Juris Žagars par mīlētāja lomām: "Erotiskai spriedzei aktieru vidū jābūt tikai uz skatuves"

TV skatītājus atkal priecē seriāls «Saldā indes garša». Vai zinājāt, ka to rāda?
Nē, nezināju un televīzijā tikai retu reizi ziņas noskatos vēlu vakarā pēc izrādēm.

Pagājuši 16 gadi, kopš uzņēma seriālu. Kādas ir atmiņas par tā filmēšanas laiku?
Vislabākās. Kad filmēja, neviens negaidīja, ka tam būs tik lieli panākumi. Toreiz bija ārkārtīgi liels entuziasms, un uzskatu, ka viens no panākumiem bija ārkārtīgi profesionāls, rūpīgs scenārista un arī režisores Intas Gorodeckas darbs. Inta strādāja lieliski, ārkārtīgi skrupulozi, nepieļāva kļūdas, neļāva mums halturēt. Katru sēriju filmēja kā filmu, tāpēc arī tāds rezultāts.
No savas pieredzes varu teikt, ka viens no maniem atklājumiem aktiera darbā strādājot pie šādām lomām, ir tas, ka ķīmijai aktieru vidū jābūt tikai kadrā vai uz skatuves. Tai nav jārodas ārpus filmēšanas laukuma vai teātra. Seriālā man tā bija ar abām aktrisēm – gan ar Natāliju Grebņevu, gan Aurēliju Anužīti. Mums bija tā saucamā «jūtu ķīmija» kadrā, bet ārpus – koleģiālas attiecības. Šajā filmā vajadzēja labā nozīmē erotisku spriedzi partneru vidū, un tā bija uz ekrāna.

Līdzīgas mīlētāju lomas jums bijušas arī citās filmās.
Kino vai šāda tipa seriāls ekspluatē aktiera ārējos dotumus, tam tā jābūt. Ekrānam tas ir ārkārtīgi svarīgi, un mani ārējie dotumi vienmēr atbilduši mīlētāja tipāžam. Tāpēc loģiski, ka tiku ekspluatēts un daudz esmu spēlējis tā sauktos mīlētājus.
Vienā brīdī tā ir problēma, jo tu sāc sevi atkārtot. Pēdējos gados man ir palaimējies, ka esmu nominēts «Spēlmaņu nakts» balvai un neviena no lomām nav tā sauktā mīlētāja loma. Tas nozīmē, ka arī beidzot arī cita tipa raksturiem varu būt noderīgs.

Šogad atkal esat nominēts «Gada aktiera» balvai. Kā ir vairākus gadus pēc kārtas būt nominētam un balvu tomēr nesaņemt? Vai nekļūstat vienaldzīgs pret šo pasākumu?
Ir interesanti. Katru reizi, kad uzzinu, ka esmu nominēts, priecājos. Bet, kad ir balvu pasniegšana, man vairs nav tik ļoti svarīgs rezultāts. Būtu forši balvu saņemt, bet nav milzīgu gaidu. Uz ceremoniju eju kā uz interesantu un azartisku pasākumu. Vienu gadu biju nominēts par trijām lieliskām lomām, un tās bija man mīļas izrādes – «Slazds», «M. Butterfly» un «Izraidītie», un pat tajā gadā nebija rūgtuma. Balvas esmu dabūjis, mājās stāv. Un gan jau būs atkal. Lai tevi izvirzītu, jālaimējas ar labu lomu labā izrādē.

Šogad tā arī ir, esat nominēts par lomu izrādē «Kaķis uz nokaitēta skārda jumta».
Lieliska loma, tāda var būt dramaturga dāvana jebkuram aktierim. Man ir lomas, kurās iemīlos, un Lielais Tētis ir viena no tām. Ir lielāks izaicinājums nospēlēt par sevi vecāku cilvēku nekā jaunāku. Aktierim ir tāpat kā sportistam: jo vairāk trenējies, piedalies augsta ranga sacensībās, jo kļūsti labāks. Ja sezonā ir vismaz viena ekselenta loma, iespējas tikt nominētam ievērojami pieaug.

Strādājāt arī pie brāļa. Kā tas bija?
Tas nebija vienkārši un nesaku, ka otrreiz to gribētu. Parasti aktieris ar režisoru ir nedaudz opozīcijā. Man nekad nav žēl režisoru, ja kaut kas nesanāk – tā ir viņa problēma, tas ir viņa darbs, bet, kad brālim kaut kas nesanāk, man ir žēl. Kāpēc jāpārdzīvo gan par sevi, gan režisoru? Vienai ģimenei nevajag strādāt vienā darbavietā, un darbu nevajag nest mājās. Protams, es runāju mājās par savu darbu, sieva stāsta par savējo, bet, ja mājās vakarā jāpārrunā rīta mēģinājums, tas ir sarežģīti.

Pēdējā laikā neesat redzēts TV seriālos. Vai pieņēmāt lēmumu vairs nespēlēt ziepju operās?
Ar seriāliem ir pavisam vienkārši. «Neprāta cena» bija Gorodeckas projekts, un es viņu cienu kā režisori. Tur bija gan Aurēlija Anužīte, gan citi labi aktieri. Bija forši piedalīties, un cienījama nauda, ko saņēmu. Man ļoti nepatīk, ka aktieri sūdzas, ka ar aktiera profesiju nevar nopelnīt naudu. Var nopelnīt naudu, un es personiski ar aktiera profesiju varu sevi pilnībā nodrošināt. Es to saku ar pilnu atbildību. Protams, ir jāstrādā daudz un labi.

Seriāls ir iespēja nopelnīt, bet ir viena problēma – pārāk ilgi esot vienā seriālā, it sevišķi TV formāta darbā, ieej milzīgā ražošanā un cieš tava aktieriskā kvalitāte.

Pēdējais seriāls, kur filmējos, bija pie Armanda Zvirbuļa seriālā «Mīli mani mūžam». Tur sākumā bija ļoti nopietni, pēc tam atkal mūs iedzina stūrī ražošanas tempi. Taču šim projektam piekritu, pirmkārt, jo ticēju režisoram, otrkārt, biju nolēmis sev nopelnīt «moci». Lai arī dažkārt bija tikai dažas stundas brīva laika starp izrādēm un mēģinājumiem teātrī, biju saguris, bet sevi motivēju ar to, ka tas būs godīgi nopelnīts «mocis». Un tā arī izdarīju. Esmu noskaņots pret paviršu darbu, bet, ja būs kāds labs piedāvājums, noteiktu to apdomāšu.

Savās dzimtajās Cēsīs jau 11. reizi rīkosiet Cēsu mākslas festivālu. Kas gaidāms šogad?
Šā gada īpašais notikums – 5. augustā Cēsu pils parkā rādīsim argentīniešu komponista, vairāku F. Kopollas filmu mūzikas autora, Osvaldo Golihova flamenko operas «Ainadamar » pirmuzvedumu Latvijā. Operā izdzīvosim līdzi kaislīgam stāstam par Federiko Garsiju Lorku, mīlestību un nāvi. Tā ir viena no populārākajām mūsdienu operām, ko ar milzu panākumiem spēlē visā pasaulē. Ja sakrīt labi laikapstākļi un tikpat brīnišķīga mūzika uz skatuves, iespaids ir neaizmirstams. Tāpēc gan ziemā, gan vasarā man galvenā aplikācija telefonā ir meteo ziņas.

Esat teicis, ka «dzīvē ir ļoti paveicies, ja tas, ar ko nodarbojies, ir arī tavs hobijs».
Pilnas slodzes pamatdarbs ir teātrī, dalīta laika darbs koncertzālē «Cēsis», bet viss pārējais – hobijs, tajā skaitā, Žagarkalns. Mana kaislība jau kopš bērnības ir kalnu slēpošana, ekstrēma slēpošana. Tās dēļ dažkārt pastaigāju satraumējies.

Jums vajag adrenalīnu?
Man vajag, un teātris to zina. Teātris zina, ka labāk Žagaru palaist vienu nedēļu prom uz kalniem, jo atpakaļ atbraukšu harmoniskāks un nomierinājies. Protams, teātrī īkšķus turot, gaida, kāds atgriezīšos atpakaļ, bet, ja arī gūstu traumas, ir palaimējies, vienmēr varonīgi visu sezonu esmu nospēlējis. Arī šogad. (Aktierim pēc sezonas noslēguma veikta pleca operācija – L.K.).
Vienīgais par ko uztraucos, vai kaut kas mani netraucēs sportot tik intensīvi, kā man patīk to darīt, ņemot vērā traumas, ko esmu guvis pēdējos gados.

Cik to ir?
No pēdējo gadu sešām traumām viena gūta teātrī, viena filmējoties, četras treniņos kalnos. Bet tas viss ir «štrunts», traumas ātri dzīst, un man ir augsts sāpju slieksnis. Kalni ir mana kaislība: ziemā – slēpošana, vasarā – trekings. Ja teātrī vairs nebūs lomu, beigšu karjeru un pārcelšos uz Alpu kalniem. Tas nu ir paziņots. (Pasmaida).

Nedzīvojat viens – vai dzīvesbiedre piekritīs jūsu avantūrām?
Ceru, ka jā...