91 gadu vecas skaistumkaralienes pārsteidzošā dzīve

„Man ir ļoti laba āda,” sarunā ar BBC reportieri norāda skaistumkaraliene Kristīna Fārlija. „Es tikpat kā nelietoju kosmētiku, krāsoju tikai lūpas.”

Jau pavisam drīz Kristīnas kundze svinēs 92. dzimšanas dienu. Aizvadīto gadu viņa pavadīja, pildot savus skaistumkaralienes pienākumus.

„Cilvēki domā, ka pēc 60 gadu sliekšņa pārkāpšanas dzīve ir beigusies, taču tā nav,” norāda Kristīna, kas pati pārliecinājusies par šo vārdu patiesumu. Viņa arī vaļsirdīgi pastāsta, kāpēc pašai tik ļoti patīk skaistumkonkursi.

„Tā tu parādi citiem cilvēkiem, ka aizvien esi dzīvīga un visu vari – tu vari dejot, šūt, gleznot un darīt it visu, ko vien vēlies.”

Kristīnas dzīves mīlestību un optimismu var tikai apskaust, ņemot vērā grūtības uz zaudējumus, ko viņai nācies pieredzēt jaunības gados.

Kristīna ir dzimusi Polijas austrumos 1925. gadā. Viņa pasaulē nāca kā otrā piecu bērnu ģimenē.

Kristīnas vecākiem piederēja ķiršu koku ieskauta māja un 15 hektāri zemes, ko viņas tēvs bija saņēmis pateicībā par dienestu Pirmajā pasaules karā.

„Tā bija brīnišķīga dzīve, kas nepazina nekādu raižu,” atceras Kristīna. „Mēs vēl bijām pavisam mazi un labi pavadījām laiku.”

Kristīnai bija vien 14 gadu, kad sākās Otrais pasaules karš un rāmā ģimenes idille tika izpostīta.

Līdz ar tūkstošiem citu poļu, Kristīnu un viņas ģimeni stindzinoši aukstā naktī izdzina no mājām un ieslodzīja lopu vagonos, lai izsūtītu. Ģimeni gaidīja mēnesi garš smags ceļš līdz Urāliem.

„Vilcienā nebija logu,” atceras Kristīna. „Grīdā bija caurums – mūsu tualete, bet stūrī stāvēja ar oglēm kurināma plītiņa. Katrā vagonā bija ap 60 cilvēku, bet no ēdiena mums bija tikai maize.”

Kristīnas ģimeni nosūtīja mežcirtēju darbos uz padomju darba nometni, kur valdīja bads.

„Mēs nespējām domāt ne par ko citu, kā vien ēdienu,” atceras Kristīna. „Mums nekā nebija ko ēst, tikai nedaudz rupjmaizes.”

Ģimenei šādos apstākļos nācās dzīvot nepilnus divus gadus, līdz Vācijas uzbrukumam Padomju Savienībai 1941. gada 22. jūnijā.

Staļinam bija nepieciešams pēc iespējas vairāk sabiedroto, un viņš pēkšņi atbrīvoja vairākus desmitus tūkstošus poļu kara gūstekņu, kuru skaitā bija arī Kristīnas ģimene.

Kristīnas tēvs Andžejs kopā ar tūkstošiem savu tautiešu stājās citas armijas rindās – Polijas armijā. Taču sievām un bērniem nācās palikt Padomju Savienībā. Pēc tam kad Hitlers ar savu armiju bija iekarojis Polijas austrumus, viņiem vairs nebija iespējas atgriezties savās mājās.

Kristīnu, viņas mammu Valentīnu, brāļus un māsas iesēdināja kuģī, kas bija pārpildīts ar slimiem un bada nomocītiem cilvēkiem. Pa Kaspijas jūru viņus sūtīja uz Uzbekistānu. Tur ģimenei nācās strādāt kokvilnas plantācijās netālu no galvaspilsētas Taškentas.

Ēdienkarte nedaudz uzlabojās. Klāt nāca plāceņi, kazenes, cietais siers un kaltēta melone. Taču dzīve aizvien bija ļoti grūta. Valentīna pieņēma smagu lēmumu. Viņa visus bērnus – izņemot vecāko meitu Alisi, kura bija jau par vecu – nosūtīja drošībā uz poļu armijas nodibinātajām persiešu bāreņu patversmēm.

Bērnu ceļš līdz Teherānas dienvidiem sākotnēji veda ar kuģi pa Kaspijas jūru, bet pēc tam ar smagajām automašīnām. Viņi pat nenojauta, ka vairs nekad nesatiks mammu un vecāko māsu.

Pēc smagajiem apstākļiem Urālos un Uzbekistānā, dzīve Irānā bija ievērojami labāka. Patversmē valdīja tīrība un vienmēr bija, ko ēst. Taču Kristīna smagi saslima.

Kādudien viņu noturēja par mirušu un aizveda uz morgu. Tikai laimīgas sagadīšanās rezultātā kāda no medmāsām ievēroja, ka meitene sakustas, un saprata, ka viņa ir dzīva.

„Man bija abpusējs plaušu karsonis,” stāsta Kristīna. „Es biju pa pusei dzīva un tikpat kā neko neatceros par Teherānu.”

Kad Kristīna izveseļojās, viņa vienojās, ka brāļi Tedijs un Česters kļūst par kadetiem, bet māsu Natāliju, kurai bija vien astoņi gadi, nosūtīja uz bērnu namu Āfrikā. Pati Kristīna pieteicās dienēt Polijas armijā.

„Es gribēju būt armijā un vadīt automašīnu,” paskaidro kundze. „Tā bija mana stūrgalvība. Lūk, ko nozīmē būt jaunam un vēl dumjam.”

Kristīnei vēl nebija 18 gadu, bet viņa samelojās par vecumu, jo armijā uzņēma vien no 19 gadiem.

Taču par kara šoferi viņai neatļāva kļūt, Kristīnu aizsūtīja mācīties par medmāsas palīgu uz Irāku.

Kristīnas dienests armijā ilga piecus gadus. Vispirms viņas ceļš veda uz Ēģipti, bet pēc tam uz Irāku, kur meita satika savu tēvu. Vēlāk abi kopā nonāca Jeruzalemē.

„Tā bija ļoti patīkama sajūta. Taču, redzat, kad vēl esat jauni, jūs domājat par ēdienu un naudu, nevis ģimeni,” Kristīna paškritiski piebilst.

„Es tēvam pavaicāju: "Tēt, vai tev ir nauda?"" – atceras Kristīna. „Viņš pārbaudīja kabatas, kurās, ka atklājās, bija diezgan daudz naudas. Es paņēmu daļu, jo mēs gribējām nopirkt kosmētiku un tādā garā.”

Vēlāk karadienests Kristīnu un viņas tēvu nosūtīja uz Itāliju, kur viņiem vajadzēja piedalīties kaujā netālu no Romas. Tas bija bīstams celš pa Vidusjūru, kur viegli varēja kļūt par avio uzlidojumu mērķi.

Rūpējoties par ievainotajiem, Kristīna iepazinās ar Stenliju Slovikovski, kurš vēlāk kļuva par viņas pirmo vīru. Viņš Kristīnas aprūpē nonāca ar kara gaitās savainotu kāju.

Pēc kara beigām Kristīna un Stenlijs apmetās uz dzīvi Anglijā. Tieši šeit no jauna satikās Kristīnas ģimene – viņas tēvs, brāļi un jaunākā māsa.

Vēlāk Kristīna uzzināja, ka mamma nomirusi no malārijas. Taču viņa aizvien neko nezina par vecāko māsu Alisi, kura kopā ar mammu bija palikusi Uzbekistānā.

„Es domāju, ka mana māsa ir dzīva, ja vien ir tikpat vesela, kā es,” pieļauj Kristīna.

Kristīna ar vīru Stenliju kļuva par trīs bērnu vecākiem. Taču Stenlijs smagi dzēra, iespējams, tā viņš aizvien slīcināja kara laikā piedzīvoto emocionālo traumu. 1949. gadā Kristīna kļuva par atraitni ar trim maziem bērniem un ārkārtīgi minimāliem iztikas līdzekļiem.

Kristīna sāka pasniegt bērniem dejošanas stundas, ko bija apguvusi vēl savā dzimtenē Polijā. 1953. gadā Kristīnas skoloto deju trupu uzaicināja pat uzstāties karalienes Elizabetes II kronēšanā. Bērni bija ģērbušies tērpos, ko izdomājusi un uzšuvusi pati Kristīna.

Drīz vien Kristīna aizbrauca no Lielbritānijas, taču pirms tam pasaulē nāca vēl viens viņas bērns – meitenīte Elizabete. Bērna tēvs piedāvājās viņu apprecēt, taču Kristīna nebija gatava jaunām laulībām.

Kā norāda Kristīna pati, ziņkārība viņu aizvedusi uz Amerikas Savienotajām Valstīm. 1955. gadā, kad viņa, ģērbusies kažokā, ieradās Štatos, kabatā bijuši vien daži simti dolāru, bet pie rokas četri mazi bērni.

Amerikā Kristīna izveidoja jaunu dzīvi sev un saviem bērniem, daudzus gadus nostrādājot par zobu higiēnisti.

1956. gadā Kristīna no jauna apprecējās un pasaulē nāca vēl viena meita, kuru vecāki nosauca par Evu.

Taču Kristīnai bija jau krietni pāri piecdesmit, kad viņa satika Edu Fārliju, vīrieti, kuru dēvē par savu mūža mīlestību.

Viņi apprecējās 1979. gadā un kopš tā laika aizvien ir nešķirami.

Kristīna aizvien aktīvi darbojas Konektikutas štatā esošajā poļu biedrībā.

„Es iestājos visos klubos,” viņa norāda. „Es mācīju bērniem poļu tautiskās dejas, vedu grupas uz starptautisko deju festivālu Polijā.”

Dzīves novakarē Kristīna nolēmusi izmēģināt arī savus spēkus amerikāņu tik iecienītajos skaistumkonkursos. Pirmoreiz Konektikutas senioru skaistumkonkursā Kristīna pieteicās, kad bija 70 gadu veca.

Toreiz viņa palika trešajā vietā. Dažus gadus vēlāk, kad viņa startēja atkārtoti, Kristīna ieguva otro vietu. Savukārt 2016. gadā, kad viņa konkursā piedalījās trešo reizi, Kristīna izcīnīja godpilno uzvaru, un tika kronēta par karalieni.

„Vispirms mugurā jābūt parastai kleitai, jāpiemīt arī kādam talanta. Pēc tam seko iznāciens vakartērpā un jāizstāsta žūrijai sava dzīves filozofija,” konkursa noteikumus izskaidro Kristīna.

„Man piemīt trīs vai četri dažādi talanti. Es varu runāt dzeju, varu dejot, varu attēlot Karmenu Mirandu,” norāda Kristīna, attiecinot to uz populāru dziedātāju. „Savukārt mans dzīves moto ir mīlēt visus un būt jaukai pret visiem.”

„Jums ir jāmīl cilvēki un jābūt kopā ar viņiem. Ja jums apkārt nav cilvēku, jūs esat kā nelaimes putns,” piebilst Kristīna.

Pērn notikušajā skaistumkonkursa „Mis amerikāņu seniore” finālā Kristīna Fārlija sacentās ar 44 citu štatu dalībniecēm un palika otrajā vietā, zaudējot vien dāmai, kura ir 30 gadus jaunāka par viņu.

Šā gada maijā savu Mis Konektikutas štata seniores kroni viņa nodeva šā gada konkursa uzvarētājai.

19. augustā Kristīna svinēs savu 92. dzimšanas dienu. Topošā jubilāre spriež, ka iespējams tagad pienācis laiks mest meitu dalībai skaistumkonkursos.

„Vairs nekādu konkursu,” solās Kristīna.

Ar deviņiem mazbērniem un četriem mazmazbērniem Kristīnas ikdiena tāpat ir rosības pilna.

„Tagad esmu sapucējusies, man ausīs ir auskariņi, es vienmēr esmu gatava kādam notikumam,” komentē Kristīna. „Tagad, protams, nekas vairs nenotiek, bet es esmu vienmēr gatava.”