Viņš bija pirmais, kurš saņēma atjaunotās Latvijas pasi. Leģendārais Ēvalds Valters

Kad Ēvalds Valters gatavojās atzīmēt 100 gadu jubileju, viņu intervēja daudzi mediji, un aktieris atzina, ka pēc viņa ir pārsteidzoši liels pieprasījums. “Visi grib zināt, ar kādām tiesībām es šeit vēl atrodos,” jokoja Valters. Viņš izteicās, ka labprāt nodzīvotu līdz 106 gadiem, lai sava mūža bilancē varētu atzīmēt, ka dzīvojis trijos gadsimtos – 19., 20. un 21.

Diemžēl tas nesanāca, tomēr līdz simtam viņš aizrāva ļoti braši.
Dzīves nogalē Valters dzīvoja piektajā stāvā un par nokļūšanu līdz tam nemaz nesūdzējās. “Nekā briesmīga. Es to izdaru pavisam mierīgi.” Kad ārsts mērīja aktierim asinsspiedienu, viņš bija spiests atzīt, ka nemaz īsti nezina, vai tas ir normāls, jo Medicīnas akadēmijā neesot mācīts, kādam asinsspiedienam jābūt 100 gadu vecam cilvēkam.

Ēvalds Valters bija ne tikai veselīga dzīvesveida, bet arī veselīgas domāšanas piekritējs. Savās intervijās viņš vairākkārt uzsvēris pozitīvas domāšanas un pozitīvu emociju nozīmību. Viņš bija arī liels grāmatu lasītājs, interesējās par franču literatūru un jogu. 1995. gadā Ēvalds Valters tika iekļauts 20. gs. ievērojamāko cilvēku sarakstā Kembridžas enciklopēdijā "Who Will be Who in the 21st Century".

Pēc Ziemassvētku kaujas Tīreļpurvā

Ēvalds Valters piedzima 1894. gada 2. aprīlī Kuldīgas apriņķa Egleniekos. Viņa tēvs Miķelis bija mežsargs, māte Anna – audēja. Kad Ēvaldam bija tikai trīs gadi, tēvs traģiski gāja bojā – viņam uzkrita baļķis. Anna ar sešiem bērniem bija spiesta pamest mājas Egleniekos un pārcelties uz Kuldīgu.

Ģimenes rocība nebija liela, tāpēc jau sešu gadu vecumā Ēvalds sāka iet ganos. Pamata izglītību viņš ieguva Kuldīgas ministrijas skolā, bet vēlāk izmēģināja spēkus dažādos darbos – bija dārznieks, burtlicis, frizieris, kā arī strādāja sērkociņu fabrikā "Vulkāns".

Vēlāk dzīves gaitas viņu aizveda uz Maskavu, kur Valters ieradās, lai strādātu kādā vīna fabrikā. “Maskavā es sailgojos pēc savas tēvu zemes, tāpēc pieteicos latviešu strēlniekos,” viņš stāstīja. Tas notika 1915. gadā, turklāt pavisam brīvprātīgi, neviens ar varu viņu nedzina. Tobrīd Valters skaitījās vienīgais ģimenes apgādnieks, tāpēc bija atbrīvots no karaklausības. Izsakot gatavību karot, viņš kļuva par latviešu strēlnieku 5. Zemgales pulkā, kuru komandēja leģendārais pulkvedis Jukums Vācietis.

Atceroties piedzīvotās kara šausmas, Valters neslēpa, ka vissāpīgākais brīdis viņa mūžā bijis Tīreļpurvā pēc Ziemassvētku kaujām, kad vajadzēja apbedīt kritušos biedrus. “Jūs nevarat iedomāties, kāds ir cilvēka ķermenis, kad viņš krīt, uzbrukumā ejot, – cik dažādas ir tā izteiksmes! Pozas ir tādas… Un ziemā nevar viņu nekādi dabūt kapā iekšā. Viņš ir jāatliec, un tas ir briesmīgs darbs!”

Sals kritušos kareivjus bija saliecis nedabiskās pozās, un dzīvi palikušajiem bija viņu ķermeņi jāatloka un jāgulda zemē. Lielie masu kapi Valteram rādījušies murgos līdz pat dzīves beigām. Karā Valters piedzīvojis arī kādu liktenīgu izglābšanos, kad cita karavīra vietā devies pēc ūdens. Kad atgriezies, no zemnīcas nekas vairs nebija palicis pāri. Karavīru dzīvības bija paņēmis šāviņš.

Būdams strēlniekos, Valters izmēģināja savas spējas aktiermākslā un kļuva par aktieri karavīru teātrī. Viena no viņa pirmajām lomām bija krodzinieks Mērnieku laikos. Perekopā viņi spēlējuši izrādi, kad visapkārt sākušas krist granātas un tikuši ievainoti vairāki karavīri. Uz piecpadsmit minūtēm izrādi pārtraukuši, pēc tam spēlējuši tālāk.

Savas kara gaitas Valters aizvadīja bez būtiskiem ievainojumiem. Tiesa gan, reiz viņš tika kontuzēts. Tad nav spējis valdīt pār savām domām un apzināties reālo situāciju, tomēr pēc piecām sešām stundām atguvies.  

Pats Valters uzsvēra, ka krievu armijā nekad nav dienējis, jo bijis Latvijas armijas kareivis. “Strēlniekos karoju Krievijā. Tur mūs sauca par sarkanajiem, kaut gan nekādi sarkanie neesam bijuši. Jukums Vācietis arī nav bijis nekāds sarkanais, kaut viņu pie tiem pieskaitīja, jo viņš aizstāvēja Ļeņinu. Bet Ļeņins toreiz bija ļoti derīgs cilvēks, viņš deva latviešiem iespēju nodibināt savu brīvvalsti. Tas ir fakts, to nevar noliegt. Savā valstī gan Ļeņins nodarīja daudz ļauna, pabāza to zem komunistu varas. Tādi notikumi ir bijuši, un es esmu piedalījies visās tajās pārvērtībās. Liktenim labpaticis mani izvadīt šiem vēsturiskajiem notikumiem cauri bez lieliem traucējumiem.”

Kara gaitās nav trūcis arī jautrāku piedzīvojumu. Zemgales pulka kareivji bija iecienījuši nerātnās ziņģes. “Visi jauni zēni, kāpēc neuzraut? Toreiz ar savu pulku bijām aizgājuši līdz pašai Melnajai jūrai. Kāds bariņš ejam pa Nikolajevskas ielām. Lai būtu lustīgāk, ņemsim un uzrausim "Rīgas puikas tiltu taisa, pumpiņrasasā…"

Pilnā švunkā raujam skaļi vaļā. Kas tad mums ko kautrēties? Te neviens latviski nesaprot. Kad esam nonākuši līdz tam trakākajam, nerātnākajam pantam, uzreiz no trotuāra puses Lejaskurzemes izloksnē atskan kādas vecākas kundzes balss: “Dēli, dēli, vai tad jums kauna nemaz vairs nav?” Tad nu gan jutāmies kā suns, kas par sliktu uzvedību dabūjis ar stibu. Tūlīt visiem zibenzeļļiem mute bija ciet.”

Strēlniekiem bijušas arī mīlas dēkas. “Vai, bet kādas tās kazačkas bija! To ciemu laikam sauca Znamenka. Mēs tur nakti pavadījām. Tā meičas kā trakas bija uz latviešu puišiem! No rīta atkal gājām uzbrukumā, visi jau bija savās vietās, tik dzirdam, ka vienā mājā kāds meitietis bļauj: “Ņepušču, ņizačto ņepušču!” Pēc laiciņa skatāmies, viens mūsējais, laimīgi ticis no viņas vaļā, skrien šurp… Nuja, ja jāiet kaujā, tad jāiet. Ja jāpavada nakts – cita lieta.”

Ar labu humora izjūtu

Pēc Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņkara kaujām Ēvalds Valters nolēma papildināt savas zināšanas aktiermākslā un iestājās slavenā Jevgeņija Vahtangova studijā. Vēlāk viņš turpināja mācības Maskavas latviešu teātra studijā Skatuve.
Nevar nepieminēt vēl vienu zīmīgu epizodi. Kad 1923. gadā Valters posās atgriezties Latvijā, viņam uzticēja kādu slepenu uzdevumu – nogādāt Rainim vēstuli no Pētera Stučkas. Aktieris atcerējās: “Biju ideālists un pārāk godīgs, lai vēstuli attaisītu, citādi būtu vēsturiska ziņa mums visiem.” Tolaik Rainis bija izglītības ministrs. Stučkas vēstuli viņš izlasījis Valtera klātbūtnē un manāmi sadrūmis. Tad piegājis pie Valtera, saņēmis aiz pleciem un teicis: “Paldies par valsti!”

Atgriežoties Latvijā, Valters drīz vien uzsāka darba gaitas Liepājas teātrī. Vēlāk viņš apprecējās ar aktrisi Mirdzu Kaupiņu, un šajā laulībā ir dzimusi meita Maija. Arī otrajā laulībā par savu dzīvesbiedri viņš izvēlējās liepājnieci – Alīdu Grīnu. Kopdzīvē piedzima divas meitas – Māra un Laima.

Vēlāk teātra aprindās tika stāstīts kāds anekdotisks gadījums, kā Valters no Liepājas pārcēlies uz Rīgu. Liepājas teātrī viņš izcēlies ar raksturlomām, un tieši tāds aktieris bijis vajadzīgs Eduardam Smiļģim. Viņš mēģinājis pierunāt Valteru pārnākt uz Dailes teātri, un aktieris piekritis. Viņam par godu Liepājas teātrī tikusi rīkota atvadu izrāde. Pēc izrādes Valters saņēmis vētrainus aplausus, un no zāles atskanējuši saucieni: “Nebrauc uz Rīgu! Nebrauc uz Rīgu!” Pēc šī triumfa aktieris lepni ienācis ģērbtuvē un jautājis kolēģim, vai tas dzirdējis, kā skatītāji pieprasījuši viņam palikt Liepājā. “Jā,” kolēģis atbildējis. “Tie bļāvēji bija rīdzinieki.”

Zinātāji apliecina, ka Valteram piemitusi laba humora izjūta, ko viņš reizēm licis lietā, āzējot savus skatuves partnerus – arī tādās epizodēs, kur nekāda smiešanās nebija paredzēta. Tādās reizēs aktieri centušies stāvēt ar muguru pret skatītājiem, lai tie nepamanītu smieklus. Skaidrs, ka Dailes teātra galvenajam režisoram Eduardam Smiļģm tāda smiešanās nepavisam nepatika. Reiz viņš izsauca aktierus pie sevis un neslēpa sašutumu: “Jūs atkal smējāties!” Savukārt aktieri taisnojās: “Nē, mēs nesmējāmies. Mēs raudājām.”

Kāda leģenda vēsta par Valtera jautro saspēli ar kolēģi Arvedu Mihelsonu. Izrādē Līgavaiņi bija butaforija  – liels desas luņķis, kas patiesībā bija auduma gabals, pildīts ar zāģu skaidām. Vienā no epizodēm Valters mēdza Mihelsonu  āzēt – ņēma no galda milzīgo desu, stūma kolēģim mutē un mudināja: “Ēd, ēd!” Un tā katru izrādi. Reiz Mihelsons neizturēja – paņēma desas luņķi un trieca Valteram pa galvu. Desa pārplīsa, skaidas izšķīda pa gaisu, bet skatītājiem bija lielie smiekli.

Kolēģi uzsver, ka Ēvalds Valters ne mazākajā mērā nav tiecies pēc slavas un atzinības. “Slavas kāre ir lieks smagums,” mēdzis teikt aktieris. Viņam pat neesot paticis, kad viņš uzrunāts par mākslinieka kungu; tādās reizēs aktieris atgādinājis, ka viņu sauc par Ēvaldu.

Politiski neuzticams

Ēvalds Valters vienmēr bija nacionāli noskaņots, un skaidrs, ka bija politiski neuzticams padomju varai. Par viņu vairākkārt interesējās čeka. Pirmoreiz tā izrādīja interesi jau 1918. gadā Krievijā. Savukārt 1945. gadā par mutes palaišanu viņš tika ieslodzīts čekas cietumā, no kurienes, kā stāsta zinātāji, aktieri izpestīja Smiļģis. Vēlreiz Valters tika pratināts 1983. gadā, kad nežēlastībā kritušais nacionālkomunists un disidents Eduards Berklavs bija nosūtījis viņam vēstuli ar aicinājumu teātrī saglabāt latvisku garu.

Tomēr visspilgtākā Valtera patriotisma izpausme bija viņa sarakstītā un piecdesmitajos gados Rietumos publicētā pretpadomju poēma Rusiāde. Tā tika nodrukāta ar viņa izvēlēto pseidonīmu Ints Baltarājs. Poēmu aizvest uz Zviedriju viņš palūdza kādam Zviedrijas flotes kuģa virsniekam, kas to arī izdarīja. Darbs nokļuva pie dzejnieka Andreja Eglīša, kurš dzīvoja Zviedrijā un parūpējās par poēmas izdošanu. 1990. gadā Rusiādi nodrukāja vēlreiz – šoreiz jau Latvijā.

Atmodas laikā Valters kļuva par vienu no latviešu nacionālajiem simboliem. Daudziem palikusi atmiņā aktiera uzstāšanās Tautas frontes atklāšanas kongresā, kur viņš skandēja tautasdziesmu: “Man pieder tēvu zeme/ Ar visām atmatām./ Man pašam kungam būt,/ Man pašam arājam.”

1988. gada 11. novembrī Valters ar savām rokām uzvilka sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā gara tornī, un viņš bija arī pirmais, kas saņēma jauno Latvijas Republikas pasi.

Kad atjaunoja Latvijas armiju, Valters bija pieprasīts dažādos svinīgos atceres pasākumos, piedalījās pieminekļu un memoriālu atklāšanā. Nacionālu un patriotisku garu viņš saglabāja līdz pat mūža beigām. Aktieris atzina, ka ārzemēs nespētu dzīvot. “Man visvērtīgākā ir tēvzeme. Jau tēvzemes nosaukums vien ir ko vērts. Nekas labāks vai skaistāks par tēvzemi nav. Tikai tā jāpazīst, tajā jāieplūst ar sirdi un dvēseli. Vajag šo tēvu zemes gaisu, un vēl vairāk vajag tēvu zemes apziņu. Tēvzemes mīlestību iegūt, sajust, nest līdzi sirdī visur. Vārdu sakot, visu savu būtību, savu garu un savu darbību saistīt ar tēvzemi. Tikai tad cilvēks var būt laimīgs. Citādi ne.”

Ilgā mūža noslēpums

Kā atceras paziņas, Valters bijis diezgan mazrunīgs, toties vajadzības gadījumā varējis būt ass. Aktiera dzīvesbiedre Vera Gribača atklāj, ka arī ģimenē viņš bijis izteikti nerunīgs, tāpēc mājās bieži valdījis pilnīgs klusums. Valters izvairījies no kompānijām un saietiem, bijis mierīgs un nesteidzīgs. “Mums nevajag skriet, bet vienmēr laikā iet,” viņš mēdzis teikt.

Protams, daudzus interesēja Ēvalda Valtera ilgā mūža noslēpums. Viņš stāstīja, ka ilgmūžības gēnu mantojis no senčiem. Aktiera māte nodzīvojusi 96 gadus, vecākā māsa aizgājusi mūžībā 98 gadu vecumā. Nekādas īpašas metodes ilgai dzīvošanai viņam neesot. Savā laikā viņš burājis, peldējis, airējis. Ūdeņi – tā esot viņa stihija. Aktieris uzsvēra, ka viņš nesmēķē un sevišķi neaizraujas ar alkoholu. Un ļoti reti traucē ārstus. “Galvenais – kopt garu, nevis miesu,” atgādināja Valters.

Viņaprāt, lai dzīvotu ilgi un laimīgi, jāizkopj labvēlīga attieksme pret līdzcilvēkiem. “Nevajag vēlēt otram ļaunu, jo – kā mežā sauc, tā atskan. Augstprātība un neiecietība saēd, iztukšo un saduļķo dvēseli, tās atņem dzīves prieku, savukārt labestība spārno un paver pasauli visā tās krāšņumā.”

Valteram palīdzējuši tā saucamie zemdeķa pātari. Ik vakaru pirms iemigšanas viņš pārdomājis aizvadīto dienu – kas tajā bijis nepareizs, kāda viņa rīcība, vārds vai izturēšanās varējusi citus sāpināt un aizskart. Un kā to visu vērst par labu. “Ar to vien, ka domās tiek atsijāts ļaunais no labā, gars attīrās. Naktī nemoka murgi, un otrā dienā pamosties stiprāks.”

Kaut gan ar sportu Valters nav nodarbojies, viņš arī sirmā vecumā bijis diezgan sprigans. Zīmīgu epizodi atceras kinorežisors Jānis Streičs: “Kad viņam bija knapi pāri astoņdesmit, mēs kādā jaukā vasaras vakarā sēdējām pie manas māsas Stasītes Bērzgalē un kopā ar kaimiņiem malkojām lauku alu. Dziedājām. Otrā rītā tādi pusmīksti gājām uz ezeru noskalot dullumu. Es tādos gadījumos tālu nelienu – vai maz nelaimju dzirdēts. Taču Ēvalds kā puika metās ūdenī un peldēja uz pašu vidu. Man kājas no bailēm kļuva stīvas. Dullais, ko viņš dara, kas nu būs? Ja kas notiek – neesmu nekāds glābējs. Jau acu priekšā rēgojās paša bojāeja viņa neprāta dēļ vai arī visas tautas apzīmogots kauns par gļēvulību. Bet, re, nekas nenotika – svinam simtgadi! Viņš atpeldēja bez aizdusas, it kā būtu tikai paplunčājies. Vēlāk atkal iebaudījām miezīti.”

Ar vieglumu un rotaļīgumu

Izrādās, pirms Otrā pasaules kara Ēvaldam Valteram  visa iedzīve sadega ugunsgrēkā. “Un ļoti labi, ka sadega,” vēlāk sprieda aktieris. Pēc notikušā viņš pārdomājis savu dzīvi un sapratis, ka lietas un vērtības, kuru dēļ cilvēki tā plēšas, patiesībā neko nenozīmē. Kādā brīdī tas viss var zust, un cilvēks paliek pliks un nabags, tikai ar to, kas viņam pie dvēseles. Kopš tā laika viņš par naudu un mantu sevišķi nav uztraucies.

Galvenās viņa mantas bijušas grāmatas un gleznas, kuras pats licis pie sienām. Tiesa gan, Valters bija nedaudz samulsis par savu pensiju, ko viņam piešķīra atjaunotā Latvijas Republika. Sākumā tie bijuši 15 lati, vēlāk pensija palielināta līdz 26 latiem. Viņš pats uz šo lietu skatījās filozofiski un atzina: “Nekā briesmīga it kā nav, bet… tāda neveikla sajūta.”

Būtībā izcilais aktieris viņš bija vērotājs un domātājs. Sevi viņš uzskatīja par panteistu un pauda pārliecību, ka Dievs ir it visā – ikvienā cilvēkā, kokā, ziedā, ikvienā dzīves norisē. “Kad sāku iepazīties ar Lafontēna fabulām, sāku redzēt dzīvu dievību dabā. Mežā, pļavā, laukos, visur, kur noris darbība, tur manu dvēseli pārņēma tāda patīkama sajūta. Patīkamā sajūta rada rosmi.

Darbības rosmi, darbības prieku. Un tā es arī esmu skatuves tēlus it kā rotaļādamies veidojis. Sev par prieku, prieka pēc. Laikam man jau gēnos ir šī rotaļa. Jo dzīve nav nekas vairāk kā rotaļa. Vieglums, rotaļīgums – tas ir visupirmais, ko esmu uztvēris arī mūsu dabā. Mūsu daba ir rotaļīga! Un tāpēc viņa ir tik skaista un tik cieši saistīta ar mums.”

Aktieris arī citiem ieteica vairāk būt kopā ar dabu, būt saskaņā ar to. Un aicināja sevī kultivēt un ikvienam turēties pie labā un skaistā, kā arī attīstīt sevī mīlestību. Mīlēt sievu, draugus, darbu un dzimto zemi. Mīlēt skaistumu.

Mūža nogalē Valters secināja, ka agrāk cilvēki bijuši mierīgāki. “Tagad cilvēce ir vairāk satraukta par visādiem notikumiem, cilvēki domā līdzi pašreizējām pārvērtībām. Taču reiz jau viss nokārtosies. Vienmēr ir nokārtojies. Kaut gan... nevar zināt, kā. Var jau nākt arī karš. Dažkārt tās pasaules nebūšanas ar karu beidzas. Iespējams, ka jauna ēra sāksies pēc liela pasaules kara. Arī tas var būt.”

Sievietes un franču literatūra

Interesanti, ka jaunībā Ēvaldu sauca par Melno Strazdu. Viņam bija latviešu puisim netipiska āriene – melni mati, tumšas acis, biezas uzacis, jutekliskas lūpas. Izskats bija pietiekami eksotisks, lai par sieviešu uzmanību nevarētu sūdzēties. Viņa uzticīgā dzīvesbiedre, ar kuru Valters kopā pavadīja savas dzīves beigu periodu, bija Dailes teātra aktrise Vera Gribača. Arī šeit izpaudās Valtera jauneklīgums – aktieris apņēma sievu, kas par viņu bija 33 gadus jaunāka. Kad Valteram bija 66 gadi, ģimenē piedzima dēls Raits.  

Ēvaldam Valteram bija vēl kāda mīlestība – franču valoda. To viņš apguva vēl pirms Pirmā pasaules kara, kad Rīgā iestājās franču valodas kursos. Tos vadījusi kāda itāļu izcelsmes francūziete, kurā Ēvalds pat bija samīlējies. Kaut dāmai jau bijis pāri 50, viņa bijusi ļoti izskatīga, eleganta un ar labu gaumi. “Ja iemīlas skolotājā, tad ir pavisam cits tulkojums,” sprieda Valters.
Jau vēlāk aktieris norādīja, ka frančiem ir viena no bagātākajām literatūrām pasaulē un šajā literatūras valodā viņš jūtas daudz labāk nekā ikdienas valodā. Laika gaitā viņš bija savācis iespaidīgu grāmatu kolekciju un nemaz neslēpa, ka vismīļākā viņa nodarbe ir sēdēt mājās un lasīt grāmatas.

Viņam neesot ne mazākās intereses vazāties apkārt pa pasauli – daudz svarīgāk un interesantāk esot lasīt, pārdomāt un sapņot. Turklāt Valters ne tikai lasīja, bet arī tulkoja no franču valodas – bija pārtulkojis gandrīz visas Moljēra lugas un Lafontēna fabulas, kuras viņa tulkojumā arī izdotas. Faktiski tika nodrukātas visas viņa iztulkotās Lafontēna fabulas, bet nepublicētas palika vairākas Moljēra, Rasina un Igo lugas.

Kaut arī mums Ēvalds Valters asociējas galvenokārt ar teātri un kino, viņš uzskatīja, ka pati galvenā tomēr ir literatūra, bet skatuve – tikai pēc tam. Jaunībā viņš grāmatas lasījis pat ierakumos, vēlāk – izrāžu mēģinājumu un filmēšanu starplaikos. Viņš varējis stundām ilgi sēdēt savā istabā un lasīt, lasīt, lasīt.

Savu vienkāršību un pieticību aktieris saglabāja līdz pat mūža galam. Dzīves beigu periodā viņš vislabprātāk uzturējās savās lauku mājās Kuldīgas pusē, kur arī noslēdzās viņa mūža gājums. Ēvalds Valters devās mūžībā 1994. gada 26. septembrī. Atvadīšanās no leģendārā aktiera notika Latviešu biedrības namā, viņu apglabāja Brāļu kapos.