"Es izlēmu beidzot kļūt laimīga" - 47 gadus vecā ekonomiste Ilze pamet visu un kļūst par strādnieci dabas parkā
Mūsdienu pasaulē, kur vairākums savu ikdienu aizpilda ja ne ar domām par labāku dzīvi, tad vismaz ar domām par eksistenciāliem jautājumiem, cilvēks, kurš savu laiku un darbu iegulda kādā jomā bez jebkādas atlīdzības naudā, var šķist vismaz ideālists. Tas gan ir labākajā gadījumā. Ļaunākajā gadījumā viņu vienkārši uzskata par pamuļķīti.Kas tad īsti ir brīvprātīgie un kādēļ viņi to dara – tāds, lūk, jautājums.
Kā rīkoties, ja vēlies kļūt par brīvprātīgo
Ja nu šī satriecošā ideja jūs ir piemeklējusi (rēķinieties ar divu veidu reakciju no apkārtējiem – vai tev ar galvu viss ir labi? un eu, es gan tā nevarētu!), vispirms veltiet laiku tam, lai apzinātos savas spējas un vajadzības. Brīvprātīgais darbs pirmām kārtām ir došana, nevis ņemšana, tādēļ pirmais jautājums ir – ko es varu dot pasaulei? Atgriežoties pie Ilzes – kā saka viņa pati, “vienmēr jutu sevī klejotāja garu un, manuprāt, esmu tuvāk dzīvniekiem nekā cilvēkiem”.
Otrais solis ir atbildēt pašam sev uz jautājumu – kādēļ es to daru? Brīvprātīgais darbs nepiesaistīs ar algas apmēru vai soda sankcijām par darba uzteikšanu, bet ar savu sirdsapziņu gan nāksies sadzīvot. Tāpēc ir jāsaprot, vai lēmumu par brīvprātīgo darbu nav noteikusi šādas dzīves šķietamā romantika. Labs lakmusa papīrītis jautājumam, vai tas tiešām ir domāts man, ir iesaistīšanās pašmāju brīvprātīgā darba aktivitātēs. Un es nerunāju par aiziešanu reizi nedēļā uz dzīvnieku patversmi, lai izvestu pastaigā suņus un apčubinātu dažus kaķēnus.
Iesaistieties šajā darbā nopietni, nebaidieties nosmērēt rokas, atdodiet šim darbam sevi visu! Tas palīdzēs saprast, vai šis tiešām ir jūsu aicinājums. Sazinieties ar brīvprātīgā darba koordinatoriem, kuri palīdzēs atrast jūsu spējām piemērotu darbus Pārbaudiet sevi un pārliecinieties par sava lēmuma pareizību.
Trešais solis – programmu izvēle. Ja ar tīmekļa resursiem īpaši nedraudzējaties un baidāties apmaldīties bezgalīgajos web labirintos, pašmāju brīvprātīgā darba organizācijas var palīdzēt.
Ja ne vairāk, tad vismaz pateikt, kur meklēt informāciju.
Ja kādam šķiet, ka labākā, piemērotākā programma darbojas citā valstī, jāatceras, ka arī brīvprātīgais darbs ir darbs un daudzās valstīs tā veikšanai būs nepieciešama darba atļauja.
Dažas programmas palīdz brīvprātīgajiem nokārtot dokumentus, tomēr vairākums sniedz tikai tiesisko palīdzību. Izdevumi par dokumentiem būs jāsedz brīvprātīgajam pašam. Piemēram, ASV teritorijā arī brīvprātīgā darba veikšanai ir nepieciešama Green Card. Vairākumā gadījumu brīvprātīgajiem no citām valstīm šī darba atļauja tiek izsniegta ar ierobežojošu nosacījumu, un šādi iegūta zaļā karte nebūs izmantojama algotam darbam, tāpēc nevajag sacerēties, ka uz brīvprātīgā darba rēķina varēs izbraukt, lai emigrētu uz ASV un ar laiku iekārtotos labi apmaksātā darbā.
Arī ieceļošana valstī uz ilgāku laiku var būt ierobežota. Latvijas pilsoņiem Eiropas Savienības teritorijā ar uzturēšanos citā valstī nekādu sarežģījumu nebūs, bet, piemēram, lai dotos uz ASV, nāksies nokārtot vīzu; ar reģistrēšanos ESTA vien nepietiks.
Bezvīzu režīms ar ASV paredz, ka Latvijas Republikas pilsonis, kurš saņēmis ESTA akceptu, var ieceļot ASV 90 dienas gada laikā (vienā piegājienā vai pa daļām) bez (!) tiesībām veikt darbu ASV teritorijā. Mūsu bezvīzu režīms ir paredzēts tūrismam, nevis darbam. Tieši tas pats attiecas uz ANO un PVO programmām, piemēram, Belgradā, jo, lai gan Serbija ir ES kandidāte, savienībā tā nav uzņemta, tāpēc Eiropas Savienības valstu pilsoņi šeit var uzturēties bez vīzas vien 90 dienas gada laikā – bez tiesībām tikt nodarbinātiem.
Prātā jāpatur arī tas, ka līdz noskatītajai darbavietai kaut kā būs jāaizceļo. Dažas programmas piedāvā brīvprātīgajiem segt ceļa izdevumus, taču tādu nav daudz. Nevajag cerēt, ka kāds jums rezervēs vairākus simtus vērtu biļeti lidojumam uz ASV un nokļūšanai līdz noskatītajai darbavietai. Arī tad, ja izvēlētā programma paredz ceļa izdevumu segšanu, vajadzētu paturēt prātā, ka uz vietas viss var izrādīties citādi, nekā to uzgleznojusi jūsu sakairinātā iztēle. Ja nu, ierodoties noskatītajā darbavietā, sagribas apcirsties uz papēža un lēkšot atpakaļ uz tuvāko lidmašīnu, derētu atcerēties, ka atpakaļceļam biļete būs jāgādā pašam. Nekur mūsu valsts vēstniecība negaida šādus ceļotājus ar atplestām rokām un mājupceļam jau rezervētām biļetēm.
Jebkurā gadījumā ir jāatceras vēl kāda nozīmīga nianse, proti, mūsu fiziskā ķermeņa nosacītais izturīgums. Pat ja fiziskā kondīcija ir gana laba, lai “tiktu galā ar 100 mārciņu smagu rotaļīgu vilku”, neviens no mums nav pasargāts no lielākām vai mazākām traumām, sāpošiem zobiem un citām ķibelēm.
Atsevišķas brīvprātīgā darba programmas nodrošina minimālo medicīnisko aprūpi, tomēr, ka mēdz teikt, kas pats sevi sargā, to arī Dievs sargās. Pirms doties brīvprātīgā darbos ārpus Latvijas, iegādājieties sev labu (uzsveru – labu!) veselības apdrošināšanu, obligāti noskaidrojot, vai tā būs spēkā valstī, uz kuru plānojat braukt. Un, protams, jābūt kaut minimālām svešvalodas zināšanām.
Vai tiešām tikai vīzija par nākotnes sabiedrību?
Indiāņu paruna māca, ka mēs neesam savu zemi saņēmuši mantojumā no mūsu senčiem, bet gan aizņēmušies no mūsu pēcnācējiem. Ar atbildīgu attieksmi pret mūsu ikdienu sākas atbildīga attieksme pret mūsu sabiedrību un visu planētu kopumā.
Un tieši šajā brīdī dzimst nobriedušas sabiedrības attieksme arī pret darbu, jo, sasniedzot šo brieduma pakāpi, sākam saprast, ka darbs nav tikai naudas pelnīšana dienišķajai maizītei vai jaunam mersedesam. Darbs – tā visupirms ir sevis kā indivīda attīstīšana. Kad mūsu fizisko ķermeni izvadīs pēdējā gaitā, neviens no mums uz viņpasauli nevarēs paņemt līdzi ne bankas karti, ne jaunāko iPhone. Uz turieni līdzi var paņemt tikai vienu kapitālu – pieredzi un zināšanas.
