēs dabūsim atpakaļ par visu – par meliem, negodīgu rīcību un pārējo. Tā netaisnības izjūta man acīmredzot ir no ģimenes – gan ieaudzināta, gan uzsūkta.

Lielu vilšanos nav bijis, bet dažas ir. Tās arī likušas nonākt pie atziņas, ka izvēlos nebūt ne audzinātājs, ne soģis, jo ticu, ka ikviens saņems pēc nopelniem. Samaksa tiks piemērota katram individuāli tādā formā un tajā laikā, kad viņš spēs to saprast.

Kāds dramaturģiskais materiāls jums kā aktrisei šķiet tuvāks, kāds varbūt svešāks?

Man patīk strādāt ar tādu materiālu kā Ingmara Bergmana “Rudens sonāte”. Savukārt pilnīgi nearts lauks man ir Šekspīrs. Nesaprotu, kā viņu spēlēt, kā iestudēt. Kā domāt tādās kategorijās, kā spēlēt dzejā. Konkrētu tēlu vai lugu pat nenosaukšu. Patiesībā nekad neesmu cerējusi uz kādu konkrētu lomu, nav bijis sapņa par, piemēram, Džuljetu. Komiski, ka pirms gadiem Alvis par Džuljetu teica, ka es gan sen neesot tajā vecumā, lai spēlētu Džuljetu, bet mūsu teātrī viss esot iespējams, tāpēc vecumā ap sešdesmit tieši es varēšot viņu spēlēt, jo mūsu skatītājs nāk mums līdzi arī vecuma ziņā. Redzēsim! (Smejas.)