Dainu Jāņkalni vīrietis gribējis nopirkt kā lelli

Dāvid, vai tev ausīs ir caurumi vai auskaru vietā esi uzlicis magnētiņus?

Man gandrīz visu mūžu ir caurumi. No padomju laikiem, kad nevienam vēl nebija. Uz mani visi lūrēja kā uz citplanētieti. Pirmo man izdūra draudzene ar spraužāķi.
Es nemūžam neļautu ar spraužamadatu durt sev ausī.

Es tad biju ļoti jauns... Otrajā ausī gan auskaru man iešāva salonā. Bet kāpēc tev nav auskaru caurumu ausīs?
Tāpēc, ka man tas nav bijis aktuāli. Kad citas meitenes dūra, man mamma neatļāva. Man bija vieglāk neizdurt nekā ar viņu cīnīties.
Dāvid, tev ir brīnišķīgas brilles! Varu tajās spogulēties. Kā man tas patīk! Tu esi ideāls intervētājs sievietēm karalauka apstākļos.

Tev nav grūti katru dienu savākties? Kad jāiet ārpus mājas, mani tā princēšanās tracina.
Būt skaistam un izskatīgam vīrietim – tevi tas tracina? Kā tad tu gribētu – katru dienu staigāt ar netīru degunu?

Jā! Pa māju, piemēram, staigāju saplīsušās trenuškās.
Kas tur traks? Saplēstās biksēs staigāt jau arvien ir modē.

Tu tiešām tā labprāt pucējies katru dienu? Arī, ejot uz veikalu, krāsojies?
Sakopt sevi man patīk, bet, uz veikalu ejot, lūpas un acis nekrāsoju. Esmu smuka tāpat!

Tev ir bijuši slepenie pielūdzēji, kam ekrānā esi iepatikusies? Ir kāds zvanījis?
Vēstules ir bijušas, arī puķes. Ejot cauri tirgum ar nodomu, piemēram, nopirkt kartupeļus, man pasniedz arī zemenes vai puķu pušķi. Tas ir tāds sirsnīgs paldies. Vienkārši brīnišķīgi.

Bet es par pielūdzējiem jautāju. Varbūt tev ir bijuši kādi nenormāli bagāti precinieki?
Ir bijuši, lai gan slēdziens ir tāds – tas nav mans formāts.

Cik bagātu čali atraidīji?! Tādu ar rolsroisu un jahtu?
Precīzi!

Stāsti!
Tas man bija tāds liels piedzīvojums, jo sajutos kā veikalā noskatīta kažokāda. Dažu stundu laikā šis vīrietis bija pieņēmis lēmumu, nopirka lidmašīnas biļeti, lai atbrauktu uz Latviju, ieradās kā tāds Austrumu tirgonis ar dāvanām un pateica, ka viņš mani precēs. Vēl izstāstīja, cik bērnu grib.

Kur viņš tāds tevi atrada?
Biju saviem draugiem līdzi kā tulce Vācijā – ietekmīgu un turīgu biznesmeņu tikšanās reizē. Tur viņš mani arī ieraudzīja. Viņam bija rolsroiss, un viņš šķita pats savās acīs ļoti vērtīgs.

Un tu viņu tā vienkārši aizsūtīji atpakaļ?
Nē, nu neteicu gluži acīs, ka viņš ir cūka un nelietis. Vienkārši stāvēju ar muti vaļā un sapratu, ka cilvēks dara labāko, ko, viņaprāt, var darīt... Ka viņam acīmredzot nav cita attiecību modeļa. Es pieklājīgi pateicu, ka šobrīd neplānoju nedz precības, nedz attiecības. Un faktiski jau arī nebija melots. Man tieši tobrīd relatīvi nesen aiz muguras bija viena rūgta attiecību pieredze.

Neesi nožēlojusi?
Nemūžam! Zini, tas ir ļoti labs tests. Man bija, par ko padomāt un ko izvērtēt. Kad iedomājos, ko darītu pie viņa uz jahtas, man no tās domas vien kļuva slikta dūša.

Spoža pieredze!
Tā nav gluži pieredze – tā bija saskarsme ar situāciju, kad cilvēks mēģina nopirkt sievu. Man tiešām bija pārsteigums, ka tieši tik vienkārši viss arī notiek.

Un ar ko pietika tavam vīram, lai tevi iekarotu?
Es vienkārši iemīlējos. Tur neko daudz nevajadzēja. Nekādas iekarošanas jau nebija – iztikām bez tādas izteiktas noskatīšanas un laušanas. Es pamanīju un iemīlējos. Un esam precējušies jau ilgāk nekā 20 gadu.

Tavs vīrs ir tēlnieks Kristaps Gulbis, bet tu esi Jāņkalne. Kāpēc tev nav vīra uzvārds?
Tā ir mana vīra dzimtas tradīcija. Kad Kristapa mamma precējās ar savu vīru Aivaru Gulbi, viņa palika savā uzvārdā – Agija Sūna. Kristapa māsa precējās un palika Madara Gulbis, un es precējos un paliku Daina Jāņkalne.

Vai no tava vīra puses tā nav augstākā līmeņa skopība?
Nevis skopība, bet uzskatu brīvība. Man vienmēr ļoti paticis pašas uzvārds. Kristaps noteikti būtu man devis savu uzvārdu, ja es to vēlētos.

Bērniem vismaz uzvārdu iedeva?
Protams, ka bērniem ir tēva uzvārds.

Reiz šīs uzvārdu ķēpas dēļ, nezinot, kurš ar ko ir precējies, man ir sanācis smalkā tusiņā nepareizas lietas pateikt.
Morāle ir tāda, ka nevajag teikt, ko nevajag teikt. Ja vien nav ārkārtīgi definēta vajadzība pateikt kaut ko nepatīkamu, tad vajag teikt tikai patīkamas un foršas lietas. Mēslu pasaulē pietiek arī bez tā, ko tu vari piegāzt klāt.

Kā sadzīvo ar interneta anonīmajiem komentāriem? Man daudzi komentāri šķiet asprātīgi un forši, bet par sevi ķengas gan lasīt riebjas. Viens bija ierakstījis, ka laukus savā mūžā neesmu redzējis un noģību, jo lāpstu ieraudzīju. Un to drukā cilvēki, kas pat nenojauš, kādu dzīvi dzīvoju.
Pat nezinu, kam jānotiek, lai es tos lasītu. Es nesekoju līdzi katrai promo kampaņai, kas pavada TV projektus, un tam, kas tiek rakstīts komentāros.

Es pēdējā laikā internetā lasu tikai virsrakstus un komentārus. Man ir riktīgi jautri!
Es citādi izklaidējos. Man draugi ieteica izlasīt vienu brīnišķīgu grāmatu – Ādama stāsts. Mazsalaciešu dzīve, ieradumi un tikumi. Ar apakšvirsrakstu 19. gadsimta Latvijas meitās iešanas un precību tradīcijas. Puisis, jauns vīrietis, ir rakstījis dienasgrāmatu. Tik interesanti! Dāvid, tās runas par to, ka senie latvieši tikai strādāja...

Zinu. Visas tautasdziesmas ir par TO!
Bet tur nav nekādas netiklības. Tur ir atklāts ne tikai, par ko mēs visi domājam, bet arī – ko 19. gadsimtā darīja. Dzīvojam lielākoties savā ilūziju pasaulē par to, kas ir un kas nav savulaik uzskatīts par tikumīgu, un esam pārāk slinki uzzināt. Īstenībā mums nemaz negribas zināt patiesību – labāk ir kavēties savās ilūzijās, priekšstatos un bliezt. Āmen!

Tev ir raidījums Starp mums, sievietēm, runājot?
Starp mums runājot – tur nav minēts konkrēti, vai runātāji ir sievietes vai vīrieši. Tu taču arī esi viesojies šajā raidījumā, nebūdams sieviete.

Dāvidšova laikā atceros, ka ļoti augsti reitingi bija raidījumiem par pilnīgi muļķīgām tēmām, piemēram, kam mājās jāmazgā trauki – sievietei vai vīrietim.
Tā galīgi nav stulba tēma.

Tas bija pirms desmit gadiem. Mani interesē, kas sabiedrību interesē šodien. Kurām tēmām ir augstākie reitingi?
Vari aiziet pie jebkuras kāršu licējas, un uzzināsi, ka jau gadu desmitiem aktuālas ir mūžsenās tēmas – kā labāk nopelnīt, attiecības un veselība.

Sekss neinteresē?
Sekss ir pie attiecībām.

Manuprāt, sekss drīzāk ir pie veselīga dzīvesveida.
Nezinu. Man sekss ir pie attiecībām.

Un bez attiecībām nē un nē?!
Jā, bez attiecībām nē.

Kā tev šķiet, kāpēc cilvēkiem vispār patīk sarunu šovi?
Manuprāt, cilvēki šo raidījumu skatās, jo viņi mūsu saviesīgajā tērzēšanā uztver godīgas atbildes par to, kā tikt galā ar ikdienišķām vai pavisam neikdienišķām problēmsituācijām. Nupat pie mums studijā bija Mārtiņš Aleksandrovičs, moto frīstaila zvaigzne. Cilvēks ir kritis, lauzis visus iespējamos kaulus, bet viņam tāpat ir nepieciešama šī kaislība – adrenalīns, situācijas, kas ir uz dzīvības un nāves robežas. Bet viņš, protams, arī grib dzīvot, nevis aiziet bojā, metot salto ar motociklu.

Tādiem cilvēkiem pie psihoterapeita, pie galvas ārsta vajag iet, nevis uz raidījumu.
Dāvid, beidz! Katram cilvēkam kas tāds ir. Tev pašam tādā gadījumā pie galvas ārsta jāiet. Paskaties, tev visu laiku vajag izaicinājumus.

Pēteris Kļava nupat vienā intervijā minēja, ka visu kreņķu cēlonis ir neapmierinātība. Un tad es domāju: bet par ko būt apmierinātam – normālu pensiju nav, veselības aprūpes nav, nekā nav. Kretīni visu izzog. Lai es būtu laimīgs? Es labprāt uguni pielaistu Jēkabielas ēkai.
Es ļoti cīnos ar neapmierinātību sevī, lai gan nevaru lielīties, ka man tas ļoti spoži izdodas. Bet panākumus jau redzu.

Pēc sestās glāzītes kļūsti lustīgāka?
Nē, ne tā. Neapmierinātība ir par to, ka gaidi, kad kāds sakārtos tavu dzīvi, bet nav neviena, kas to dara. Un tad tu kļūsti īdzīgs. Tu, Dāvid, skaties uz Jēkaba ielu – garām; skaties uz darba devēju – vēl vairāk garām. Tirgū augstas cenas, veikalā vēl augstākas, ielās visur sastrēgumi... Lai vai kur tu skatītos, tu esi neapmierināts, jo ne Jēkaba ielā, ne citur tavu dzīvi neviens nesakārto. Ja izdodas noņemt tās pretenzijas attiecībā pret citiem un sāc mēģināt kustēties, darīt, domāt tā, lai pašam ir labi, tas palīdz mazināt neapmierinātību. Ja kļūstu īgna, tas man liek izdarīt secinājumus un nākamreiz rīkoties citādi. Bet nemeklēt vainīgos. Tas gan nenozīmē, ka nesaprotu, kas notiek veselības aprūpē vai Jēkaba ielā.
Bet privāti – ar draudzenēm – cita citai stāstām, kādi katrai ir neapmierinātības cēloņi, un, nākamreiz tiekoties, atkal padalāmies pieredzē, kā esam guvušas apmierinātību konkrētās situācijās. Tie mums ir gluži kā psihoterapijas seansi.

Tu dzīvo kā kino. Seksu un lielpilsētu saskatījusies? Ārprāts, tu esi drausmīgi sievišķīga.
Lai mazinātu neapmierinātību, palīdz arī dienasgrāmatas rakstīšana.

Par mani rakstīs grāmatu, kas būs tik briesmīga, ka latviski nemaz neiznāks.
Nevis grāmatu, bet dienasgrāmatu, ko raksti pats sev. Ja nevari parunāties ar draudzenēm vai draugiem.

Es ar sevi visu apspriežu.
Un tad tie visi mēsli un neapmierinātība paliek tevī.

Es vienos smieklos pavadu savu dzīvi. Tev tikai tā liekas, ka esmu neapmierināts. Ja sajūtos neapmierināts, sabļauju ģimenē uz bērniem, uz sievu...
Nedrīkst bļaut uz sievu un bērniem.

Bet vai tu zini, ka ļoti riskē, draudzenēm visu stāstot par sevi? Ja sastrīdēsies, nāksies nogalināt, lai noslēpumi neiziet pasaulē.
Es jau nesaku, ka visu stāstu.

Nākamreiz, kad tiecies, pasaki draudzenēm, ka viņas īstenībā tev riebjas. Būs labs joks.
Es arī pa jokam nevēlos nevienu sāpināt. Tas ir briesmīgi, ko tu saki.

Tu esi riktīga sieviete – visu tik nopietni uztver.
Esmu nopietna. Un par emocijām esmu ekstrēmi nopietna. Varu pajokot, bet nekad ar nodomu nejokoju ļauni.

– Dakter, dakter! Es nejūtu savas kājas.
– Jums nav roku.
Šis der!
Dāvid, protams, nevaru tev nepiekrist, ka, godprātīgi strādājot, mēs nevaram nopelnīt pietiekami, lai nomaksātu visus rēķinus, paēstu un vēl aizbrauktu atvaļinājumā. Kur nu vēl ģimenei, kurā aug vairāk par vienu bērnu. Ikdienas dzīve ir ļoti komplicēta, un tas rada spriedzi, neapmierinātību un nedrošību.

Kas tev ļauj par to neiespringt?
Es jau nesaku, ka neiespringstu... Ticu, ka visas problēmas ir iespējams atrisināt. Kad vēl biju ļoti jauna, sev formulēju, ka optimisms ir ļoti liela Dieva dāvana un to var iegūt tikai piedzimstot. Loģiskās domāšanas rezultātā var kļūt tikai par pesimistu. Protams, ģimene sniedz man stabilitātes izjūtu un atbalstu. Turklāt, ja agrāk mēs ar vīru vācām bērnus, tad tagad mūsu vecākajam dēlam jau ir 21 gads, un ir situācijas, kurās jūtu, ka viņš atbalsta mani.

Skaidrs, ka laimi jau dod tieši cilvēciskās attiecības, nevis naudas daudzums.
Lai gan par naudu ikdienā cilvēkam ir tendence domāt... Īstenībā viss ir vienkārši un nekas nav vienkārši. Ideālās formulas, kas der visiem, reāli nav. Zinu daudzus, kas jūtas brīnišķīgi un dzīvo harmonisku dzīvi kā vieni, tā ģimenē. Tāpat zinu sievietes, kurām ir vīrs, bērni, lieliska materiālā situācija – no malas izskatās ideāli, bet kaut kas šajās dzīvēs tāpat nav labi. Kāpēc rokzvaigznes izdara pašnāvību? Viņus mīl un dievina, viņiem ir daudz naudas, bet viņi dzer, lieto narkotikas un pāragri mirst. Un, ja tu jautāsi, kāpēc, tad vienīgā atbilde ir – nezinu vai arī tāpēc…

Paldies par viesmīlību bāram "Just" 11. novembra krastmalā 17, Rīgā