Dziedniece Valentīna ir skarba: savu bilžu izrādīšana feisbukā pat visskaistākās attiecības var iemīt dubļos

Mobilie telefoni ar kameru cilvēkus visā pasaulē padarījuši par fotografēšanas entuziastiem, bet sociālie tīkli kļuvuši par publisko albumu, kurā tiek ievietots viss – par prieku sev un citiem, gan skaists, gan jancīgs, gan neglīts un šausminošs. It kā jau – lai cilvēki priecājas, tad ta liela bēda! Psihologiem, protams, būtu ko teikt šajā sakarā.

Tomēr šoreiz raksta uzdevums ir noskaidrot, vai tiešām šī masveida vajadzība rādīt privātās fotogrāfijas – nupat jau virtuālais gaiss krietni smaržo pēc ekshibicionistu parādes – nenodara ļaunu fotogrāfiju īpašniekiem. Par viņu prātu nerunāsim. Teiksim, šāda situācija. Iemīlējies pāris pēc atvaļinājuma katrs savā profilā liek acis tīksminošas, eksotikas pārbagātas bildes. Un publiski pateicas viens otram: “Paldies, Jāni, par jauko atvaļinājumu!” Un: “Mīļā Anna, tas bija neaizmirstams brauciens!” Anna atbild: “Cik tu biji jauks!” Jānis: “Nē, tu biji jaukāka.” Un tādā garā garumgara sarakste. Skaties un brīnies – ko? Jau izšķīrušies?  Psiholoģe un dziedniece Valentīna Ivanova teic – tuvākā nākotnē varētu gadīties arī tā. Savs pavards ir jāsargā.  

Kā māja bez logiem un durvīm

“Pāra attiecības var dēvēt par attiecību māju. Vai cilvēki dzīvo kopā vienā mājoklī vai nedzīvo, tam nav nozīmes. Ja sieviete ir kopā ar vīrieti, viņi ir izveidojuši savu telpu, kopējo pasauli. Ja tādā mājā – attiecību telpā – valda mīlestība, harmonija, saticība, šis pavards tiek uzturēts ar sirds siltumu, savstarpējo mijiedarbību, rūpēm vienam par otru. Pat ja iebrāžas kāda vēja pūsma, ieriņķo kāds cunami, mājas sienas ir drošas, pasargātas ar šo intimitāti. Arī viņu bērni (ja tādi ir) ir drošībā kā savdabīgā kūniņā, ko nodrošina šis pāra egregors,” skaidro dziedniece Valentīna.

“Bet brīdī, kad mēs savu dzīvi izliekam kā uz delnas, tas ir tāpat, it kā būtu izgājuši sabiedrībā izģērbušies. It kā būtu atvēruši mājai visas durvis, logus, un nu tajā ne tikai var ieskatīties katrs ziņkārīgais, bet tur plosās caurvējš, iznesot no mājas svētību. Māja kļūst auksta.”

Vai mazums stāstu par slavenībām, kas publiskajā telpā izstāstījuši, cik viņi laimīgi, cik labi dzīvojas jaunajā miteklī, bet nepaiet ilgs laiks, un viss ir beidzies. It kā paši sevi būtu noskauduši. Arī tā mēdzot gadīties. Tomēr visbiežāk tas notiek svešu enerģiju invāzijas dēļ, jo cilvēki ir dažādi, viņu domas arī ir atšķirīgas.

“Skatoties uz laimīgu, skaistu pāri, tiek rosināta skaudība, viņus aprunā, dažus apsmej, par kādu izsaka nicīgas replikas, nolamā, sak, tā gan izskatās pēc kazas, bet šis ir īsts vepris… Tādējādi fotogrāfijas īpašniekiem bieži vien tiek sūtīta destruktīva, nelabvēlīga enerģija. Pat visskaistākās attiecības tiek iemītas dubļos. Un tā nav tikai metafora – katrs sliktais vārds, piezīme, doma ir kā dubļu pika, kas aplīp ap šo pasauli, attiecību māju, egregoru, un cilvēks nesaprot, kāpēc pēc kāda laika kāds no ģimenes vai viņš pats jūtas slikti, kāpēc slimo un rodas problēmas,” brīdina dziedniece.  

Visi ir dzirdējuši par auru, kas apņem cilvēku.  Fotogrāfijas ir cilvēka energoinformatīvā lauka nospiedums, kurā lietpratēji var ne tikai nolasīt informāciju, bet arī redzēt viņa auru. Un nemaz nevajag būt apveltītam ar īpašām spējam, lai, kā saka Valentīna, sasmaržotos ar svešām smaržām.

“Dažreiz tas notiek neapzināti. Skatās cilvēks uz kādu citu un domā – ek, laimīgais, es arī tā gribētu! Un tiek ieslēgts mehānisms, kas enerģētiski pieslēdzas fotogrāfijās redzamajam cilvēkam un no sāk pumpēt no viņa labklājību, skaistumu, veselību. Un tas, kurš skatās attēlu, it kā ieelpo tajā redzamā cilvēka auru sevī, paņem kādu gabaliņu no viņa dzīves sev. Te var minēt salīdzinājumu par ticīgajiem. Ticība ir intīms process, cilvēks, lūdzot Dievu, ir atvērts. Viņš necenšas ar to izrādīties, lielīties. Bet ir tādi, kas spēlē to kā lomu. Tas ir kā paraugdemonstrējums. Viņa enerģija ir pavisam citāda – tā ir vērsta uz āru. Līdzīgi notiek ar privāto dzīvi, ko ar fotogrāfijām izliekam apbrīnošanai. Šādi cilvēki paši atveras ārējai iedarbībai. Viņu patmīlība ir lielāka par vēlmi pasargāt sevi un savus tuviniekus.”

Attiecības, uzsver dziedniece, ir joma, kas ir svarīga lielākajai daļai cilvēces. Laimīgas attiecības ir daudzu jo daudzu cilvēku sapnis, nepiepildītas ilgas, viskarstākā vēlēšanās un bieži vien arī – vissāpīgākais punkts. Tas ir kā enerģijas epicentrs, jo, kā zināms, kur domas, tur enerģija. Un te kādam viss ir. Bet citam nav. Bet tik ļoti gribas...

Uz iebildumu, ka ne visas slavenības, kuru fotogrāfijas tiek masveidā tiražētas, arī uz krūzītēm, T krekliem, pat māju sienām, kļūst slimi, nabagi, nesmuki, bet dažreiz pat tieši otrādi, psiholoģe paskaidro – tas atkarīgs no slavenības mēroga, popularitātes, proti, vai šis cilvēks ir simpātisks tautai. “Ja par populāru cilvēku jūsmo, ja viņam ir tūkstošiem fanu, sekotāju, tad notiek šīs pozitīvās enerģijas akumulēšana. Un cilvēkam tas nāk tikai par labu. Tā ir milzīga jauda, kas ir ar plusa zīmi. Tie ir kā aplausi pēc izrādes, kurā skatītāji ar plaukšķināšanu ievibrē telpu ar enerģiju, kas nonāk pie skatuves māksliniekiem. Viņi par to saka – tas ir prieka, enerģijas, iedvesmas vilnis, kas viņus uztur, liek darboties vēl un vēl.

Cita lieta, ja cilvēks nav patīkams, nav simpātisks vai ja viņš ir tāds pats kā tu – tas, kurš skatās, proti, nekāda tur slavenība (izciliem, ļoti talantīgiem, slaveniem cilvēkiem piedod daudz ko tādu, ko nekad nepiedos cilvēkam parastajam). Tad šāda izrādīšanās izvēršas par ezeru, kuram ir daudz izteču. Ūdens aizplūst prom pa daudziem kanāliņiem, pat simtiem, bet klāt tik ātri vis nenāk. Tad cilvēks brīnās – kā tad tā? Biju veiksmīgs, braukāju pa ārzemēm, nemitīgi piedāvāja projektus, bet nu viss iet mazumā. Un viņam ir taisnība. Viņa ezers kļūs sauss, jo nespēj tik ātri atjaunoties.”

Zem lupas. Pats

Psihologi māca, ka neapdomīga fotogrāfiju publicēšana pa labi un kreisi var traucēt cilvēkam pieņemt patstāvīgus lēmumus. Jo vecākiem tu esi meita, bērniem – mamma, vīram – sieva. Katrs no taviem tuviniekiem redz cilvēku kādā noteiktā lomā. Piedāvājot sevi publiskajā telpā, cilvēks uzņemas arī vēl citas lomas un pakļauj sevi sociālās nosacītības kontrolei. Tā pamazām, kripatu pa kripatai, individualitāte tiek noknābāta.

Ar foto palīdzību tiek dotas atskaites par svarīgiem notikumiem privātajā dzīvē – bērnu piedzimšanu, kāzām, dzimšanas dienām, svētkiem, arī darba sasniegumiem. Mēs paši paliekam sevi zem lupas. Turklāt kļūstam atkarīgi no tiem, kas skatās uz mums. Labi, ja ir labi. Ja ir, ar ko lielīties. Bet ja tā bilde mainās? Ja bērns, ar kuru nesen lielījies, dara lietas, par ko tagad jākaunas? Kā teic smalko lietu pārzinātāji – ja šūpoles iešūpo uz vienu pusi, tās nenovēršami šūposies arī uz otru. Ja esi bijis zirgā, var gadīties, ka kritiens būs ļoti sāpīgs.

Ja pašapziņa ir mākslīgi stutēta, krīzes gadījumā no tās var palikt pāri tikai lauskas. Vēl sāpīgāk, ja tas skar tos, kurus ļoti mīli. Draudzīgs atgādinājums – redzēju, redzēju, tavs dēls tik skaisti izskatījās tajās bildēs, kāds malacis, absolvējis vidusskolu, laikam esi ļoti lepna – var izraisīt sarūgtinājumu, jo gaidītās augstskolas vietā, par ko māmiņai un dzimtenei ir prieks, dēls aizgājis nepavisam ne īstus ceļus.

Zīdaiņu, mazu un lielāku bērnu fotogrāfijas internetā patiesi pārsteidz. Protams, sajūsmina, bet pārsteidz vecāku bezatbildība. Ir vesela virkne iemeslu, kāpēc to nevajadzētu darīt, un viens no tiem – lai cik tas būtu bēdīgi, bet pasaulē dzīvo arī psihiski slimi cilvēki. Turklāt, ja atceramies no senču zināšanām, bērnu līdz mēneša vecumam (dažkārt tiek minētas 40 dienas) svešiniekiem nerādīja. Jo sargāja. 

Lasīju par kādu grūtnieci, kurai nozaga maku. Tajā bija arī gaidāmā mazuļa ultrasonogrāfijas uzņēmums. Viņa atzinās, ka tas bijis bezgala nepatīkams pārdzīvojums. Viņa sajutusi draudus savam mazulim – ja viņas puncis bērniņu sargāja, tad foto zudums bija kā atklāšanās ārpasaulei. Ezoteriķi gan māca nenēsāt savu tuvinieku fotogrāfijas naudas makā. Pirmkārt, tā nav īstā vieta mīļajiem. Otrkārt, tāda nēsāšana līdzi vairāk ir vēlēšanās kādu sev piesaistīt, varbūt pat neapzinoties; te darbojas īpašuma instinkts. Bet mēs nevaram nevienu padarīt par savu īpašumu, jo katrs ir pasaule sevī.

“Man reiz bija gadījums, kad radiniece palūdza, lai paskatās gaidāmā bērniņa dzimumu. Es sāku to darīt un ieraudzīju, kā viņš savilkās čokuriņā, stumjoties dzemdes tālākajā malā. Viņš slēpās no manis. Tajā brīdī sapratu, ka bērns mātes vēderā negrib, lai viņu skenē. To apliecinājuši arī sonogrāfijas speciālisti – apskates laikā bieži vien gaidāmais bērniņš cenšas aizklāt sev priekšā rociņas, griežas ar mugurpusi, mūk no aparāta caururbjošās acs. No tā laika man tas ir tabu – nekad neskatos grūtnieces,” saka Valentīna.

Bet zīdaiņu un mazu bērnu fotogrāfiju izlikšana sociālajos tīklos patiešām var nodarīt bērnam kaitējumu. Mazulis var kļūt nemierīgs, naktī negulēt, bez iemesla raudāt, sākt slimot,  jo tik mazs bērns ir neaizsargāts, un šajā gadījumā var pamatoti runāt par ļaunas acs noskaudumu. Teiksim, kādai mātei notikusi liela nelaime – bērniņš nomiris. Bet te viņa redz daudz smejošu zīdaiņu ar laimīgajām mammām. Viņa neviļus var nodomāt sliktu, bet šādā emocionālā stāvoklī domas var būt ļoti jaudīgas. Arī grūtnieču fotogrāfijas sociālos tīklos ir vieglprātība.

Ne velti kādreiz bērniņa iznēsāšana, dzemdības bija sakrāla, ļoti intīma lieta, par kuru zināja, kurās piedalījās tikai paši tuvākie cilvēki. Senatnē cilvēki bija cieši saistīti ar dabu, dabas norisēm, savu intuīciju. Tagad to bieži vien nomāc jaunizveidotie stereotipi, piemēram, ja es regulāri pasaulei rādīšu, cik laba ir mana dzīve, cik koša un krāšņa, es pierādīšu sev un citiem, ka mana dzīve ir izdevusies.

Aizmirstot, ka dzīve ir nevis bildītes ar atzinīgiem patīk, bet pats cilvēks ar savām sajūtām, emocijām, jūtām, pasauli. Kā reiz kādā intervijā teica ezoterisko zināšanu pārzinātājs Ivo Puriņš, jo krāsaināka un spilgtāka top foto dzīve, jo melnbaltāka kļūst reālā dzīve. “Tas ir tā, ka tu aizvelc logu, kurā tu jūti un redzi enerģiju. Jā, tu aizvelc to ar ļoti krāšņiem aizkariem – tie ir ļoti skaisti un mirdz visās varavīksnes krāsās. Bet caur tiem tu vairs neredzi to juteklisko bildi, ko skatīji vēl pirms mirkļa bez aizkariem,” teicis Ivo Puriņš.  

Logs uz cilvēka pasauli

Ivo Puriņš ieteica arī veikt vienkāršu eksperimentu. Paņem fotogrāfiju, kurā redzami gan dzīvi, gan jau miruši cilvēki, un noliek to horizontāli ar attēlu uz augšu – tā, lai apakšējā mala būtu pie spoguļa. Tad ļoti tuvu jāskatās uz fotogrāfijas atspulgu spogulī. Ja cilvēks ir dzīvs, viņam apkārt būs redzama neliela miglaina maliņa, ja miris, tad apkārt nebūs nekā.

Zinātnieki arī pierādījuši, ka mirušu un dzīvu cilvēku fotogrāfijas ir atšķirīgi uzlādētas, iemērcot tās ūdenī. Veicot smalku analīzi, konstatēts, ka tam ūdenim, kur atradās dzīvās personas foto, ir pilnīgi cita struktūra nekā tam, kurā redzams aizsaulē aizgājušais.

Tātad fotogrāfija ir viens no informācijas logiem, no kura var nolasīt cilvēku.  Var strādāt ar fotogrāfijā redzamo, noteikt tā atrašanās vietu, sajust viņu, pateikt, vai viņš pastrādājis noziegumu, kā arī lasīt citu ar konkrētā cilvēka enerģētiku saistītu informāciju. Ezoterikas speciālisti skaidro – cilvēks dzīvo energoinformatīvajā matricā. Un ne tikai. Cilvēka apziņa vāc informāciju par šo pasauli, lai ieliktu to savā arhīvā. Fotografējot mirkli no šīs pasaules, kur uztverta gaisma un ēna, tas ir kā matricas nospiedums, tāpēc fotogrāfija satur informāciju gan par cilvēku, gan par vietu.  

“Un laiku!” papildina dziedniece. “Spēcīgi ekstrasensi, dziednieki, gaišreģi var nolasīt no fotogrāfijas visu informāciju par cilvēku, arī par viņa pagātni, pat ja viņš atrodas kaut kur tālu prom. Kā tas notiek? Laiks – tā nav lineāra vienība, tas ir cieši saistīts ar telpu. Var teikt, ka katrs cilvēks atrodas savā individuālajā dimensijā, kur nākotne, tagadne, pagātne ir vienā laikā.  Iedomājieties kubu! Ja mēs novelkam svītru, kas ir laiks, un iztēlojamies, ka ejam pa šo svītru, tad laiks ir lineārs. Bet ja mēs esam šajā telpā, taču neesam piesaistīti pie laika līnijas, tad varam redzēt visu – kas bijis, ir, būs.

Turklāt ne tikai redzēt, bet arī ietekmēt. Ja pieņemam, ka cilvēks ir šī telpa, kurā esam iegājuši, mēs varam veikt korekcijas. Izlabot dzimtas sastrādāto, ko cilvēks nes līdzi mantojumā, attīrīt slimību mākto ķermeni, novākt klupšanas akmeņus, kas var radīt problēmas viņa ceļā. Fotogrāfija ir kā kopija cilvēka energoinformatīvajam laukam, matrica, kurā darbojas citi likumi. Ja cilvēks, kurš strādā ar fotogrāfiju, ir tiešām spēcīgs, tad sanāk, ka spēcīgākais energoinformatīvais lauks ietekmē mazāk spēcīgu energoinformatīvo lauku,” skaidro Valentīna, brīdinot uzmanīties, lai fotogrāfijās cilvēks nebūtu nobildēts tā, ka nav puse galvas.

Tad cilvēks, viņa enerģētiskā matrica ir sakropļota, šajā gadījumā ir atvērta galva, kas var radīt enerģijas zaudējumu. Arī par mirušo fotogrāfijām Valentīnas saka – tām ir jābūt ieliktām slēgtā kastē vai iepakotām un krusteniski pārsietām ar auklu. Krusts pāri – mirušajam nav jābūt dzīvo pasaulē.  Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kuri miruši smagās mokās, vardarbīgā nāvē vai pēkšņi. Tad fotogrāfijas satur šo informāciju, kas ir smaga, auksta, dažreiz postoša, un var būt arī tā, ka fotogrāfija kļūt par kanālu, portālu, kas atvērts mirušo pasaulei. Ja cilvēks aizgājēja fotogrāfiju tur netālu no gultas vai nemitīgi tajā lūkojas, iespējams, ka mirušo pasaule to paņems pie sevis – viņš var nopietni saslimt, ātri aiziet no dzīves.

Sadzīves vudū, ļervas un buršanās kapos

Vai fotogrāfijas uz papīra un digitālās fotogrāfijas satur vienlīdz daudz informācijas? Ir dzirdēts, ka daži dziednieki uzskata – no digitālajām tik labi nevar nolasīt informāciju. Valentīnas pieredze – vienlīdz labi var strādāt ar abu veidu fotogrāfijām, izņemot kopijas, kas ir sliktas kvalitātes. Tad informācija tiešām nenolasās.

Vai caur fotogrāfiju var uzsūtīt kādam slimību, lāstu, nelaimi? Vai to var izdarīt arī cilvēks bez īpašām spējām, teiksim, nopērkot kādu maģisku sveci, izlasot pamācības internetā? “Jebkura ļaunprātība, darbojoties ar kāda cilvēka fotogrāfiju, vai tā būtu svece vai akmentiņš – jebkas, ko cilvēks izmanto kā papildu instrumentu  –, ir kaut kas līdzīgs vudū. Rituālam, kurā izmanto lelles, kas simbolizē cilvēku, viņa smalkās pasaules dubultnieku. Tās dursta ar adatām, izdur acis, dur sirdī – kāds nu ir tas ļaunais nodoms. Arī fotogrāfijas ir tik enerģētiski jaudīgas, ka tas ir iespējams, tikai jāatceras, kas visam ir savas sekas.

Jebkura manipulācija ar cilvēka fantomu, ietekmējot to mentāli, ir bīstama, jo notiek iejaukšanās cilvēka matricā. Ja tas ir ar slēptiem vai ļauniem nodomiem, darītājs darbojas pretī Kosmosa likumiem, un agrāk vai vēlāk tas pavērsīsies pret viņu pašu,” ir pārliecināta dziedniece. Šajā kontekstā viņa iesaka nevajadzīgās fotogrāfijas lielās tīrīšanas laikā nemest miskastē, bet sadedzināt.

“Tāpat ieteicams pēc ceļojumiem, kuros gūtas ļoti spēcīgas emocijas, atgriežoties mājās, pastrādāt, savācot savu enerģiju atpakaļ. Spēcīgās emocijas, arī pozitīvās, kas gūtas kādā vietā, var atstāt savu daļiņu enerģijas. Kāpēc jābaro pasaule ar savu enerģiju? Tā mēdz būt – cilvēki pēc lieliskas atpūtas atgriežas mājās no svešas zemes, tur ir bijis tik skaisti un labi, tikai nevar saprast, kāpēc nav spēka, kāpēc vājums un sagurums. Tāpēc, ka sēji kā ar sētuvi. Līdzīgi jārīkojas, ja maina dzīvesvietu.

Visvienkāršākais veids ir pateikt: “Mans ir mans, tavs ir tavs, kas mans, tas atgriežas pie manis.” Un domās vizualizēt, ka piepildies ar savu enerģiju, līdz pašsajūta atgriežas iepriekšējā stāvoklī.

„Bet kā ar kapiem un fotogrāfijām? Dzirdētas baisas lietas – ierok kapā fotogrāfiju, un cilvēks lēnām aiziet no dzīves. “Tas jau ir nāves grēks,” novelk dziedniece. “Tur jābūt pavisam nesaprātīgam, lai ko tādu darītu. Dažreiz cilvēks pat neslimo, bet viņā nepārtraukti ir nāvīgas skumjas. Viņš nemitīgi cieš, redz sliktus sapņus. Īstenībā viņš staigā pa pasauli kā dzīvs mironis. Vai var palīdzēt? Jā. Cilvēkam ejot baznīcā, pasūtot aizlūgumu par veselību, t. s. cорокоуст о здравии (to iesaku ik pa brīdim izdarīt – tā teikt, profilaksei), lasot īpašas lūgšanas, darbojoties ar fotogrāfiju, lai neitralizētu to, izmantojot noteiktus baznīcas rituālus.”

Un kā ar cilvēkiem, kuri nāk ar savu radinieku fotogrāfijām, nereti to īpašniekiem pat nezinot? Vai viņi neietekmē cita gribu? Klasisks piemērs – sieva vēlas atbrīvot savu vīru no dzeršanas. Valentīna stāsta, ka tādos gadījumos, pirms sāk strādāt, runā ar fotogrāfijā redzamā cilvēka dvēseli – vai tā to vēlas.

“Strādājot ar fotogrāfijām, esmu redzējusi, kā dzimtas jau aizgājušie dzērāji tagadējās paaudzes dzērāju tur aiz sprandas, mērcot viņa seju alkohola peļķē. Tas ir tad, ja šī slimība ir mantota no paaudzes paaudzē. Kad tāda dvēsele nomirst, tā neatrod mieru. No alkohola atkarīgie ir piesaistījuši zemākās enerģiskās substances – tās sauc par ļervām –, kas nemitīgi pieprasa šo barošanu ne tikai no dzīvajiem, bet arī no mirušajiem. Tad, strādājot ar lūgšanām, vēršos pie cilvēka dvēseles ar jautājumu, vai viņš gatavs no tā atbrīvoties. Ja atbilde ir jā, strādāju,” stāsta Valentīna. Arī radinieki tiekot apmācīti, kas viņiem jādara, kā jālūdzas, lai cilvēks vairs nedzertu.

“Ir gadījumi, kad cilvēkam nav šīs dzimtas pļēgurošanas lāsta, viņš pats vēlas dzert. Arī atbilde uz jautājumu ir noliedzoša – viņš nevēlas atbrīvoties, viņš dzer un dzers. Tā arī radiniekiem pasaku, iesakot meklēt palīdzību pie narkologiem vai citiem šīs jomas speciālistiem. Godīgi sakot, darbs ar atkarīgajiem ir smags, nepatīkams, jo es tiešām redzu šos zemākos astrālus, kas ir piesūkušies kā dēles pie konkrētā cilvēka. Turklāt ir jāzina, kā tikt no tiem vaļā. Tas nav vienkārši, dažreiz pat ir bīstami.”

Kā ar pieburšanu? Mīlas burvestībām? Var caur fotogrāfiju pieburt cilvēku? “Var,” atbild dziedniece. “Ir nākušas pie manis tādas dāmas un kungi, solot lielas naudas. Sūtu viņus prom. Tas ir liels grēks. Tomēr neatsaku, ja jau ir notikusi buršanās, ja cilvēks ir aizgājis no ģimenes vai grasās to darīt, jo kāds vai kāda ir nodarbojusies ar maģiju. Tad palīdzu. Bet arī pašam daudz jādara – jāiet uz baznīcu, jālūdzas, godīgi sev jāatbild, vai tiešām viņš šo cilvēku mīl un grib atpakaļ. Ir bijušas reizes, kad redzu – vīrs pieburts. Bet uz jautājumu, vai tu viņu mīli, spēsi piedot, atbilde ir – nē! Sieva savu vīru grib atpakaļ, lai sodītu, kā viena teica – lai nolīdzinātu viņu ar zemi. Tad saku – uz redzēšanos!”